Latvijas projekta salīdzinājums ar Pasauli- “Dižbrūklenes – lielogu dzērvenes”

Ideju loma

Pašreizējā Pasaules krīze bija prognozēta jau sen, pamatojoties uz kapitāla tirgus nekorektās attīstības un tautu intereses dzīvot pārticīgi. Iepriekšējā Pasaules krīzē visstraujāk attīstījās valstis un nozares, kur attīstīja jaunas, negaidītas idejas, zināmā veidā realizējot biologu pērnā g.s. 50-os gados formulēto „simtā pērtiķa likumu”. Respektīvi, jauno ideju sākotnēji nes un realizē tikai daži, bet viņus visi apkārtējie noliedz. Tad, kad pērtiķu sabiedrībā jaunai idejai piekrīt kāda „kritiskā masa”, ko nodēvēja par „pērtiķu simtu”, tad pēkšņi visa sabiedrība saprot savus iepriekšējos maldus un piekrīt jaunai idejai.

Savulaik – pāris gadu pirms pašreizējās Latvijas valsts atjaunošanas 4 zinātnieki (Dr.- A.Ripa, A.Arens, I.Kalviņš, A.Špats) speciāli jaunajiem zemniekiem, kurus vēlāk nodēvēja par „Breša zemniekiem”, rīkoja vairākus seminārus. To mērķis bija sniegt citādu – jaunu uzskatu sistēmu, ka zemniekam ir jāražo ne tas, ko prasa kādi ministrijas uzdoti „plāni”, bet gan tas, ko prasa vai pieprasīs nākotnes tirgus Latvijā, Eiropā un Pasaulē –  un jau tad zinātnieki ieteica audzēt bioloģiski aktīvo vielu saturošus augus, augļus un ogas.

Lieki teikt, ka toreiz nevienu ierēdni šāda domāšana neinteresēja un semināros nemanījām nevienu lauksaimniecības ministrijas darbinieku. Arī vēlāk izveidotajā Zemkopības ministrijā valdīja faktiski padomijas laiku radītais „priekšniecības visvarenības” viedoklis, ko radīja viduvēja  līmeņa izglītības un tirgus nepārzināšanas apkopojums.

Klasisks ir zinātniekiem zināmais piemērs kā Latvijas Zemkopības ministrija, Izglītības un Zinātnes ministrijas „tirgus pētījumu” speciālisti pat ar parakstītiem dokumentiem noliedza iespējas Latvijā attīstīt Viskonsīnai līdzīgā apjomā lielogu dzērveņu – dižbrūkleņu audzēšanu (sk. tehn. zinātņu doktora A.Špata projektu Latvijai, 1997.g.), aizbildinoties, ka šis projekts esot tikai kādu zinātnieku iedomas un „valsts nevar tērēt resursus privātu ideju apmaksai”. Savukārt Vides un reģionālās attīstības ministriju ierēdņu „arguments” bija: ”Latvijā taču aug dzērvenes – kāpēc tās vēl audzēt speciāli?”.

Latvijas ZM palīdzību konsultanta veidā piedāvāja ASV  un Lindela Vaitloka (Whitelock) kunga palīdzību izmantojām lai atrastu kontaktus tieši ar ASV speciālistiem, iesniedzot ASV Zemkopības departamentam savu priekšlikumu.

Mūsu zinātnieku pamatoto ideju ASV Zemkopības departaments atbalstīja jau kā ideju un uz Latvijas vienīgo „Pētniecisko jaunsaimniecību „Gundegas” (dibināta 1989.g.) komandēja 7 speciālistu darba grupas, bet ASV Prezidenta kontrolētais  OPIC fonds finansēja pilnīgas zemju analīzes 2 kūdras purvos. Latvijas zinātnieki Dr.sc.biol. Alfrēds Ripa un Dr.sc.ing. Andris Špats organizēja zemniekus asociācijas veidā pie Pētnieciskas saimniecības, kurā visi strādāja pēc „Lauku izmēģinājumu Programmas”, reģistrēta Ekonomikas ministrijā 1996.g.

Šie darbi kopumā pamatoja liela apjoma (simtos miljonu Ls) nozares attīstības resursus un investīciju pamatotību Latvijā.  Atskatoties atpakaļ, domāju, ka līdzīgus pamatojumus kādu ražošanas nozaru attīstībai Latvijai nezinu.

