Kopš bērnības atceros dažādas talkas, kurās sākumā sēdējām lauku malās, bet paaugoties jau aktīvi piedalījāmies un noslēguma ballēs dziedājām līdz aizmigām. Pēckara gados talku svētki tika gaidīti visu vasaru. Ģimenei tad piepildījās pagrabs ar saknēm, klēts ar labību, kas vēlāk tika samalta miltos. Māte cepa sevišķi gardu maizīti, kas kopā ar pašu kaziņas vai vēlāk gotiņas pienu bija ļoti gardi. Lūk, bērna atmiņas par pēckara gadiem (līdz aptuveni 1955.g.), kad nopelnīt algu laukos bija neiespējami. Talcinieki (arī mēs – bērni) ne tikai sapelnījām iztiku visam gadam, bet tur radās  arī Dabas svētuma emocijas, tautas kopības sajūta. Domāju, ka ritošā Pasaules krīze atkal mums atgādinās par šo kopdarbības veidu.

  „Purva bridēji” jau kopš 1996.gada sāka iegūt pirmās dižbrūkleņu – lielogu dzērveņu (tulk. no krievu val.) ražas.  Tad sabrauca radu ģimenes, lai novērtētu jauno lauku brīnumu. Savukārt mūsu pirmās un palielās – vairāku tonnu ražas (1997 – 1999.g.) nevienai pārstrādes rūpnīcai nevajadzēja un nācās  5 tonnas ļoti vērtīgo, bet maz pazīstamo ogu atdot atpakaļ Mātei Zemei. 1997.g. iepazinos ar vairāku „mazo” audzētāju pieredzi Amerikā, kuru raža jau 100 tonnas, bet visu to pārstrādā ģimenes pašas, iesaistot visus šajā darbā. Lielu daļu ogu Amerikas dzērveņu audzētāji ļauj lasīt pilsētniekiem par konkrētu cenu un tur šī „kustība” tiek saukta par „self keeping” – t.i. lasīšana sev kur piedalās visa ģimene, ieskaitot vectētiņus un mazbērnus. Raksturīgi, ka sevišķi spēcīgas atsauksmes raksta vecāki cilvēki, jo pat vairākas nedēļas viņi esot „purvu enerģijas varā”, „veselība strauji uzlabojusies”, „Dabas un ogu skaistums dod spēku visam gadam”.

Jau kopš 2000.gada mēs Pētnieciskā saimniecībā „Gundegas” speciāli aicinām talciniekus lasīt ogas sev, savai ģimenei, jo viņi tad atrod dažādas savas receptes, kuru apmaiņa aktīvi notiek ogu laukā. Tādejādi straujāk izplatās derīgā informācija par jauno kultūru. Masu informācijas līdzekļi informāciju par jaunumiem kļūdaini nodēvē par reklāmu, attiecīgi pieprasot maksu no zinātniekiem, audzētājiem tikai par to, ka notiek tautas izglītošana (!). Pēdējos 3 gados novērojam, ka jau izveidojies savs regulāro talcinieku pulciņš kādas 500 -1000 ģimenes, bet katru gadu kopējais talcinieku skaits palielinājas strauji – pērn 2500, bet šogad rēķinām jau 3500 – 4000. Saulainās sestdienās visas 3 auto stāvvietas 50 mašīnām bija pilnas – rinda sākās uz ceļa jau pirms mūsu zemes robežām, sasniedzot 80-90, pat 110 – it kā iebraucot kādā jaunā valstībā. Pieraksti liecina, ka 5 dienas bijuši no 300 līdz 500 talcinieku, bet gandrīz visu laiku ir 100 līdz 200 talcinieku. Tikai sākoties lietainam laikam pēc 10.oktobra, talcinieku skaits strauji samazinājās līdz 10 – 50. Taču tikai tad sākās interesantākās – vēlās šķirnes. Mēs centāmies visu teritoriju sagatavot, bet tomēr necerējām uz tik lielu interesentu pieplūdumu, tāpēc reizēm kaut kur, kaut kas pietrūka, bet visu  operatīvi labojām un papildinājām. Atvainojamies, ja kādam talciniekam radās neērtības, jo mūsu čaklā darbu vadītāja – „sarkangalvīte” Līvija nepārtraukti atradās kustībā. Viņa laipni atteicās piesaistīt zemessargus kārtības uzturēšanai, jo visi ciemiņi paši labi saprotot situāciju un „pašorganizācija” esot augstā līmenī. Nav pie mums kontroles punkti, slepenā policija, jo uzticamies savējiem. Kaimiņi pat nekārtīgākiem lasītājiem parāda, kur palikušas kādas odziņas. Tas ir dabīgs process, jo cilvēks lasot tiecas uz priekšu un ir jāpagriežas reizēm atpakaļ, lai pārbaudītu zemes tīrību. Daži pilsētnieki to uztvēra kā pārmetumu, bet tas tā nav, jo laukos tā ir dabīga palīdzība – gan kartupeļu laukā, gan lasot ogas.

