Kādā pasākumā Cēsu lielās gadadienas (800 g. – 2006.g.) popularizētājiem vaicāju vai cēsiniekiem ir kas zināms par vietējo Jāņa Bīriņa vadīto zemnieku uzbrukumu Ivana Bargā postenim un tā padzīšanu 1577. gadā. Izrādījās – nekas tamlīdzīgs neesot zināms (vismaz šai personai?). Kāds Cēsu iedzīvotājs gan man zināja stāstīt, ka Bīringa karagājienā pie Cēsīm vietējie esot bijuši mazākumā – aptuveni 2 pret 3 Ivana Bargā vīriem, bet vienalga esot uzvarējuši, jo cīnījušies pašaizliedzīgi pret Briesmīgā algotņiem.

Atsaucos uz:

/1./ Richter, Gesch.d. Ostseeprov, T. II, Bd. I. S. 79.

/2/ R.Dēliņš, „BĪRIŅI senāk un tagad, Rīga 1939.”, Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums.

Seno lībiešu apmetnē Koldeselle, kas vāciski tika dēvēta par Koltzen vietējie sevi sāka saukt par Bīringa – Bīriņa vīriem pēc tam, kad patrieca Ivana Bargā karaspēku no Cēsīm 1577.g.. Pat padomijas laikā neviens neiedomājās kāpēc šāds vārds Bīriņiem, jo citādi toreizējie lielkrievu šovinisti sen būtu to pārmainījuši.

Koldeselle (tagad Bīriņi) 1574.gadā pret ieķīlājuma summu nonāk Vidzemes Polijas pavaldoņa Chodkēviča sekretāra Jāņa Bīriņa (Johannes Buring) lietošanā /2/ 41.lp.. Bīriņa drošsirdību pēc viņa nāves atzinis Polijas karalis Singismunds III, piešķirot viņa dēliem lēņa tiesības par tēva nopelniem. Bīriņa vadīto karagājienu karakalpiem Bīriņs pēc nāves vēl bijis parādā 36 709 Rīgas marku, ko dēliem aizdevis ģimenes ārsts Cacharijs Stopius (sk. viņa pieminekli Stopiņos, Valsts plaušu slimnīcas teritorijā).

Tātad, Rīgai vai kādai citai valstiskai struktūrai Jāņa Bīriņa karagājiens nav interesējis, ja izdevumus bija jāsedz pašam karavadonim… Vietējiem vāciskajiem baroniem arī Bīriņa popularitāte tautā neesot patikusi, jo viņi visur uzsvēruši Kolcenes vārdu šim novadam, bet vietējie spītīgi esot turējušies pie „Bīriņu” vārda…

Laikā, kad tauta godā ceļ pat nelielas 1.,2. Pasaules karu kauju epizodes, bet aizmirst mūsu senču lielās un kopīgās brīvības cīņas pret lielu pārspēku var tikai svešas ticības, svešas pārliecības pārņemtie pēcteči. Pārāk daudziem politikāņiem gribas mūs par vergu tautu, mūžīgo „zaudētāju” un cietēju padarīt, par ko liecina daudzās sēru svinības, bet mums slēptas ir seno uzvaru svētās teiksmas…

Zinātnei tagad ir zināms priekšstats par „vietas seno laikmetu atmiņu”, kas izpaužas kā seno Ideju atgriešanās cilvēkos šķietami pilnīgi nesaistītā veidā un tā daudzus jau urda… Zinātniskā literatūrā ir aprakstīts gadījums ar kādu zinātnieci. Viņai mūsdienu Amerikas lielā pilsētā piedzima bērniņš un ilgi viņa nevarēja izdomāt tam vārdu, līdz 21. dienā viņa instinktīvi piegāja pie loga, uzspīdēja saulīte un viņai „atausa” bērna vārds. Kāds draugs – vēsturnieks izpētīja un izskaidroja šo netipisko gadījumu. Izrādījās, ka sen, sen viņas dzimtā bija ienākusi kādas indiāņu cilts sieviete un šajā ciltī jaundzimušo no vigvama iznes 21. dienā, parāda visai sabiedrībai un māte nosauc bērna vārdu, kas viņai „ataust” tieši šajā mirklī.

Citēju R. Dēliņu 8., 9. lpp./2./

„…Vidzemei pārejot poļu rokās, Jānis Bīriņš ieguvis tiklab Koldeselli (Kolceni) un Eikaselli (tagad Eikažus) lietošanā 1574.g.

Posta pilnajā 1577. gadā, kad Maskavas cars Jānis Bargais kaudams, postīdams un dedzinādams bija pārstaigājis visu Vidzemi un ieņēmis visas stiprākās pilis, viņš šinīs pilīs novietoja karaspēku, savas varas uzturēšanai un tālāku kara gājienu sarīkošanai. Lielākais garnizons palicis Cēsu pilī.

Jānis Bīriņš, būdams tai laikā arī Turaidas pils pārvaldnieks, noorganizējis savu muižu – Kolcenes un Eikažu zemnieku karaspēku un atņēmis krieviem Turaidas pili. Vēlāk Bīriņš pastiprinājis savu karaspēku un padzinis krievus arī no Cēsīm, ieņemdams Cēsu pili un pilsētu.

Pēc Cēsu atbrīvošanas Bīriņš ar saviem ļaudīm devies uz Burtniekiem, Limbažiem, Straupi, Nītauri un citām krievu ieņemtām vietām un atbrīvojis arī tās.”

„Vēsturnieks Richters zina vēstīt, ka „drošsirdīgajam Bīriņam par to piešķirta Kolcene par dzimts īpašumu”.

