Meritokrātija Pasaulē pret partokrātiju Latvijā

Ievads

Pirms 10 gadiem „Zintnieks” publicēja vairākus manus rakstus par partokrātijas aprobežotības nesto ļaunumu un meritokrātijas perspektivitāti. Tagad redzam, ka Latvijas valsts kļuva par tipisko partokrātijas valsti, kuru grupējumi varēja visai brīvi aplaupīt, bet tas tautai ir sagādājis dziļu vilšanos „pastalu brīvībā” un piespiedu emigrāciju vairāk par 10% pilsoņu.

Domāju, ka laiks tautai ir atgādināt un salīdzināt Pasaules zinošāko cilvēku domas par valsti ar skumjo realitāti Latvijā.

Pasaules krīzei turpināsies un tā mūs piespiedīs agri vai vēlu visus „darboņus” izvērtēt un attiecīgā vēstures „plauktiņā” novietot.Analizējot visdažādākās dzīves jomas un to attīstību pašreizējā Latvijā laikā starp 1991. – 2012 gadiem, mēģinot salīdzināt ar pirmskara 1920 – 1941. gadu posmu viegli varam konstatēt grandiozu atšķirību tieši saimnieciskās attīstības jomās. Ja pirmskara Latvija 20 gados no karā iznīcinātas saimniecības kļuva par Eiropas augstākā līmeņa valsti, tad pašreizējā Latvija no visai augstas tehnoloģijas attīstības līmeņa sociālisma valstu starpā jau ir „nokritusies” visai zemu pat starp bijušām sociālisma valstīm.

Pēdējos 20 gados pašreizējā Latvija ir iznīcinājusi vairākas dzīves un sabiedriskā darba jomas, sevišķi daudz zūdībā ir aizgājušas lauku saimniecības, pārtiku nesošās zemes, skolas un cilvēki laukos. Tas ir – pašlaik tiek noniecināts un iznīcināts vairāku paaudžu ieguldītais darbs, to aizvietojot ar „liberālo” lēto produktu importu. Liela daļa iedzīvotāju – vairāk par 10% ir devusies meklēt iztiku un darbu dažādās ES valstīs, kas patiesībā ir valsts politikas piespiestā emigrācija.

Nav grūti ievērot, ka visus uz tautas degradāciju un Valsts iznīcību vedošos procesus pēdējos 20 gadus ir vadījuši kādi pilsoņu grupējumi, kas mūsdienās tiek saukti par partijām – no dažiem simtiem līdz 1-3 tūkstotim. Šie grupējumi Valstī varu ieguva it kā „demokrātiskās vēlēšanās”, kur rezultātus lielā mērā noteica reklāmas procesi masu mēdijos. Pēc tam partijas vadīja valsti visai īpatnēji – pēc padomijā novērotām „receptēm”, jo pārdēvēja sevi par politiskām partijām, t.i., valstiskiem grupējumiem, identificējot sevi ar valsti, taču neuzņemoties nekādu vadītāja atbildību – nedz morālo, nedz materiālo par pareizu vai nepareizu rīcību.

Daudzās valstīs jau sen eksistēja pilnīgi cita Valsts vadības sistēma, ko Pasaulē sauc par meritokrātiju (meritocracy – angl.). Plašāk Eiropā tā kļuva pazīstama pēc 1958. gada izdotās ironiskās un satīriskās grāmatas „Meritokrātijas attīstība: 1870 -2033” (The Rise of the Meritocracy 1870 -2033”, ko uzrakstīja angļu sociologs un politiķis Maikls Jangs. Viņa darbā it kā 2033.gadā notiek atskats uz Lielbritānijas attīstību. Valsts vadības nekompetence, sabiedrības labumu sadale pēc partiju piederības, caur paziņām un radiem, sabiedrību bija nokaitinājusi un tā izvēlējās seno domātāju deklarēto godājamo (merit –gr.) cilvēku vadību – meritokrātiju, kur godājamību nosaka cilvēka intelekts (IQ), ko var noteikt ar dažādām metodēm un ieguldīto spēku (effort). Turklāt vadītāju atlase notiek starp visiem sabiedrības slāņiem. Tas garantē sabiedrības un valsts strauju attīstību

Esejā Jangs parāda, ka ap 1990. gadu visi intelektuāli attīstītās personas ar IQ virs 125 vienībām veido valdošo – meritokrātu kārtu.

