Sabiedrību burtiski tracina skaļās skolotāju demonstrācijas, tur redzētie saukļi un par skolotāju izmisumu veltījoši lozungi.

Mans viedoklis par skolām jau sen, vismaz 5 gadus ir bijis atbilstošs tikai šajās dienās atklātībā nākuši informācijai, ko mēs uzzinājām no laikrakstu publikācijām pēc Izglītības un zinātnes ministrijas rīkotās preses konferences jūlija beigās. Lūk, beidzot mēs redzam tos dažus skaitļus, kas liecina par milzīgo izšķērdību IZM iestādēs un nepraktiskumu, stratēģisko un taktisko ne tālredzību. Tagad, kad finansu kopējās problēmas beidzot  ir skārušas visas skolas, tad kā jau parasti straumei ejot cauri dīķi, virspusē vispirms parādās tās „duļķes”, kas sen jau izveidojušās skolās.Pirmās pārmaiņu nepieciešamības signāli parādījās, kad vai nu IZM lēma, vai „pašvaldības nolēma”, bet IZM „piekrita” likvidēt mazās lauku skolas kā „ekonomiski neizdevīgas”,  kur „izdevīgumu” noteica – skolēnu skaits.

Jau toreiz es šiem lēmumiem biju kategoriski „PRET”, jo tas redzami bija pret izglītības un kultūras izplatības ideju, ko jau pirms kara laikā formulēja tautas izglītības likums, ka lauku skolām jābūt ne tālāk par 15 km. Šodien kādi lēmēji „uzskatīja”, ka visu nosaka transports, kas pašlaik vēl ir visai lēts, kaut arī tas drīzumā var kļūt nesaprotami dārgs. Zināms, ka šķidrās degvielas resursi uz Zemes jau beidzas, zinām ka ES prasa no visām valstīm  3-6 mēnešiem uzkrāt degvielas rezerves krīzes situācijām, bet no šīm rezervēm tiek plānoti tikai valsts, policijas, armijas, medicīnas transportam. Tātad, sākoties kādām krīzēm tās tālās skolas nebūs sasniedzamas daudziem, jebšu būs jāatjauno aizmirstie internāti.

Tagad daudzās Latvijas vietās redzam, ka no likvidēto skolu apvidiem ir „aizceļojušas” jau simtiem ģimeņu un pirmās bija – skolotāju ģimenes ar bērniem. Tādejādi pēc bijušo lauku ražotņu speciālistu izceļošanas uz pilsētām un ārzemēm, tagad Latvijā sākas pēdējā segregācija (sadalīšanās) pa „perspektīviem” un „neperspektīviem” reģioniem, ko netieši nosaka…bērnu skaits lauku skolā.

Atceros savas pirmās un vismīļākās skoliņas Āsterē ( aptuveni 16-20 skolēnu un 3 skolotāji), Viļķenē ( aptuveni 70 skolēnu, internetā 20, ar 12 skolotājiem), Bīriņos (aptuveni 50 skolēnu, internetā 10, 9 skolotāji – pēc atmiņas) un redzu, ka tagad tikai Viļķenē vēl ir saglabājusies skola. Bīriņu skolu nesen „likvidēja” pašvaldība, cerot, ka vietējie bērni kuplinās „centrālo” pagasta skolu Vidrižos, bet… vietējie izvēlējās cita rajona un cita pagasta skolu Krimuldā. Jau tas fakts vien pierādīja, ka „lēmēji” reti kad saprot patiesās tautas intereses. Pēc pašreizējās „lēmēju” politiskās centralizēšanas jaunajos novados tālākā skolu „centralizēšana” ir vairs tikai laika jautājums, jo šo ierēdņu „domāšanas” paveids jau ir bijis redzams.

Citas domāšanas piemērs

Pasaulē jau pasen ir formulēta pašlaik arvien labāk redzamās pretrunas attīstība – pilsētas pret laukiem un mazo lauku skolu likvidācija ir tikai viens no vietējo pilsētu, pilsētiņu un ciematu politiskās varas (faktiski tā ir – partejiskās jeb grupējumu vara) izmantošana pret lauku iedzīvotājiem.

