Atceros, ka Tautas frontes laikos viena galvenā idejām bija, ka pēc atbrīvošanās no “Maskavas jūga”, mēs paši varēsim sakārtot savu valsti, atjaunot dzīvo dabu, kuras daļiņa esam arī mēs visi. Tolaik cilvēkos vēl mājoja ticība un cerība nākotnei. Tā bija tik spēcīga, ka tautā novēroja alkoholisma samazināšanos, palielinājās bērnu dzimstība – tas bija tautas dzīves spēka pieaugums.

Jau pagājuši 12 gadi un redzam, ka mēs paši vairs neko nevaram palīdzēt dabai, jo nav mums brīvu resursu, nav vairs daudzas dažādās ražotnes laukos, tādejādi mēs it kā neesam pat ES vajadzīgi. Politikāņu izslavētie investori no dažādām valstīm šeit ierodas ar vienu mērķi – maksimālo peļņu izspiest no vietējās zemes un cilvēkiem. Izrādījās, ka pie mums vēl daudzi ir Kangara idejiskie pēcteči, kuri par dažiem latiem pārdeva un pārdod Latvijas Dabas resursus, radot tautai simtiem reižu lielākus zaudējumus un vedot mūs uz bezizeju.

Pētījumos citās valstīs konstatēts, ka tieši zemnieks visvairāk ir ieinteresēts saglabāt dzīvo dabu. Šo pētījumu rezultāts ir loģisks, jo visieinteresētākie ilgtermiņa dzīvotspējā ir zemes īpašnieki – zemnieki, tad seko zemju pārvaldītāji pašvaldībās un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, bet vislielāko kaitējumu zemei nes īstermiņa nomnieki, zemes izmantotāji lielās korporācijās, kompānijās, kas parasti ir arī tie lielākie investori. Zīmīgi, ka pašreizējās valdības veicināja zemnieku iznīcināšanas nedarbus, atsaucoties uz kādiem līgumiem ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju, “brīvo tirgu”, gaidāmo iestāšanos ES un runājot par lētu pilsētnieku pārtiku. Rezultātā Latvijas pašražotai pārtikai Valsts nodokļi pašlaik vairākas reizes pārsniedz zemnieka peļņu, bet vecas, sliktās un citur subsidētās ārzemju pārtikas ievedēji šeit gūst pasakainu peļņu.Tā pārtika ienāk Latvijā ar zemu vērtību, attiecīgi arī nodokļi ir mazi, ko aprēķinā kā relatīvās vērtības, kā procentus no cenas. Tāpēc vietējās pārtikas ražotnes kļūst par ārzemju īpašumu un tās šeit zeļ kā citur nederīgās pārtikas izmantotājas, garantējot augstu peļņu. Mēs neatvairāmi ejam uz Melno spēku valsti, kurai pašu zeme nav vajadzīga, vietējie iedzīvotāji laukos būs tikai traucēklis, tāpēc jāpanāk lai viņi savu senču zemi labprātīgi pārdotu kā nevajadzīgu. Šādu ideju runas esam dzirdējuši no Saeimas, no Saeimā beidzot neiekļuvušās partijas “Latvijas ceļš”, līdzīgi runā arī “Tautas partijas” ideologi u.c. it kā nacionālo ideju nesēji. Bēdīgs līdz šim ir bijis Latvijas valsts grimšanas ceļš un to vadīja tikai mūsu bāleliņi, tiesa, vāji izglītoti, bet ar vēlmi izkalpināties “lielajiem labvēļiem”, ātri un viegli kļūt bagātiem. Personīga bez darba bagātināšanās ideja bija pacelta pār darba tikumu (atcerēsimies kā liela daļa tautas sadraudzējās ar atklātu laupītājbanku “Baltijas banka”, kā šo banku slavēja, reklamēja prese!).

Savā tuvumā laukos redzu ka šeit strādā un veiksmīgi savas ražotnes attīsta vairāki investori no citām valstīm. Patiesībā viņu ražotnes tiek attīstītas ar vietējo dabas resursu doto peļņas daļu un strādājošo radīto peļņas daļu, bet šeit ievestā (patiesi investētā) kapitāla daļa ir neliela – daži procent (līdzīgi kā Lattelekoma gadījumā). Tāpēc jaunās ražotnes šeit var straujāk attīstīties kā ES valstīs. Zīmīgi, ka šie “investori” neko nav darījuši lai saglabātu un uzlabotu dabas kvalitāti un tās dzīvotspēju. Protams, ka to no investoriem nav prasījusi arī vietējā pašvaldība. Zināms, ka ES valstīs ir daudz stingrākas prasības pret uzņēmējiem dabas saudzēšanas un atjaunošanas jomā, tur pieņemtas programmas dabas ilgspējas dzīvības dažādības nodrošināšanai. Notiekošo jauno attīstību tuvu un tālu redzot, dīvaina doma man ir svarīga kļuvusi – pašlaik atkārtojas vēstures mācība ar krustnešu ordeņu (tās dalībnieki arī bija Eiropā bankrotējušie, laupījumu cerību dzītie) ienākšanu Latvijas teritorijā 12. gs., atvedot šeit toreiz jauno laupītāju morāli no Dienvidu valstīm, kas turpmākos 8 gadu simtos iznīcināja vietējās tautās seno zināšanu Sistēmu, šīs Zemes darba un sadzīves morāles pamatus, kas vēl saglabājušies tikai tautas dziesmās.

