Vīru koris „Vecie draugi” jau pērn no Latvijas vīru koru virsdiriģenta Ivara Cinkusa saņēma laipnu uzaicinājumu piedalīties Skandināvu un Baltijas tautu vīru koru festivālā Tartu 15.06 – 17.06. 2012..

Jo tuvāk festivāls nāca, jo arvien smagākas šķita somu, zviedru, norvēģu un pat igauņu dziesmas, jo ja bija zināmas melodijas (E.Grīgs, G.Verdi), tad vārdi, to izruna bija smaga skola. Izrādījās, ka somiem un zviedriem visgrūtākā esot bijusi latviešu dziesma „Varoni gaidot” – arī tieši nezināmā satura un vārdu izrunas dēļ.

Gandrīz katrs otrais vai trešais, uzzinot, ka mēs braucam uz Tartu, novēlēja atdot Godu jaunlatviešiem, uzdziedot latviešu Atmodas un izglītības centram. Tas man radīja samērā lielu pretestību apziņas līmenī, jo personīgi es nepiekrītu, ka latviešu tautas Atmoda sākās 1850.g. – 1880.g. (19.g.s. otrā pusē) ar Jaunlatviešu kustību.

Man šķiet, ka daudzkārt nozīmīgākas izmaiņas tautas apziņā notika vairāk kā 100 gadus agrāk – Brāļu draudzēs Vidzemē, kur idejas ienāca no hernhūtiešu kustības Eiropā.

Vismaz Krimuldas novada lokālpatriotiem vajadzētu zināt, ka Krimuldas luterāņu mācītājs Johans Grīners 1728.g. sastapās ar grāfu Nikolaju Ludvigu Cincendorfu – hernhūtes kustības dibinātāju ( 1722-1727 g. viņš saliedēja bēgļus no dažādām tautām ar ideju „Herrn Hut” – „Dieva (Tā kunga) aizsardzībā”). Galvenā ideja, ka draudze top veidota kā liela ģimene, kur kārtību nosaka iekšējie un ārējie statūti. Pirmā misija atbrauca uz Vidzemi Valmiermuižā, kur ģenerālis fon Hallerts bija novēlējis zemi un ēkas, 1729.g. uzcēla Brāļu draudzes lūgšanu namu (to precīzi orientēja pa azimutiem!) un 1738.g. te atvēra skolu latviešu skolotājiem – hernhūtiešu ideju tālāk nesējiem. Ja pirmajā gadā šeit mācījās 15 semināristu, tad nākošajā bija jau 100. Zināms, ka visi skolas beidzēji dibināja jaunas draudzes un kļuva par „sacītājiem” – Brāļu draudžu saietu vadītājiem.

Pašu Brāļu draudžu dalībnieku sarakstītās dzimtas vēsturēs redzams, ka uz šiem saietiem svētdienas rītos ļaudis nāca pat no 30 km attāluma, bet draudžu namu celtniecību veica ar pašu ziedojumiem – pašu zemnieku materiāli un darbs talku veidā.

Brāļu draudzes noritēja pēc konkrēta plāna – vispirms vārdu teksti un pēc tam kolektīvi dziedājumi pēc pirmām dziesmu grāmatām. Skaidrs, ka tieši aptuveni 1738- 1743 gadus varam uzskatīt par latviešu kopīgās dziesmas sākumu un vieni no lielākiem saietu namiem bija Straupē ar vismaz 500 dalībniekiem, bet Vidzemē kopumā Brāļu draudzēs ap 1740 gadu bija vismaz 14 000, ko minēja luterāņu baznīcas sūdzībā Caram. Šīs sūdzības mērķis bija pie luterāņu tradicionālās baznīcas atgriezt daudzus no Brāļu draudzēm, bet Carienes Elizabetes Petrovnas hernhūtiešu kustības formālais aizliegums 1743.g. neko nedeva, jo kustība turpinājās ar t.s. ”kluso periodu” līdz 1801.g., kad cars Aleksandrs1 pat sāka Brāļu draudzes atbalstīt.