Lūk, „viņi” kā argumentu izmanto aritmētisko skolēnu skaitu uz pedagogiem, kad paši ierēdņi ir radījuši pilnīgi nesaprotamu skolotāju gradāciju, respektīvi skolotāja vietā ir ievests – priekšmeta pasniedzējs ar visai šauru zināšanu loku un apvārsni. Te  lauku skolās sen vairs neatradām vispusīgi zinošu skolotāju, bet ir – matemātiķi, fiziķi, ķīmiķi, valodnieku utt.. Latvijas atjaunošanas gados 1991-1997.g. vēl cerēju, ka Latvijas skolās būs nepieciešami izcili un daudz zinoši, pat Pasaulē slaveni zinātnieki bet… nē izrādījās, ka dažādas IZM „Instrukcijas” faktiski aizliedza zinātnieku zināšanas nest tālāk skolām. Skaidrs, ka pedagoģisko skolu mācību programmas ļoti atpalika un joprojām atpaliek no šodienas zināšanu apvāršņiem, tāpēc tikai šo pedagoģisko augstskolu beidzējiem kādi zinātnieki bija bīstami konkurenti, pat pensijā esošie zinātnieki. Jebkurš zinātnieks uz sevi un savas „ādas” ir praksē pārliecinājies, ka nekādus panākumus tikai šaurā darbības jomā nevar gūt, ka jābūt visai plašam zināšanu un prasmju spektram. Taču Latvijas skolās kā priekšmetu „pasniedzēji” tika radīti šauri profesionāļi. Tas dabīgi noveda pie strauji augoša skolotāju skaita un lūk, šeit blakus esošā lauku skolā ar 50 bērniem skaitījās jau vairāk par 20 „darbinieku”. Savulaik – pirms skolas likvidācijas es pārrēķināju nepieciešamo skolotāju skaitu pie racionālas darba organizācijas un man iznāca, ka to pašu darbu var paveikt zem ½ no „uzpūstā” štatu saraksta.

IZM Ministre 2009.g.jūlijā  informē, ka turpmāk skolotāju algas likme būšot 250 Ls pie 1 likmes „slodzes” skolotājam 21 kontakta stundām un man tā šķiet fantastiski augsta likme. Piemēram, ES likme Latvijas zinātņu doktoram paliela starpvalstu mēroga projekta vadīšanai ir 31 euro/st, kad Latvijā skolotājiem iznāk aptuveni 15 euro/st. Nekad nevar salīdzināt nepieciešamās zināšanas vidusskolēnu mācīšanai ar zinātņu doktora zināšanām un prasmēm un parasti tās ir vismaz 1:5 līdz 1:10. Sekojoši, ņemot vērā šo ES esošo praksi intelektuālā zinātnieka darba vērtēšanai, skolotāju stundu likme būtu normāla intervālā 6 – 3 euro/st. Daži, nesapratnē tūlīt teiks – netaisnīgi, „ar to mēs nevaram izdzīvot”, jo viņi ir pieraduši saņemt algu par ārkārtīgi niecīgu intelektuālo darbu, kuram turklāt bija zema atdeve. Pasakiet man – kur ir likums, ka cilvēkam ir jāizdzīvo sabiedrībā tikai ar vienu šauru amata prasmi, kuram turklāt nav vairs sabiedriskā  pieprasījuma? Tad jau celtniecībā arī varētu izdzīvot tikai naglu iesitēji, tikai apmetēji utt. Diemžēl, bet skolotāju arodbiedrība nodarbojas ar demagoģiskiem paņēmieniem un sabiedrību faktiski tikai tracināja, nevis mēģināja parēķināt un aprēķināt skolotāja darba patieso tirgus vērtību.

