Lauki Pasaules finansu krīzē

Šis nepierastais jautājums mani satrauca jau 2000.gadā, kad grupa Latvijas ekonomistu Gavrilova vadībā bija publicējusi savu rožaino prognozi par gaidāmo Latvijas nemitīgo attīstību, bet mana intuīcija neatlaidīgi spieda domāt un rakstīt par gaidāmo Pasaules krīzi (sk.”Zintnieks, 2001., Nr.3. „Prognoze. Tuvākie 10 gadi”). Manuprāt pašlaik jau redzam Pasaules krīzes aisberga virsotni, kas patiesībā ir tikai niecīgā daļa no nākotnē sagaidāmā, jo Cēloņi joprojām eksistē dabā, tāpēc arī Sekas būs neizbēgamas (Cēloņu – Seku likums Kosmosā). Kopš 2000.g. formulētās Pasaules krīzes cēloņi ir jau pietiekoši daudz aprakstīti Pasaules presē, bet mazāk par to raksta Latvijas žurnalisti, jo pārāk aizņemti ar vietējo grupējumu intrīgām, kašķiem, kas raksturīgas  partokrātijai. Domāju, ka pietiek vien nosaukt jomas un katrs ko nebūt jau būs lasījis:

–          Pasaules klimata krīze un tās ietekme uz ražu;

–          Politiskās krīzes kā lokāli un arvien plašāka valstu dalība karā;

–          Finansu krīze un pašreizējās valūtu sistēmas sagrūšana;

–          Ģeoloģiskās izmaiņas, auglīgo zemju teritorijas zudumi.

Pasaulē ir bijušas vairākas krīzes un arī Latvijai ir pieredze par divu karu izraisīto saimniecisko sabrukumu – krīzi. No Latvijas nākušais Pasaules līmeņa domātājs G.Merķelis jau 19.g.s. sākumā rakstīja par krīzi un augošo bezdarbu pilsētās, jo mazražīgās manufaktūras nomainīja modernākas rūpnīcas un jaunas mašīnas. Tolaik pilsētniekus no bada glāba lauksaimnieki, kuri par „vēdera tiesu” ļāva bezdarbniekiem piedalīties lauku darbos. Lielās krīzes laikā Amerikā (20.g.s. 30-tie gadi) jau Valsts struktūras dažādi veicināja bezdarbnieku izmantošanu laukos – ceļu būvē, jaunu mežu stādīšana, ražas novākšanā pamestās fermās, meliorācijas darbos u.c.. Valsts organizēja karstu pusdienu dalīšanu pilsētās. Senās hronikas rāda, ka tur pusdienoja daudzi greznos mēteļos un katliņos tērpti bijušie uzņēmēji un ierēdņi.

Par klimata izmaiņu nesto kaitējumu nevainīgiem zemniekiem ir domājusi ES, nosakot „Pamatnostādnēs…”, ka ja ražas zaudējums zemniekam ir vairāk par 30%, tad šī situācija ir pielīdzināma dabas katastrofai un Valstij ir jāsedz nestie zaudējumi arī nākošos gadus, ja tiek ietekmēta nākošo gadu raža. Latvijas „gudrās galvas” lēma, ka latviešu zemniekam ir pietiekoši daudz uzkrājumu un viņi var sevi apdrošināt pret… Pasaules klimata izmaiņu nesto postu. Praksē maz ir to lētticīgo, kuri noticēja šai valsts izdomātai  „pašpalīdzības shēmai”, kura patiesībā bija izveidota lai radītu kādas jaunas uzraugu un inkasatoru darba vietas. Patiesība ir citāda – ES direktīvas būtība ir ka tieši pilsētas un rūpnīcu tehnoloģijas ietekmē klimata izmaiņas un tāpēc no šiem nodokļiem valstij ir jākompensē zemnieku zaudējumi no klimata kaprīzēm.

