Vīri Ainažu jūrskolā kapteiņu Gariem dzied

Gados, kad visapkārt runā un raksta par “grūtiem laikiem”, Krimuldas  lauku vīru kori  “Vecie draugi” vēl  aicina lai dzirdētu par retumu kļuvušās vīru dziesmas. Pārpildītā  Allažu zālē, koku pārstrādes īpašnieks Visvaldis Dzenis Saulgriežu vakaru ar vīru balsīm novēlēja darbiniekiem, jo arī savā jubilejā esot izvēlējies Latvijas vīru kori “Silva” un arī pašam balss vēl tīra, kaut gadiņi jau daudzi pāri 90!

Kā parasti mūsu ceļojuma projektā uz Ainažiem (27.01). ieplānojām vairākus ievērojamus apskates objektus, ko pirms koncerta apskatīt. Šoreiz patīkamu pārsteigumu mums sagādāja Salacgrīvas standartizētā lielveikalā ieteiktā  atsevišķā telpa “Ražots un gatavots Salacgrīvas novadā”.Atceros Amerikas lielveikalus, kur tādi izcelti stendi un plaukti objekti visur ir tieši pirmais, ko ceļotājam piedāvā. Tiešām, šeit Salacgrīviešu darinājums varējām apbrīnot un nopirkt, ko nekur citur visā Latvijā neredzēsim un tā iepriecināt, pārsteigt mājiniekus.

Nākošo objektu– teiksmaino Ainažu jūrskolu  esam dzirdējuši jau no skolas laikiem, bet nezinām, ka tā bija pirmā Krievijā un ka pēc 2 pieredzes gadiem Cars izdeva Likumu par jūrskolām ( 1867.), ka Ainažu skolai 1970.bija 1 kategorija, 1980.g. jau 2. kategorija, bet 1890.g. jau augstākā – 3. kategorijas jūrskola ar apmācību tālo kuģu kapteiņiem. Nevienam no mums nav nācies pašiem redzēt un izprast to milzīgo darbu, būvējot kuģus un izmācoties no ganu zēniem līdz stūrmaņiem un kapteiņiem, panākot, ka jau pirms 150 gadiem latviešu jūrniekus zināja visā Eiropā un par viņiem ar izbrīnu runāja, rakstīja pat Amerikā!

Kā un kad šodienas tautā tika iedzīts tas “niecības gēns” apziņā un “lūdzēja tonis” valodā?

Man radusies dīvaina doma, ka toreiz daudzas attīstības idejas šeit attīstījās ātrāk kā visā Krievijas caristē, pateicoties tam, ka pāri vietējo baronu valdīšanai, bija iespējams tikt līdz Caram un Pēterpilī saņemt attiecīgas atļaujas, kaut vai pēc pāris gadiem, kā Kr. Valdemārs cīnījās par Ainažu jūrskolu (no 1864.g.). Fanātiskais zviedrs Kristiāns Johans Dāls – pirmais Jūrskolas vadītājs un ceļotājs pat vairākus gadus bez algas šeit strādāja, tik ļoti aizraujoša viņam bija šī ideja – jūrskola zemnieku un kalpu zēniem!  Mūsdienu Latvijā redzu iespējamo zināšanu  attīstības nežēlīgu gremdēšanu vairākās ministrijās, vietējā pagasta un novada līmenī, bet… ierēdņi kā “baroni” ne par ko neatbild. Es rakstu par “Dzērveņu projektu, ko atzina Amerikas speciālisti, Pasaules Banka pat iedeva Latvijai milzīgu kredīta līniju, ko Valsts žēlīgi “novirzīja” banku biznesā, bet tās, “laicīgi bankrotēja” … protams, uz tautas rēķina. Savukārt Limbažu novada līmenī tiek darīts daudz, lai vienīgo Pētniecības saimniecību gremdētu ar vietējo skolotāju – pašvaldības “vadoņu” rociņām un absurdiem lēmumiem lai apstrīdētu zinātnes ieteiktās attīstības perspektīvas..

Zīmīgi, ka zemnieku zēni, kļuvuši par kapteiņiem, nevis greznumā mantiņas vai zeltā nopelnīto notērēja, kā mūsdienu “jaunie latvieši”, bet būvēja pamatīgākus kuģus, cēla labas mājas Ainažos un arī Rīgā, Diemžēl, mūsdienu mantinieki daudzas lepnas kapteiņu mājas nespēj pat uzturēt, bet Ainažu  pašvaldība “kautrējas” norādīt, nosaukt  katra izsūtītā kapteiņa māju, bet kādreizējo pašu celto lepno “Saieta namu” tagad tikai par “kultūras namu” dēvē, kaut zāles arhitektūra līdzīga pilij. Tas nudien no malas izskatās dīvaini  – tā it kā cilvēks tagad dzīvotu aizmirstot paša dzimstot saņemto Dvēseli. Tā vien šķiet, ka šo Vidzemes pilsētiņu – darba kultūras vēstures pērli daudzi politikāņi cenšas “pļāpu dubļos”  iemīdīt, kaut šeit ir daudz slavenāka vēsture par Ventspili.

Vīru korim, redzot un saprotot  Ainažu jūrskolas milzīgo ieguldījumu tautas Atmodā kā vienīgais piederīgais veltījums bija darba tautas patiesā himna Darba Tikumam – “Nevis slinkojot un pūstot”. Gides asaras liecināja – tās ir kā sievu ardievas saviem jūrniekiem pirms tālā ceļa. Vīri, līdzīgi kā notika Konstantīna Raudives skolā, sajuta ka daudzi senie Gari uztvēra mūsu emocijas dziesmā, kas arī viņiem deva kādu nelielu Cerību Ainažus uzplaukstam redzēt, kaut Eiropas kultūru un vēstures cieņu palīgā saucot.

No Ainažiem KN saņemtais uzaicinājums vīru korim “Vecie draugi” bija ar tālejošu  mērķi, lai sadziedātos ar  jauktiem koriem, jo šoreiz Dziesmu svētkos vīru kori piedalīsies arī jaukto koru programmā.

Divu jaukto koru (vietējais “Ķrasts” un rīdzinieku “Vidus”) un vīru kora  kopīgo koncertu interesēja visai maz vietējo iedzīvotāju, kas papildus norāda uz dzīvības intereses apsīkumu Ainažos. Savukārt jaukto koru smalkais dziedājums pat tādās dziesmās, kur nevienu vārdu nevar lāga saprast, liecina par  augsto māksliniecisko līmeni, kas man kā lauku zēnam ne sevišķi patīk. Jā, interesanti tas ir gan, bet gribas ko uztveramāku. Vīri mērķtiecīgi izvēlējās dāmu dvēseliskumam domātās oficiālās Dziesmu svētku dziesmas un koncertos dziedātās populāru dziesmu apdares. Tieši tās visvairāk patika klausītājām – koristēm. Par to liecināja smaidi, dzirkstošās acis, aplausu vētras un sarkstošās plaukstas. Vīriem patīkamākais “paldies” tika no kāda sirma kunga – Ainažos sen neesot dzirdēts īsts vīru koris un ļoti gaidot mūs vasarā Ainažu pilsētas svētkos.

Vīru un jaukto koru kopskats jau bija tāds, ko varētu saukt par normālu jaukto kori un arī izpildītajās dziesmās beidzot nedominēja sieviešu balsis. Dziesmu svētkos gan nebūsim līdzīgās vīru/sievu proporcijās, tāpēc jāšaubās par pienācīgu jauktā kopkora skanējumu.

2018. gada 29. janvāris Andris Ansis Špats, korī “Vecie draugi”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.