Jau ilgi pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) atskanēja balsis ar jautājumiem – vai esam visu pārdomājuši, vai esam ES tirgum gatavi? Diemžēl, bet pilnīgas atbildes nebija nedz no Valsts vadītājiem, lauksaimniecības nozaru vadītājiem, nedz arī no tiem retajiem zinātniekiem, kuriem izdevās pabūt ES īslaicīgās vizītēs. Šis – pirmsiestāšanās periods man atmiņā saistās tikai ar bezgala skaļiem „oh – ak” tipa izsaucieniem no turienes veikalu vērotāju puses. Jau tieši pirms Latvijas uzņemšanas ES tās balsis, kas teica: nepieciešams mūsu ražotnes pielāgot ES, ka vispirms jau mājražošanu jāreģistrē, nepieciešams nacionālo produktu un tehnoloģiju saraksts, jāražo tas, kas trūkst ES tirgū, utt. Šie jautājumi pat toreizējā laukiem veltītā avīzē „Lauku Avīzē” ne pārāk skaļi atskanēja, bet izvērstas atbildes vispār no zinošo puses nekur nebija lasāmas. Toreizējā situācija raksturoja gandrīz apzinīgu tautas mānīšanu, kas man šķita aizdomīga, bet pēdējie notikumi ES ap cukura „problēmu” šīs aizdomas tikai apstiprina.
Interneta pieeja laukos nav sevišķi plaša, jo tas izmaksā ļoti, ļoti dārgi. Tāpēc visiem vēlos pateikt, ka Internetā joprojām ir izlasāmas tās Saeimas deputātu kaismīgās runas, kuri aicināja Saeimu pirms iestāšanās Eiropas Savienībā pieņemt likuma grozījumus, lai atļautu Latvijā ievest lēto cukuru no Lietuvas un Igaunijas, jo citādi „vietējie saldumu ražotāji” bankrotēšot. Deputātu uzvārdus nesaukšu, bet tie visi ir dažu pašreizējo valdošo partiju pārstāvji – „zaļie bruģa zemnieki” (mans termins kādai grupai, partijai – partos – gr. daļa) un „tautiskuma karoga partija” (mans priekšstats par kādu grupējumu vai partiju). Tagad mēs labi zinām, ka Latvijā tika ievests TIK LIELS CUKURA APJOMS, kas gandrīz pilnīgi apturēja vietējā cukura izmantošanu saldumos. Tagad zinām, ka šie cukura importētāji ir slepenas personas, ka daži importēšanas uzņēmumi ir likvidēti vai pārdoti. Zinām arī to, ka savulaik lielākās Latvijas saldumu ražotnes (atgādinu, ka tās izveidoja vairākas tautiešu PAAUDZES!) A.Šķēle pārdeva nezināmām personām. Jā, vēl pavisam nesen Latvijas Valdība lēma, ka no ES uzliktais sods par dažu „nezināmo” saldumu ražotāju ievesto lieko cukuru, ar ko viņi faktiski „gremdēja” zemniekus un vietējo cukura ražošanu, būs jāmaksā no pašu zemnieku iemaksātiem nodokļiem, konkrēti no tās Valsts budžeta daļas, ko Valsts nosauca par „subsīdijām” un atmaksā zemniecības ATTĪSTĪBAI. Daudzās un dažādās skolās esmu mācījies, bet šādu cukura ražošanas risinājumu spēju saprast vienīgi kā kādu Rīgas tirgotāju, uzņēmēju interešu pārstāvēšanu un labas peļņas garantēšanu ar Valsts pārvaldes mehānisma palīdzību. Parasti citviet Pasaulē to sauc par interešu lobēšanu un attiecīgiem politiķiem par to bagātīgi maksājot bez nodokļu naudas („melnā” nauda) veidā. Ja kāds šo lietu uzzina, tad sākas skaļi kukuļdošanas procesi, bet tas tā notiek tikai citās valstīs.