Taču arī šajā utopiskā iekārtā pēc Janga domām ap 2033.gadu rodas lielas pretrunas starp sabiedrības „apakšā” esošiem netalantīgo „slāņiem” un valdošo intelektuālo eliti. Faktiski tas tā rodas tāpēc, ka intelektuāļi tika atlasīti tikai pēc mērāmiem lielumiem, bet viņi netika izaudzināti līdzjūtības, solidaritātes un cilvēku vienlīdzībās idejās.

M.Jangs vērsa sabiedrības uzmanību jau uz senajām Konfūcija un Platona mācībām. Platons mācīja, ka sabiedrība ir jāvada zinošiem filozofiem, bet Konfucijs mācīja, ka valsti pārvaldošie ir jāmeklē starp viszinošākiem. Taču pēc Konfūcija jaunā cilvēka veidošanā galvenais ir personības audzināšana un tikai tad izglītošana zinībās. Konfucija mācībās galvenais bija „žeņ” princips – cilvēka mīlestība, humānisms un žēlsirdība. Cilvēkam augot garīgi būtu jāsasniedz ”cjunzi” stāvoklis – augstas morālās īpašības.

Zinošākās personas nepieciešamību valsts vadīšanai pierādīja arī franču domātājs – filozofs un Apgaismības veidotājs Šarls Luijs de Monteskjē 1689 – 1755), parādīdams, ka no tirāna atbrīvojusies „alu cilvēku” tautiņu vispirms izlaupa garīgi aprobežotie pašmāju bagātnieki (salīdzināsim ar „jauniem krieviem”, „jauniem latviešiem” mūsdienu anekdotēs!). Tālāk valdošie it kā „demokrāti” ar melīgo tiesu palīdzību visu atņem nabagiem un beigās valstī ielaiž ārvalstu laupītājus. Taču dziļi mežos izaug brīvību mīloša un darba tikumu visaugstāk vērtējoša tautas daļa, kura kaujās patriec visus ārvalstu iekarotājus un politiskos zagļus no pašu vidus. Tad brīvā tauta sanāk un spriež, ka valsti jāvada vispieredzējušākiem, visgodajamākam sirmgalvim, stingri ievērojot valsts likumus un nerakstītos morāles tikumus.

Vēlāk Monteskjē uzraksta visnozīmīgāko sacerējumu „Likuma gars” 1748., kurā noliedz pārlieku varas koncentrāciju un iesaka nodalīt likumdošanu, izpildvaru un kontroles varu. Šos principus ņēma vērā ASV juristi izstrādājot konstitūciju.

Monteskjē „Persiešu vēstulēs” analizē dažādas valsts politiskās struktūras – despotiju, monarhiju un republiku un pierāda, ka visas ir nolemtas izputēšanai.

Pirms 2. Pasaules kara kāda grupējuma – partiju anti demokrātisko lomu skaidri aprakstīja izcilais filozofs Alberts Šveicars (1875. – 1965.), par ko viņš bija „aizliegts” kā Hitlera Vācijā, tā arī Padomijā. Zīmīgi, ka arī pašlaik A.Šveicara mūsdienās aktuālie raksti Latvijā netiek publicēti.

