Vēsture pierāda, ka mūsdienīgā kolektīvā sadziedāšanās Latvijas teritorijā sākās tieši mūsu reģionā – Vidzemē ar hernhūtes kustību atnākšanu Latvijā, sludinot pirms kriestiešu vienlīdzības un brālības ideju.
Latvijā hernhūtiešu kustību sauca „Brāļu draudzes”, kurās svarīga bija kolektīvā dziedāšana.
Piemēram 2. Dziesmu grāmata ar 234 dziesmām tika publicēta 1741.g., bet jau 1743.g. Cariene Elizabete aizliedz Brāļu draudzes, bet tas neapturēja Brāļu draudžu darbību latviešu valodā un tā ir faktiskā tautas pirmā Atmoda.
Somijas ģenerālgubernators Kampenhauzens carienei: «..kein Bruder bin ich, aber ich wunsche als ein Herrnhuter zu leben und zu sterben.» («…es neesmu brālis, bet gribu dzīvot un mirt kā hernhūtietis.»)
Hernhūtieši Latvijā ieviesa jauno mūzikas mācīšanas metodiku, jo Valmieras skolotāju seminārā nākamajiem skolotājiem sāka mācīt notis un dziedāt pēc notīm. Slavenajā Georga Manceļa sprediķu grāmatā (1654.g.) rakstīts, ka zemnieki totāli nemāk dziedāt, viņi nezina, kas ir melodija, tāpēc zemnieku dziedāšana baznīcā ir kaut kāds ārprāts akadēmiski izglītota mācītāja ausīm…
Jau 1743. gadā ģenerālvizitācijā komisijas locekļi pēkšņi secināja, ka zemnieks beidzot ir iemācījies dziedāt, dažviet pat divbalsīgi.
Mums ir viens no stiprākjiem vīru koriem!!!
Palīdziet noskaidrot, vai kaut kā ievirzīt domāšanu…
-cieņa Paulis Čimurs