Braucot pa Ameriku, daudzviet var redzēt tur līdzīgas attīstības sekas – seno izcirsto mežu pēdas, pašlaik nīkulīgos krūmus un jaunos, stādītos mežus, kuri tika stādīti pēc Valsts iniciatīvas Lielās krīzes laikā (šo iniciatīvu esot vadījusi Valsts Pirmā lēdija) un to paveica daudzie bezdarbnieki, sapņojot, ka bērni dzīvos labāk. Tātad, lielās nelaimes priekšā, redzot iznīcināto dabu, Amerikā atgriezās sapratne, ka Daba ir jāatjauno un jāsaudzē. Sakritīgi, ka vietējo amerikāņu cilšu zinošie vīri uzsver, ka tieši dabas iznīcināšana bija cēlonis iespējamiem smagiem tricieniem pret ASV teritoriju (zemes pārkaršana, viesuļvētras, zemestrīces, zemes virsmas līmeņa un sauszemes teritorijas izmaiņas tuvā nākotnē). Zīmīgi, ka daudzviet Amerikā vietējām ciltīm Valsts jau atdod tām kādreiz piederošās zemes un purvus, tur domā par senās dabas atjaunošanu.

Esmu vairākkārt runājis ar ārzemju investoriem par viņu, manuprāt, nesaprātīgo attieksmi pret vietējo dabu un saņēmis no viņu kapitāla peļņas intereses loģiskas atbildes:

– rūpes par dabu, tās atjaunošanu ir viņu ražotnei nevajadzīgi papildus izdevumi;

– kapitālam un investora darbībai ir jābūt maksimāli brīviem no vietējās sabiedrības kontroles, bet esošā situācija esot saskaņota Latvijas instancēs;

– latviešiem jābūt dziļi pateicīgiem, ka vispār šeit ienāk kapitāls, jo… “Jūs taču neko neprotat”, kā vien strādāt “melno” darbu (diemžēl, daži latvieši arī tā domā).

Patiesībā šāda spriedelēšana nāk no amorālā kapitāla aprindām, jo normālā Rietumu sabiedrībā šādi uzņēmēji tiktu vienkārši izstumti. Jāatceras, ka normāli ārzemēs strādājošam uzņēmējam nav lielas vajadzības doties uz kādu riska zemi, lai gūtu tādu pašu peļņu kā savās mājās. Tāpēc šeit ierodas daudzi vieglās peļņas tīkotāji. Pasaulē zina Latvijas vietējās administrācijas slimīgo vājību pēc negodīgas naudas, tāpēc tās uzpirkšana turpināsies vēl ilgi. Tāpēc Latvijā “netīrās” ražotnes mēģinās ievest dažādās jomās, piemēram, celulozes ražošana ar vecu ķīmisko tehnoloģiju, dažādu atkritumu pārstrāde un šajā procesā kā iniciatori uzstāsies vāji izglītoti politiķi, kādi vietējie uzņēmēji, bet kā vienīgie oponenti tām kaitīgām idejām parasti būs mūsu neatkarīgie zinātnieki. Diemžēl, izdodas ārzemju kapitālam nopirkt šeit arī pa kādam zinātniekam, bet tie parasti ir savu kolēģu necienīti, savu karjeru caur politisko partiju nomenklatūru cēluši. Zīmīgi, ka Latvijā tikai daži masu informācijas līdzekļi uzdrošinās publicēt datus par veco un jauno tehnoloģiju kaitīgumu, piemēram, sevišķi lētie mobilie telefonu aparāti ar lielu starojuma jaudu, bērnu pārtikas apstrāde ar mikroviļņiem.