Brāļu draudžu un sevišķi „sacītāju” loma tautas attīstībā bija milzīga, jo viņi gāja tautā un ikdienā darbojās kā ārsti, skolotāji un amatnieki, dzīvoja ar visiem kopā vienkāršo zemnieku dzīvi. Vācu brāļi ātri apguva vietējo valodu, jo Brāļu draudzēs viss notika latviešu valodā. Tādejādi tautā mazinājās naids pret visu vācisko. Pārmaiņas izsauca arī „ceturtdaļstundas sarunas”, kuru laikā zemnieki stāstīja par saviem dēmoniem, pāridarījumiem citiem un nereti pēc grēksūdzes tika aiznests baronam nozagtais, salīgts miers ar kaimiņu, pat tika izjauktas pagānisko rituālo – slepenās upurēšanas vietas, ievērojami mazinājās alkoholisms. Lūk, manuprāt, Atmodu radīja un veicināja šie simti „sacītāji” no tautas nākuši kopā ar draugiem – hernhūtiešiem no citām tautām

Hernhūtiešu kustību atklāti vai slepeni atbalstīja daudzi luterāņu mācītāji, daudzi izglītotie baroni jau 18.g.s. sākumā.

Pirms luterāņu baznīcas oficiālas atzīšanas Krievijas caristē vairāki luterāņu mācītāji apsūdzēja Brāļu draudzes zemnieku „dumpīgā gara” radīšanā, ko atkārtoja 1804. gada nemieros (tad ieviesa nodevas par katru personu) un 1812.g., kad Vidzemē klīda baumas, ka franči dāvāšot visiem zemniekiem brīvību. Mūsu novada barons Hermans fon Roiterns savukārt zināms kā aktīvs hernhūtiešu kustības atbalstītājs Lēdurgā, Bīriņos un Saulkrastos.

Gan pienāks laiki, kad atzīsim daudzos pierakstus no ģimeņu vēsturēm, ko rakstīja hernhūtiešu Brāļu draudzes dalībnieki rokrakstu grāmatā „Stahsti no tahs vezzas un jaunas buhschanas to Widsemes Lauschu”, ko 1753.g. uzrakstīja Brāļu draudžu atbalstītājs mācītājs Fridrichs Bernhards Blaufūss.

Lūk, daudzi Brāļu draudžu sarakstītie dokumenti ir uzieti Pēterburgas muzejos un vēsturniekam Jānim Krēsliņam ir šo dokumentu mikrofilma.

Lai runātu un spriestu par patiesi pirmo tautas Atmodu, ko tautā nesa Brāļu draudzes, der pārlasīt vācu ceļotāja, ģeogrāfa un bibliotekāra Johan Georg Kohl 1841.g rakstīto – latviešu tautas dažus raksturojumus – kā no malas skatoties.

1. „ Cik ilgi vēsture latviešus pazīst, tie parādās kā cietēja un lielākā vai mazākā mērā svešniekiem pakļauta nācija”…

2. „Viņi… ir raksturā daudz mīkstāki un padevīgāki nekā to brāļi lietuvieši un liekas, ka nav nekad arī pratuši ar šķēpu tā rīkoties kā tie. Pretstatā lietuviešiem, tie nekad nav izveidojuši savu varenu dižciltīgu kārtu un kopš daudziem simtiem gadu tie ir klusa, dzejiska un miermīlīga arāju un ganu tauta.”(te un tālāk mans izcēlums – A.Š.)

3. „…latvietis izliekas tīrīgāks, kārtīgāks un cilvēcīgāks nekā lietuvietis un viņu…mājsaimniecība un lauksaimniecība ir vairākas pakāpes pārāka par lietuviešu.”

4. „Latvietis tādēļ lielā mērā lietuvieti nicina un uzskata sevi par krietni pārāku.”

5. „ Kaut tie ar savu valodu, mitoloģiju,dzeju un arī citādi no citām tautām ļoti atšķiras, viņi nekad nav guvuši vērā ņemamu politisko patstāvību un neatkarību, kamēr mēs vēsturi pazīstam, tie vienmēr ir bijuši varenākām tautām vairāk vai mazāk pakļauti.”

