Nemanot ir pienākusi 150 gadskārta pēc mācītāja un vietējās zemes spēka zinātāja Jura Neikena organizētajiem Dziesmu Svētkiem. Toreiz Juris Neikens kā labs mūsu zemes zinātājs par sadziedāšanās vietu izvēlējās seno zintnieku Svētvietu, ko šogad kopīgā gājienā šķērsoja visi 80 kori – Dziesmu Svētku dalībnieki. Pašā Svētvietas centrā visus dziedātājus sveica Lēdurgas etnogrāfiskais ansamblis „Putni”. Otro reizi šo Svētvietu šķērsoja brašie koru karognesēji. Tādejādi vismaz daži zinātāji saprata šo gājienu dziļo rituālu nozīmi, jo nevienā informatīvā bukletā netika paskaidrotas J. Neikena dziļās mūsu Mātes – Zemes zināšanas. Paradoksāli, ka neviens kultūras apskatnieks nav uzmanīgi analizējis – kāpēc mācītājs Neikens nesasauca korus pie Dikļu baznīcas, vai pie Dikļu pils, kas kļuvis „populārs paņēmiens” mūsdienu organizatoriem. Zināmu skaidrību vieš tikai pēdējos 75 gados notikušās pārmaiņas mūsu uzskatos un zināšanās. Nesen „Zilākalna Martas fonds” izdeva atmiņu grāmatu „Tā bija…”, kur pārpublicēts ziņojums laikrakstā  „Latvijas skola”, Nr 2., augusts, 1939.g. A.Zālītis, „Neaizmirstami brīži Dikļu dziesmu svētkos”. Šajā ziņojumā ir uzsvērts, ka jau pirms Dikļu dziesmu saieta bija zināms Ausekļa stāsts: ”Imanta laikos no Vaideloša taures skaņām visa tauta sakustējās- un mudžēdami ļaužu bari plūda uz Zilo kalnu svinēt Līgo svētkus…”. A.Zālītis raksta līdzīgi: ”…Ir 16 jūlija saulainas svētdienas rīts… .Ceļš no Zilā kalna līdz Dikļiem ir pilni braucēju un kājnieku. Dikļu dziesmu svētki būtu nepilnīgi, ja nebūtu apmeklēts arī Zilais kalns.” „Ar Līgo karogu un simtiem nacionālo karogu… dziedātāju saime garā gājienā devās no skolas uz svētku vietu.” Šogad 150. gadadienas organizatori dziedātāju gājienu veda no baznīcas (?) uz Neikena pakalnu pa romantisku taku gar upītes krauju.  Iespējams, ka 1939.g. lielo apmeklētāju pieplūdumu (50 000!) radīja Valsts prezidenta K. Ulmaņa un 3 ministru ierašanās.  Dikļos toreiz 75.gadadienu svinēja  135 kori ar 5 000 dziedātājiem. Viņu gājiens sākās no skolas, nevis no baznīcas(!). Šogad – 150 gadadienā bijām 80 kolektīvu ar 2000 dalībniekiem un mūs sveica Kultūras ministre Dace Melbārde un Prezidenta vēstījums telegrammā. Zīmīga ir visa 1939.g. publicētā Prezidenta Ulmaņa runa (iesaku izlasīt!) un sevišķi tās norādījums, ka… ”jāatgriežas pie spēka avotiem, no kuriem smēlis mudinājumu un izturību dzīvei un darbam Juris Neikens: mums droši jānostājas uz zemes, jo tur smeļamies spēcīgām saknēm dzīves un darba enerģiju un pašu dzīves spēku. Uz zemes mums jāstāv un jānostājas ar abām kājām,, jo „no zemes šīs mēs izauguši esam, par zemi šo mums galvas jānoliek.” Šogad – 150. gadadienā plašāku runu teica mācītājs, saistot dziedāšanu ar ģenētiku, bet, manuprāt, viņš „aizmirsa” pieminēt tautas atmodas un kolektīvās dziedāšanas pirmsākumus ar hernhūtiešu kustības ienākšanu Latvijā, aktīvo Brāļu draudžu kustību, Skolotāju semināra dibināšanu Valmiermuižā 