Šovasar (2006.g.) Bīriņu ezera apkaimē dzīvojošie labi varēja ievērot, ka visu karsto jūnija un jūlija mēnesi ezera līmenis gandrīz nemainījās, jo 2 mēnešos pazeminājās tikai par 5 cm, bet augustā pēkšņi ezera līmenis sāka strauji krist – aptuveni pa 1 cm dienā. Peldētāji augustā ievēroja, ka ūdens dziļumā ir kļuvis ievērojami siltāks, lai gan gaiss tad vairs nebija tik silts, jo vairs nejuta ūdens avotu plūsmas. Vairāki apkārtnes iedzīvotāji ievēroja, ka akās samazinās ūdens līmenis vai lēnāk akā atjaunojas ūdens krājums un tas trūkst mājdzīvnieku dzirdināšanai.
Dažādie iedzīvotāju minējumi nebija pareizi, jo cēlonis ūdens trūkumam avotos, akās un apkārtnes upēs ir pašu cilvēku nesaprātīga un netālredzīga rīcība.
Šeit starp Bīriņiem. Vidrižiem un Lēdurgu atrodas liels (vairāki desmiti tūkstoši ha) augstais Laugas purvs, kuram gandrīz apkārt apvijas Pēterupe (austrumos, dienvidos, rietumos), bet gar citām malām ir avotaini grāvji ziemeļrietumos, Viršupe (ziemeļos) un Aģe (Ziemeļaustrumos). Uzmanīgi analizējot militāristu vai zemes ierīcības kartes, varam konstatēt, ka viss Laugas (lauga – līvu val. akacis) purvs ar tam pieguļošiem atzarojumiem atrodas vismaz 5 m virs apkārtnes (ziemeļos) līdz pat 12 m virs apkārtējiem laukiem (dienvidos), bet Bīriņu ezera līmenis ir 12 m zem purva centrā esošā Višezera līmeņa (3,5 km attālums).
Laugas purvs ir Pasaulē ļoti reti sastopamais augstais purvs, kuru izveidojis virs apkārtnes laukiem esošs vaļņa veida krasts, bet ūdeni šajā purvā notur mālainu iežu oderējums gar senā ezera dibenu un krastiem. Ūdens līmeni šādos purvos nosaka retas upju izteces vietas vai sifona veida noteces pazemes ūdens sistēmā. Sifoni ir avotiem pretējas plūsmas un tie veidojas dabīgā ceļā cauri krastiem tur, kur grants ieslēgumi seno ezeru savienoja ar pazemes ūdens krātuvēm un tecēm – ūdens „āderēm”. Purva ūdens ir tīrs no baktērijām, jo tā skābumu veido dabīgās humīnskābes, kas ceļā caur iežiem viegli šķīdina akmeni un smiltis, tāpēc zemāk par augstiem purviem esošu avotu ūdens parasti ir ar dziednieciskām īpašībām, bet aku ūdens ir ļoti garšīgs. Pasaulē visi šādi augstie purvi tiek rūpīgi uzskaitīti un saudzēti, jo tie ir patiesie tīra ūdens rezervuāri, kuros ūdens neizžūst pat karstā vasarā un tāpēc augstie purvi spēj ar dzeramo ūdeni apgādāt plašu apkārtni arī dabas krīzes laikā. Saglabātā Laugas purva daļa ir iekļauta ES projektā „Natura 2000”, šeit vienā daļā ir noteikts Latvijas Dabas liegums. Pasaulē ir nolīgumi par tīra dzeramā ūdens aizsardzību, ko ir parakstījusi arī Latvijas valsts.
Padomijas gados vietējo iedzīvotāju un mājdzīvnieku apgādi ar ūdeni nolēma veikt ar dziļurbumiem, kurus izbūvēja pie lielfermām, ciematā un pie dažām mājām. Laugas purvu kādi „speci” nolēma nosusināt un tur izveidot kūdras ražotni lielfermu vajadzībām, bet vietējo cilvēku vajadzības pēc tīra akas ūdens toreiz vienkārši ignorēja. Patiesībā izrādījās, ka dziļurbumu ūdens nemaz tik labs nebija, jo bieži saturēja nepatīkamo sērūdeņradi. Lai nosusinātu vismaz daļu Laugas purva, gar tā malu izraka 3 – 3,5 m dziļus un 8 m platus grāvjus, pārtraucot tīrā purva ūdens piegādi dabīgiem sifoniem, ko uzreiz juta Bīriņu ezers un apkārtnes Daba. Vispirms 1960-os gados pazuda daudzi avoti, bet tad arī akās sāka trūkt ūdens, ko vietējie iedzīvotāji parasti saistīja ar Inčukalna gāzes glabātavas izbūvi 1970-os gados.
