Piebildes pēc A. Gobas raksta „Ko latvieši spēj un ko nespēj”

Izlasot un pārdomājot A.Gobas pārdomas nodomāju, ka visvairāk tajā tiek oponēts viedoklim: „Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti”. A.Goba meklē un arī atrod senus un mūsdienīgus cēloņus un šķiet, ka visa vaina ir tikai personībās, jeb latvieša īpatnībās. Es vēlos izgaismot daudz būtiskākus faktus kamdēļ latvietim ir jāpamet šī valsts – ne tikai lai izdzīvotu un izmācītu savas ģimenes bērnus.

Laukos valsts simbolus neatzīst

Iesaku katram Latvijas valsts svētkos apbraukt pēc iespējas plašāku teritoriju un saskaitīt cik mājās ir izkārti karogi un aprēķināt to daļu. Vairākkārtīgi esmu to darījis un vairāk par 10 % karogotu māju neesmu redzējis. Nelīdz pat nesen bargais likums – sods par karoga neizkāršanu ir … Ls. Pats šis likums un noteiktais sods ir kauna traips valstij, bet nosodīt lielo vairākumu neceļas roka nevienam ierēdnim. Pašvaldību policija ar šo likuma palīdzību varētu jūtami iekasēt tai pašai valstij naudiņu, bet vai būtu šie zemnieki spējīgi to sodu nomaksāt? Goda prāts policistiem vēl ir, jo personīgi nezinu nevienu uzlikto sodu par karoga neizkāršanu. Zīmīgi un atpazīstami ir karoga izkārēji, jo starp viņiem, protams, ir bijušie trimdinieki, bijušie partijnieki, mūsdienu ierēdņi vai valsts kalpotāji un arī vienkārši dzērāji. Normālie saimnieki – viduvējie un mazie zemnieciņi neizkar karogus un aizbildinājums ir vienkāršs: „Priekš tā man neatliek naudas”. Un tā ir balta patiesība, jo mūsdienās tērēt naudu kādai demonstrācijai ir muļķīgi un nesaimnieciski, jo par to karoga naudu bērnu var apģērbt skolai.

Latvija savam simbolam ir izvēlējusies kara gadījumam piemērotas krāsas, kas zināms arī no vēstures. Daudz senāki ir zināmi vietējo cilšu simboliskās krāsas, kas saistītas ar Dabu un zināšanām – zaļš, zils, balts. Šīs krāsas ataino arī seno zināšanu līmeņus sākot ar zaļo – skolnieka līmeni ( arī Zeme) līdz skolotāja līmenim – balts (enerģija, Kosmoss). Ja jau tauta izvēlējās kaujinieciskās krāsas kā savas valsts karogu, vai tad ir jābrīnās par bezgalīgiem vietējiem „kariņiem” starp kaimiņiem un novadiem? Šeit ir meklējams pamats aprobežotām vēstures zināšanām un attiecīgām sekām. Var jau izraut no vēstures kādu epizodi un to vicināt tik ilgi , kamēr visi citi fakti tiek šķietami dzēsti, bet jaunā – uzspiestā saistība ar izdomāto simbolu nes līdzi arī enerģētiski – informatīvo sasaisti, ko šodienas zinātne (Enioloģija) jau ir pierādījusi.

Valsts pret savu tautu

Pašreizējās valsts iekārtas naidīgums pret savu pamattautu laukos ir viegli redzams katram, kas kaut nedaudz analizē centrālās avīzēs minētos faktus, kuriem parasti nav pilnīga izskaidrojuma.