1738.g.. Tas ir vēsturē un dokumentos apstiprināts, ka latviešu tautu kolektīvi dziedāt iemācīja šeit no Vakareiropas uzaicinātiehernhūtieši sākot ar 1836. g. (palīdzēja grāfs L.N. Cicendorfs, ģenerāļa Hallarta atraitne, Somijas ģenerālgubernators Kampenhauzens u.c.). Hernhutieši Latvijā ieviesa jauno mūzikas mācīšanas metodiku, jo Valmieras skolotāju seminārā nākamajiem Brāļu draudžu tētiņiem mācīja notis un dziedāt pēc notīm. Slavenajā Georga Manceļa sprediķu grāmatā (1654.g.) rakstīts, ka ”zemnieki totāli nemāk dziedāt, viņi nezina, kas ir melodija, tāpēc zemnieku dziedāšana baznīcā ir kaut kāds ārprāts akadēmiski izglītota mācītāja ausīm”. Jau 1743. gadā ģenerālvizitācijā komisijas locekļi pēkšņi secināja, ka zemnieks beidzot ir iemācījies dziedāt, dažviet pat divbalsīgi. Zināms, ka tieši Vidzemes Brāļu draudzēs dibināja bērnu korus un skolas, kur mācīja lasīt, rakstīt un dziedāt.  Protams, dažiem luterāņu mācītājiem Brāļu draudžu aktivitātes nepatika, kaut viņu ideja bija apvienot luterāņus, katoļus, kalvinistus un citus kristiešus. Tāpēc baznīcas sūdzība nonāca carienei Elizabetai par „igauņu sievu izlozēšanu” un tāpēc cariene Brāļu draudzes formāli aizliedza (1843.g.), bet tas īsti nedarbojās, jo klusībā Brāļu draudzes turpinājās. Cars Aleksandrs I izdeva ”Žēlastības vēstuli” hernhūtiešu kustībai 1817.gadā un Brāļu draudzes 19.g.s.  attīstījās ar jaunu sparu, gadsimta vidū sasniedzot Vidzemē 40 000 – 50 000 brāļus (viņi visi ir dziedāt pratēji). Lasītpratēju Brāļu draudžu apvidos un skolu tuvumā bija jau 80% – 90%, kas nozīmē patiesu Vidzemes zemnieku apgaismību. Tātad, J.Neikena laikā koru dziedāšana bija Vidzemē visai plaša, tiesa, vairumā tie bija vīri no Brāļu draudzēm. Šodien to daudzi kultūras darbinieki noklusē vai vienkārši nezina. Man šķita, ka uzsvērtā piespiedu pulcināšana pie Dikļu baznīcas visai gaudulīgās baznīcas dziesmas, (ko Brāļu draudzēs mācīja daudz jautrāk – straujākā ritmā) kaut profesionāli pildītas no slavenā vīru kora „Gaudeamus”, garā mācītāja runa ap un par J.Neikenu – tas viss bija ne visai pieņemams process ne tikai šodienas dziedātājiem, bet arī Garu Pasaulē esošiem mūsu tautas egregora pārstāvjiem. Daudzās kultūras valstīs jau atzīst senās pirms kristiešu zināšanas, tur godā senos svētumus un Pasaulē vēršas plašumā neopagānisma studijas un aizmirsto tradīciju izmantošana. Domājot par kolektīvās dziedāšanas lomu ir jāatceras seno rožkrustiešu, Ēģiptes un Atlantīdas priesteru mācības kā ar dziesmu, melodiju palīdzību tautu no vergu stāvokļa par brīviem un saprātīgiem pilsoņiem pārveidot (Fa mažora melodijas!).Laika gaitā senā J.Neikena tradīcija ir saglabājusi tikai to ārēji redzamo – koru sadziedāšanos, jo tiek aizmirsts, ka tam jānotiek senajās Svētvietās, kas Dikļos ir Neikena kalnā. Pērn kori mēģinājumā dziedāja kā senāk – no šī kalna un koristu pacēlums bija sen neredzēts, kori pieprasīja turpināt papildus programmai. Zināms, ka 75. gadadienas sadziedāšanās notika precīzi Svētvietā, kā to rāda senās fotogrāfijas, bet sagruvusī padomiskā estrāde bija uzcelta sāņus. Zīmīgi, ka Dziesmu Svētku 150. gadadienas programma bija tik pārpilna, ka „izslēdza” Zilā kalna apmeklējumu. Vīru kori ” Imanta” un „Vecie draugi” vieni paši šogad -150. gadadienā ieradās Zilā kalnā lai veiktu svētu rituālu jau pirms kopmēģinājumiem.   