Pētnieciskā jaunsaimniecība „Gundegas” vairākkārt ir griezusies Vides Aizsardzības fondā (VAF) ar priekšlikumiem un projektiem lai izpētītu vietējā reģiona ūdens apgādes situāciju, bet kad par savu naudu veiktā izpēte pierādīja padomju inženieru rupjās kļūdas, tad piedāvāju projektu kā šo kaitējumu Dabai labot. Diemžēl, nedz VAF, nedz Valmieras reģiona Vides pārvaldē neviens priekšlikums atsauci neradīja. Vairākkārt pat saņēmu aizdomīgi aprobežotus atteikumus, piemēram, Limbažu virsmežniecība neatļāva Laugas purvā atjaunot gadsimtus seno ūdens līmeni, Valmieras Vides pārvaldē kādi „speciālisti” uzskatīja, ka „Padomju laikā ir bijuši daudzi nepārdomāti projekti, bet pa šo laiku ir izveidojusies jauna biocenoze, tāpēc to ietekmēt nav vēlams”. Iznāca tā, ka vecos un aprobežotus padomijas lēmumus nedrīkst nemaz labot (!). Nav taisnība VAF vadības apgalvojumam (pēc 2006.g. raksta „Auseklī), ka no Limbažu rajona nav iesniegti Dabu aizjaunojoši vai saudzējoši projekti, jo tie VAF ir vairākkārtīgi ignorēti, tāpēc man nav vairs vēlēšanas atkārtot neražīgu „papīru rakstīšanas” darbu. Vēlāk pārliecinājos, ka Vidrižu pašvaldība slepeni no iedzīvotājiem un ignorējot likumu „Par ietekmi uz vidi novērtējumu” bija lauksaimniecībai nodoto purva daļu (Latvijas un ASV zinātnieku izstrādāts projekts) nelikumīgā veidā iznomājuši atkārtotai kūdras ieguvei. Atrodot rūpīgi no sabiedrības slēptos līguma dokumentus šķita, ka nelikumību varēs viegli labot, jo pārāk liels bija kaitējums Dabai un vietējiem iedzīvotājiem. Vēlāk izrādījās, ka šajā nelikumīgajā „Nomas līgumā”, ko nelikumīgi un personīgi noslēgusi pagasta tehniskā sekretāre (!), ko vēlāk nelikumīgi ir pagarinājis arī Padomes priekšsēdētājs, ir iesaistīta liela, pat ļoti liela nauda un grandiozas nelikumīgas finansu intereses (miljoniem latu apmērā). Šeit ir pārkāpti daudzi Latvijas likumi, bet pagasts pat nesaņēma noteikto niecīgo Nomas maksu (Valsts kontroles secinājums 2005.g. septembrī ir publicēts Internetā).
Kad zemnieki sāka uztraukties, ka šis Nomas līgums faktiski paver ceļu negodīgajam biznesam – ķīmiskās rūpniecības un radioaktīvo vielu ievešanai kāda vācieša uz ilgiem gadiem iznomātā teritorijā, tad sākās aktīva korumpēto aprindu pretdarbība. Vispirms tika faktiski apturēts KNAB uzsāktais kriminālprocess pret Vidrižu pagasta padomi un Zemes komisiju, jo šeit vadošās personas ir Pirmās partijas un Tautas partijas vadošās „lomās” (D.Jaundžeikars, Z.Rubezis – Saeimas deputāti), tad vācietis pavēlēja bez saskaņošanas izcirst apkārtējo zemnieku mežu gar nosusināšanas grāvjiem, bet ap lielogu dzērveņu audzi izcirta pat vēja aizsargjoslu, ko aizsargā pat Latvijas likumi. Ar transporta kāpurķēdēm iznīcināja lāceņu audzi zemnieka laukā. Dīvaini, bet Limbažu Policija vairākkārt atteicās ierosināt krimināllietu par lielo kaitējumu zemniekam, bet Limbažu Prokuratūra pat neatbildēja uz manu likumīgo Policijas lēmumu pārsūdzēšanu. Vidrižu pagasta Padome „pazaudēja” pētniecībai un privatizācijai piešķirto purva zemi, ko nelikumīgi atņēma lauksaimniecībai un „pārvērta” par rūpniecisko zonu, neprasot pat iedzīvotājiem piekrišanu. Jau pašlaik Bīriņos ir aizdomīgi daudz saslimšanu ar vēzi, jo „skaistie” raķešu salūti „jauno latviešu” izpriecās regulāri kaisa kancerogēno metālu oksīdus virs apkārtnes laukiem. Tad, kad Laugas purvā sāks ievest ķīmiskos un radioaktīvos atkritumus (jo to līgums neaizliedz), tad arī dzeramo ūdeni vietējie iedzīvotāji būs spiesti ievest no tālienes.
Pirms dažiem gadiem tikai ar zemnieku saimniecības resursiem uzbūvējām 7 oriģinālus dambjus uz mūsu teritorijas grāvjiem, laukiem tā, lai noturētu Višezeru senā dabīgā līmenī (saskaņots ar pagasta būvvaldi). Uzreiz novēroju, ka tad atjaunojās daudzi senie Bīriņu avoti, apkārtnes akās palielinājās ūdens resursi, kas straujāk atjaunojās.
Līdzīgas būves kūdras purvos Latvijā nav zināmas, tāpēc dambju izveidē vadījāmies pēc lielo speciālistu – bebru dambju principiem. Katru gadu nācās ko jaunu dambju konstrukcijā pielikt. Šogad (2006.g.) augustā apsekojot zemnieku saimniecības laukos izveidotos dambjus, kas šeit notur pareizo – dabīgo purva ūdens līmeni konstatēju, ka viena dambja (no 3) esošos kūdras maisos siltumā sācies rūgšanas process un tāpēc dambis kļuvis vieglāks. Tas viegli pacēlies un caur to augustā sāka noplūst atjaunotā Višezera ūdens. Attiecīgi par 0,5 m pazeminājās pie dažām sifona veida notecēm pievadītais ūdens līmenis, daži sifoni kļuva sausi un tieši tāpēc plašas apkārtnes ūdens āderēs kritās spiediens, kas samazināja avotu un aku ražību.
Pašreizējā laikmetā, ka zinātnieki Pasaulē brīdina par visu veidu dabas procesu ekstremālām novirzēm sakarā ar globālām klimata izmaiņām, ilgstoši sausumi vai lieli un intensīvi nokrišņi nav vairs retums, tāpēc tikai tālredzīga rīcība var palīdzēt dabas krīžu laikā. Laugas purvā atjaunotās ūdens rezerves tagad var mums palīdzēt liela sausuma -3-4 mēnešu laikā.
2006. gada 5. septembris Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors