TALKA – senais un jaunais kopdarba veids

Pēdējos 5 gadus apzināti esam daļu izaudzēto ogu atdevuši radiem, draugiem pašu lasīšanai. Tas, protams, kļūst par ģimenisku vai kolektīvu pasākumu, līdzigi kā padomijā darba kolektīvi brauca autobusos „uz dzērvenēm”. Toreiz lielā lasīšana un skraidīšana pa purvu veicināja purva dzērveņu stīgu, sakņu saraušanu un uz pāris gadiem iznīcināja nākošās ražas. Mūsu laukos krūmiņu saknes ir dziļas un lasītāju staigāšana samazinā ražu, bet ne tik ievērojami. Tāpēc ar katru gadu mūsu „ogu draugu” kļūst arvien vairāk un vairāk. Pērn lasītāju – talcinieku bija jau vairāk par 4000 vecumā no dažiem mēnešiem līdz pāri 90. Daudzas māmiņas bija pat ar vairākiem bērniem un ar visu tikām galā, jo vecākie bērniņi uzmanīja jaunākos.
Protams, ne jau visu dienu talcinieki „vergo”, jo daudziem pietiek ar salasīto 2 stundās, citi lasa 4 vai pat 6 stundas – cik nu katram ir vēlmes un vajadzības.To nosaka arī „talcinieku daļa” no salasītā, kas katrai šķirnei ir atšķirīga, bet aptuveni 1:4 vai 1:5. Tradicionālās kartupeļu un citu sakņu talkās parasti gan tikai no 10 salasītiem groziem 1 pienākas talciniekam (t.i. 1:10)..
Talku sociālo lomu pilnībā mēs pat īsti vēl neapzināmies, piemēram, 2010.g. ar zināmām rūpēm uzņēmām pirmo neredzīgo grupu no Cēsīm. Pērn šeit jau bija 5 grupas no dažādām pilsētām un viņi visi bija pārsteigti – cik daudz spēj paši sev, saviem radiem vai uzņēmumam salasīt. Vienas Internatskolas audzēkņi bija sevišķi čakli, bet… ar lielu interesi viņi ieklausījās apkārtējo talcinieku runās, jo tā taču ir reālā Dzīve, ko Internatskolā nejūt un nemāca. Kāda veco ļaužu Pansionāta vecīši arī ar baudu salasīja „savu tiesu”, jo šeit nekur tālu nav jāiet. Pat vairāki kustību invalīdi spēja dažādos veidos (pat guļus) sev pierādīt savas spējas. Laikam pilnīgi veselie cilvēki nesaprot – tas ir svarīgi sev un citiem pierādīt „es to varu”.
Labākais sociālais rezultāts varētu būt tas, ka šajās talcinieku ģimenēs daudz mazāk vai nemaz vairs neslimojot, jo ogas tagad vācot tik daudz lai pietiktu līdz pavasarim.
Daudzi talcinieki atsaucas, ka patīkamo ekskursiju viņi apvienojuši ar ģimenes kopdarbu, kas viņus saliedējot. Lielākas grupas pēc talkas izmantoja birzītes kopīgām pusdienām, kas koristiem reizēm pārvērtās īstā sadziedāšanā.
Tradicionālās latviešu darba dziesmas uz lauka gan nedzird, jo visiem galviņas noliektas, bet vairākas reizes uz lauka notiek koncerti – AivaraTomiņa ģimene ar saksofonu, vijoli un ritmu vai Vilis Ločmelis ar akordeonu, jo klausītāju te ir simti. Mūziķu honorāru veidoja sauja ogu un lūk lielais maiss līdz pusei bija gan. Vēl nesen zvanīja kāda skolotāja un atzina, ka tā bijusi romantiska „Skolotāju diena” – koncerta laikā lasot ogas meža ielokā – neesot aizmirstams.