 

Latvijas specifiskā „klusā krīze” laukos

 

It kā klusi un nemanāmi Latvijas lauki vairs neražo pilsētnieku pārtikas minimumu -75%, ko kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas kritēriju ir noteikuši ANO eksperti jauno valstu attīstības jautājumos. Patiesībā lauki pašlaik spēj vien aptuveni 50% no nepieciešamās pārtikas piegādāt (kādreiz ražojām 150%). Vietējos zemniekus izspieduši „lētās importa produkcijas” piegādātāji – tirgoņi ar liberālā (brīvā) tirgus karogu, respektīvi, tā ir citu valstu subsidētā un ilgstoši glabātā pārtika. Katram saimniekam tas ir elementāri saprotams, ka visizdevīgāk ko nebūt ražot ir no vietējām un atjaunojamiem resursiem, nevis vest izejvielas vai enerģiju no tālienes. Krīzes situācijā, kad vienkārši nevienam nav naudas norēķiniem, paša iesētā un izaudzētā raža gan vēl izaugs, bet no tālienes ievestās izejvielas vienkārši nebūs, vai otrādi – uzņēmējam nebūs ar ko norēķināties par izejvielām. Zīmīgi tā Lielās krīzes laikā ASV bankrotēja daudzi lieli un plaukstoši pārtikas ražošanas uzņēmumi, jo viņu labai produkcijai vienkārši pilsētās nebija vairs maksātspējīgo pircēju.

Somijā pilsoņi mūsdienās vienkārši bloķēja to importētāju firmu un importa pārdevēju lielveikalu pievedceļus, aktīvi sludināja šos kaitniekus un tur tagad jebkurā lielveikalā ir 2—3 reizes dārgākā pašu zemnieku pārtika, bet nevienu pamestu zemes gabaliņu Somijā neredzēsiet.

Tā ka Latvija ieved praktiski 50% pārtikas no citām valstīm, tad jau pieaugot degvielas cenai un transporta izmaksām, ātri vien importa precēm cena celsies un vietējai pārtikai naudas paliks arvien mazāk. Pircēji sāks atteikties no daudziem produktiem, kas paātrināti novedīs pie vietējo audzētāju un pārstrādātāju bankrota.

Vai mums ir ražošanas rezerves, ko varētu ātri „iedarbināt” un palielināt pārtikas ražošanu? Zināms, ka vismaz ½ lauksaimniecībā bijušo zemju jau pasen ir aizauguši ar krūmiem, zālājiem un tikai ar ļoti jaudīgo tehniku var šīs zemes atgriezt pārtikas ražošanai. Lielā daļa šo zemju ir nonākusi uzpircēju rokās, kuri neko neprot ar to zemi ražot.No kādreizējām 350 000 lauku sētām – zemnieku saimniecībām tagad labi ja 100 000 vēl eksistē, bet pavisam strauji darba spējīgo laukos samazinās pēdējos gados („DB” raksta – „3 gados nodarbināto skaits samazinājies par 19,2%”!).

Krīzes laikā pirmās parasti bankrotē lielās lauku saimniecības un uzņēmumi, jo aptrūkstas apgrozības līdzekļi algām, degvielai, tehnikas remontam. Latvijā, kā zināms, ZM speciāli attīstīja tieši lielražošanu laukos ar ļoti zemi noplicinošo intensīvo ražošanu, izmantojot ražas palielināšanai importa minerālvielas tik lielos apjomos, ka to pielietošana nedod papildus ienākumus, bet tikai palielinā apgrozību un dodot papildus peļņu degvielas, minerālmēslu piegādātājiem. Krīzes situācijā naudas trūkums šo nenormālo ražošanas intensifikāciju ātri vien apturēs. ES jau pasen iesaka attīstīt mazās un vidējās saimniecības,  jo tās piesaista vairāk darba spēka un ir dzīvotspējīgākas krīžu situācijās. Izrādās,  ka Latvijas lauku ekonomisti ir līdzīgi tiem, kuri prognozēja cukura cenas krišanos 2010. gadā līdz  0,40 Ls, kas novedīšot cukurbiešu audzētājus bankrotā… Šodien visi redzam tos maldus, jo cukura cenas tikai ceļas, neskatoties uz ES atvērto tirgus politiku.

Pēdējos gados lauksaimnieki manāmi jūt, ka ienākumi vasaras mēnešos ievērojami krītas un kavējas veikalu samaksa par precēm, jo daudzi pilsētnieki ir izbraukuši no valsts vai atpūšas savos mazdārziņos. Kā lai lauksaimnieks norēķinās ar algoto darbinieku, ja ienākumi kavējās? Savukārt strādniekam bērni skolai jāsagatavo, ikdienas preces nepieciešamas. Tāpēc lauksaimniekiem nāksies pasludināt maksātnespēju jeb bankrotu, likvidēt likuma pieprasīto SIA un pāriet uz ģimenes saimniecību.