Man ir nācies visai “karstās” diskusijās ar kādiem investoriem pierādīt, ka latviešu tautas sirdsapziņu nepārstāv viegli uzpērkamie pašvaldību darboņi, Valsts ierēdņi un ka šeit agri vai vēlu uzvarēs saprāts, bet amorālam kapitālam nākotnē būs jāaiziet. Interesanti, ka daudzus gadsimtus šeit dzīvojošie vācu cilmes latvieši ar izbrīnu raugās uz mūsdienu Vācijas pārstāvjiem un redz ļoti lielu atšķirību starp senču iemācīto attieksmi (piemēram, skaistās alejas, parki) un šodienas Vācijas pārstāvjiem (iznīcinātā dzīvība un atkritumu kalni ap viņu ražotnēm). Tikpat dīvaini mums šķiet redzētie vācu cilmes uzņēmēji no Amerikas. Tas atkārtoti liecina, ka ne jau tie īstākie vācu tautas darba ideju nesēji šeit ierodas, bet daudzi negodīgi tirgoņi, kuru materiālās intereses sen ir nomākušas viņos patieso dvēseli.

Kur ir izeja no jau iezīmētā strupceļa?

Pirmkārt, jāsaprot, ka pašreizējā ekonomiskā un finansu, politiskā sistēma Pasaulē ir tālu no taisnīguma principiem, jo ja pat naftas lauki ir iekaroti ar izdomātiem apvainojumiem pret kādu valsti, realizējot militāru agresiju pret tautu, tad citu valsti pakļaus ar “smalkākām” metodēm. Tāpēc vien šādai kapitāla sistēmai nevar būt nākotnes, jānāk uzskatu lūzumam – krīzei.

Otrkārt, Pasaulē jau sen ir izstrādātas morāli tīra kapitāla attīstības idejas, šāds kapitāls nekontaktējas ar amorālo laupītājkapitālu, bet šeit Latvijā ienāk un strauji attīstās iznīcību nesošais kapitāls, jo šeit ir daudzi slepeni Melno spēku (dzīvības iznīcību nesošie) atbalstītāji.

Treškārt, jāsalīdzina Latvijas atjaunošanas ceļi un tempi pēc 1. un 2. Pasaules kariem ar mūsdienu grimšanu (sk.V.Seleckis “Latvija 10 gados agrāk un tagad”) un godīgi jāatrod visi vainīgie vadītāji, ideologi, jāizgaismo viņu ideju maldīgums, jātiesā par apzinātu ļaunumu.

Ceturtkārt, jāsaprot, ka mēs kā tauta esam spējīgi pat daudzām valstīm par piemēru būt, līdzīgi kā attīstījāmies laika posmā starp 1. un 2. Pasaules kariem, tāpēc jāatgūst mūsu pašapziņa, iekšējais dzīvības spēks. Tautas dzīvības spēks ir nesaraujami saistīts ar dzimto zemi, tās Dabas dzīvības līmeni un daudzveidīgo kopsummu.

Piektkārt, attīstību nesīs tikai mūsu pašu tautas talantu izstrādātās idejas (piemēram,

ideja: “Par Latviju – ziedošu dārzu zemi!”) un to realizācija ar neatlaidīgu darbu.

Par Latviju – ziedošu dārzu Zemi!

Šī ideja mani pārņēma 1996. gadā, kad kāda Amerikas Zemkopības departamenta ekspertu grupa par varas makti gribēja uzzināt kāda tad ir Latvijas attīstības ideja. Izstudējot toreizējos Zemkopības ministrijas un citus Valsts dokumentus, kur runa bija par iešanu uz ES, bet tajos nebija nekas pateikts – ko mēs tieši Eiropas Savienības valstīm, tautām piedāvāsim. Maldīgas bija cerības izcīnīt tiesības uz turienes tirgu vest jau ES pārprodukcijā esošos lauksaimniecības produktus. Tāpēc vajadzēja vēl un vēlreiz pārcilāt jau iepriekš mūsu zinātnieku pierādītās idejas, analizēt to, ko mēs jau pasen Latvijas laukos darām, atcerēties daudzos dārzniekus, agronomus, kuri gadsimtu bija neievēroti uzlabojuši mūsu Dabu, padarot to skaistu un dzīvespriecīgu. Dabas skaistuma vērtības pa īstam izprot Japānas tautas, kur īsais ķiršu ziedēšanas laiks ir īsti tautas svētki – sakuras ziedu Svētums.

Atceros, ka savulaik – pusotru gadsimtu atpakaļ jaunsaimniekiem saņemot zemi, viņi esot mudināti stādīt ap mājām dārzus ar ogām, āboliem, tālāk bija dekoratīvi koki, alejas. Šodien mēs visi esam izglītoti un zinām vitamīnu ārkārtīgo lielo lomu organisma imunitātes nostiprināšanā, veselības atjaunošanā. Mazāk zināmi ir pēdējo desmitgadu pētījumu par dzīvo koku veidoto enerģētisko aizsargsistēmu ap māju, bet vispār zināms ir koku stādījumu sniegtais aizvējš, kas pasargā māju no ziemas puteņa un vasaras karstuma. Lielākās teritorijās koku meži neļauj izveidoties virpuļviesuļiem, kas pašlaik ir daudzu valstu bieds un nes lielus zaudējumus.