Dažos novados VID inspektori brīdinājuši zemniekus – neorganizēt talkas, jo pēc Darba likuma jau iepriekšējā dienā visi talcinieki esot jānoformē darbā… Pēdējie Darba likuma papildinājumi ļauj integrēti audzētos dārzos strādniekus ražas novākšanai noformēt sākot ar to dienu, kad lasītājs ierodas. Savukārt darba līgumu var slēgt uz Likumā noteikto īsāko laiku – „dienas” (vismaz 2 dienas), tāpēc tās dažas stundas nekādā veidā neiekļaujas darba likumā noteiktās „dienās”. Turklāt, pats noformēšanas un „papīriem” pavadītais laiks ir nesamērīgi liels, salīdzinot ar darbu. Valsts mērogā daži politiķi organizē talkas, pat Lielas talkas un tur nekāda darba laika uzskaite netiek veikta, kaut atkritumu tiek savākts tūkstošiem maisu. Lūk, zemniekiem gan VID jau piedraud…

Atgādinu, ka agrākie Latvijas likumi, piemēram, 1991.gada 18.decembrī tika izdotais likums par „Apgrozības nodokli” bija daudz labvēlīgāks pret zemnieku, jo apgrozības nodoklis bija tikai 10% un zemnieks drīkstēja par darbu pakalpojumu norēķināties ar produkciju, kas parasti notiek ražas talku laikā.

Šogad Latvijas valdība ir nolēmusi zemniekus „likvidēt kā šķiru”, ar likumu nepieļaujot tādu uzņemējdarbību kā „zemnieks”, kam būs jāpārreģistrējas par „individuālo komersantu”, „sabiedrību ar ierobežoto atbildību”, jo citādi „Eiropa mūs nesapratīšot”. Interesanti tas izskatās – kara laiku leģionāru un atbrīvotāju „uzstāšanos” vietējā vara atļauj, bet gadsimtiem senas zemnieku tradīcijas un Darba Tikumu tā ar vieglu roku, ar pašu izdomātu likumu palīdzību – iznīcinā.

Te nu vietā ir paskatīties Pasaulē – kā tur izturas pret tautas tradīcijām un dzīves veidu.

Atcerēsimies – Latvija 90.-to gadu sākumā parakstīja starpvalstu „Konvenciju par bioloģisko daudzveidību”, kur 8. Pantā teikts:
„Saskaņā ar savu valstisko jurisdikciju respektēs, saudzēs un saglabās pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu ar tradicionālo dzīvesveidu uzkrātās zināšanas, jauninājumus un praktisko pieredzi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā, kā arī veicinās to plašāku pielietošanu. Atzīs un iesaistīs šo zināšanu, jauninājumu un prakses turētājus šo zināšanu pielietošanā, sekmēs šādu zināšanu, jauninājumu un pieeju izmantošanas rezultātā iegūto labumu taisnīgu sadali;”

Interesanti, cik tālu senatnē ir dokumenti par talkām, jautāju vēstures zinātņu doktoram Kasparam Kļaviņam?
Vēsturnieks Arveds Švābe grāmatā „Pagasta vēsture” , 1922. (303,304.lpp.) citē G.Stenderu „Lettifches Lexicon” , 1789.g.- „Par talku sauc kopā salūgtus strādniekus un strādnieces, kurus pēc darba dūšīgi uzcienā.”
A.Hūpelis 18.g.s. rakstījis:” „Spiedīgā gadījumā muiža rīkoja talku ar kopīgu ēšanu, dzeršanu un vakarā deju pie somu dūkām.”
Taču A.Švābe uzskata: „Paradums organizēt plašus kopdarbus no kaimiņu sētu jauniešiem pastāvēja jau pirms zviedru laikiem kā ieradumu tiesību institūts. Talkas sakarā ar brīviem zemniekiem vēl izmanāmas 16.g.s. sākumā”
„…. jau 13. gadsimtā kā ordenis tā bīskapi pieaicināja latviešu zemniekus lauksaimniecības sezonas darbu sastrēguma laikā talkas veidā, kamēr galvenos darbus muižās veica dreļļi (vergi). Tie bija karagūstekņi (leiši etc.)… „
Dunsdorfs E., Spekke A. Latvijas vēsture 1500-1600. Stokholma, 1964.(284.,285.lpp)

Lūk, redzam, ka pašreizējās Latvijas valsts vara, cenšoties iznīcināt zemniekus juridiski, faktiski uzbrūk mūsu tradicionālam dzīvesveidam, mūsu attieksmei pret Dabu, pārvēršot to par komerciju. Tas ir sen pētījumos pierādīts, ka neviena ierēdņu armija nespēj tik ļoti Dabu pasargāt kā zemnieks, kurš domā ko un kā atstāt nākošām paaudzēm.