Ģimenes, domāju, vēl pratīs izdzīvot krīzes gados vien ar krājumiem pagrabā un pašu izaudzēto, iemainot trūkstošo no citām ģimenēm. Izrādās, ka daudzas jaunās un pusmūža sievas vēl prot māmiņu un vecmāmiņu mājas maizes ražošanu, gaļas iesālīšanu un žāvēšanu, zivju iesālīšanu.  Ja vēl ir kāds piena lopiņš un vistu bariņš, tad pilnvērtīga un daudzpusīga pārtika ģimenei būs un tā spēs izdzīvot krīzē bez izreklamētās „Valsts palīdzības”, kas būtībā ir vien nodokļu pāradresēšana no mūsu bērniem uz vecākiem.

Latvijā jau tagad ir ievērojamas teritorijas, kurās nenotiek vairs nekāda ražošana, sevišķi skaidri tas ir redzams pierobežā, neskatoties uz to ka zeme šeit auglīga. Savulaik interesējos Polijā – kāpēc tur nekur neredz kūlas ugunsgrēkus, kāpēc katrs zemes stūrītis tur ir apkopts un tiek racionāli izmantots. Izrādās, ka Valsts Polijā jau kopš pērnā g.s. beigām piegriež vērību laukiem un ģimeņu izdzīvošanai laukos, neapliek laukus ar nenormāliem nodokļiem, jo lauku sēta ir Valsts pamats, nevis viena vai otra valoda – kā mums Latvijā iegalvo. Polijā nelikvidē nevienu lauku skolu, bet otrādi – laukos ceļ jaunas skolas,  pilnveido esošās. Tāpēc Polija Investoru aicinājumos droši raksta:”Ieguldat finanses šeit droši, jo Polijā arī pēc 20 gadiem būs darba spēks visā tās teritorijā!”

Latvijā, turpretim būs jāgaida saimnieki un strādnieki no Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas, kuri pēc gadiem uzņemsies apsaimniekot mūsu pamestās zemes.

Par sagrauto saimniekošanu laukos, par likvidētām skolām, pamestām mājām vēl daudz rakstīs vēsturnieki un analītiķi un mēģinās noskaidrot vainīgos politiķus šajā valstī, jo visapkārt nekur šādas iznīcības nemanām. Nav tālu un daudz jāmeklē, jo daudzi lauku ekonomikas zinātāji ir rakstījuši, ka ja laukiem ir uzlikti nenormāli nodokļi, tad katrs darba spējīgais migrēs prom uz pilsētām un citām – labvēlīgākām pret personu valstīm. Latvijas „lauku teorētiķu” spriedelējumi par mākslīgi veidotām lielsaimniecībām jau tagad rādās aplami, bet Pasaules krīzē maz kas no šiem veidojumiem paliks pāri.

 

Latvijas likumi nepieļauj novākt ražu krīzes situācijā

 

Pētniecisko jaunsaimniecību „Gundegas” sāku dibināt 1989.gadā un joprojām esam vienīgais privātais pētniecības uzņēmums laukos, kad līdzīgās valstīs tādu ir simtiem. Kā jau „Breša laiku” zemnieks, uzmanīgi sekoju visam kā Valsts sākumā palīdzēja zemniekiem attīstīties.

Piemēram, 1991.gada 18.decembrī, izdots likums par „Apgrozības nodokli”, kurā pareizi bija noteikts maksājums par pakalpojumiem u.c. preču produkcijas apgrozību ir 10% (tāds ir arī seno valstu noteiktie nodokļu „griesti”). Zīmīgi un pareizi šajā likumā bija noteikts, ka ar „apgrozījuma nodokli” netiek aplikti pakalpojumi lauksaimniecisko darbu veikšanā. Tāpat „apgrozījuma” nodoklis nav, ja juridiskā persona saviem darbiniekiem, citiem pakalpojumu sniedzējiem nodod bez maksas lauku ražu (sk.4. pants), vai to maina pret pakalpojumu.