6. „ Kaut gan viņiem nekādā ziņā netrūkst brīvības un neatkarības mīlestības, … liekas, ka viņiem pilnīgi trūkst enerģijas, lai šīs dārgās vērtības iegūtu un paturētu.”

7. „Sabiedriskais dzenulis un cenšanās uzlabot sabiedrisko dzīvi pie viņiem ir varbūt mazāk manāms kā pie jebkura citas tautas.Tas ir tik vājš, ka viņi nav spējuši izveidot pat ciemu pārvaldes, nemaz nerunājot par pilsētu un valsts pārvaldes iestādījumiem.”

8. „Tādēļ šī īpatnējā parādība, ka šī tauta, kurai netrūkst visdažādākie talanti un dabiskas dotības, kas šķiet būtu spējīga visu darīt un veikt, šī augstākā mērā neattīstītā sabiedriskā dzinuļa pēc neko jēdzīgu nav sasniegusi un ir palikusi pilnīgi nenozīmīga un bezspēcīga.”

9. „Katrs latvietis kopš seniem laikiem ir brūvējis, kad tas licies vajadzīgs, savu muciņu alus un tādēļ nav izveidojis brūžus. Tie visi kopš seniem laikiem ir bijuši paši sev arhitekti, sev skroderi un sev galdnieki un tādēļ tie nekad nav izveidojuši savas cunftes, ģildes, amatnieku un mākslinieku biedrības. Katra ģimene turas pati par sevi, neatzīstot citas… katrs vēlējies dzīvot pa savam prātam savā saimniecībiņā un tādēļ viss ir palicis anarhistisks un tā neizveidojās lielākas sabiedrības vienības, kas vienīgās varētu nodrošināt visu un katra atsevišķa brīvību.”

10. „ Daba latviešus ir apveltījusi bagātīgi ar talantiem, tie ir veikli, viegli izglītojami, apķērīgi. Bet tā ka tie nekādu citu vietu dzīvē nav ieguvuši kā to, kas ir – arklam pakaļ staigājot, tā visas šīs dotības un spēki viņos snauž kā kalnu dziļumā paslēpts zelts.”

11. „ Liekas, ka nav neviena tauta Eiropā, kas tā būtu pelnījusi dzejnieku tautas nosaukumu kā latvieši un neviens novads Eiropā, kas tā būtu pelnījis dzejas zemes nosaukumu kā latviešu apdzīvotā.”

12. „…latviešu poēzijas raksturīgā īpašība ir tā, ka tā ir tautas poēzija, ka to uztur, turpina nevis atsevišķi uznirstoši, bet gan visa tauta tās kopumā. Katrs latvietis ir dzimis dzejnieks, katrs dzejo un prot savas dziesmas dziedāt. Dziesmas plūst no viņu rīklēm kā cīrulim.”

13. „Latvieši nav neglīti ļaudis, to sievietes bieži ir ļoti daiļas.”

14. „Savas somu dūkas latvietis – vairāk Vidzemē nekā Kurzemē, ir iemīlējis tāpat kā skots… Vidzemē somu dūkas netrūkst nevienos svētkos un pat lauku darbos latvietis iet somu dūku mūzikas pavadībā.”

Kola rakstītais 1841.gadā visai precīzi sakrīt ar viņa laikabiedra G. Merķeļa pirms 45 gadiem (1796.g.) rakstīto, sevišķi par latviešu talantīgumu. Merķelis gan trāpīgi piezīmēja, ja latvietis savu talantu nevar attīstīt, tad viņš bieži iet uz krogu un tur nodzer visu… Ja Merķeļa grāmatu gandrīz visi latvieši zina, tad Kola darbs ir praktiski nezināms, tāpēc šeit citēju no Jāņa Krēsliņa ziņojuma „Mīti par latviešu un Latvijas vēsturi un piezīmes par tā dēvēto Latvijas tēla jautājumu” (atrodams Internetā).

