Ivana Bargā padzīšana no Vidzemes

  Interesanti kas zināms par vietējo Jāņa Bīriņa vadīto zemnieku uzbrukumu Ivana Bargā postenim un tā padzīšanu 1577. gadā. Kāds Cēsu vēstures zinātājs gan man zināja stāstīt, ka Bīringa karagājienā pie Cēsīm vietējie esot bijuši mazākumā – aptuveni 2 pret 3 Ivana Bargā vīriem, bet vienalga esot uzvarējuši, jo cīnījušies pašaizliedzīgi pret Briesmīgā algotņiem.

Atsaucos uz:

/1./ Richter, Gesch.d. Ostseeprov, T. II, Bd. I. S. 79.

/2/ R.Dēliņš, „BĪRIŅI senāk un tagad, Rīga 1939.”, Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums.

Seno lībiešu apmetnē Koldeselle, kas vāciski tika dēvēta par Koltzen vietējie sevi sāka saukt par Bīringa – Bīriņa vīriem pēc tam, kad patrieca Ivana Bargā karaspēku no Cēsīm 1577.g.. Pat padomijas laikā neviens neiedomājās kāpēc šāds vārds Bīriņiem, jo citādi toreizējie lielkrievu šovinisti sen būtu to pārmainījuši.

 Koldeselle (tagad Bīriņi) 1574.gadā pret ieķīlājuma summu nonāk Vidzemes Polijas pavaldoņa Chodkēviča sekretāra Jāņa Bīriņa (Johannes Buring) lietošanā /2/ 41.lp.. Bīriņa drošsirdību pēc viņa nāves atzinis Polijas karalis Singismunds III, piešķirot viņa dēliem lēņa tiesības par tēva nopelniem. Bīriņa vadīto karagājienu karakalpiem Bīriņs pēc nāves vēl bijis parādā 36 709 Rīgas marku, ko dēliem aizdevis ģimenes ārsts Cacharijs Stopius (sk. viņa pieminekli Stopiņos, Valsts plaušu slimnīcas teritorijā).

Tātad, Rīgai vai kādai citai valstiskai struktūrai Jāņa Bīriņa karagājiens nav interesējis, ja izdevumus bija jāsedz pašam karavadonim… Vietējiem vāciskajiem baroniem arī Bīriņa popularitāte tautā neesot patikusi, jo viņi visur uzsvēruši Kolcenes vārdu šim novadam, bet vietējie spītīgi esot turējušies pie „Bīriņu” vārda…

Citēju R. Dēliņu 8., 9. lpp./2./

„…Vidzemei pārejot poļu rokās, Jānis Bīriņš ieguvis tiklab Koldeselli (Kolceni) un Eikaselli (tagad Eikažus) lietošanā 1574.g.

Posta pilnajā 1577. gadā, kad Maskavas cars Jānis Bargais kaudams, postīdams un dedzinādams bija pārstaigājis visu Vidzemi un ieņēmis visas stiprākās pilis, viņš šinīs pilīs novietoja karaspēku, savas varas uzturēšanai un tālāku kara gājienu sarīkošanai. Lielākais garnizons palicis Cēsu pilī.

Jānis Bīriņš, būdams tai laikā arī Turaidas pils pārvaldnieks, noorganizējis savu muižu – Kolcenes un Eikažu zemnieku karaspēku un atņēmis krieviem Turaidas pili. Vēlāk Bīriņš pastiprinājis savu karaspēku un padzinis krievus arī no Cēsīm, ieņemdams Cēsu pili un pilsētu.

Pēc Cēsu atbrīvošanas Bīriņš ar saviem ļaudīm devies uz Burtniekiem, Limbažiem, Straupi, Nītauri un citām krievu ieņemtām vietām un atbrīvojis arī tās.”

„Vēsturnieks Richters zina vēstīt, ka „drošsirdīgajam Bīriņam par to piešķirta Kolcene par dzimts īpašumu”.

Citāts no Ŗusova hronika”:

„Tā Turaidas pārvaldnieks un rakstvedis Jānis Bīrings arī bija nolēmis atņemt krieviem Cēsu pili, jo bija izzinājis, ka pilī atrodoties neliels garnizons. Simts vācu un 80 poļu jātnieku un 200 zemnieku nakts laikā ar 2 garām uzbrukumu trepēm nonāca pie Cēsīm, kur sastapās ar lielu baru plēsīgu suņu, kuri barojās pie līķiem, kurus krievi bija pametuši plēsīgiem zvēriem un putniem. Šie suņi gaudoja, rēja un auroja, tā ka Jānim Bīringam un viņa ļaudīm pavisam saplaka dūša, un viņš sāka šaubīties par labu iznākumu. Tomēr beidzot viņš nolēma izmēģināt laimi pie Cēsīm. Jātnieki nokāpa no zirgiem, stiepa abējas garās trepes pa dziļu sniegu, pieslēja pie mūriem un sāka rāpties augšā. Nokļuvuši augšā, kareivji, kāpdami no galerijas uz galeriju, kuras atradās mūra iekšpusē, nonāca zemē. Daži no viņiem kopā ar bundzinieku steidzās tūlīt pie pils vārtiem, kuri dienu un nakti stāvēja vaļā, lai krievi varētu netraucēti staigāt no pils uz pilsētu un atpakaļ. Vārtus ieņēma, un tā ceļš starp pilsētu un pili bija noslēgts. Pārējie kareivji steidzīgi vien kāpa pa trepēm lejā. Liels troksnis sacēlās Cēsīs un krievi pamodās no miega. Vācu pie vārtiem bija maz, bet krievi, kuri atradās pilsētā, domāja, ka pils ieņemta. Krievi pilī domāja, ka pilsēta ieņemta no dažiem tūkstošiem vācu un poļu. Tādēļ krievi pilī un pilsētā izbijās un meklēja, kur noslēpties. Vāciem nebija grūti atvērt pilsētas vārtus, pie kam kāds latviešu atslēdznieks, kurš bija palicis pie krieviem, nāca vāciem palīgā. Jāņa Bīringa ļaudis uzmeklēja pagrabos un bēniņos noslēpušos krievus un apgājās ar viņiem tā, kā tas tādās reizēs top darīts. Tas notika 1577.gadā, decembra mēnesī. Drīzi pēc tam Jānis Bīrings ieņēma arī Burtnieku, Limbažu, Straupes un Nītaures pilis. Livonijai viņš daudz laba darījis, bet pateicības viņš mantoja maz.”

1577/12: Fragments no Franca Nīenšteta hronikas (1604). Nyenstaedt F. Livlaendische Chronik // Monumenta Livoniae Antiquae, 2. Band – Riga und Leipzig, 1839, S.77 

”Tāpat arī Johans Bīrings, karaļa sekretārs, saņēma dūšu, sapulcēja kādus puišus, un ar viltu iekaroja dažas pilis, kur bija vācieši: Straupi, Turaidu un Burtniekus. Viņš pavairoja savus spēkus, un ar saviem puišiem, kas bija dūšīgi kaušļi, triecienā ieņēma Cēsu pili un pilsētu, apkāva visus maskaviešus, bet labākos saņēma gūstā.” 

Vēlāk pēc Jāņa Bīriņa šeit dzīvoja un visā Latvijā slavējams būtu (G.Merķeļa atziņa) grāfs Ludvigs Augusts Mellīns, kuru noliedza, dažādi apmeloja vietējie baroni un muižnieki par viņa darbību: 

– dzimtbūšanas atcelšanā,

– zemniecības attīstībā, un nodrošināšanā pret stihijām ar magazīnas uzkrājumu izveidi,

– labāko zemnieku premēšanas noteikšanu no Vidzemes konsistorijā ieguldīto 1800 Alberta dālderu procentiem,

– prēmija bija jāizmaksā latviešiem svētākā dienā – 23. jūnijā pļaviņā pie A. Mellīna kapličas un tā tas notika no 1836. gada līdz 1905.gadam (!).

 Mūsdienās konsistorija ir „aizmirsusi” šo ieguldījumu, jo pārāk lieli maksājumi zemniekiem būtu uzkrājušies pa pagājušiem 100 zemnieku prēmiju neizmaksātiem gadiem (!).

Krievijas enciklopēdijās ziņas par grāfu A. Mellīnu ir atrodamas. Krievijā nesen atzīmēja arī dzimtbūšanas atcelšanas procesu, bet Latvijā A.Mellīna autobiogrāfija un viņa 1824.g. sarakstītā grāmata: „Noch Einiges uber die Bauernangelegenheiten in Livland” neesot atrodama (tā esot konfiscēta?) un pat personas, kas reklamē vācu – latvju kultūras sakarus (Gētes institūts, kas finansē dažādus projektus?) izliekas nezinām tādu grāfu Mellīnu un par viņa lomu visas Krievijas impērijas zemniecības attīstībā. Te vieta atcerēties faktu, ka vietējie zemnieki 19.g.s. protestējot pret vācisko Baznīcu iestājās cariskajā Pareizticībā, kura ļāva turēt latviešu valodā sprediķus (!). Šī Pareizticīgā baznīciņa Bīriņos gan esot vēlāk nojaukta un pārcelta uz Lēdurgu  (veco ļaužu nostāsti), kur tā pašlaik aizmirstībā lēni drūp, bet arī drupas vēl liecina par mūsu vecvectēvu – bīriņiešu, eikažnieku dumpīgo garu pret vācisko Baznīcu un pret vēlāko laiku baroniem. 

2022. gada 14. jūnijs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.