Domāju, ka daudzi nezina, ka šo likumu vēlak likvidēja, aizvietojot to ar nodokli par „Pievienoto vērtību” un tās iekasēšanas kārtību aptuveni 1995.gadā, kad arī sakritīgi sāka daudzi zemnieki likvidēt savas saimniecības, sakot „nav vērts mocīties”. Vēl vairāk lauksaimniekus ierobežo it kā vajadzīgais Darba likums, bet laukos bieži pakalpojums ir nepieciešams dažas stundas, vai nepilnu dienu, kad „Darba likums” nosaka, ka darba termiņus aprēķinā gados, mēnešos, nedēļās vai dienās (nevis viena diena vai dažas stundas). Savukārt laukos jau redzēti VID inspektori, kuri no krūmu aizsega kā zagļi pielavas pie zemnieka laukiem safotografē tur esošos cilvēkus un pieprasa no saimnieka reketu vai paskaidrojumus par viņuprāt nelikumīgu darbaspēka izmantošanu. Lūk, Latgalē, Balvos VID inspektori pat nekautrējās ierasties purvā, kuru zemnieks atjaunojis un sabraukuši radi, draugi uz ogu novākšanas talku, kas šiem inspektoriem šķiet rupjš „Darba likuma” pārkāpums. Ar kuru pantu ir noteikts, ka dažu stundu pakalpojums ražas novākšanā, atlīdzinājums ar ražu ir nelikumīgi – to VID inspektori nespēj precīzi atbildēt, bet izmanto savu dienesta stāvokli, lai patstāvīgi interpretētu Latvijas likumus.

Katru rudeni esmu spiests no radiem aizņemties naudu ražas novākšani un tikai pēc Ziemassvētku tirdzniecības ir iespējams ar algoto darbaspēku norēķināties. Savukārt likumi prasa norēķināties katru mēnesi. Ar kādiem resursiem tas ir iespējams?

Pēdējos gados daudzi veikali par piegādāto zemnieku produkciju norēķinās vēlu – pēc 3-4 m.ene/siem un ļoti neregulāri. Kā zemniekam izpildīt likuma prasības algu, nodokļu nomaksai, ja finanses neienāk citu, ārēju iemeslu dēļ?

 

 

 

 

Ko Latvija zaudēs, iznīcinot zemniekus?

 

Dīvaini, bet šķiet, ka Rīgas partokrātija kā dzīvoja, tā dzīvos „kā nieres taukos” un viņu kontrolētie likumu devēji pakalpīgi audzēs jau tā nenormālo PVN likmi pārtikai, kas faktiski ir zemniekam beztiesiski atņemtā vairākpakāpju darba rezultāts, nevis viss ir „pievienotā vērtība”. Vairākas reizes domājošie ekonomisti ir ierosinājuši, ka pašu ražotai pārtikai jāsamazinā nodokļi, bet uzreiz kā pēc pavēles daudzi rakstoņi „pierādīja”, ka viņu valsts nesaņemšot budžetam nepieciešamo. Ja salīdzinātu to PVN apjomu, ko iekasē tieši no zemnieka ar 3% no budžeta, ko izmaksā kā subsīdijas daļai lauksaimnieku, tad varētu iznākt, ka Valsts iekasē nodokļus no visiem un to pēc tam partokrātija tikai pārdala „savējiem”.

 

Interesei pavērosim – kādas ir PVN likmes ES valstīs:

 

PVN bāzes pārtikas produktiem Eiropā 26.01.2010 18:27

Lielbritānija-0%
Īrija-0%
Malta-0%
Andora-0%
Sanmarino-0%
Slovēnija-0%
Horvātija-0%
Šveice-2,4%
Lihtenšteina-2,4%
Luksemburga-3%
Polija-3%
Spānija-4% (Kanāriju salās,Seutā,Meliļjā-0%)
Grieķija-4,5%
Portugāle-5%
Kipra-5%
Francija-5,5%
Monako-5,5%
Beļģija-6%
Nīderlande-6%
Vācija-7%(Helgolandes salā-0%)
Islande-7%
Bulgārija-7%
Maķedonija-7%
Serbija-8%
Turcija-8%
Rumānija-9%
Čehija-9%
Itālija-10%(maize-4%)
Austrija-10%
Slovākija-10%
Krievija-10%
Ukraina-10%
Baltkrievija-10%
Ungārija-12%
Zviedrija-12%
Somija-12% (Ālandu salās-0%)
Norvēģija-13% (Svalbardā jeb Špicbergenā-0%)
Kosova-16%
Gruzija-18%
Armēnija-18%
Azerbaidžāna-18%
Igaunija-19%
Lietuva-20%
Albānija-20%
Latvija-21%
Dānija-25% (Grenlandē-0%)

Latvijas lauksaimnieku degradēšanas un ekonomiskās iznīcināšanas mehanisms, izmantojot nenormālus PVN nodokļus, šādā salīdzinājumā ir labi redzams. Te ir labi redzama pēdējā gadsimtā  radusies galvenā pretruna sabiedrībā – pretrunas starp valdošo pilsētu un pakļauto lauku sabiedrību.