Kā agrāk gatavojās krīzēm?

Pašlaik visa Pasaule runā un saprot, ka esam dziļas Pasaules krīzes sākumā, jo finansu sabrukums var būt neizmērojams, daudzas tautas paliks bez pārtikas, kas varētu izraisīt milzīgus migrācijas viļņus un karus pārtikas dēļ.

Laikmetā, kad daudzviet uz Zemes aktivizējas vulkāni der atcerēties Tamboras vulkāna izvirdumu Indonēzijā 1815.gada aprilī. Toreiz pelnu mākonis apņēma zemi un Eiropā, Amerikā nebija ražas. Latvijas teritorijā vasarā visu laiku esot bijusi puskrēsla, temperatūra aptuveni 10C un tāpēc daudzas kultūras neizauga, daudzviet sākās bads. Toreizējais Liflandes ģeneralgubernators grāfs Ludvigs Augusts Mellīns jau
1803.g. noorganizēja aizdevumu Fondu latviešu zemniekiem un izdeva: „Likkumi teem Bihriņas un Eikascha-Walsts ļaudim eezelti, kà to tai walsts magazinè un lahdè sagahdatu labbibu un naudas krahjumu buhs glabbaht, isdot un atkal sadsiht un wairoht.”
Tāpēc Vidzemē un Igaunijā par badu 1815./16.gados nekādu ziņu nav.

Vidzemnieki un igauņi ar zināmu pateicību atceras grāfa L.A.Mellīna tēvišķo gādību par zemniecību. Šodien noteikti un skaudri varam apstiprināt Mellīna raizes par tautas svētkiem Jāņos un talkās, kur…„tauta arvien mazāk dejo savas dejas, vai iet rotaļas „…(dūdas, iet vijas?) bet… „to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus,”… atzina A.Mellīns,…”sievietes to dara ar atzīstamu grāciju” (raksti no 1822.g.).
Jāņus vēl mūsdienās (2012.g.) svinam plaši, bet… to vairs nedarām kolektīvi un noteiktās Svētvietās, bet svinam kur katram pagadās. Savukārt Talku svētkus un to tradīcijas (atceros no bērnu dienām – ar deju viju apiet visu ražu noliktavās, šķūņos) tikai retais vairs atceras.

Pieminot Bīriņus grāfa Mellīna laikos, der publicēt agrāk nezināmo, bet nesen no Igaunijas atnākušo ziņu…
Hernhūtiešu brāļu draudzes (1734.g. Valmiermuižā nodibināja PIRMO SKOLOTĀJU SEMINĀRU Vidzemē un Krievijā!) sludināja pirms Kristus brālības un vienlīdzības pricipus, atbalstīja luterisko Augsburgas ticības apliecinājumu, bet noraidīja baznīcu un tās kultu. Bīriņos 1814.g. grāfa Mellīna svainis Hermans fon Roiterns (Reiterns) izveidoja hernhūtiešu brāļu draudzes sanākšanas vietu. Izrādījās, ka šeit sanāksmju laikā notika masveida sajukumi – halucinācijas. Varas iestādes šos brāļu draudzes pasākumus aizliedza.
Toreiz viņi nezināja lielo noslēpumu, ka šeit netālu no Mellīna muižas senā lībiešu Svētkalnā – Koldesellē aug varens ozols Zemes Spēka vietas centrā un šī vieta ir ar spēcīgu „drakonu” līniju saistīta ar senu līvu Svētvietu – ozola birzi pie „Albertu” mājas. Dažādas ainas no seno laiku dzīves šeit dažviet var „pasūtīt” arī vēl šodien.
Toreizējā kustība, augstas morāles prasības, zemnieku garīgā atdzimšana patiesi bija Pirmā latviešu tautas Atmoda, kuras idejas un ideālus mums neder nodot!