Mums svarīgs ir Šveicara pierādījums, ka atraujot cilvēkus no savas zemes, tie nonāk atkarības un pakļautības situācijā, kas saistīta ar arvien paplašināto rūpniecisko ražošanu. Šie cilvēki ir faktiski smagi psihiski traumēti, jo zaudējuši dabīgo saiti ar Zemi – māti barotāju. Tas nozīmē, ka pilsētu vide faktiski ir nedabīga brīvā cilvēka eksistencei. Mūsdienu cilvēks kļuvis par darba un pienākumu vergu, kuram nav vairs vēlme garīgi pilnveidoties, izzināt Pasauli, bet interesē tikai atslābināšanās un prasta izklaidēšanās, turklāt tāda, kas neprasa garīgo spriegumu.

Savukārt sabiedrība ietekmē pakļauto personību tik ļoti, ka tā pat nevar vairs pastāvēt un to redzam visi ka Latvijā plaši novadi nu jau ir tukši no kādreizējās kulturālās tautas. Tas pēc A.Šveicara filozofijas ir – amorālas valsts degradējošā ietekmes rezultāts uz Vidi kopumā – Daba un brīvais cilvēks uz Zemes tiek iznīcināti.

Tikai cilvēka Gars un garīgums rada un nosaka cilvēka ētisko uzvedību. Savukārt ētiskā pārliecība spēj pārveidot sociālos institūtus.

Šie A. Šveicara popularizētie uzskati ir jau sen pamatoti – no Lao Czi un Konfūcija.

Šveicara lekcijas bija ļoti populāras jau pirms kara un Oksfordas lekcijā viņš atbildēja uz jautājumu „Vai reliģija pašlaik ir garīgās dzīves spēks” Atbilde bija – „Nē”, jo to pierāda dažādu karu izraisīšana un norise. Tas bija ļoti uzskatāmi redzams 2. Pasaules karā un arī pašlaik.

 Senās Ķīnas un Osmāņu meritokrātija

 Konfucijs savos rakstos apgalvo, ka viņš neko jaunu nav izdomājis bet tikai nedaudz pārveidojis daudz senākas Valsts pārvaldes idejas. Ķīnas imperators vadīja ierēdņu atlases sistēmu „kenczjui”, kas noteica katram kandidātam jānoliek eksāmens valsts amatam, kas nodrošināja pārticību un godu. Rakstos var atrast ziņas, ka sākot ar 165.g p.m.ē. kandidāti tika pārbaudīti uz morālo īpašību kopumu. Vēlāk šī pārbaude jau notika rakstiski, jo lielo Ķīnu vajadzēja pārvaldīt zinošiem. Konfūcija dibinātās skolās audzināja augstu patriotisma līmeni un pienākuma apziņu „ruija”, ko plaši ieviesa Ķīnā Hana dinastijas laikā.

Šāda meritokrātiska sistēma Ķīnā pastāvēja ilgi un vairākus gadsimtus tā nodrošināja Ķīnas pārākumu pār apkārtējām atpalikušām aristokrātiskām valstīm. Ķīnā arī citi lielie domātāji atzina meritokrātiju, piemēram, Han Fei-czi, kurš attīstīja tiesību sistēmu.

Osmāņu impērijas laiku skaita no 1299 līdz 1922 gadam – t.i. aptuveni 600 gadu. Tā raksturīga, ka beigās impērijas vietā izveidojās 40 nacionālās valstis, kas iepriekš bija sadzīvojušas visai iecietīgi pret dažādām reliģijām un valodām.

Zīmīgi, ka pat Valsts oficiālās valodas tur bija vairākas, bet visvairāk lietoja persiešu, arābu un osmaņu turku valodas, kas vēlāk izveidoja pat specifisku valdošo leksiku, kurā bija visu vadošo valodu vārdi. Ekonomiskā sistēma un valsts Osmaņu impērijā bija ļoti plaša, bet valsts iekārta deva daudzas pilnvaras vietējo varu struktūrām un reliģiskām kopienām, kur kopēja visas impērijas pārvaldes modeli – paŗvalda zinošie un mācītie ierēdņi. Osmaņu valsts pārvaldē izmantoja padoto spējas, talantu, neskatoties uz izcelšanos un pat bijušais gans varēja valsts pārvaldē vai armijā uzdienēt līdz visaugstākam postenim. Iecietība pret visām tautībām, ticībām bija Osmaņu impērijas ilgās pastāvēšanas pamats. Taču 20.g.s. sākumā atīstītā nacionālo valstiņu idejas un nacionālās buržuāzijas vēlmes tomēr sagrāva arī šo vareno impēriju.