Man šķiet raksturīgi daudzi fakti, kas liecina par divu pretēju interešu sadursmi – par un pret vietējiem iedzīvotājiem Bīriņu – Turaidas novadā, kas aizsākās ar tautas nodevēju – karali Kaupo, kuru vietējie turaidieši – bīriņieši 1204.g. padzina. Tikai kopā ar saviem „draugiem” – krustnešiem un zemgaļiem Kaupo pēc 2 gadiem atkaroja Turaidas pili un novadu, bet tomēr šeit Krimuldā kādā kaujā pats krita.

VēlāK pēc Jāņa Bīriņa šeit dzīvoja un visā Latvijā slavējams būtu (G.Merķeļa atziņa) grāfs Ludvigs Augusts Mellīns, kuru noliedza, dažādi apmeloja vietējie baroni un muižnieki par viņa darbību dzimtbūšanas atcelšanā, zemniecības attīstībā, un nodrošināšanā pret stihijām ar magazīnas uzkrājumu izveidi, labāko zemnieku premēšanas noteikšanu no Vidzemes konsistorijā ieguldīto 1800 Alberta dālderu procentiem (prēmija bija jāizmaksā latviešiem svētākā dienā – 23. jūnijā pļaviņā pie A. Mellīna kapličas un tā tas notika no 1836. gada līdz 1905.gadam). Mūsdienās konsistorija ir „aizmirsusi” šo ieguldījumu, jo pārāk lieli maksājumi zemniekiem būtu uzkrājušies pa pagājušiem 100 zemnieku prēmiju neizmaksātiem gadiem (!).

Interesanti, kam būtu jāuzņemas atbildība par grāfa A. Mellīna testamenta novēlējuma ignorēšanu? Iespējams, ka tikai pārbūvējot A.Mellīna bīriņiešu bērniem novēlēto namu personīgām vajadzībām, pēkšņi un priekšlaicīgi mira viens no jaunajiem Bīriņu pils īpašuma tiesību ieguvējiem (pašreizējās Valsts radītā privatizācijas procesā). A. Mellīna testamenta un arī vēlākā vietējo skolu, pagastmāju celtnieka barona Aleksandra Pistolkorsa vēlējumi palīdzēt vietējiem zemniekiem pašlaik šeit Bīriņos tiek atklāti ignorēti no vietējiem iedzīvotājiem naidīgās pašvaldības Vidrižos, jo šo attiecību saknes arī ir meklējamas gadsimtiem senos laikos un atšķirīgā attieksmē pret dzīvo Dabu un dzīvības attīstību laukos.

Krievijas enciklopēdijās ziņas par grāfu A. Mellīnu ir atrodamas. Krievijā nesen atzīmēja arī dzimtbūšanas atcelšanas procesu, bet Latvijā A.Mellīna autobiogrāfija un viņa 1824.g. sarakstītā grāmata: „Noch Einiges uber die Bauernangelegenheiten in Livland” neesot atrodama (tā esot konfiscēta?) un pat personas, kas reklamē vācu – latvju kultūras sakarus (Gētes institūts, kas finansē dažādus projektus?) izliekas nezinām tādu grāfu Mellīnu un par viņa lomu visas Krievijas impērijas zemniecības attīstībā. Te vieta atcerēties faktu, ka vietējie zemnieki 19.g.s. protestējot pret vācisko Baznīcu iestājās cariskajā Pareizticībā, kura ļāva turēt latviešu valodā sprediķus (!). Šī Pareizticīgā baznīciņa Bīriņos gan esot vēlāk nojaukta un pārcelta uz Lēdurgu (veco ļaužu nostāsti), kur tā pašlaik aizmirstībā lēni drūp, bet arī drupas vēl liecina par mūsu vecvectēvu – bīriņiešu, eikažnieku dumpīgo garu pret vācisko Baznīcu un pret vēlāko laiku baroniem.

2006.g 4. jūnijā Andris Ansis Špats, tehnisko zinātņu doktors, Bīriņos

Tālr. 6128457. 4022564

PS Rudenī, kad materiālo pasauli arvien vairāk ietekmē Garu pasaule, laiks pārdomām par to kādu cilvēku domas, rīcība ir palikusi ierakstīta šajā zemītē – vai stipro un kareivīgo cīnītāju, vai kuslo un paklausīgo vergu tipa cilvēciņu domas. Attiecīgi mēs neapzināti izvēlamies savu rīcības variantu – cīnīties ar uzspiesto jauno domu verdzību, vai padoties vispārējam ļaunumam…

Iespējams, ka mums visiem derētu iziet Jāņa Bīringa karaspēka cīņu ceļu kopā ar vietējiem vīru koriem padziedot senās karavīru dziesmas – cīņa saucošās un par dzimto zemi stāstošās…

Laiks vākt kopā IDEJAS!

Man kāda uzmācīga ideja liek stāstīt par Turaidas pils ieņemšanas shēmas (vai mūsdienu Trojas zirga variants?) atainošanu, Cēsu un citas kauju shēmas, kas būtu svarīgi realizēt 2007.gadā, jo būs jau pagājuši 430 aizmirstības gadu, kurā piedalītos seno cīņu cienītāji, lauku vīru kori ar senām un jaunām vīru dziesmām. Jāpiezīmē, ka mūsdienu Krievijā Ivans Bargais (Briesmīgais) netiek glorificēts, tāpēc šādu pasākumu nevar tulkot kā pret krieviem vērstu.

A.Špats , 30. oktobrī, 2006.gadā.