Drausmīgo nesaimnieciskumu un budžeta līdzekļu izšķērdēšanu skolās esmu novērojis kā lielās, tā mazās skolās jau vismaz 15 gadus. Pirmais izšķērdības vilnis sākās ar skaļi reklamēto… skolu datorizāciju, Tā Rīgā un daudzās pašvaldībās „izmaksāja” pat vairāk par 1000 Ls/darba vieta. Katrs zinātnieks labi zina, ka neko lielāku datoru par 250 – 350 Ls viņam nevajag, bet galds nekad nemaksā vairāk par 50 Ls. Jau 400 Ls/ skolēna darba vietai būtu liela summa, taču pašvaldības „draudzīgi” pārmaksāja, bet tādām firmām, kuras klusībā solīja 25% – 30% no pārskaitījumiem „atgriezt”. Savulaik Valsts Kontrole sāka kādu pārbaudi Rīgā, bet tā šķiet pārvērtās par kārtējo „neko nelikumīgu neatrada”. Nākošais nesaimnieciskuma vilnis skolās parādījās ar mūsu iestāšanos ES un tad pēkšņi celtniecība un remonti sāka izmaksāt astronomiskas summas un, protams, arī skolās šis „viegli paņemamais ES līdzfinansējums” tika tērēts uz nebēdu.

Šodien visa Pasaule mācās, jo jau PSRS sabrukšana bija laba „zīme”, ka Pasaule bez grandiozām pārmaiņām neiztiks. Latvijai neievērota 1991.gadā notika visu Pasaules valstu konference Riodežaneiro, kura faktiski pamatoja pilnīgi jaunu domāšanas nepieciešamību un jaunu attieksmi pret vidi un dabu. Šobrīd jau katrs ir ievērojis grandiozas pārmaiņas Dabā, bet nevienā skolā mums vēl nemāca to – kāda būs pašreizējo bērnu dzīve, kādas  pārmaiņas notiks  jau tuvākā nākotnē.

Lūk, joprojām Latvijas valsts, politikāņi, pat avīzes reklamē bezcerīgi novecojušo viedokli par līdzekļu un resursu koncentrāciju – lielsaimniecības, lieli ciemati, lielas pilsētas. Patiesībā tieši šī „lielummānija” arvien vairāk ved tautu uz lielu zaudējumu pusi.

Pirmkārt, lielsaimniecības laukos neizbēgami iznīcinās ģimeņu saimniecības un tāpēc strauji samazināsies tautas „atražošanas spēja”. Ja pirmskara Latvijā lauki deva vidēji 50 000 strādājošo/gadā (atbilstoši 50 000 x 100 000 Ls/pers = 5 miljardu Ls/gadā vērta bija jau šī atdeve tautai), tad tagad labi, ja 10 000 jaunu darba spējīgu pilsoņu gadā nāk no laukiem (faktiski 10 reizes mazāk).

Otrkārt, ciematu mākslīgā palielināšana rada arvien vairāk „apgādājamo” ģimeņu, kuras nebūs spējīgas izdzīvot tālākās Zemes un Dabas pārmaiņās un iespējamās krīzēs.

Treškārt, agri vai vēlu nāksies mums izprast reģionu izdzīvošanas jautājumus, to pašaizsardzības un pašapgādes organizāciju. Pašreizējā pilnīgā pakļaušanās Rīgas un citu pilsētu šodienas nepatiesās pelņas gūšanas interešu diktātam agri vai vēlu novedīs pie nākošās krīzes sliekšņa. Pašreizējā – finansu un ekonomikas krīze tikai vēl „uzņem apgriezienus”, bet joprojām daudzi „poļitruki” runā un raksta – nu jau drīz viss ies uz augšu, kas ir klaja demagoģija, jo nekādu pierādījumu šiem apgalvojumiem nav. Patiesībā Latvijas valstī ir jau izveidota sabiedrība, kura pati izdzīvot ar saviem resursiem vairs nevar un nevarēs. Kā pirmais pierādījums šai domai ir pārtikas pašapgāde. Vismaz 75% pārtikas ir valstij jāsaražo pašiem, bet Latvijā vairs tikai 50% apjomā var sevi apgādāt, kas nozīmē vien to, ka vismaz 25% iedzīvotājiem drīzumā nāksies meklēt sev citu valsti, citas mājas. Tas notiek valstī, kurā jau gandrīz 50% no mūsu tēvu un vectēvu laikos iekopto zemju jau aizaug ar krūmiem, kur drenāžas sistēmas aizsērē un labie ceļi pārpurvojas ar bebru dīķiem.