 Meritokrātija Singapūrā

 Agrāk Singapūra bija Malaizijas sastāvā, bet 1965.g. ieguva neatkarību, jo arī Malaizijai nepatika lielais ķīniešu īpatsvars (70%) Singapūrā. Neatkarību ieguvusī valsts bija viena no visatpalikušām valstīm Pasaulē.

No 1959.g. līdz 1990.g. valsti vadīja Li Kuan Ju, kopā ar savu atbalstītāju grupu, kas bija ieguvusi augstāko izglītību Anglijā. Tieši zinošo personu izvietošana vadošos amatos, izcili veiksmīgā cīņa pret korupciju valsts struktūrās radīja nosacījumus Singapūras attīstībai. Li Kuan Ju uzskatīja, ka „Korupcija ir raksturīga aziātu dzīves veidam. Ļaudis atklāti deva un saņēma kukuļus, kas bija viņu dzīves veids”. Korupciju sāka samazināt atvieglojot dažādu birokrātisko lēmumu pieņemšanu, vienkāršojot likumus tā, lai tos nevarētu tulkot dažādi. Nopietnas izmaiņas notika policijā, aizvietojot malajiešus pret ķīniešiem. Ievērojami palielināja algas tiesnešiem, vienlaikus atbrīvojoties no negodīgiem tiesnešiem.

Neatkarīga struktūra cīņai ar korupciju sekoja visās valsts lietās un struktūrās. Izmeklēšana un represijas tika vērstas pat pret valdniekam tuviem radiniekiem, vairākiem ministriem, kuri saņēma reālus sodus cietumā, citi izdarīja pašnāvības, vai emigrēja.

Singapūra ir parlamentālā republika, kur parlamentā ievērojams pārākums ir vienai partijai „Tautas darbība”, bet pārējām balsu skaits ir neliels. Tas ir izskaidrojams ar reāli eksistējošu „caurspīdīgu” kārtību valsts lietās un preses pastiprinātu vērību amatvīru godīgumam.

 Tagad Singapūra Pasaulē:

  • Ir pirmajā vietā biznesa veikšanā un attīstīšanā (Kopējā valsts produkcija vairāk par 51 000 US$/persona);
  • starpvalstu tirdzniecībā;
  • sabiedriskā un taksometru transportā;
  • datoru apmācības līmenis;
  • investīciju un investoru aizsardzībā;
  • maksājumu problēmu un bankrotu risināšanā.

 Trešā vietā Pasaulē:

  • informācijas tehnoloģiju attīstībā (priekšā ir Dānija un Zviedrija);
  • cilvēku drošībā;
  • viszemākās korupcijas valstis (labāk ir Jaunzēlandē un Dānijā, Transparency International dati – pirmajā desmitniekā).
  • visbagātāko valstu vidū.

 Ceturtā vieta Pasaulē:

  • nodokļu samazināšanā (tikai 3,7% no īpašuma potenciālās nomas maksas, 10% ja iznomā citiem un 18% no uzņēmuma tīrās peļņas, bet investori netiek aplikti ar nodokli).
  • uzņēmumu reģistrācijas vieglums.

Singapūra ir starp 5 valstīm ar visilgāko dzīves mūžu 80,42 g ( rekords Andora ar 83,5 gadiem, bet Latvija apt. 61g.).