 Jāpaskaidro vēl viens Latvijas paradokss. PVN nodoklis saucas un tā būtība ir – nodoklis par tiešām “pievienoto vērtību”, bet Latvijā to aprēķinā no produkta cenas, kurā jau ietilpst iepriekš nomaksātais PVN, tātad, tiek “mākslīgi audzēti valsts ienākumi”, iekasējot nodokli no nodokļa. Piemēram, zemnieks nodod ogas par 1 Ls pārstrādātājam (+0,22Ls PVN =1,22 Ls). Pārstrādātājs izgatavo preci par 5 Ls (+1,1Ls PVN). Veikals labi pārdod šo preci par 10Ls (+2,2Ls PVN). Lūk, kopā PVN iznāk samaksājuši 3,5 Ls, bet patiesībā pa visiem kopā ir radīta jauna vērtība vien par 10 Ls, par ko pircējam būtu jāmaksā vien 2,2 Ls, bet pārmaksāts ir 1,3 Ls, kas ir vairāk par 50% no likumīgās PVN likmes. Savukārt zemnieka produkta cenu nosaka galvenokārt tirgus. Ja tirgū rodas pārprodukcija, vai kāds „gudrinieks” šeit ieved lētu ārvalstu produkciju, piemēram, dzērvenes, pienu, tad zemniekam jāatdod produkts  lētāk par pašizmaksu, no kuras vēl jāmaksā PVN (!).

Skaidrs, ka šajā „nodokļu aprēķinu mehanismā” galvenais cietējs ir pirmais ražotājs – zemnieks, jebšu nākotnē „komersants laukos”. Vecāki ļaudis apzinās savu bezpalīdzību pret valsts reketu un vienkārši jaunatnei neiesaka šeit tērēt spēkus veltīgi, bet doties tālumā. Tādejādi  no mūsu apvidus desmitiem jauniešu aizklīduši Pasaulē un tālākie ir jau Jaunzēlandē. Tā ir pašreizējās partokrātijas veidotā valsts attieksme – izznīcināt pašas tautas pamatus – lauku sētas un vēsturiski veidojušās saimniecības.

 

Izeja – atgriezties pie pamatvērtībām laukos

 

Pasaules krīze agrāk vai vēlāk novedīs mūs naudas trūkumā. Ja ražotājs pilsētā var slēgt ražotni, veikalnieks var aizvērt veikalu un meklēt darbu citur, tad „lauku komersants” pēkšņi vairs nebūs komersants, jo nebūs kam ko pārdot. Tā vietā viņam uz lauka būs izaugusi nevajadzīga raža, kad blakus pilsētā cilvēki cietīs badu. Savukārt saimniekam nav ne santīma degvielas iegādei lai šo ražu nogādātu pilsētā, lai pats tiktu uz pilsēto darba meklējumos, bet zirgi laukos sen iznīcināti.

Pērn rudenī daži acīgi ievēroja pie Salaspils garas sasalušu sakņu grēdas, jo tālāk tos nogādāt uz veikaliem kļuva neizdevīgi. Pie nenovāktām ābelēm jau pasen esam pieraduši… .

Atcerēsimies, ka latviešu tautai sena ir tradīcija ražu novākt talkās. Interesanti, ka angļu valodā nav līdzīga kolektīva, brīvprātīga darba apzīmējuma, bet krievu  „toloka” ir ar pilnīgi līdzīgu būtību. Talkas jēdziens pašlaik nav arī Latvijas likumos.

Jāpaskaidro pilsētniekiem, ka talkās gāja dažādu lauku produktu novākšanai – saknes, labība, augļi un ogas. To būtība ir ka saimnieks A pasludinā x dienu par talkas dienu savā saimniecībā. Sanāk ļaudis – talcinieki un saimnieks paskaidro darba uzdevumus katram un sola, piemēram, katram talciniekam- kartupeļu lasītājam viņš atdos katru 10 grozu (maisu) ar kartupeļiem, bet maisu vedējam sola maisu par pārvestiem 50 maisiem. Nākošā dienā šis saimnieks A ar saimi dodas talkā jau citam kartupeļu saimniekam vai labāk pie citiem darbiem. Saimē, kur neaug burkānu, viņi labprātāk iet „burkānu talkā” vai „uz kāpostiem”. Kopumā pa  reģionu talkās ražas tiek operatīvāk novāktas, jo koncentrējas cilvēku resursi, bet raža un tās veidi izlīdzinās pa visai attālu reģionu. Pēckara gados talkās mūsu ģimene gāja un brauca ar zirgu pat 4-5 km, bet tagad talcinieki brauc jau no 50 – 80 km attāluma, ja vien ir vajadzīgā raža. Atceros, ka pēc kara pirmā nauda mājās parādījās vien ap 1953. gadu, bet visi ģimenes 4 bērni bijām paēduši ar pagrabā un klētī vienmēr esošo un talkās sapelnīto.