Daudzās ģimenēs aizmirstas ir senās zināšanas par Zemes sniegto dzīves spēku, senie priekšstati par Māti Zemi, par nepieciešamību saprast, ka esam nesaraujami saistīti ar dzimto zemi un tālāk ar vistālākiem plašumiem kosmosā. Pārāk ilgi Latvijas teritorijā tika iznīcinata pirms krustnešu atnākšanas zināmā Pasaules uzbūve, cilvēka loma un uzdevumi šajā Pasaule, turklāt primitīvā materiālisma mācības pēdējām paaudzēm pilnīgi sagrozīja domāšanas procesus, novedot pie cilvēka kā vienkāršas bioloģiskas mašīnas (bioroboti mūsdienu terminoloģijā). Protams, ar šādiem šauri domājošiem cilvēkiem, to masām ir viegli manipulēt, tos vadīt kādu grupējumu (senāk karaļdzimtas, bet partijas mūsdienās) interesēs, iestāstot, ka tikai materiālās intereses ir būtiski svarīgas (peļņa, nauda esot visam pamats). Patiesībā šīs materiālās iedzīvošanas dominante uz Zemes esot atnākusi jau iepriekšējās – Atlantīdas civilizācijas laikā un tās autors esot bijis Veliārs, kurš…”ar spožām mantiņām iekārdināja zemes sievietes un no viņiem dzima cilvēki ar materiālās intereses novirzēm,” (no Amerikas gaišreģa Edgara Keisi liecības). Daudzos senvēstures avotos norādīts, ka iepriekšējās civilizācijas bojā eja Pasaules mērogā (arī Atlantīdas kontinenta sadalīšanās un nogrimšana okeānā) bija izraisīta tieši materiālo interešu dēļ, nesaprātīgā attieksmē pret Dabu un viso dzīvo uz Zemes. Mūsdienu zinātnieki Pasaules valstu vadītājiem jau vismaz 20 gadus norāda, ka pašreizējās rūpnieciskā tehnoloģijas, nesaprātīgā attieksme pret Dabu, mežu iznīcināšana ved visus mūs uz smagiem laikiem. Pašlaik jau visur Pasaulē novēro šo paseno zinātnieku prognožu piepildīšanos – nepieredzēti karstumi un aukstumi, lielas vētras, negaisi un plūdi, zemestrīces un vulkānu aktivitātes – tas viss ir nesaprātīgās cilvēces saņemamās atmaksas aisberga sākums.

Daudzi teiks – Latvija ir tika maza, ka ietekmēt procesus uz Zemes mēs nevaram, tāpēc ir jāņem no Dabas ko vēl varam sev dabūt. Bet… patiesībā taču zinām, ka pat lielos tuksnešos ilgstoši dzīvību noturēja oāzes, tātad arī mūsu teritorijā mēs varam daudz ko darīt nākotnes labā, saglabājot un attīstot šo zemīti priekš mūsu bērniem, mazbērniem un tas var būt pamācoši daudzām tautām. Purvu tuksnešus , kas ir lieli saules siltuma uztvērēji, pašlaik atdzīvina vairāki dzērveņu audzētāji. Pamācošas var būt senās aizmirstās zināšanas, ka ar mīlestību izturoties pret tīrumu, mežu, upi, ezeru cilts saņem daudz vairāk dabas dāvanu neko nezinošie. Vienkāršāks ir piemērs ar ziediem – ja mēs savai mīļotai dāvinām ziedus, kas ir auga mīlestības fāzei atbilstošās enerģijas līmenī esoši, mīlestības enerģiju izstarojuši, tad arī viņas attieksme un dzīvesprieks uzlabojas, kas tiek saukts arī par dzīves enerģijas paaugstināšanos. Uz dzīves enerģijas viļņa dzimst veseli un dzīvespriecīgi bērni, šeit rodas daudzas un dažādas idejas, kuras ved uz attīstību un harmoniju ar Dabu, Māti Zemi. Tātad, sen aizmirstos priekšstatos par dzīves enerģiju, tās uzturēšanu un palielināšanu Dabā ir rodams tautas izdzīvošanas un attīstības mērķis.

…………………………………………………………………………………………………….

2. daļa rakstam “Zintnieks”, Nr19, 2003.g.