Grāfs L.A.Mellīns sevišķi rūpējās par zemnieku sētu attīstību, piemēram, viņš Vidzemes konsistorijā ieguldīja ļoti lielu naudas summu (aptuveni pils vērtībā) no kuras procentiem labāko attīstību sasniegušiem zemniekiem izmaksāja prēmijas –„latviešiem Svētā dienā – Līgo vakarā, pļaviņā pie kapličas” (no Mellīna testamenta 1835.g), ko izpildīja pat līdz 1905.gadam. Sevišķa Mellīna prasība zemniekiem bija tīri mūsdienīga – „..dievbijīga un mīlīga izturēšanās pret meža un māju dzīvniekiem”. Mūsdienu konsistorijā „neatrod” šos dokumentus, jo tad viņiem būtu jāpilda L.A.Mellīna svētais testaments…

Izdzīvošanas prasmes krīzēs nāk mums līdzi no seniem laikiem, bet jaunākās mūsu tauta uzkrāja 1. un 2. Pasaules karu gados, pēc karu lauku saimniecību atjaunošanas laikā. Sociālo sistēmu sabrukumu 1991.-1994 g. Latvija viegli pārcieta tieši izmantojot laukos uzkrātās lielās ražošanas rezerves, ekspluatējot ļoti lētu lauku darba spēku. Liela loma šajos smagajos gados bija kopīgi veicamiem darbiem un talkām. Taču pašlaik lauki ir kļuvuši tukši, darba spējīgie galvenokārt ir pensionāri, bet bērni pat atpūtas dienās paliek pilsētā, jo transports ir pārāk dārgs.
Pasaules krīze sāpīgi sagraus Latvijas valsti, jo pašu saražotā pārtika ir tikai ½, bet lielražotājiem bankrotējot tā ½ var nokrist līdz 1/3 un tad redzot tukšos lielveikalus pilsētnieki – ierēdņi sapratīs – cik aprobežoti bija iznīcināt Latvijas laukus un tradicionālo – krīžu izturīgo saimniekošanu.

Izeja – atgriezties pie pamatvērtības – Darba Tikuma laukos

Pasaules krīze agrāk vai vēlāk novedīs mūs naudas trūkumā. Ja ražotājs pilsētā var slēgt ražotni, veikalnieks var aizvērt veikalu un meklēt darbu citur, tad „lauku komersants” pēkšņi vairs nebūs komersants, jo nebūs kam ko pārdot. Tā vietā viņam uz lauka būs izaugusi nevajadzīga raža, kad blakus pilsētā cilvēki cietīs badu. Savukārt saimniekam nav ne santīma degvielas iegādei, lai šo ražu nogādātu pilsētā, lai pats tiktu uz pilsēto darba meklējumos, bet zirgi laukos sen iznīcināti.
Pērn rudenī daži acīgi ievēroja pie Salaspils garas sasalušu sakņu grēdas, jo tālāk tos nogādāt uz veikaliem kļuva neizdevīgi. Pie nenovāktām ābelēm (to audzēšana bija arī G.Stendera ieteikums) jau pasen esam pieraduši… .
Latviešu tautai sena ir tradīcija (jau pirms 16.g.s.) ražu novākt talkās, kas parasti beidzās ar īstiem Talku Svētkiem. Interesanti, ka angļu valodā nav līdzīga kolektīva, brīvprātīga darba apzīmējuma, bet krievu „toloka” jau ir ar līdzīgu būtību.