Sāksim ar to, ka līdz šim Valsts sniegtā palīdzība konkrētiem zemniekiem vai pilsētu uzņēmējiem bija klasificēta kā „slepena”. Lai iegūtu datus par subsīdijām dzērveņu audzētājiem 2000.gadā, man bija jāparaksta dokuments par datu neizpaušanu un atbildību. Mani aprēķini rāda, ka mana saimniecība kā subsīdijas ir saņēmusi vien aptuveni 20% – 30% valstij nomaksātos nodokļus lai šeit es varētu vispār ko izaudzēt. Tātad, mākslīgi šeit tiek uzlikti zemniekiem lieli nodokļi, ko pēc tam „izdala” kādiem subsīdijās vai „palīdzībā”. Eiropas Savienībā šāda slepenība šķiet dīvaina un īsi pirms ES palīdzības publiskošanas „pēkšņi” šīs palīdzības koordinējošas iestādes (LAD) vadītāja labprātīgi aiziet no labi apmaksāta amata. Daži „skauģi” gan jau uzzinājuši, ka viņas saimniecība (reģistrēta gan uz vīra vārda) ir saņēmusi 300 000 Ls (vai eiro?) lielu atbalstu. Manas zināšanas rāda, ka jau ar 100 000 eiro palīdzību var izveidot pilnīgi normālu zemnieku saimniecību. Otrkārt, zinu, ka ES palīdzību attīstībai ir saņēmuši tikai aptuveni 10 % zemnieku saimniecību, bet daži desmiti vai simti „sevišķo” personu ir saņēmuši nevajadzīgi lielu ES palīdzību (pat miljonos skaitāmu).

Eiropas Savienības palīdzību 16 vai 19 miljonu eiro apmērā pērn nesaņēma zemnieki t.s. „īpaši atbalstāmos” reģionos par platībām, kuri tika ierēdņu izveidoti, iespējams, speciāli lai radītu šo „pārpalikumam”. Zināms, ka Latvijā parasti neredzami ieplānoto „pāri palikušo” subsīdiju naudiņu ierēdņi veikli izdala „vajadzīgām personām”, bet ar ES naudu tas laikam neizdevās.

Analizēsim – kāpēc vietējās pārtikas ražotājiem ir 18% PVN, bet, piemēram, aptiekas precēm, ko lielā vairumā ieved no ārzemēm, tas PVN ir pavisam niecīgs? Varbūt tieši tāpēc aptiekas Latvijā plaukst kā sēnes pēc lietus pat lauku ciematos, bet zemnieki arvien vairāk bankrotē?

Vēl daudzi atceras ES piespriesto valstij sodu vairāku miljonu latu apmērā par virsnormas cukura uzkrājumiem. To Valdība nolēma apmaksāt no zemniekiem domātās subsīdiju naudas, tātad tieši atņemot mūsu nodokļu naudiņu maksātājiem. Neviena avīze nepārpublicēja Internetā atrodamas Saeimas runas dažus gadus atpakaļ, kur uzstājās „bruģa zemnieku” (ZS) un Tautas partijas biedri un pārliecināja Saeimu, ka jāatļauj Latvijā ievest lēto cukuru, citādi nacionālā saldumu rūpnīca Eiropas Savienībā bankrotēšot. Valsts Lauksaimniecības ministrs spītīgi šogad atteicās publiskot kura firma iepirka virs ES normatīviem cukuru. Tikko Lietuvas prese ziņo par lielas Latvijas kompānijas iespējamo maksātnespēju un tai ir tāds pats nosaukums kā A.Šķēles pārdotai…, kura esot „uzvārījusies” arī ar mistisko cukura iepirkšanu un Latvijas samaksāto sodu. Tātad, Latvijas zemniekiem atņemto subsīdiju naudiņa segs kādas ārvalsts uzņēmēja nelikumīgo peļņu.

Pirms vairākiem gadiem avīzes rakstīja daudz par lietaino rudeni, ka kombaini slīkstot un tāpēc valstij jāpalīdzot graudu audzētājiem. Protams, vairāki miljoni tika izmaksāti. Jautāju kaimiņiem – vai ko viņi saņēma? Izrādās, ka neko, jo viņi visu paspēja laikā nokult, otrkārt, lauku platība neesot tik liela. Vēlāk Valsts statistika nemaz neparādīja „ievērojamu ražas zudumu”, jo tās samazinājums bija ikgadējo svārstību diapazonā. Tātad, tas avīžu tracis bija vajadzīgs tieši dažu lielaudzētāju saimniecību mākslīgam atbalstam, jo Valsts palīdzības saņēmēju saraksti bija slepeni. Labi zināms gan tas , ka Slakteru ģimenei Valsts tādejādi ir palīdzējusi vairākkārt, pat vairāk kā tā spēšot tuvākos gados ko saražot ražu, tātad pilnīgi dotēta saimniecība ir radīta. Cik Latvijā ir ierēdņiem piederošo lielsaimniecību? Lūk , iekšlietu ministram arī esot 500 ha zemnieku saimniecība vietā, kur agrāk bija vismaz kādas 10 vai pat 20…. Vai šādas saimniecības bez Valsts palīdzības vispār spētu izdzīvot?