Tāpat kā Amerikā, arī mēs talciniekiem audzējam speciālas ogu šķirnes, kuras labas ir vairākiem mērķiem – svaigas, saldētas, ievārījumiem un sulām. Tās parasti ir arī veselībai spēcīgākas un lielumā kā nelieli ķirši (10mm-15 mm).

Kādreiz jautāju vienam zemniekam Amerikā – kāpēc tur samērā maz audzē jaunās, ražīgākās sulu šķirnes. Atbilde bija zīmīga: „Šīs vecās šķirnes ir veselīgākas un sen pārbaudītas virtuvēs. Tās audzēja mans tēvs, vectēvs, vecvectēvs un visi viņi bija pārtikuši. Kāpēc man ko mainīt?” Pārstrādei mēs galvenokārt izmantojam sulu šķirnes (14mm-22mm), jo iegūstam dabīgos sīrupus un žāvējumus – sukādes. Praksē tikai retais talcinieks mums pārstrādei atstāj pašu salasītās ogas, tāpēc jāveido speciālus laukus talciniekiem un jāizskaidro, kāpēc nedodam talciniekiem visus laukus. Taču drīz arī speciālās sulu šķirnes varēsim piedāvāt talciniekiem, jo daudzus fascinē to ogu lielums, kas ir virs 15 mm. Latvijā vēl tikai notiek daudzu šķirņu savstarpējā salīdzināšana un mūsu pašu zinātnieku izveidotās jaunās šķirnes ir ar ne sevišķi lielām ogām (10 – 16 mm), toties tās ir tilpumā smagākas un vērtīgas veselībai.

Talcinieku 2011.g. kopīgi salasītais ir 24 950 kg, tādejādi „vidēji” katram iznācis vairāk par 6 kg ( 12-13l). Tas ir gandrīz ½ no saimniecības  kopējās ražas 58 675 kg un 2 reizes vairāk par kombaina savāktām 10 tonnām!

Pārrēķinot iegūto ražu uz dažādā vecumā nobriedušiem laukiem, iznāk ka raža bija no 8 t/ha līdz12 t/ha, t.i pa 2 līdz 3 litri no kvadrātmetra, kas ir parasti dabīgi (neintensificēti) audzētām ogām. Attiecinot pārstrādes ieņēmumus uz nodrošinātām darba vietām, pierādījām, ka 1 ha lielogu dzērveņu stādījums dod vismaz 2 cilvēkiem nodrošinātu darbu visam gadam. Viskonsīnā ir ekonomistu aprēķins no 1992.g., ka 1 ha audzēšanā nodrošina 1,5 cilvēkam darbu ar ienākumu algā vismaz 27 000 $/gadā (4 mēnešus audzētājs ir brīvs), bet pavisam pie šo ogu pārstrādes un tirdzniecības, rēķinot  uz 1 ha, strādā 1 cilvēks ar ieņēmumiem 26 500$/gadā.

Mūsu ģimenē vienmēr purva dzērveņu lasīšana bija kā sacensības un ne vienmēr „joņotājiem” bija tie pilnākie grozi (parasti 5-7 kg). Šogad talcinieku rekordiste Valentīna no Pāles salasīja 71,8 kg dienā, Ilze no Lēdurgas – 52,1 kg, Daina no Ogres 57,1 kg. Ģimeņu vidū rekordiste, šķiet, ir Linē 2 personu komanda. Pērn un šogad ievērojām Zaķu ģimeni no Salacgrīvas – šogad 83,3 kg ( 10,1 – 52,2 – 21 kg). Diemžēl, nereģistrējām pilnīgus datus visām ģimenēm, kas varētu būt pašiem talciniekiem interesanti. Speciālās ogu lasīšanas 1 st ilgās sacensībās piedalījās 30 dalībnieku un izrādījās, ka virs 8 kg/st spēja salasīt pat 5 dalībnieki – 1 kungs un 4 dāmas un 3 no viņiem ogas lasa tikai reizi gadā. Protams, mūsu profesionāles no Bīriņiem, Vidrižiem, Igates, Lēdurgas un Liepas gandrīz visas pa dienu vidēji salasa 6 – 8 kg/st. Man simpātiski ir dažādi kolektīvi talcinieki no skolām, slimnīcām, bankām un citām darba vietām. Parasti kolektīvs atbrauc 2-3 mašīnās, bet ir bijuši autobusi ar 30 – 40 talciniekiem. Lielos kolektīvos gan reizēm sanāk šķelšanās, jo vienmēr ir kāda grupa, kurai vēl un vēl gribās lasīt ogas. Šīm komandām piedāvājām 2 ugunskuru vietas relaksācijai un tur visi pārpratumi, nesaskaņas ātri vien nolīdzinājās vai pazuda kopējā jautrībā un vienotībā.