Talkas jēdziens pašlaik nav Latvijas Darba likumā…
Jāpaskaidro pilsētniekiem, ka pēc kara talkās gāja dažādu lauku produktu novākšanai – saknes, labība, augļi un ogas. Mūsdienu talkas būtība – saimnieks A pasludinā x dienu par „kartupeļu talkas dienu” savā saimniecībā. Sanāk ļaudis – talcinieki un saimnieks paskaidro darba uzdevumus katram un sola, piemēram, katram talciniekam – kartupeļu lasītājam viņš atdos katru 10 grozu (maisu) ar kartupeļiem, bet maisu vedējam sola maisu par pārvestiem 50 maisiem. Vakarā, protams ir sātīgas vakariņas, mūzika, sadziedāšanās, dejas un rotaļas. Nākošā reizē šis pats saimnieks A ar saimi dodas talkā jau citam zemniekam – pie citiem darbiem. Saimē, kur neaug burkānu, viņi labprātāk iet „burkānu talkā” vai „uz kāpostiem”. Kopumā pa reģionu talkās ražas tika operatīvāk novāktas, jo koncentrējas cilvēku resursi, kas apkalpo tehniku, bet raža un tās veidi izlīdzinās pa visai attālu reģionu.

Pēckara gados talkās mūsu ģimene gāja un brauca ar zirgu pat 4-5 km, bet tagad talcinieki brauc jau no 50 – 80 km attāluma, ja vien ir vajadzīgā raža. Atceros, ka pēc kara pirmā nauda mājās parādījās vien ap 1953. gadu, bet visi ģimenes 4 bērni bijām paēduši ar pagrabā un klētī vienmēr esošo un talkās sapelnīto.
Arī pašlaik talkas notiek, bet galvenokārt sestdienas un svētdienas, kad arī skolēni ir mājās. Parasti tad sabrauc arī radi no pilsētām vai citiem reģioniem. Labi, ka vismaz sestdienās un svētdienās VID inspektoriem nav darba dienas, citādi viņi visi būtu laukos – okšķerētu, fotografētu un visādi traucētu ražas novākšanā. Dzirdēti dažādi sagatavoti paņēmieni, kā šos VID inspektorus „pārmācīt” un galvenokārt cietīs viņu transports – lai taču sēž savos kabinetos, vai lai nāk paši palīgā novākt ražu.

Lūk, senās talkās ražu novāca arī bez norēķiniem naudā, ko mūsdienās dēvē par bartera tipa norēķiniem – ar līdzvērtīgām precēm. Pēc kara dziļi laukos nebija neviena veikala, bet vajadzīgās preces uz talku vietām pieveda ceļojošie čigāni, samainot pilsētu preces pret ražu. Daļu apģērbu varēja arī nopelnīt par darbu. Aptuveni 1952.g. pats sevi apģērbu skolai, ko nopelnīju vasarā ganot 5 kaimiņu govis. Turklāt paši kaimiņi lēma kas katram ir noderīgs un gana zēnu kādā dziesmotā vakarā kaimiņu sabiedrība apģērba.

ASV ekonomisti spriež un domā – kā veidot valstī bartera tirdzniecību starp štatiem un pa reģioniem, jo Pasaules krīzē tur papildus problēmas radīšot vienveida produkcija ļoti lielās platībās. Latvijā lauku produkcija vēl ir samērā plašā klāstā un pašapgādes teritorijas varētu būt nelielas, bet to precīzāk parādīs situācijas analīze par teritoriju pašnodrošinājumu (to Latvijā neviens neveic!).

ASV 1940.g. sākās process, kurā pilsētnieki ierodas laukos un paši novāc sev vajadzīgo produkciju „Lasi pats sev” (www.Pick-Your-Own.org ). Interneta lapā katrs pilsētnieks var atrast sev tuvāko fermu ar nepieciešamo lauku produkciju. Pēdējos gados šai kustībai ir pievienojušās daudzas ES valstis. Faktiski tā ir līdzīga mūsu tradicionālām talkām, bet atšķirība ir nosacījumā, ka ASV fermeris iepriekš jau paziņo pazeminātu pašu lasāmās produkcijas cenu, kas ir zemāka par veikalu cenu. Mūsu talkās zemnieki tradicionāli „norēķinās” ar izaudzēto produkcijas daļu un arī talcinieks uz to cer.