Singapūrā 71% iedzīvotāju ir ķīniešu, bet viņu ir no vismaz 8 provincēm, tāpēc savstarpēji grūti saprasties. Tradicionāli valsts valoda bija malaiziešu, bet 1960 – 1970 g. skolas tika pārvestas uz pastiprinātu angļu valodas apmācību, bet visas augstskolās mācības notiek tikai angļu valodā, kas ir arī oficiālā valsts un literārā valoda. Oficiālās valodas ir arī putunhua (apvienota ķīniešu valoda), malajiešu un tamilu valodas.

 Padomijas vadoņu aprobežotība

 Padomijas īslaicīgo pastāvēšanu – vien 73 gadi un 7 mēneši bija prognozējis jau Notradams 1550-os gados vēstulē Karalim un to pamatoja ar ārkārtīgu negodīgumu un izlikšanos valsts vadībā. To jau nu mēs visi redzējām, kā partijnieki ”savējos” vilka un „bīdīja” pa varas kāpnēm.

Tā rezultātā sabiedrība kļuva daudzkārt izglītotāka par valdošiem „kadriem”. Tautsaimniecībai bija liels potenciāls, bet tas tika izmantots „svilpē” – lozungos, partijas lomas slavināšanai, lielā partijnieku, biedrības un citu neproduktīvu padomju pārvaldes un militārās struktūrās.

Savukārt zemākās un vidējās vadības vienībās izvirzījās visspējīgākie, kuru darba rezultātus faktiski pārvērta „čikā” augstākā partejiskā aprobežotība.

Rezultātā sabiedrībā strauji pazeminājās darba ražīgums un ekonomiski it kā bagātā valsts ātri nokļuva visatpalikušāko valstu grupā.

Varam droši teikt, ka padomijas lielā mācība ir tieši tā, ka visi redzējām kā aprobežotība valsts vadībā var izniekot milzīgus Dabas resursus un strādīgas tautas pārvērst diedelniekos un lūdzējos. Tāpēc sabrūkot lielai valstij šeit burtiski pēc Šarla Luija de Monteskjē apraksta pirmie valsti sāka laupīt prasti laupītāji un dažādi grupējumi – partiju veidolā.

Faktiski joprojām Latviju pārvalda tie paši partiju ielikteņi, kuru darba spējas un rezultātus neviens nekad nav pārbaudījis un novērtējis.

Svarīgākais Latvijas ierēdniecībā ir kurš augstāks priekšnieks par tevi „aizliek vārdu”, kam tu esi radinieks vai kuram grupējumam piederi. Tā ir tipiskā partokrātijas struktūra, kura mūsu tautu ved uz pilnīgu iznīcību.

 

Izeja – tautas talantu zināšanās un Saprāta vadībā

Tā vien šķiet, ka pašreizējo partiju vadoņi nekad nav lasījuši Pasaules domātāju darbus par Valsts uzbūvi un vadības principiem, bet burtiski ir pārņēmuši padomijas laiku metodes.

Svarīgākais ir jautājums – kā mēs kā tauta varam pašu valsts iekārtā ko mainīt uz labu?

Skaidrs, ka mūsu – vēlētāju uzticēšanos kādi partijnieku grupējumi izmanto ļaunprātīgi – izvirzot savu deputātu sarakstos vai nu tos, kas vairāk maksā partijas kasē, vai tos pakļāvīgākos un aprobežotākos.

Mums – tautai ir jāpieprasa kandidātu sarakstos publicēt katra kandidāta intelektuālā darba spējas – IQ, kam jābūt virs noteikta līmeņa, otrkārt, jāpublicē pierādījumus, ka viņš ir ko paveicis reālu darbu tautas labā, nevis tikai lozungus saucis vai rakstījis populārus saukļus.

Zināms, ka partijas savu popularitāti var viegli iegūt tieši maz izglītota pūļa vidū ar vienkāršiem lozungiem. Ja nu tautā aprobežotība nostiprinājusi „savējo” varu, tad nekādu attīstību nav šeit ko gaidīt.