Mums pašiem bezgala patīk brīvdabas koncerti meža ielokā, ko šogad mums sniedza limbažnieka A.Tomiņa ģimene (saksofons, vijole, ritms) un skolotāju dienas koncerts vispār bija fantastisks, jo atskaņas no pilnīgi klusā meža bija kā sevišķā, nedzirdētā koncertzālē. Tikpat pārsteigumu pilns bija Ainas dienas koncerts, par kuru sajūsminājās arī dziedoņi no Amerikas, šeit esošie koru diriģenti. Akordeonists V.Ločmelis spēja visu sacensību pēcpusdienu nostaigājot līdzi ogotājām. Pleci no nepierašanas sāpēja gan, bet dāmas sameta gardu un bagātīgu dāvanu „cepuri”. Esam aicinājuši koru kolektīvus aizraut visus ar darba dziesmām, bet parasti gan atbrauc 1 mašīna ar dziedošajiem un viņu aizrautība ar ogām pārņem sadziedāšanos, kas labāk vedās pie ugunskuriem.

2011. gada 16. Novembris                       Andris Ansis Špats

Darbu vadītāja Līvija raksta savā ziņojumā:

1. Ar 20.09.2011 „Laugas” purvā sākās lielā ogu lasīšana un talcinieki brauca šurp no Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Pļaviņām, Ogres, Ērgļiem, Vecpiebalgas, Cēsīm, Valmieras, Siguldas, Rūjienas, Mazsalacas,  Ainažiem un Limbažiem – aptuveni 2/3 Latvijas teritorijas. Patīkami bija redzēt lasītājus, kuri brauc pie mums gadu no gada. Šogad gan tikai 2 dienas bija aktīvā Zaķu ģimene. Simpātiska ir Linē ģimene, kur kungam jau pāri 80 gadiem, bet sverot ogas viņam tāds smaids un prieks, ka man pašai arī kļūst silti un labi ap sirdi, saņemot tādu dzīvesprieku un mīlestības starojumu.
2. Vecāki ogu lasītāji pie mums ir daudz, jo zeme te nav slapja un staigna – no mašīnas labi ja 50-100 jāaiziet līdz ogu laukam. Sevišķi atceros  sparīgo vecākās paaudzes aktrisi A.Bāliņu, kura pati smalka būdama (90 gadu!) tomēr savu grozu pielasīja un bija priecīga bezgala. No Rīgas katru gadu brauc cienījama vecuma pāris – Līvija un Jānis, kurā gan Līvija ogu lasīšanā tālu apsteidz kungu, bet prieks tiek abiem. Pensionēta skolotāja Viktorija no Cēsīm katru reizi paguvusi pat gardu ogu maizi kā cienastu uzcept. Vairākas pensionāres brauc ogot ar mērķi – sagatavot dāvanas uz Ziemassvētkiem bērniem, mazbērniem un radiem, jo pērkot veikalos jānotērē vismaz 2 pensijas, turklāt, nu visi esot pieraduši pie „veselības dāvanām” un neko citu vairs negribot. Divas 80-gadīgās limbažnieces – Rasma un Anita vienmēr ir humora un jautrības pārpilnas, nāk no autobusa pieturas kājām, jo arī autobusu šoferi (Aivars) paši ir pabijuši talkās un labi zina kur sirmajām kundzītēm jāizkāpj tuvākam ceļam. Tādejādi laipnie Limbažu autobusu šoferi saīsina par 1,5 km ceļu no pieturas līdz purva ceļa galam. Šo laipnību atzīmēja vairāki talcinieki, novēlot – lai labi jums busiņi ripo! Rasmas kundze kādu vakaru zvana un saka – „Šovakar biju otrreiz jūsu purvā!” Izrādās, ka Limbažu TV rādīts interesants sižets (3. novembrī|) – „… bija nu taisni tikpat skaisti kā Dabā! Lai viss jums izdodas” Protams, paša lasītās ogas dāvanai nes līdzi arī no labestības caur rokām iedoto dzīvības enerģiju, par ko nu jau plaši runā un raksta zinošie. Tāpēc pašu lasītās ogas dāvanās patiesi ir spēcīgākas un veselīgākas par pirktajām. Mēs pircējiem to atgādinām un ļaujam pašiem „savākt ogas” litrā, tādejādi domu enerģija, kaut nedaudz, bet nostiprinās dzīvajās ogās.