Zinību pieprasījums joprojām ir liels!

Savulaik – Tautas frontes laikā brīdināju, ka laiks intelektiem iet uz laukiem, kur pats izveidoju pirmo Pētniecisko saimniecību. Diemžēl, tā Latvijā joprojām ir vienīgā, kaut vajadzētu būt jau vairākiem simtiem. Izrādās, ka IZM ierēdņi „izdomājuši” oriģinālu dokumentu, kas nosaka, ka Valsts finansējumu zinātnieks var saņemt vien ja viņš atrodas un darbojas tādā zinātniskā iestādē, kurā ir vismaz 10 zinātņu doktori, kurus attiecīgi „uzrauga” savi 15 dažādi ierēdņi. Individuāls zinātnieks, kaut ir Pasaulē uzskatīts kā zinātnes subjekts, Latvijas IZM „uzskatos” nav nekas vērā ņemams.

Lūk, manā personīgā Pētnieciskā saimniecībā tiek veiktas vismaz 30 pētnieciskās programmas, no kurām 20 programmas (tēmas) nav nevienā Latvijas „zinātniskā iestādē” pat apcerētas. Patlaban katru gadu vismaz 150, reizēm pat 300 interesentu apmeklē mūsu lekcijas un praktiskos pierādījumus.

Ierēdņi teiks – tā jau tā lauksaimniecības tēma… Patiesībā cilvēkus un sabiedrību pie mums visvairāk interesē mūsdienu zinātnes ziņas par Pasaules uzbūvi un Cilvēka lomu un vietu tajā. Cilvēces izraisīto Globālo pārmaiņu tālākais ceļš, kā mums izdzīvot  un vispār – kā dzīvot šodien…Ļoti daudzus interesē mūsu izstrādātās tehnoloģijas cilvēka imunitātes un veselības stiprināšanai. Jāatzīst, ka šīs lekcijas notiek tikai dažās nesen likvidētās Bīriņu skolas ēkās, tādejādi faktiski turpinot zinību nešanas ideju. Pirms skolas likvidācijas nekādas lielās iespējas lekcijām un tehnoloģiju attīstībai mums nebija. Tādejādi šīs skolas „pārformēšana” ir devusi kādu reālu labumu arī Pasaules izziņas jomai. Par šo lielo interesi liecina  mana bloga ( www.spats.lv) apmeklējumu biežums, kuru lasa no jau vairāk par 85 000 datoriem, no 20 valstīm. Šeit ir simti avīzē „Zintnieks” un citur publicēto rakstu, kuru rakstīšanai patērētās stundas zinātniekam no šīs valsts „nepienācās” ne santīms. Joprojām nekādās demonstrācijās, pat kādās politisko partiju sanāksmēs neesmu piedalījies, jo tā manuprāt ir tukša laika tērēšana, izņemot  acīmredzamo nepieciešamību mainīt politisko varas struktūru, atlaižot pašreizējo Saeimu…

Daudzo skolēnu ekskursiju laikā manā saimniecībā, kur tiek pierādīta ozona slāņa noārdīšanas bīstamība, paviršā attieksme pret Dabu, daudzreiz pārliecinājos, ka skolu programmas ir pilnīgi atrautas no dzīves. Pat lauku skolās skolēni joprojām tiek „aizrauti” uz skolu septembrī, kad zemnieku ražas novākšana ir tikai sākusies. Skatos citās valstīs, kur izglītības inspektori pieņem vecāku – zemnieku iesniegumus par skolēnu atbrīvojumu līdz 15. oktobrim un brīnos par vietējo IZM ierēdņu atrautību no realitātes.

2009-08-11 Andris Ansis Špats, tehnisko zinātņu doktors, Bīriņos

Tālr. 26128457, www.spats.lv