Ekonomisti un sociologi ASV ir analizējuši šo perspektīvo tiešās tirdzniecības veidu (Pick Your own) un atzīmē sekojošus plusus:
– Šeit piedalās galvenokārt mazāk nodrošinātie pilsētnieki;
– Parasti uz „ražas vākšanu sev” izbrauc 2-3 paaudzes, apvienojot to ar ekskursiju, pikniku ģimenes lokā;
– Pilsētnieks iegūst lētāku un labāku pārtiku, kas samazinā sociālo spriedzi pilsētas sabiedrībā bezdarba dēļ;
– Fermeris ātrāk un bez starpniekiem realizē izaudzēto, operatīvāk un laikā paspēj novākt izaudzēto ražu;
– Vairāki ASV fermeri savas ilgražīgās fermas (apelsīni, vīnogas, dzērvenes) pārdevuši pašvaldībai, kas tās izmanto iedzīvotāju pašapgādei ar pārtiku, bet fermeris saņem algu kā dārza uzraugs.

Jāatjauno lauku Darba tikumi un Darba Svētku tradīcijas

Mākslīgi veidotā un uz idealizētiem saukļiem balstīta sabiedrībā nekad patriotisms neattīstīsies. Veltīgi padomijas ideologi un pašreizējo partokrātu pārstāvji skandinā it kā patriotismu veicinošus lozungus, demostrē valsts karogus un savāc pilsētās ļaudis mītiņos ar lāpām un citām ārišķībām. Izklīstot šim pūlim, tas tūlīt pēc mītiņa būs spējīgs kājām sabradāt valsts simbolu – karogu vimpeļus, izlaupīt pašu valsts īpašumu, jo tāda ir izaudzētā „pūļa cilvēka” – demonstrētāja morāle.

Divus gadsimtus atpakaļ, domātāji rakstīja kā paaugstināt darba atdevi laukos, kā panākt ka lauku cilvēks iemīl savu zemi. G.Merķelis pierādīja Caram, ka tikai brīvs cilvēks savā zemē spēs daudz ražīgāk un tālredzīgāk saimniekot un par šo referātu Cars G.Merķelim piešķīra mūža pabalstu. Demokrātijas un Merķeļa idejas – kā atbrīvot zemnieku no muižnieku un baronu pakļautības Krievijā tālāk attīstīja grāfs Aleksandrs Mellīns Bīriņos, kur speciāli no Eiropas valstīm savākta juristu grupa izstrādāja brīvā zemnieka izveidošanas likuma paketi.

Liktenim patīk dīvainās sakritības, jo pašlaik sēžu Bīriņos, netālu no ēkas kur izstrādāja zemnieku brīvlaišanas likumus pie L.A.Mellīna muižas, turienes Svētozoliem, kur pat Brāļu draudžu brīvdomība vēl plēn pret pašreizējo visvareno Baznīcu. Jūtu, ka Mellīna, Merķeļa un Reiterna laiku domātāju Gari nobēdājušies par viņu attīstītās brīvās zemniecības dzīves veida pagrimumu un ekonomiskās apspiestības apstākļiem mūsdienās.

Pienācis laiks atcerēties seno Brāļu draužu nesto mācību, ka „morāles ideāli mums jāatrod pašu sirdsapziņā un rastā pārliecība ir pamats rīcībai pat pret uzspiesto pastāvošo netaisnīgo valsts varu.”
Dīvaini, ka vēl dažus gadus atpakaļ Krievijā valsts svinīgi atzīmēja brīvās zemniecības rašanās gadskārtu, bet Latvijā bija pilnīgs klusums pilsētnieciskajā gaisotnē…

Vēl agrāk lielais domātājs Šarls Luijs de Monteskjē (1689. – 1755.) pierādīja no Eiropas vēstures pieredzes, ka tikai uz zemes brīvībā dzīvojošs cilvēks var stāties pretī pašmāju valsts izzadzējiem no vietējās valdošā grupējuma, tā arī atvairīt visus ārvalstu armiju uzbrukumus (sk. „Persieša vēstules” 40.- 48.lpp.). Monteskjē pierādīja, ka Darba Tikums ir pamats jaunas tautas vienotībai un dzimtās zemes mīlestībai, gatavībai par šīm patiesām vērtībām cīnīties līdz galam.