Arī pašlaik talkas notiek, bet galvenokārt sestdienas un svētdienas, kad arī skolēni ir mājās. Parasti tad sabrauc arī radi no pilsētām vai citiem reģioniem. Labi, ka vismaz sestdienās un svētdienās VID inspektoriem nav darba dienas, citādi viņi visi būtu laukos – okšķerētu, fotografētu un visādi traucētu ražas novākšanā. Dzirdēti dažādi sagatavoti paņēmieni, kā šos VID inspektorus „pārmācīt” un galvenokārt cietīs viņu transports – lai taču sēž savos kabinetos, vai lai nāk paši palīgā novākt ražu.

 

Lūk, senās talkās ražu novāca arī bez norēķiniem naudā, ko mūsdienās dēvē par bartera tipa norēķiniem – ar līdzvērtīgām precēm. Pēc kara dziļi laukos nebija neviena veikala, bet vajadzīgās preces uz talku vietām pieveda ceļojošie čigāni, samainot pilsētu preces pret ražu. Daļu apģērbu varēja arī nopelnīt par darbu. Aptuveni 1952.g. pats sevi apģērbu skolai, ko nopelnīju vasarā ganot 5 kaimiņu govis. Turklāt paši kaimiņi lēma kas katram ir noderīgs un gana zēnu kādā dziesmotā vakarā kaimiņu sabiedrība apģērba.

 

Esmu lasījis, ka ASV ekonomisti spriež un domā – kā veidot bartera tirdzniecību starp štatiem um pa reģioniem, jo tur problēmas radīs vienveida produkcija ļoti lielās platībās. Latvijā lauku produkcija vēl ir samērā plašā klāstā un pašapgādes teritorijas varētu nebūt lielas, bet to precīzāk parādīs situācijas analīze par teritoriju pašnodrošinājumu.

ASV 1940.g. sākās process, kurā pilsētnieki ierodas laukos un paši novāc sev vajadzīgo produkciju „Lasi pats sev” (www.Pick-Your-Own.com). Interneta lapā katrs pilsētnieks var atrast sev tuvāko fermu ar nepieciešamo lauku produkciju. Pēdējos gados šai kustībai ir pievienojušās daudzas ES valstis. Faktiski tā ir līdzīgi mūsu tradicionālām talkām, bet atšķirība ir nosacījumā, ka ASV fermeris iepriekš jau paziņo pazeminātu pašu lasīto produkcijas cenu, jo te no realizācijas ķēdes ir izslēgti starpnieki, uzglabātāji un veikali.

Ekonomisti un sociologi ir analizējuši šo perspektīvo tiešās tirdzniecības veidu un atzīmē sekojošus plusus:

–          Šeit piedalās galvenokārt mazāk nodrošinātie pilsētnieki;

–          Parasti uz ražas ievākšanu sev izbrauc 2-3 paaudzes, apvienojot to ar ekskursiju, pikniku ģimenes lokā;

–          Pilsētnieks iegūst lētāku un labāku pārtiku, kas samazinā sociālo spriedzi pilsētas sabiedrībā bezdarba dēļ;

–          Fermeris ātrāk realizē izaudzēto, bez starpniekiem, operatīvāk un laikā paspēj novākt izaudzēto ražu;

–           Vairāki fermeri jau savas ilgražīgās fermas (apelsīni, vīnogas, dzērvenes) pārdevuši pašvaldībai, kas tās izmanto iedzīvotāju pašapgādei ar pārtiku.

 

Jāatjauno lauku Darba tikumi

 

Mākslīgi veidotā uz idealizētiem saukļiem sabiedrība nekad t.s. patriotisms neattīstīsies. Veltīgi padomijas ideologi un pašreizējo partokrātu pārstāvji skandinā it kā patriotismu veicinošus lozungus, demostrē valsts karogus un savāc ļaudis mītiņos ar lāpām un citām ārišķībām. Izklīstot pūlim, tas tūlīt pēc mītiņa būs spējīgs izlaupīt pašu valsts īpašumu, jo tāda ir izaudzētā „pūļa cilvēka” morāle.