Aizpērn Latvija pieredzēja pirmo lielāko „radiācijas salnu”, kad gaisa temperatūra atdziest nedaudz līdz 0 vai -3 grādi, bet dzīvā zāle izstaro infrasarkano starojumu un augi atdziest attiecīgi līdz -8 vai pat -13 grādiem, kas ir visa dzīvā auga nāve. Vispirms jau bija mēģinājumi Valdības līmenī šo salnu noslēpt. Tad ziņa tomēr aizgāja līdz ES un atnāca atļauja piemērot ES „Pamatnostādnēs…”esošo palīdzību zemniekiem – ražas kompensācija līdz 100%, ja klimata izmaiņās raža zaudēta virs 30%. Šoreiz Latvijas Valsts sprieda, ka kompensējama ir nevis raža, bet kādi % no „uzturēšanas izdevumiem”, kas faktiski manai saimniecībai bija 5-10% no ražas zaudējuma. Argumentācija ar ES „Pamatnostādnēm” vietējos ierēdņus nepārliecināja. Tātad Latvijas valsts dažādi izturas pret vienkāršiem zemniekiem un pilnīgi citādi pret piemēram, graudaugu audzētājiem, jo starp viņiem ir vairāki augsti ierēdņi.

Nebūsim kūtri un palūgsim kādu populāru avīzi, piemēram, bijušo „Lauku Avīzi” publicēt vairāk patiesos datus:

-cik bija saimju pirmskara Latvijā,

– cik zemnieku saimniecību bija pēckara gados,

– cik zemnieku saimniecību bija 1992-1996. – zemnieku cerību gados,

-cik zemnieku saimniecību ir palikuši pašlaik – ES?

Skaitļi labi parādīs, ka visvairāk zemnieku saimniecību bija Padomju Latvijā – pēc kara, ka liels skaits bija arī tūlīt pēc šīs jaunās Latvijas valsts izveides. Pēdējos gados daudzas saimniecības ir bankrotējušas, pašlikvidējušās un tas galvenokārt notika Valsts radītos piespiedu apstākļos. Kur palika ģimenes, vai ir nākotne šeit laukos dzimstošiem bērniem, vai bērni vispār te turpmāk dzims pietiekoši lai uzturētu saimniekošanu utt? Šogad tepat kaimiņos kūdras purvā strādāja liela poļu viesstrādnieku grupa, netālu gatera īpašnieks arī domā par darbaspēka ievešanu no ārzemēm…

Vai valstī ir normāls tirgus?

Katram lauku iedzīvotājam savs izaudzētais ir jāpārdod, lai pirktu degvielu, tehniku, apģērbu, Tātad, Valsts uzdevums ir radīt un uzturēt normālu tirgu, jo akcīzes un citus nodokļus tā taču iekasē.

Atcerēsimies nožēlojamos faktus, kad jaunā Latvijas valstsvīri apzināti iznīcināja tirgus saites ar austrumu valstīm, radīja pat mākslīgus šķēršļus. Jā arī pret Poliju Krievija 1991.gadā noteica augstu ls produktu ievedmuitu, bet tūlīt toreizējais premjers aizbrauca uz Maskavu un Polija ieguva labvēlības statusu un lielu daļu savu produkciju pārdeva Krievijā. Amerikas ekonomisti brīnījās – kāpēc Latvija atsakās tirgoties ar Krieviju, jo $ vienalga ir $ – vai no rietumiem, vai austrumiem tas ienāk. Izrādījies, ka Latvijas valsts vadībā daudzi bija ieinteresēti saņemt starpniecības naudu no t.s. Rietumu investīcijām. Zinu daudzus apzinātus kaitējumus vietējo zemnieku attīstībai, ko realizēja tieši Lauksaimniecības ierēdņu vadībā, piemēram, nesamērīgi lielās importa atļaujas tai pārtikai, ko varētu audzēt mēs paši. Latvijas Valsts pat ņēma dārgu kredītu 100% lai iepirktu graudus maizei … ārzemēs. Tādejādi bāleliņi katrs ēdot maizi „noēda” kādu zemnieku un ievērojami vairoja starpnieku un ārzemju graudu pārdevēju ienākumus.