3.  Ļoti daudzām ģimenēm talkās līdzi ir bērni un kuplākās ģimenēs vidējo bērnu pienākums ir uzraudzīt šūpulī esošos. Citā ģimenītē līdzi bija zīdainītis un ogas bija tik daudz, ka tās jāved uz svēršanu ar mazuļa ratiņiem, bet mazulim tas bija liels brīnums par viņa telpā guļošo lielo un sarkano ogu maisu. Mazie bērni vispār pret šīm ogām izturas gandrīz dīvaini – cits saka „rūgts” un gards, cits ēd un ēd, cits glāsta tās un ņem odziņas ar tādu rūpību, kā pērlītes lasot. Vispār, šeit bērnu pienākumi tiek veikti ar sevišķu rūpību, jo viņi zina – vecāki ir lielajā laukā un lasa ogas.
4. Kāds Pēteris no Jūrmalas, šķiet, pirmo reizi atbrauca tieši uz Pēteriem, kad tikai zied šīs ogas un bija pārsteigts, ka vēl jūlijā var salasīt gardas ogas. Savukārt Pēteris no Tukuma  brauca viens, bet nu jau pilna mašīna ar „smukumu”  – talciniecēm. Paldies Pēteri, par idejas popularizēšanu!
5.  Sevišķa rūpe mums ir par Neredzīgo biedrības „komandām”, kuri tikai pērn izmēģināja šo pasākumu, bet šogad bija cēsinieki, jelgavnieki, salacgrīvnieki un, protams, rīdzinieki. Neredzīgo čaklo roku un pirkstu veiklās kustības ir jāredz, ko labi rāda cēsinieku veikums – dažās stundās 6 cilvēkiem bija 44 kg un visi apmierināti.
6. No darba kolektīviem visvairāk talkās pabija skolotāju kolektīvi, sevišķi svinot vai atzīmējot „skolotāju dienu” – mazsalacietēm sacensībās čaklākā bija Agrita 11,6 kg un Ineta 11,4 kg. Pērn skolēnu ekskursijai pat nerādījām skolotāju veikumu, jo iepriekš nebija tāda vienošanās. Tāpat čaklas bija Turaidas un diplomātu skolas skolotājas. No ļoti daudzām skolām brauca pa mašīnai. Divas skolotājas no Ogres rajona pat pēc stundām atbrauca vairākas reizes, jo 2-3 stundu darbs viņas „pilnīgi uzlādējot”.
7. Vairāki mediķi ir zvanījuši un ziņojuši par dalību talkās saimniekam, bet Gaiļezera kolektīvs pat izsauca pie sevis ar izstādi – pārdošanu, jo ārstiem – talciniekiem tik ļoti labas šīs ogas likušās. Arī Limbažu pazīstamie dakteri čakli lasīja ogas – Dr. Barlo un Dr.Hāne.
8. Interesants aizsākums veidojas no internātskolām un pansionātiem, kuru interesenti atbrauca salasīt ogas arī visa kolektīva virtuvei. Ogotāju atlase bijusi stingra, jo kādreiz kādas internatskolas vidusskolnieki šeit salasīja mazāk par vietējiem pirmskolniekiem un tāpēc esam rezervēti pret tādiem, kuri nav apguvuši pamatus Darba tikumā. Kāds pansionāta „Zemgale” kungs tā aizrāvās lasot ogas grāvja malā, ka ieslīdēja grāvī starp laukiem un līdz viduklim samirka. Mums ir silta kamīna telpa, bet kungs varonīgi atteicās tur žāvēties, jo citi strādāšot, tāpēc turpmāk iegādāsim rezerves darba tērpus.
9. No jums, talcinieki mēs redzam  un jūtam nāk labvēlība un prieks par ogām, bet vakarā lielākai daļai pašiem bija pārsteigums par kopīgi paveikto, kaut norāpots ir tikai kādi 10 vai 20 metri. Paldies visiem par to jūsu dāvāto prieku un labiem vēlējumiem, jo mēs visi ļoti esam atkarīgi no Mātes Dabas, tāpēc pašlaik darām visu lai sagatavotos iespējamām radiācijas salnām. Laukos sāk rosīties Universitātes zinātnieki, kuri šeit uzstāda kādas pilnīgi jaunas ierīces, kas mūs brīdināšot par iespējamām briesmām salnās vai ļoti sausā laikā. Daudzu šķirņu ogas un to produkti šoziem vairākās laboratorijās tiks smalkāk pētītas, jo mēs jūtam un esam pārliecināti, ka mūsu laukos audzētās ogas ir spēcīgākas un labākas par importētām no Amerikas un Kanādas, jo mūsu sukādes ārzemēs ir uzvarējušas degustācijās pat viņu pašu mājās. Mums visiem prieks censties, jo šogad visas, pat pašas pēdējās odziņas tika ar rūpīgām rociņām salasītas, tādejādi arī jūsu Svētība nāk pār mūsu ogu laukiem!

2011. gada 16. novembris Līvija Pizāne