Lai piedod man pašreizējie ideoloģisko lozungu klaigātāji un karogoto demonstrāciju organizētāji Rīgā, bet… paraugieties Valsts svētkos laukos un jūs labi ja pie kādas 20. mājas redzēsiet šīs valsts karogu, kaut daudziem vēl ir saglabāti karogi no pirmskara Latvijas. Padomāsim – cik tālu izmisumā pašreizējā valsts iekārta ir iedzinusi lauku iedzīvotājus, ja vismaz 1/3, pat 1/2 darba spējīgo jau ir pametuši tēvu zemi un arī pārējie laukos vairs nākotnei netic!

Mūsu cerību ceļš

Mēs domājam Ražas talku – svētku ideju attīstīt Latvijas mērogā izveidojot mājas lapu „www.LasiSev.lv „ kas jau ir reģistrēta. Zemnieki šeit varētu ievietot savus pieteikumus, bet pilsētnieki – interesenti atradīs sev vajadzīgos produktus. Tā ir publiska informācija, tāpēc VID inspektoriem nebūs pamata ierasties un uzskatīt to par algotu darbu.
Publikācija portālā www.manabalss.lv , ceru, savāks nepieciešamos 10 000 parakstus no dažu banku klientiem, kuru parakstus tur atzīst,
lai varētu ar šo priekšlikumu griezties Saeimā.
Dārzkopju asociācijas konferencē noklausījās manu ziņojumu un arī piekrīt, ka nepieciešams griezties Valdībā ar attiecīgiem priekšlikumiem.
Protams, katrs pilsonis var rakstīt „savam Saeimas deputātam” un ieteikt priekšlikumu – ko darīt lauku atdzīvināšanai.

Kas valstij jāizdara, lai vēl cerētu uz zemnieku atgriešanos mājās?
1. Darba likumā ir jāatjauno jēdziens par Ražas talku un Talku kā tradicionālu latviešu zemnieku savstarpējas palīdzības veidu lauku darbos.
2. Zemnieka ražotai produkcijai tirgū un pārstrādei nodotai ir jānosaka PVN 0 (nulle) līmenī, jo produkcijas cena arī pēc būtības nav „pievienotā vērtība”, bet daudzu gadu ieguldītā darba neapmaksātais rezultāts. Pārstrādē ienākošā ES valstu produkcija ir BEZ PVN, tātad, zemnieks Latvijā tiek apzināti gremdēts ar PVN.
3. Zemnieku savstarpējās palīdzības līgumi lauku darbos, norēķini ar pašu ražoto produkciju nav apliekami ar iedzīvotāju ienākumu nodokļiem attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju.

4. Ierobežojošs faktors – šie noteikumi var tikt attiecināti uz maziem un vidējiem uzņēmumiem laukos, kuru kopējos ienākumos vismaz 60% ir pašu izaudzētā un saražotā produkcija un pagrozība ir līdz 100 000Ls (nelielas fermas vērtība)

Nepieciešamie likumu grozījumi būtu Saeimai jāpieņem operatīvi – līdz jaunai 2012.g. ražai, jo jau rudenī daudzi zemnieki Pasaules krīzes seku rezultātā nespēs norēķināties par ražas novākšanu un talkas būs liels palīgs.
Šīs likumdošanas idejas ir jāpublicē internetā un jāuzsāk tautas nobalsošanas process.

2012. gada 10.-19. marts
Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors, Bīriņos

3 komentāri par “TALKA – senais un jaunais kopdarba veids

  1. Aivars Legzdiņš

    Vēlreiz paldies, Andri par lielo ieguldījumu Latvijas laukos! Atbalstu un pievienojos! Iespējams, lai paātrinātu izmaiņas likumdošanā, iniciatīvu jāvirza ar ierosinājumu interneta portālā http://www.manabalss.lv.

    Lai mums izdodas!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.