Vairākus gadsimtus atpakaļ, domātāji rakstīja kā paaugstināt darba atdevi laukos, kā panākt  ka lauku cilvēks iemīl savu zemi. G.Merķelis pierādīja Caram, ka tikai  brīvs cilvēks savā zemē spēs daudz ražīgāk un tālredzīgāk saimniekot un par šo referātu Cars G.Merķelim piešķīra mūža pabalstu. Demokrātijas un merķeļa idejas – kā atbrīvot zemnieku no muižnieku un baronu pakļautības Krievijā tālāk  attīstīja grāfs Aleksandrs Mellīns Bīriņos, kur speciāli no Eiropas valstīm savākta juristu grupa izstrādāja brīvā zemnieka izveidošanas likuma paketi.

Liktenim patīk dīvainās sakritības, jo pašlaik sēžu Bīriņos, netālu no ēkas kur izstrādāja zemnieku brīvlaišanas likumus pie A.Mellīna muižas, turienes Svētozoliem un jūtu, ka Mellīna Gars nobēdājies par viņa attīstītās brīvās zemniecības pagrimumu.

Dīvaini, ka vēl dažus gadus atpakaļ Krievijā valsts svinīgi atzīmēja brīvās zemniecības rašanās gadskārtu, bet Latvijā bija pilnīgs klusums pilsētnieciskajā gaisotnē.

Vēl agrāk lielais domātājs Šarls Luijs de Monteskjē pierādīja no Eiropas vēstures pieredzes, ka tikai uz zemes brīvībā dzīvojošs cilvēks var stāties pretī pašmāju valsts izzadzējiem no vietējās valdošā grupējuma, tā arī atvairīt visus ārvalstu armiju uzbrukumus (sk. „Persieša vēstules” 41.lpp.). Monteskjē pierādīja, ka Darba tikums ir pamats jaunas tautas vienotībai un dzimtās zemes mīlestībai, gatavībai par šīm patiesām vērtībām cīnīties līdz galam. Lai piedod man pašreizējie ideoloģisko lozungu klaigātāji un karogoto demonstrāciju organizētāji Rīgā, bet… paraugieties Valsts svētkos laukos un jūs labi, ja pie kādas 20. mājas redzēsiet šīs valsts karogu, kaut daudziem vēl ir saglabāti karogi no pirmskara  Latvijas. Padomāsim – cik tālu izmisumā pašreizējā valsts iekārta ir iedzinusi lauku iedzīvotājus, ja vismaz 1/3, pat 1/2 darba spējīgo jau ir pametusi tēvu zemi un pārējie vairs nākotnei netic!

 

Kas valstij jāizdara, lai vēl cerētu uz zemnieku atgriešanos mājās?

  1. 1.      Zemnieka ražotai produkcijai tirgū un pārstrādei nodotai ir jānosaka PVN 0 (nulle) līmenī, jo tā arī pēc būtības nav „pievienotā vērtība”, bet daudzu gadu ieguldītā darba neapmaksātais rezultāts.
  2. 2.      Zemnieku savstarpējās palīdzības līgumi lauku darbos, norēķini ar pašu ražoto produkciju nav apliekami ar iedzīvotāju ienākumu nodokļiem attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju.
  3. 3.      Darba likumā ir jāatjauno jēdziens par talku kā savstarpējas palīdzības veidu lauku darbos.
  4. 4.      Ierobežojošs faktors – šie noteikumi var tikt attiecināti uz maziem un vidējiem uzņēmumiem laukos, kuru kopējos ienākumos vismaz 60% ir pašu sizaudzētā un saražotā produkcija.

Nepieciešamie likumu grozījumi būtu Saeimai jāpieņem operatīvi – līdz jaunai 2012.g. ražai, jo jau rudenī daudzi zemnieki Pasaules krīuzes seku rezultātā nespēs norēķināties par ražas novākšanu un talkas būs liels palīgs.

Šīs likumdošanas idejas ir jāpublicē internetā un jāuzsāk tautas nobalsošanas process.

 

2012. gada 22. janvāris Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors

7 komentāri par “Lauki Pasaules finansu krīzē

  1. Ilze

    Piekrītu pilnībā…. vispār es uzskatu, ka cilvēks, kurš nemīl zemi (tās kopšanu, stādīšanu, kaut puķpodā uz palodzes) nemaz nav latvietis 😀 tas jau ir urbanizēts kosmopolīts, kam patriotisms ir kā tusiņs 18.novembrī vai aliņš skatoties hoķi.