Šeit kā vienmēr brīnišķi noskanēja E. Dārziņa „Mūžam zili” ar K. Skalbes teikto: „Mūžam baltas Daugavas krāces veļ caur klintīm sendienu stāstu. Mūžam nerimst Daugavas krāces, mūžam nerimst Varoņu Gars.” Šīs dziesmas emocijas nesa skaidru vēstījumu J. Neikena un citu seno talantu Gariem, jo tāda ir Svētvietu spēja un nozīme (transkomutācijā, sk. K.Raudive u.c.). Mūsdienu zinošie ir atminējuši Zemē slēpto „Gaismas piļu” noslēpumus daudzās valstīs un sauc tautu atcerēties Saulgriežu nesto Svētumu un patiesi senos, aizmirstos rituālus. Svētvietu saimniekiem svarīgi periodiski ar cilvēku psihisko enerģiju (caur  talantu dziesmām, dzejām) aktivizēt melno, kaitīgo enerģiju harmonizēšanu, ko spēj Svētvietas un tos sasaistošais Zemes Svētvietu tīkls. Šoreiz vīri mēģināja ierosināt Svētvietu tīklu pat 150 km rādiusā ap Zilo kalnu, sevišķi aktivējot arī Neikena kalnu un Rīgas Dziesmu Svētku estrādē radīto jauno Svētvietu. Līdz Saulgriežiem bija palikušas vien 14 dienas un  Svētvietas kļūst aktīvas. Koristu un Zilā kalna Svētvietas savstarpējam kontaktam palīdzēja Kocēnu novada zintnieks Totis, kurš pastāstīja, ka šeit notikusi novada karoga iesvētīšana, šeit bijuši visu Latvijas novadu vadītāju konferences dalībnieki, jo iepriekšējā novada Dome Zilo kalnu gudri atzina par vietējās nozīmes kultūrvēsturisku objektu. Atgādinu „Lielvārdes jostu tulkojumu”:

• „Šeit teikts, ka jūs spējat grozīt likteni ar gaismām (krāsām- A.Š.) un skaņām (dziesmām – A.Š.)”
• „Jūs neesat zaudējuši nedz savu Dievu, nedz savus eņģeļus, nedz savas zināšanas…”

Tā ir maza daļa no Vācijas mistiķes – ekstrasenses lasījuma no Lielvārdes jostas – Rasmas Rozītes tulkojumā.   Jaunā Dikļu dabas koncertzāle ir brīnišķa, ļoti oriģināla un lielā mērā iekļaujas J. Neikena idejā. Estrādes amfiteātra forma, laukumu platums ir veiksmīgi risināts, bet kreisā flanga 1/3 koru (šoreiz vīri) iznāk jau ārpus Svētvietas enerģiju gredzeniem un prom no skaņu aizvadošām enerģiju stīgām, jo projektētājiem neviens nebija nodevis šīs Svētvietas parametrus – enerģiju gredzenu diametrus ap centrālo enerģiju staru. Baznīcu celšanas vietas izvēle senās Svētvietās bija slepeno zināšanu pārvaldītāju – rožkrustiešu svētais pienākums un tikai maz izglītotās zemēs baznīcas cēla aptuveni, kur iepatikās un tā tas ir daudzviet Latvijā. Diemžēl, bet arī Saulgriežus vairāk svinam kur pagadās, nevis svētam senajās Svētvietās, tāpēc vēl daudz tautai ir jāmācās.   Andris Ansis Špats, zemnieks, dr.sc.ing. korī „Vecie draugi”, 2014.gada 3.-13. jūnijā, tālr. 26128457