Lūk, pašlaik zemnieki jau spēj izaudzēt vairāk par 100 tonnām lielogu dzērveņu, kas ES ir reģistrēta kā funkcionālā pārtika, bet Anglijā – kā ārstnieciskā oga. Piedāvāju šo ogu 100 skolām, jo skolnieku veselība šeit ir ļoti slikta (48% ilgi un bieži slimojošo), bet izrādās, ka tām tās nav vajadzīgas. Tā mēs ignorējam Valsts 1992.g. parakstīto ANO konvekciju par bērnu tiesībām (arī – saņemt pilnvērtīgu uzturu). Piedāvāju ogas lielveikaliem, bet turienes darbinieki norāda uz kādām pilsētas iepakotājfirmām. Rezultātā zemnieks par savu darbu saņem labi ja 30% no pircēja samaksātā. Pasaulē sen jau ir pierādīts, kāda daļa no pircēja izdotā lata ir jānonāk zemnieka sētā, lai tā vispār varētu izdzīvot un cik drīkst valsts un starpnieki atsūkt”. Latvijā joprojām tirgū valda haoss un nekontrolēta pamatražotāja – zemnieka ekspluatācija, ko panāk ar zemas kvalitātes un subsidētas pārtikas importu.

Kā radās Valsts noraidošā attieksme pret tautu?

Jebkurai jaunai idejai var atrast tās autorus. Atgādinu 1992.g. sākumā Krievijas laikrakstā „Izvestija” publicētu programmatisku rakstu, kurā bija izklāstīta taktika un stratēģija kā atriebties Baltijas valstīm par PSRS „sagraušanu”. Šo projektu bija izstrādājuši spēcīgi stratēģi, jo tur publicētais patiesībā arī tā realizējās turpmākos 13 gados. Šajā projektā bija paredzēts sagraut vietējo lauksaimniecību, ievedot lētu un ilgstoši glabātu pārtiku, jo tādejādi tikšot atvieglots pilsētās dzīvojošo krievu tautības cilvēku dzīve valsts krīzes situācijā. Lai neļautu izdzīvot jaunajiem zemniekiem, jāuzliek nesamērīgi augstu ievedmuitu tieši baltiešu lauksaimniecības precēm, bet maza muita – no Eiropas Savienības un citām valstīm. Faktiski tā bija Krievijas ekonomiskā kara pieteikums vai ekonomiskās blokādes situācija, bet Latvijas valdība nekad pret to neprotestēja nedz ANO, nedz Pasaules tirdzniecības sistēmā, jo šeit valdošām partijām bija vajadzīga lēta bezsaimnieka zeme. Latvijas Zemkopības ministrija esmu redzējis uzvarošu smīnu ierēdņos, kuri konsekventi realizēja montēto Krievijas „atriebības” plānu, jo šie ierēdņi arī daudz zaudēja tieši zemnieku dēļ…. Iznīcinot vietējo pārtiku, tiek vājināta arī tautas izdzīvošanas spēja. Fakti vēlāk parādīja, ka sākot ar 1992.gadu Latvijā parādījās jauna statistika – paaugstināta mirstība virs bioloģiski noteiktās robežas.