Mūsu izvēlētie zinoši un gudri cilvēki vienmēr savās komandās meklēs līdzīgus zinošos, tāpēc ir cerība, ka šādi arī zemākie vadošie kadri tiks atlasīti pēc profesionālām vērtībām.

 

Tuvākās pašvaldību vēlēšanās balsosim tikai par zinošiem (kritērijs –IQ) un atklāti savu darbu rezultātus parādošiem kandidātiem!

2012. gada 27. augusts

 

Andris Ansis Špats, zemnieks, Tehnisko zinātņu doktors

10 komentāri par “Meritokrātija Pasaulē pret partokrātiju Latvijā

  1. aivars

    …bet kur lai dabū šo kandidātu IQ, kas pēc Jūsu interesantā raksta droši vien tiks pataisīts par lielu valsts noslēpumu?

  2. Autors interesentiem

    Latvijā ir izgudrots visai operatīvs paņēmiens IQ noteikšanai – līdz 10 minūtēs (autoru koordinātes ir “Zintnieka” redakcijā).
    Ja kaut viena partija iesāks par savējiem šos IQ datus publicēt, tad tas kļūs par konkurences spēju!

  3. auseklis g

    Labs raksts, taču pašreizējais sabiedrības atīstības līmenis neļauj ticēt publiskajai informācijai, respektīvi publicētajiem IQ datiem.
    Kur ir izeja no šķietami bezcerīgās situācijas Latvijā (arī Eiropā un pārējā pasaulē)?
    Varbūt atbilde nav meklējama reālajā plaknē, bet mistiskajā? Ko par to saka zintnieki?

  4. Aija

    cilvēku ar augstu IQ var nopirkt par lielāku naudas summu, reizēm par daudz lielāku. Tie, kuru interesēs ir dabūt valdībā savus cilvēkus jau ir nopelnījuši pietiekami (lai to izdarītu). Tāpēc arī cilvēki ar augstu IQ neko nemainīs.
    Izeju arī es saskatu mistiskajā… vai skaistajā:)

  5. Ditta

    Paldies par rakstu. Pulceejam ekspertu loku un veidojam papraavu anketu varas indiviidu atlasei. Pie IQ veel pieliekam lojalitaates liimeni Latvieshu Tautai, veertiibu varas iistenoshanas pieredzi…

  6. Autors interesentiem

    Priecīga ziņa – šajā Saeimā jau zināms 1 deputāts, kurš arī nopietni domā par to kā uzlabot ierēdniecības kvalitāti. Tas ir Uldis Priede no Reformu partijas.

    Domāju, ka pietiktu sākumam, ja kaut 1 partija savās listēs uzdrošinātos pievienot katra kandidāta IQ, jo lojalitāti un citus raksturojumus tauta varētu paziņot pa modertniem sakaru kanāliem.

    Šķiet, ka nelaime tur, ka partiju vadības saprot, ka paši “paliks aiz svītras” savu zemo IQ dēļ. Savulaik sevi par “visinteliģentāko partiju” nodēvējusī partija (“Latvijas ceļš”) atteicās izmantot IQ un nākošās vēlēšanās zaudēja pilnīgi un pamtīgi!

  7. Otto

    Paldies Autoram.
    Ierosinu priekšlikumu par IQ papildināt ar godīgumu>>>>>> un humānismu un rakstu ievietot lielākajos laikrakstos , kā arī priekšlikumu oficiāli iesniegt Saeimā , caur ieinteresētajiem deputātiem, izskatīšanai.

  8. Laura

    Svarīgāks par IQ (intelekta, prāta koeficientu) ir SQ (spirituel – garīguma, sirdsgudrības, koeficients). Sk. Ričarda A.Bouvela grāmatu “Gara inteliģence. 7 soļi”. Mūsu valsts izzadzējiem prāta ir bijis gana, bet trūcis SAPRATNES par lietu dabisko kārtību, par cilvēka sūtību.

  9. Pingback: “Demokrātija, diktatūra vai trešais variants…?” « Un ko Tu par to saki?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.