Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gadu gaidot
Padomijas laikos man šķita dīvaini – cik viegli kādās sapulcēs tikai daži runātāji izteica kādus lozungus bez kāda pamatojuma un visa sabiedrība viegli tiem piekrita. Mūsdienās ir atkal jāatgādina visai zināmos procesus 50.-70-os gados, kad sabiedrība visās republikās publiski nosodīja” tagad Pasaulē pazīstamus rakstniekus un zinātniekus. Šaubos vien par to, ka toreizējie lozungu saucēji un sapulcēs klusējošie pēc tam mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem.
Aptuveni 80-os gados lasīju kāda socioloģijas zinātnieka grāmatu, kurš arī bija „nosodīts” no sabiedrības un pavadīja vairākus gadus speciālās nometnēs. Lūk šis zinātnieks katram ieteica sekojošu eksperimentu. Sapulcē visi vienprātīgi nobalso par to, ka kolektīvs nosoda savu studiju biedru par kādu pārkāpumu ( piemēram, kautiņš uz ielas). Pēc sapulces pētnieks aprunājas ar katru dalībnieku, pastāstot, ka situācija sākās ar to, ka kādi huligāni bija uzbrukuši meitenei, bet viņu biedrs tikai šo meiteni aizstāvēja. Taču meitene aizmukusi un uz ielas aizturēts tikai šis „vainīgais”. Lūk, tagad iepriekš tik „vienprātīgi” balsojušais sāk šaubīties. Uz jautājumu – kāpēc viņš agrāk nesāka apšaubīt ziņotāju „lozungu” patiesīgumu, visi atbildēja – „ko es varu zināt…”, „gan jau pārējie zina vairāk, es balsoju tāpat kā citi”.
Aprakstītā sabiedrības ietekmēšanas shēma – ar skaļiem lozungiem apdullināt un izslēgt cilvēkā pārdomas, šaubas pašreizējā Latvijā sastopamies jau biežāk kā padomijā, jo ja agrāk lozungus izmantoja viena – valdošā partija, tad tagad šo pašu paņēmienu plaši pielieto vairāki grupējumi – partijas un t.s. „sabiedriskās organizācijas”. Turpiniet lasīt →