Latvieši sen pārtikā ir lietojuši brīnišķīgu produktu, ko iegūst no cukurbietēm un tas NAV CUKURS. Kādā Vissavienības zinātniskā konferencē zinātnieki sprieda ko darīt lai nostiprinātu bērnu zobus, tos pasargātu no daudzām slimībām. Bija daudz ierosinājumu ko un kā pievienot bērniem patīkamos saldumos. Taču vispārsteidzošākais bija idejā – neatņemt cukurbietēs dabīgi esošos mikroelementus un dot bērniem sen pazīstamo CUKURBIEŠU SĪRUPU. Pats sīrupu ģimenē izmantoju pat līdz armijas gadiem, tāpēc uzskatu – pensijā aizgāju tikai ar 4 zaudētiem zobiem. Jaunākām māsām cukurs un saldumi pārtikā ienāca jau bērnībā un arī zobu veselība ir sliktāka. Zinu arī citus, kuru ģimenēs sīrups bija ik dienas un tur arī ar zobu kaitēm maz slimoja. Vai šodien kādā lielveikalā Jūs atradīsiet tautā tradicionālo UN AR MIKROELEMENTIEM bagāto pārtikas produktu – CUKURBIEŠU SĪRUPU vai brūno cukuru? Jautāsim Zemkopības ministrijas speciālistiem – kāpēc cukurbiešu sīrups nav oficiālā Latvijas tautas nacionālo produktu sarakstā? Vai grūti daļu cukurfabriku iemācīt ražot cukurbiešu sīrupu, jo tas ir dabīgs produkts pirms „balināšanas”, „cukura kristalizācijas” u.c. modernās tehnoloģijas procesiem? Interesanti, ka tieši cukurbiešu sīrupu meklē tautas dziednieki, pircēji to prasa tirgos, bet zemnieku piedāvājums ir niecīgs.
Vismaz 5 gadus atpakaļ ar vēstuli kādas cukurfabrikas direktorei ierosināju sākt ražot augļu cukuru, kas reti ir nopērkams veikalos. No šīs personas pat atbildi nesaņēmu! Reti kurš zina mikrobioloģiskos procesus, kā reto un dārgo augļu cukuru var iegūt arī no mūsu nesaprātīgi iznīcinātām CIDONIJĀM (pareizi sukt – henomeles). Protams, zinātnieku eksperimenti un darbs pie šāda cukura veida tehnoloģijas izstrādes bija jāpieliek, bet… tas taču būtu brīnišķīgs produkts – CIDONIJU AUGĻU CUKURS, kas labs būtu kulinārijā savas garšas dēļ un noderīgs daudziem slimniekiem, kuri nekur nevar atrast augļu cukuru. Lieki piebilst, ka šāds cukurs ES tirgos nav pat redzēts, jo tur šo Ideju nav iespējams realizēt. Jā, somu zemnieki steidzīgi iepērk šeit cidoniju dēstus, jo viņi redz cik brīnišķīgi produkti no tām iegūstami. Viņi mūs brīdina, ka t.s. saldinātāji (tās ir sintētiskas vielas, kas nav cukuri) žurkām izsauc samaņas īslaicīgus zaudējumus, ka saldināto dzērienu dēļ Pasaulē jau vairākas tehnikas avārijas ir notikušas, tāpēc ir jāturas pie DABĪGIEM SALDUMIEM cik vien ilgi tas būs iespējams. Vismaz mūsu bērnu veselībai ir nepieciešami dabīgie saldumi – cukurbiešu sīrups, cukurbiešu brūnais cukurs un augļu cukurs, jo mākslīgo un sintētisko vielu saturošo „sīrupu” un dzērienu klāsts veikalos jau ir papilnam, ko mums garantē liberālie tirdzniecības noteikumi pret mākslīgām „sulām”, mākslīgiem saldumiem. Interesanti, kā daži ražotāji par ogu sīrupiem sauc produktu, kurā nekas no ogām nav pievienots?
Par kādu populāru dzērienu saldinātāju – dabīgā cukura aizvietotāju ir zināma tā „legalizācijas vēsture”. ASV ir grūti reģistrēt pārtikas produktus. Sevišķi ilgi kādas saldumu ražotājas firmas cīnījās par mākslīgu saldinātāju atļaušanu pārtikā. Oponentiem PRET tiem bija pierādījumi, ka saldinātāji lielākos daudzumos dažām personām bloķē smadzeņu darbību, īslaicīgi izsaucot pat bezsamaņai līdzīgus simptomus. Lūzums šajā ražotāju un pārtikas zinātņu strīdā iestājās tad, kad par ASV Prezidentu kļuva R.Reigans, jo viņš apstiprināja attiecīgās pārtikas komisijas reorganizāciju, kuras jaunajā sastāvā … vienkārši vairs neiekļuva tās personas, kas kategoriski bija pret mākslīgo saldinātāju atļaušanu pārtikā (!). Globālā tirgus apstākļos šie saldinātāji ar visiem „stingriem papīriem” tagad nonāk mūsu tirgū jau it kā „augļu sulas”, „augļu, ogu sīrupi”, kad patiesībā tajos produktos nekas no etiķetē minētiem augļiem, ogām nemaz nav.