Tautas fiziskā iznīcināšana

Mēs esam pieraduši lasīt trimdā izsūtīto skaitu, emigrācijā aizbraukušo skaitu, bet nesaprotu kāpēc maz runājam par tiem, kas paši izvēlās vispār aiziet no dzīves izdarot pašnāvības, Izrādās, ka pašnāvību mēģinājumi Latvijā pašlaik ir aptuveni 3000 gadā, bet to līdz galam realizē 800 līdz 900. Pāragrā nāve un virs bioloģiskās normas sākot ar 1992.gadu aizgāja no 4000 līdz pat 6000 cilvēku gadā. Tas nozīmē, ka pirmajos 10 Latvijas gados nedabīgā vai pāragrā nāvē aizgāja vismaz 50 000 cilvēku (!). Rezultāts ir labi zināms – vidējā dzīves ilguma samazināšanās par aptuveni 2 gadiem. Ja mēs šos 2 dzīves gadus sareizinām ar kopējo iedzīvotāju skaitu, tad iegūstam 5 000 000 dzīves gadus(!). Vai piecos miljonos darbīgos dzīves gados radītais Latvijas valstij nav vajadzīgs? Vismaz 300 latus vērtība virs uztura ir pensionāra mazbērnu audzināšanas darbs. Tātad 300 miljonu Ls esam zaudējuši tikai pasliktinoties dzīves kvalitātei ar importa nekvalitatīvo pārtiku.

Aizsaulē no mūsdienu Latvijas ir nonākuši vismaz 50 000 garīgo būtņu ar visai bēdīgām emocijām, ka šodienas Latvija nebūt nav viņu iecerētā valsts. Var jau avīzēs noklusēt patiesos faktus par dzīves slikto kvalitāti Latvijā, vsar citēt citu valstu analīzi par Latviju kā visnabadzīgāko valsti, bet nedrīkst aizmirst, ka mēs esam cilvēki ar atmiņu un zinām kā dzīvojām , kāda bija dzīves kvalitāte pirms 1991.gada.

Dzīves kvalitatīvie rādītāji

1. Atceros, ka agrāk dzīvojot Rīgā un strādājot labi apmaksātu darbu Zinātņu Akadēmijā, lai tiktu uz teātra izrādēm, biļetes pasūtīju vecāku kolhozā. Toreiz ap visiem teātrim rindās stāvēja laucinieku autobusi. Tagad pats neatceros, kad tiku teātrī, jo tās brauciena izmaksas šķiet par lielām. Arī pie teātriem laucinieku autobusi ir retums.

2. Agrāk bibliotēkās visi galdi bija aizņemti un pie daudziem sēdēja pat 2 lasītāji. Tagad biju Fundamentālā bibliotēkā un redzu 50 vietu zālē vien 1-2 lasītāju. Skaļās runas par lielas bibliotēkas nepieciešamību šķiet liels burbulis.

3. Jūrmalā, Ķemeros un citās siltās vietās katru gadu ārstējās un veselību uzlaboja tūkstošiem vietējo pilsoņu, bet tagad šīs veselīgās vietas pat ir izlaupītas.

4. Pēc skolas vai augstskolas beigšanas agrāk valstī bija samērīgs darba vietu piedāvājums un darbam atbilstoša alga. Jā, jā, uzskatu, ka varēju pilnīgi apmierinoši izdzīvot ar toreizējiem 150 rubļiem, kas mūsdienās ekvivalenti 150 Ls, bet lai nodrošinātu toreizējo dzīves kvalitāti, tagad būtu nepieciešams vismaz 450 Ls alga. Toreiz man atlika naudas arī grāmatu pirkšanai, laika – to lasīšanai. Tagad līdzīgu toreizējiem dzīves nodrošināšanai algu var saņemt tikai citās ES valstīs. Latvijas valsts deklarētā „minimālā alga” ir nesamērojama ar padomijas laiku „minimālo algu”.

Mans ieteikums – braukt prom visiem, kas to vēlas

Patiesībā cilvēka vēlmes nemaz nav šīs zemes vietas vai apkārtnes nosacītas, bet tās signalizē par paša Saprāta nolemto dzīves ceļu uz Zemes.

Nav tiesīga pastāvēt valsts, kas ir naidīga pret pašas nākotni – bērniem un to pierāda tūkstošiem bērnu Latvijas internātskolās, mūsu bērnu sliktā veselība. Tāpēc ir jābrauc prom sevišķi jauniešiem, skolu vai augstskolu beigušiem, lai vismaz redzētu kā citas valstis izturas pret saviem iedzīvotājiem, jo jaunās – mūsdienu demokrātijas idejas Latvijā vēl nedzirdam.