Skaidrs, ka Brāļu draudzes ar daudzām sabiedrības saliedēšanas idejām (draudze kā ģimene u.c.) pamatīgi mainīja uzskatus par savrūpās dzīves noderīgumu, kopdziedāšana deva attīstības impulsus Dabas dotam talantam – dziedāšanai un Brīvības apziņai. Tāpēc saprotams, ka iespējams, tieši dziedāšanas dēļ uz Brāļu draudžu sanāksmēm desmiti tūkstoši ļaudis nāca no 30 km attālām sētām.

Lūk, domāju, ka tieši 1730. … 1740. gados sāktās Straupes Brāļu draudžu dziesmu tradīcijās ir meklējams pamati pēc 135 gadiem Lēdurgā dibinātam (1871.g.) vīru korim, kas ir tikai 15 km attālu.

Patiesā Dziesmu Svētku tradīcija Latvijas teritorijā, man šķiet, nāktos godīgi atzīt ar 1836.g. „Daugavas svētkiem”, ko organizēja Rīgas vācu sabiedrība. Tikai pēc 21.gadiem – 1857.g. notika Baltijas vīru koru svētki Rēvelē (tagad Tallina). Tad jau pēc vēl 4 gadiem 1861.g notiek 1. Baltijas dziesmu svētki Rīgā.

Tikai pēc 28 gadiem no „Daugavas svētkiem” – 1864.g. notiek Dikļu Dziesmu svētki ar 6 vīru koru un 120 koristu piedalīšanos notiek Dziesmu Svētki Valkā.

Kurzemē, tiešām, Dziesmu svētki sākas tikai 1870.gadā Dobelē, bet tur jau piedalās 400 dziedātāju. Protams, 1873.g. formāli nosauktos „1.Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos” Rīgā piedalās jau 45 kori, bet joprojām vīru balsis ir vairumā – 791 vīru un tikai 212 sievu.

Krimuldas novads var lepoties ar 1871.g. dibināto Merķeļa dziedāšanas biedrību, kurā gan bija tikai 15 dziedātāju – vīru, bet tur bija arī 7 „klusie dziedātāji”, kuri dažādi atbalstīja biedrības kopīgo darbību un pirmās bibliotekas dibināšanu, kas ļāva lēdurdziešiem kopā ar vēl citiem 9 koriem pat piedalīties koru karā 1873.g. Pirmajos vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā (43 kori. 1003 dalībnieku).

Lūk, šī daudzslāņainā informācija spieda pašreizējo Krimuldas novada vīru kora „Vecie draugi” (29 dalībnieku) pārstāvjus (18 dziedoņi) braucot uz Tartu festivālu vispirms pieturēt tieši Straupē, kur noklausoties šo Ziņojumu, uzdziedājām baznīcas ērģeļu pavadījumā, godināt tos visus Brāļu draudžu dziedoņus, kuru kopā nākšanas pirms 270 (!) gadiem bija tas patiesais latviešu kopīgās Likteņdziesmas un kora dziesmu pamats. Brāļu draudžu kustība sākās Vidzemē un to mums visiem derētu izprast kā patieso latviešu zemnieku Atmodu kopš jau 1740 gadiem, nevis Atmoda sākās tikai 1850 – 1880 g., kas patiesībā bija vien vairāku intelektuāļu darbības aktivizēšanas posms. Savukārt Straupes baznīcas brīnišķīgo akustiku derētu izbaudīt katram korim un atcerēties, ka tās rekonstrukcijā piedalījās visintelektuālākās remontētāju brigādes… no tuvējās ārstnieciskās iestādes.

Kopš daudz senākiem – senās Ēģiptes laikiem līdz mūsu dienām nāk atziņa, ka vergu dvēseles var pārveidot par brīvu cilvēku tikai ar kolektīvo dziedāšanu, ko kā slepenu maģiju veica senos Tempļos. Man šķiet, ka vīru koriem nāksies savu darbību aktivizēt, lai modinātu jaunu garīguma pacēlumu tautā. Pārāk daudziem „viss pie vienas vietas” jau ir kā rīcību noteicošā noraidošā attieksme pret valsti, kura pati šo attieksmi ir radījusi pēdējos 20 gados.

Ar mīlestību uz šo Zemi un tās tautu, bet pret šādu liekulības un melu pilno partokrātisko valsti…

Andris Ansis Špats, korī „Vecie draugi”