Iespējamās sekas, es domāju, redzēsim drīz kā saldināto dzērienu mīļotāju bērnu intelektuālo spēju samazināšanos. Viņi būs kārtējie reklāmas un mūsu nepārdomātības smagākie upuri. Tādejādi mēs atklāti pārkāpjam Latvijas 1992.g. parakstīto ANO „Bērnu tiesību konvekciju”, jo valsts šeit vairs negarantē šajā dokumentā pieprasīto…veselīgu pārtiku bērniem. Tāpēc ANO eksperti 1999. gadā konstatēja, ka Latvijas skolās bieži slimo jau 48 % bērnu (dati ir internetā).
Ar vietējiem saldumiem mēs varētu bērniem „iemānīt” viņu augošam organismam arī vajadzīgās vielas – mikroelementus, bioloģiski aktīvās vielas, ko dāvā mums Māte – Zeme, bet tāpēc ir vajadzīgi zinoši un mūsdienīgi domājoši ražotāji.
2006. gada 21. februāris Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors, Pētnieciskā jaunsaimniecība „Gundegas”, tālr 4022564, mob. 6128457 ashpats@apollo.lv
Jelgavas cukurfabrikas Padomei
Priekšlikumi darbības attīstīšanai un paplašināšanai
Pielikumā ir mana 2006.gada 21. februāra raksts „Cukura problēmas un Valsts tuvredzība”, ko publicēja avīze „Neatkarīgā” („NRA”).
Esmu saņēmis daudzas atsauksmes no zinošiem cilvēkiem un arī no zemniekiem, kuri visi uzsvēra šādu domu nepieciešamību un pareizību.
Pamatojos uz Liepājas cukurfabrikas ne ieinteresētību attīstībā jau tajā laikā, kad likvidējās Jēkabpils cukurfabrika, jo tad mēs – vairāki zinātnieki ieteicām izstrādāt augļu cukura ražošanu no cidoniju augļiem. Ideja jau bija izmēģināta laboratorijas un mājas ražošanas apstākļos. Tā pamatojas uz cukurbiešu cukurā esošās saharozes mijiedarbību ar cidoniju augļos esošo organisko skābju kompozīciju, kuras rezultātā saharoze pārvēršas fruktozē. Šis process solījās būt daudz ekonomiskāks par fruktozes ieguvi no āboliem, turklāt, šeit cukurā varētu atstāt kādu daļu no cidoniju skābēm, kas radītu pilnīgi jaunu pārtikas produktu.
Man kolēģi – zinātnieki no Japānas uzsvēra, ka tas varētu būt Latvijas lepnums – cidoniju lielās plantācijas, bet cukura ražotāju ne ieinteresētības dēļ viena no Latvijas attīstības iespējām tika pazaudēta. Tādejādi paši cukura ražotāji saņem atpakaļ sodu par savu nevērību pret mūsu Zemi, tautu un tuvredzību.
Cukurbiešu sīrupu pirms 2.Pasaules kara ražoja un pārdeva burkās – tā man ir stāstījuši veci cilvēki pēc mana raksta („NRA”publikācijā) izlasīšanas. Viņi visi atzīst, ka garša bijusi specifiska, bet patīkama arī kompozīcijās ar mājas zaptēm. Tātad cukura ražotāji ar savu vēsturi var pamatot nacionālo produktu – cukurbiešu sīrupu un tā paveidus – saldinātus ar to ievārījumus, konfektes u.c. izstrādājumus.
Mūsdienu modernā lauksaimniecībā izmanto speciāli radītus minerālmēslus, kas satur visus augiem nepieciešamos mikroelementus. Tie paši mikroelementi ir nepieciešami arī cilvēkiem un dzīvniekiem. Ļoti nesaprātīgi no mūsdienu zināšanu viedokļa ir iegūt kādu vienu vielu (saharozi) no cukurbiešu saknēm un to izmantot, tāpēc ir vērts paskatīties uz cukura tehnoloģiju no mūsdienu zināšanu līmeņa.
Piemēram, selēna ( Se) nozīme cilvēka veselībai un ilgam mūžam ir apstiprinājusies. Mūsu zemītē šīs vielas praktiski ir ļoti maz, bet jaunie minerālmēsli Se satur augiem pietiekošā daudzumā. Zināms, ka ir augi, kas pat koncentrē Se (aronijas), tādejādi caur augiem augļiem, saknēm, ogām cilvēki no Dabas saņem jau sagatavotus kompleksus savienojumus. Šo Dabas velti sabojāt var tikai nezinošs cilvēks!