Attīstības būtība

Atļaujiet ironiski paskaidrot aģitācijas būtību par ES. Ievērojām, ka visos informatīvos jautājumos valdīja tieši materiālās intereses, solot visvisādus labumus: pazemināsies kredītu procenti, nāks Latvijā lieli investori, būs ES valstu preces, liela nauda palīdzēs atjaunot Latvijas ceļus, lielu palīdzību saņemšot lauki un tāpēc zeme kļūšot dārga, jaunieši brīvi varēs izceļot mācīties un strādāt jebkurā ES valstī, utt.. Taču tikai attīstības procesos esošā persona labi zina, ka jebkura attīstība sākas ar IDEJU, tālāk seko tās realizācija personu prātos un tikai 3. stadijā sākas idejas izmēģināšana dabā, tehnoloģijas un procesu meklējumi, piemērošana. Tāpēc runas par ES palīdzību bija tukša reklāma, kamēr to nepiepilda konkrētas idejas un šo attīstības procesu nevadīs idejas izstrādāt spējīgas personības. Savukārt IDEJAS spēj radīt cilvēki, kuri ir saistīti ar Māti Zemi, kuriem ir attiecīgas spējas no Zemes Dabas dotas, ko saucam par – talantu.

Šeit vietā ir atgādināt lasītājam no Senās Ēģiptes laikiem (pirms apm. 12000 gadiem) nākušos Tota likumus (Tots – Lielās Piramīdas cēlājs, atlantietis, kurš ēģiptiešiem atnesa daudzas zināšanas, Totu sengrieķi nodēvēja par Hermesu, trīskārši svēto). Viens likums saka: ”Viss ir dzīvs”, tātad arī Zeme ir dzīva. Mūsdienu zinātnieki šo patiesību skaļi izteica un pamatoja ar mūsdienu zinātnes atklājumiem 1987.gadā Sanktpēterburgā notikušajā starpvalstu zinātnieku kongresā “Planēta 2000”, 1998.g. Pasaules Krievu Sapulcē Maskavā (sk.V.Tihoplavs, T.Tihoplava – “Ticības fizika”), kur daudzu zinātnieku ziņojumi pamatoju domu, ka pienācis laiks, kad daudzu reliģiju pamatos esošās patiesības ir pamatotas ar mūsdienu zinātnes atklājumiem, ka daudzi zinātnes un tehnikas attīstības virzieni bez garīguma ved Pasauli strupceļā, iznīcībā. Tāpēc pilnībā mums jāmaina attiecības sabiedrībā, attieksme pret zināšanām, kuras dod zinātnes un reliģijas sadarbība. Ļoti daudzi zinātnieki ir pierādījuši, ka vietās, kur cilvēks iznīcina dabu, agri vai vēlu saslimst, panīkst arī cilvēki un veselas tautas, jo tiek iznīcināts neizsmeļamais dzīvības enerģijas avots. Kā lielākais cilvēces grēks jau pagājušajā gadu simtenī bija nosaukts – mežu neapdomīga izciršana, dzīvās dabas iznīcināšana purvos.

Varam meklēt un atrast dažādus kritērijus attīstībai, bet mums pašlaik svarīgākais ir – dzīvības enerģijas uzkrāšana un pavairošana, jo redzams, ka daudzi mūsu sabiedrībā ir zaudējuši ticību, cerību, mīlestību.

Esmu saticis daudzus, kuru dzīvības enerģija ir minimāla, jo to ir iznīcinājusi bezcerīgā esamība mūsu valstī. Daudziem var palīdzēt enerģijas saņemšana no Mātes Zemes. Šo enerģiju izstaro Zemes Spēka vietas, bet ne visi tās var atrast. Tie, kuri ir pabijuši Zemes Spēka vietās, iedomājoties, iztēlojoties šīs vietas jau momentāni ar to sasaistās un tālāk norit it kā “sakaru seansi”. Nākošie spēcīgākie dzīvības enerģiju izstarotāji ir koki. Vīriešiem parasti iesakāmi ir ozoli, bet sievietēm labāk palīdzēs bērzi, akācijas, egles un citi. Eksistē koku horoskopi, bet ne vienmēr tie sakritīs ar patieso situāciju. Vienkāršāk ir sameklēt sev patīkamu koku, mierīgi tam tuvoties un ja sajūtam, ka zem tā zariem kļūst labāk ap sirdi, tad pareizi vien ir. Pie šī koka mēs varam apsēsties, pārdomāt savu dzīves ceļu, iztirzāt radušās problēmas. Parasti Zemes enerģija pareizos risinājumus domās pastiprina, nepareizos nomāc un cilvēks pats it kā atrisina savas problēmas. Atvadoties var piespiesties ar muguru pie koka, jo tad mugurkaula smadzenes (uztvērējantena) ir vistuvāk, nevajag aizmirst domās pateikties. Kad Jūs kaut reizi šādi aprunāsieties ar Zemi, tad sapratīsiet cik nežēlīgi Latvijā iznīcina mežus, naudu pārvēršot dārgās mašīnās, spožās sadzīves mantiņās, notriecot naudu krogos (plašāk sk. atklāsmes grāmatā “Selestīnas pareģojumi”).