    Aprakstītā PVN piemērošanas shēma gan ir ar trūkumiem, jo valsts liek maksāt uzlikto PVN mīnuss iepriekš piegādātājam samaksāto, tā, ka nekāda dubultaplikšana tur nesanāk…. jautājums, vai PVN mūsu valstī vispār ir samērīgs? PVN princips vispār ir orietēts uz to, lai nodarbinātu pēc iespējas mazāk darbinieku, bet vairāk iepirktu izejvielas un pakalpojumus no citiem uzņēmumiem, jo tajās izmaksās būs priekšnodoklis, bet savi darbinieki nesīs izdevumus bez priekšnodokļa, tātad liks maksāt vairāk PVN.
    Vēl… es viendien sapratu, ka PVN principā ir mūžīgā kredītu procentu jūga analogs – tiklīdz tu esi samaksājis PVN kaut kādā apjomā (kas ir izdevumi bez PVN un palilina nākamā mēnesī maksājamo PVN apjomu) tā tev neatliek nekas cits, kā ar vien palielināt apgrozījumu, lai spētu nomaksāt PVN vai samazināt citus izdevumus, lai vairāk naudas atvēlētu maksājamajam PVN….citādi nebūs līdzsvars un uzņēmējs kādam būs parādā. Šāda sistēma mākslīgi spiež ražot arvien, arvien vairāk, bet tas nav loģiski, harmoniski un dabiski.

  2. A

    Andri – manabalss.lv ierosini šo likumprojektu un savāc vajadzīgo balsu skait – tālāk to nodos lemšanai aparātā – ja būs liels zemnieku atbalsts un publicitāte kaut kas var uzlaboties – šo varētu arī nostādīt kā reakciju neadekvātajiem platību maksājumiem ES.

  3. Māra

    Tīeši tā! nu nevarēju noticēt mūsu Viedam Ivaram Vīkam 1990 gadā par to , ka Mūsu tautas nākotne ir līdzīgi indiānņiem tautastērpos ar mobilajiem telefoniem pie auss, stāvēt savas saimniecības priekšā un zemu klanoties sveicināt tūristus.

  4. Kas valstij jādara?

    God. Andri Ansi un pārējie domājošie draugi!
    Sakopojam spēkus un virzam Latvijas valstij stratēģiski svarīgu lēmumu pieņemšanu, kamēr nav par vēlu!

    Lai mums visiem izdodas! Dzintra

  5. Autors interesentiem

    Ilze, Latvijā zemnieks savus laukus, saimniecību attīsta tikai ieguldot savu citur nopelnīto algu.

    Tas nozīmē, ka zemē ieguldu (investēju) naudu un nodokļus no tās. Pēc N gadiem beidzot es iegūstu ražu, bet mans naudas ieguldījums ar visiem nodokļiem ir zaudējis iespēju pelnīt bankā (piemēram, 10 gados tomēr 50% peļņas esmu zaudējis).

    Saņemot jau 1 ražu un to nododot pārstrādei, piemēram, PAR 1000 LS, MAN UZRĒĶINĀS UZREIZ 22% PVN!. Savukārt, veikalā ienāks prece no citas ES valsts BEZ PVN uz kapitāla ieguldījumiem.

    Tas nozīmē, ka PVN tiek uzlikts arī maniem ilgtermiņa ieguldījumiem, kur klāt arī iepriekš nomaksātie nodokļi. Papildus pa šiem gadiem esmu zaudējis iespējamo minimālo peļņu noguldot to naudu bankās.

    Lūk “mehanisms”, kas padara mūsu vietējā zemnieka personīgos ieguldījumus lauksaimniecībā pilnīgi bezjēdzīgus.

    Pilnīgi cits process iznāk, ka saimniecību pilnībā veido ar Banku kapitālu,jo uz to nav nodokļu. ES “palīdzība” ir pieejama tikai dažiem “savējiem”, jeb “izredzētajiem”.

    Otrkārt, pircēja izdotā naudiņa par PVN, kuru aprēķinā no preces cenas (zemnieka cena+PVN+Pārstrādātāja cena+ veikala cena. Pārstrādātjs iekšienē, grāmatvedībā tiešām PVN “neitralizē”, BET…pircējs vienalga, samaksā PVN no visas cenas, zemnieks, vienalga , spiests maksāt PVN arī par savu pasen ieguldīto saimniecībā! Lūk, kur ir absurda mudžeklis!

  6. Aigars

    Gads būs riņķī.
    Vai ir kas mainījies?
    Kas būtu darāms katram atsevišķi un ko varētu darīt visi kopā, lai, pirms nomirstam,vismaz pāris gadus varētu nodzīvot zemnieka cienīgu dzīvi?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.