Aptuveni pirms 7 gadiem skatījos pašdarbnieku koncertu Lēdurgas klubā, kādos Valsts svētkos – vai nu 4. maijā, vai 18. novembrī. Zāle šeit liela – vismaz 400 skatītājiem, bet gar zāles kreiso malu ir 2. stāvā izbūve kā balkons.

Jau bērnu un dziedātāju koncerta laikā ievēroju, ka gar balkona malu lidinās liels raibs tauriņš, kas man šķita visai neparasti šim gadalaikam, bet telpā bija silts, tāpēc taurenis neguļ – tā nodomāju.

Sākoties jauniešu dejotāju koncertam, taurenītis pilnīgi izmainīja savus retos haotiskos lidojumus gar balkonu. Tas pēkšņi mērķtiecīgi lidoja uz skatuvi, lidinājās starp dejotājiem, bet pretējā virzienā kā notika dejotāju apļošana – it kā sasveicinoties ar visiem. Tad taurenis nolaidās uz grīdas (ak, samīs taču !), bet izrādījās, ka viņš precīzi zina dejas rakstu, tāpēc to netraucēja neviens dejotājs. Dažu deju laikā taurenis spēji mainīja savu lidojumu starp dejotājiem un taisnā virzienā kā bulta lidoja prom, kas nav taurenim raksturīgs lidojums. Šīs taisnās līnijas šķērsoja visu plašo zāli un gāja uz balkonu, kur atradās durvis uz blakus esošo mazo zāli, uz aizmuguri, kur atrodas kino demonstrēšanas telpas. Tad taurenis atgriezās un atkal pilnīgi iekļāvās dejas rakstā. Šoreiz viņš pēc kārtas uzlaidās uz zelteņu pleciem, krūtīm, kopā ar katru nodejoja vairākas taktis, tad lidoja pie nākošās un tā laikam „apciemoja” visas. Nākošais taureņa „sveiciens” bija – nosēšanās uz dejotājas matiem, bet šoreiz jau parādījās zināmas taureņa „simpātijas”, jo tas vairāk dejoja kopā ar vienu meiteni, nosēžoties tai visur – pat uz muguras. Tas jau izskatījās kā taureņa „glāsti”. Zīmīgi, ka nevienu reizi taurenis neuzsēdās uz kāda puiša. Tikko kārtējā deja beidzās, tā taurenis mērķtiecīgi aizlidoja uz balkona sienas un tur atpūtās līdz sākās nākošā deja. Ja nedejoja taurenim „simpātiskā” dejotāja, tas palika sēžam uz balkona sienas.

Vērojot šī taureņa lidojumu maršrutus pa zāli un uz skatuves, kļuva skaidrs, ka tie bija mērķtiecīgi, ka viņš zināja deju zīmējumus un acīmredzamas bija taureņa „simpātijas” pret meitenēm, bet sevišķi tika aplaimota vai izcelta viena zeltene.

Pēc koncerta aplinkus vaicāju vietējiem iedzīvotājiem – vai dejotāju kolektīvam nav kāds sakars ar kādu ne sevišķi sen mirušu spēcīgu personību. Izrādījās, ka nepilnu gadu atpakaļ traģiski bija miris deju dejotājs, kuram bija siltas attiecības ar taureņa daudz apciemoto meiteni….

Pēdējos dažos gados lasot pētījumus par Gara dzīvi pēc aiziešanas no mūsu Pasaules uzzināju, ka augstāk attīstīts Gars spēj „apseglot” dzīvniekus, putnus, taureņus u.c. dzīvās būtnes un kopā ar to kustēties, izjust reālo mūsu Pasauli. Tādejādi ar dzīvniekam pieejamiem žestiem, kustībām Gars mēģina mums savu vēlmi, attieksmi pateikt, bet šo Gara valodu mums neviens nekad un nevienā skolā nemāca.

Samērā bieži ir lasīts, ka suns saimnieku nelaiž uz bīstamu notikumu, jo caur suni „runā” kāds Gars, kas to cilvēku grib brīdināt. Taču cilvēkam ne vienmēr ir laika pārprasīt savam draugam – ko viņš ar to grib pateikt?

Gars jebkurā brīdi savu „apsegloto” dzīvnieku var pamest, bet var to izmantot arī ilgstoši, ja vēlas kontaktēties ar kādu cilvēku. Raksta par pēkšņi „greizsirdīgiem” kļuvušiem kaķiem, suņiem, kuri nelaiž pie atraitnes kavalierus, vai no saimnieka mājas triec prom sliktos ciemiņus, bet patiesībā šos mūsu draugus izmanto kāds Gars – bijušais ģimenes loceklis vai draugs, kas tagad atrodas mums nesajūtamajā Garu Pasaulē.

2005-03-15 Andris Ansis Špats, Bīriņos