Tirgus un dzīves enerģija

Ap 1990.gadu, kad jauno zemnieku kustība (Breša zemnieki) attīstījās tik tālu, ka mēs bijām jau tūkstoši, daudzi griezās pie manis (Pētnieciskā jaunsaimniecība “Gundegas”) un jautāja – kādos virzienos būtu jāiet jaunajiem zemes arājiem. Griezos pie, manuprāt, tālredzīgākajiem dažādu nozaru zinātniekiem Latvijā (no personīgi pazīstamiem ķīmijā, bioloģijā, mikrobioloģijā) – Dr. Augusts Ārens, Dr. Alfreds Ripa, Dr. Ivars Kalviņš ar priekšlikumu padomāt par mūsu zemnieku nākotni ejot uz Pasaules tirgu. Diskusiju nolēmām atklāt publiski Latvijas Televīzijā, kurā izrādījās, ka visi esam domājuši līdzīgi. Latvijas lauku nākotne ir bioloģiski aktīvu produktu audzēšanā, apstrādē un pārstrādē priekš visas Pasaules.

Galvenie pamatojumi:

– vairāku valstu zinātnieku slepenie pētījumi (1980-1987.g.) rāda, ka bagātās valstīs ir pietiekoši pārtikas, bet saslimstība pieaug un izdevumi ārstniecībai tur ir grandiozi, jo nepietiekoša ir dabīgo vitamīnu, dabīgo ārstniecisko vielu izmantošana uzturā;

– jau līdz 1990. gadam vairākās attīstītās valstīs tika stimulēta principiāli jaunu ražotņu attīstība, piemēram, jūras augi okeāna tīros ūdeņos, ženšeņa audzēšana telpās un precīzi kontrolējamos apstākļos, sēņu rūpnieciskā audzēšana, dažādi mikrobioloģiski procesi, piemēram, raudzēšana un uz to pamata jaunās tehnoloģijas.

– Pasaules tirgū strauji pieaug pieprasījums pēc dabisko bioloģiski aktīvo vielu produkcijas: vitamīni, garšvielas, krāsvielas, ārsnieciskie augi un vielas, jo dabā tās vienmēr ir neatkārtojamā kombinācijā.

– Latvijas dabā ir visi nepieciešamie apstākļi šo bioloģisko nozaru attīstīšanai, bija jau zināma iestrāde, piemēram, dabīgo sulu ražošana, ekstraktu ieguve, bet Latvijā nav saimniecības un ražošanu nozaru attīstīšanai nepieciešamais finansu kapitāls, nebija sakaru ar Rietumu tirgiem.

Informācijas process jaunajiem zemniekiem vainagojās ar plašu interesentu sapulci ZA Organiskās sintēzes institūta telpās, kur analizējām jau esošo pieredzi un pārliecinājām par attīstības virzieniem. Diemžēl, šeit neieradās neviens no ražošanas organizatoriem toreizējā Lauksaimniecības ministrijā, rūpniecības pārstāvji, jo viņi uzskatīja šo ideju par nevajadzīgu. Ideju Latvijai vēlāk atbalstīja Pasaulē ievērojami speciālisti, piemēram, ANO jaunattīstīto valstu pārtikas problēmu eksperts, Pasaules Bankas mežu un lauku resursu eksperts, ASV Zemkopības departamenta pārstāvis Latvijā (personīgās sarunās). Pasaules Banka 1996.g. analizēja mūsu projektu (jaunu ogu veidi purvā, sēņu audzēšana, u.c.) un piedāvāja Latvijai 25 000 000 $ ilgtermiņa kredītu jaunu nozaru attīstībai par ļoti zemu augļošanas likmi – 5,3 % gadā (LIBOR). Valsts pārstāvji (“Latvijas ceļš”, TBLNNK pārstāvji) šo kredītu faktiski izniekoja, atdodot bankām, bet tās prasīja jau 14 % – “Lauku attīstībai” un izsniedza tikai kā īstermiņa kredītu. Rezultātā tikai maza šī mērķa kredīta daļa nonāca laukos, jo nevar tik lielu peļņu bankām nomaksāt Valsts nogremdētā saimniecība laukos.

ANO ekspertam bija taisnība – “Kamēr jaunā valsts nevar nodrošināt tautu ar pašražotu pārtiku, attīstība nebūs”. Ir jau pagājuši 12 gadi, Latvija kā valsts reāli gatavojas iestāties Eiropas Savienības tirgū, bet neko interesantu mūsu valsts vadītāji šim tirgum nepiedāvā, vien “cīnās” par iznīcinātās lauksaimniecības produktu kvotām, kas ir zemākā līmenī par kādreizējo ražošanu kolhozos (!). Sulu un dabīgo produktu dzērienu ražošana Latvijā ir praktiski iznīcināta, bet bērnu veselības līmenis strauji krītas, pat armijai derīgā jauniešu daļa ir pie 30 %. Par iespējami zemi kritušo intelektuālo potenciālu grūti mums spriest, bet dažās kaimiņvalstīs ir pētījumi, kas liecina, ka faktiski debīlu bērnu jau ir pie 20 %. Šo situāciju lielā mērā var saistīt ar lētas, bet sliktas pārtikas produktu (tajā nav vairs dzīvības enerģija) importa pieaugumu. Ievērosim, ka mirstības pieaugums virs bioloģiski pamatotā līmeņa Latvijā (virs 4000 mirušo gadā vairāk par normu) sākās ar importa pārtikas, dzērienu, importa spirta apjomu strauju palielināšanos 1992.g.. Savās bērnu ģimenēs novēroju, kad bērni Rīgā atteicās no importa dzērieniem, ņēma no laukiem mūsu sulas, augļus, tad saslimstība strauji samazinājās. Diemžēl, neesmu atradis pētījumus par to, cik ilgi dzīvības enerģija pārtikas produktos saglabājas pie dažādiem glabāšanas apstākļiem.

Latvijas laukos kā nākotnes attīstītāji strādā vairāku jaunu nozaru attīstītāji. Uzsveru, ka visi viņi pārvarēja apkārtējo neticību, praktiski līdz 2000.gadam pat nesaņēma ieguldīto nodokļu atvieglinājumus, viņiem Valsts neatmaksāja zaudēto nodokļu naudu caur subsīdijām, neveicināja attīstības ideju pārbaudi un izstrādi. Tas ir smags apvainojums Valstij, jo labi redzēju, ka Ministrijās bija daudzas personas, kuram šķita, jo sliktāk laukos, jo viņām būs labāk, patīkamāk. Tā faktiski bija cilvēku enerģijas atsūkšana. Otrs viņu iemesls bija – veidot “savu” cilvēku grupu, ko vēlāk nosauca – “konkurences spējīgie zemnieki”. Izrādās, ka šie “spējīgie” ir daudzi politiķi no “zemnieku savienības”, ”tautas partijas”, kuri ir saņēmuši no Valsts subsīdijas, Valsts garantētos kredītus, par šiem kredītiem ir pirkta tehnika, saņemot SAPARD finansējumu, utt.. Taču šogad tieši bijušais Zemkopības ministrs pieprasīja sev un sev līdzīgiem kārtējos Valsts palīdzības maksājumus, jo raugi – viņu varenā tehnika nevarēja palīdzēt novākt graudu ražu. Skaidrs, ka mūsu tēvi būtu labi ražu novākuši ar daudz mazāk jaudīgu tehniku, bet vectēvi ar zirdziņiem pilnīgi droši būtu visus graudus salikuši gubiņās, izžāvējuši un rijās izkūluši. Kurzemē lietus sākās nedēļu vēlāk, bet zaudējumi tur esot lielāki kā Vidzemē, jo lielāki ir saimniecību lauki. Graudu audzētāju vaimanas šoruden ir patiesas, bet cēlonis ir meklējams viņu nepareizā attīstības idejā, ko pastiprināti finansēja netālredzīgi Valsts ierēdņi. Valsts ir radījusi dabas krīzēs nedrošas lielsaimniecības, kaut zinātnieki jau sen brīdināja par klimata krīžu laikmeta tuvošanos (mani raksti publicēti jau 1995.g.). Zīmīgi, ka jau 2000.gadā Valsts finansiāli sedza graudaudzētāju klimata radītos zaudējumus, bet, piemēram, par dzērveņu stādījumu iznīcināšanu – atteica.

Mans arhīvs glabā ilgu un garu saraksti kopš 1992.g. ar Zemkopības ministriju, vairākiem ministriem, kur pamatoju domu, ka Latvijā ir jāattīsta daudzas nozares, kurām šeit ir visi nepieciešamie resursi, bet kuras padomijas plānveida saimniekošana bija atstājusi novārtā. Apbrīnojama ir Latvijas ierēdņu māka neatbildēt pēc būtības, rakstiski melot, izvairīties, pat neatbildēt. Salīdzināsim Polijas attīstību, kura jau ap 2000.gadu sasniedza bijušo 1990.gada līmeni ar mūsu lauku grimšanu nabadzībā! Liela vaina situācijas radīšanā ir bijušajiem ministriem un ierēdņiem. Viens no nekorektākajiem un neatbildošiem ministriem bija Slaktera kungs, kura runās TV labi redzu viņa divkosību, jo pašlaik nav vairs slepenības noteikumi par viņa personīgi saņemto naudas palīdzību no Valsts. Bet Slaktera kunga lielākais grēks, arī citu iepriekšējo ministru noziedzība bija – vienpusīgā dažu nozaru attīstība, citu perspektīvu nozaru attīstības bremzēšanā. Ja jau Latvija gāja uz ES, vai tad grūti bija jau laikus tam gatavoties, pārņemt ES valdošos pamatprincipus lauku attīstības atbalstam, jo idejas zinātnieki sen deva Valstij par velti?

Mani nepārsteidz Lietuvas zemnieku attīstība, viņu spēja arī Latviju paēdināt, jo tur Valsts pret saviem pavalstniekiem – laukos un pilsētās izturējās ka gādīgi vecāki, nevis kā ļaunās pamātes. Zīmīgi, ka Lietuvā nemana tik nežēlīgu mežu izciršanas kampaņu kā Latvijā, bet šķiet, ka tur tauta ir dzīvespriecīgāka par mums. Polijas Valsts nepiekāpība un no ES panāktais papildus maksājums 1 miljarda eiro apmērā ir pamācošs visiem mums – kā valsts vadītāji ir jāpiespiež domāt par tautu un to aizstāvēt.

Neskatoties uz līdzšinējo attīstības iespēju ignorēšanu no valdošo personu puses, man jau 1992. – 1997.gados izdevās Pasaules sabiedrībai ziņot, ka spējam attīstīties pat paši vien. Manu referātu 1997.g. ASV Pasaules dzērveņu audzētāju kongresā žurnālisti pat nodēvēja kā Eiropas pārstāvja ziņojumu. Mūsu idejas, grūto attīstības ceļu labi saprot zinātnieki citās valstīs un tāpēc biju aicināts uz Briseli 2002.g. “Euragri” konferenci. Savu referātu nosaucu skaudri “Zinātnieks nabadzīgā sabiedrībā”, kurā parādīju, ka mēs esam bagāti, ka mūsu bagātība ir IDEJAS par attīstību, jo tās mums sniedz pati Māte Zeme. Daudzi ārzemju viesi man ir teikuši, ka pilsētniekiem esot grūti mūs saprast, bet redzot, sajūtot mūsu lauku enerģiju, esot vien jāpiekrīt. Esmu saticis vācu cilmes mākslinieci, kuras senči pirms kara izbrauca no Latvijas. Izrādās, ka viņa vislielākos radošos pacēlumus bija sajutusi tieši tur, kur pēc ģeol. zin. doktora Rišarda Griškjāņa ir Latvijas enerģētiskās vietas. Izrādās, ka Vācijā daži zinātnieki sāk pētīt Zemes enerģijas, bet tur to līmenis ir zemāks. Nešaubos, ka manas saimniecības dotie arvien lielākie ienākumi vēl vairāk palīdzēs mums izpētīt Latvijas slēptās bagātības – Zemes Spēka vietas, jo pārāk daudzi fakti liecina, ka psihiskā tautas pakļaušana ar speciāliem paņēmieniem ir iespējama, par ko jau pasen rakstīja Pasaules gaišreģi. Daži pagasti ir izteikuši vēlmi izzināt Uguns āderu vietas, lai pašdarbnieki, koristi plaši iedziedātu 4 gadalaikus. Tā ir zīmīga interese un rāda, ka drīz Latviju apjozīsim ar izzinātu Zemes Spēka jostu.

Latvijā entuziasti attīsta daudzu augu, augļu, ogu audzēšanu, kuros ir dažādas veselību nostiprinošas, uzlabojošas un ārstnieciskas vielas. Raksturīgi, ka tirgus pieprasījums vietējai produkcijai ievērojami pieaug, jo , piemēram, aptiekās pirktās importa kumelītes (dažas vien iepakotas Latvijā) ir jāpievieno 3-4 reizes vairāk par pašu zemītē izaudzētām. Mūsu dižbrūklenes (agrāk – lielogu dzērvenes), smiltsērkšķi daudziem ir iepatikušies un palīdzējuši nostiprināt veselību.

Daudzi tagad audzē zemenes, upenes, smiltsērkšķus, dižbrūklenes, pīlādžus, zilenes, dažādus ārstnieciskos augus, garšvielas, sēnes un vēžus, u.c. tīru vidi pieprasošie bioloģiski aktīvo augu veidus. Tātad, Latvijas zinātnieku pirms 12 gadiem pamatotā tālā prognoze izrādījās pareiza, šo ideju ir uztvēruši un tālāk attīsta daudzi, bet attīstību bremzējoša bija Valsts ierēdņu nesapratne, neieinteresētība.

2003-07-13 Andris Ansis Špats, zemnieks, Dr.sc.ing.