Pasaules bankas (PB) pārstāvis Šilhorns van Vīns ļoti augstu novērtēja mūsu projektu, citus zinātnieku vadītos projektus, piemēram, vēžu, sēņu ražošanu un piedāvāja uz to pamata 25 miljonus $ kredītu par toreiz viszemāko LIBOR likmi (5%/gadā) jaunu l/s nozaru attīstībai. Mūsu savsrtarpējās sarunās ar PB pārstāvi šis finansu apjoms šķita pietiekošs, lai attīstītu jauno nozari. Tagad – pēc ilgāka laika redzams, ka tas tiešām būtu palīdzējis mums nonākt Čīles vai Kanādas līmenī, ja vien ierēdņi nebūtu atņēmuši zinātnieku izcīnīto PB kredīta līniju un atdevuši to komercbanku bagātināšanai – bez viņu ieguldītā darba..

Latvijas valdība uz PB piedāvājumu reaģēja specifiski un sev raksturīgā „ Latvijas ceļā” – vispirms premjerministrs A. Gorbunovs aizlidoja uz PB mītni un „palūdza” šo aizdevumu pārformēt no „Jaunu  l/s nozaru attīstībai” uz  „Lauku attīstībai”. Tālāk jau uz vietas Finansu ministrs R. Zīle šo kredīta līniju ne jau zemnieku pašpalīdzības kasēm atdeva (tās prasīja 1-1,5%), bet „Parex” u.c. līdzīgiem „plēsoņām”, kas jau no kredīta ņēmējiem prasīja 18% – 25%/gadā, turklāt izsniedza šo kredītu tikai īstermiņa veidā līdz 1 gadam, tādejādi neviens jaunās nozares attīstības projekts laukos pie šādiem baņķieru „noteikumiem” nevarēja attīstīties. Faktiski tikai dažas Valsts „atbalstītās” privātās bankas (?) toreiz guva vieglu peļņu no zinātnieku pamatotiem projektiem un PB kredīta, piemēram ,”Parex”..

Atskats „dzērveņu idejas” noraidīšanas vēsturē

Zīmīgi man savulaik atbildēja Limbažu rajona un ZM vadītāji, atsakot dokumentus uz eksperimentālas paraugsaimniecības atbalstu dzērveņu jomā (aptuveni 1996.g.). „Mūsu valstij prioritāri (?) ir jāatbalsta piena ražošana, nevis purvi, kas nemaz nav lauksaimniecības zeme” un tādejādi neviens zemnieks līdz pat 2000.gadam nekādu Latvijas valsts atbalstu bankrotējušo kūdras ieguves vietu rekultivācijai nesaņēma.

„Meža likumā” iestrādātā atļauja zemniekam privatizēt kūdras purvu konkrētam mērķim – dzērveņu audzēšanai (ap 1996g.s. Meža ministrs K.Šļakota) pēc kāda laika esot „veiksmīgi” izlabota. Vidrižu pagastam Centrālā Zemes komisija atļāva privatizēt un izveidot pētniecības bāzi 120 ha purva. Vidrižu pašvaldības Zemes komisijas vadītājs D.Jaundžeikars (vēlākais ministrs un Saeimas deputāts!) šo lēmumu ignorēja, pārrakstīja vairākus dokumentus un tagad šeit ir tikai 37 ha privatizēta purva, bet lāceņu lauki iznīcināti, kūdra aizvesta uz Vāciju par dažiem santīmiem nomas maksa. Interesanti, ka kūdras ražotājs tikai 50 nomas gados samaksās latvijai tikpat, cik bija jāsamaksā zemniekam , pērkot bankrotējušos kūdras laukus.

Tomēr ZM finansiāli kopš 1997.g. atbalstīja Rīgas SIA „Lienama”, kura tika finansēta dažādos veidos un šobrīd tā ir klasiska liela firma arī pēc ASV mērogiem. „Lienamas” attīstības veiksme pēc 1997.g. pierāda, ka Latvijā varētu būt simtiem šādu arī zemnieku īpašumu, ja vien ZM līdzīgi būtu  atbalstījusi arī tos.  Tā viena speciāli radīta un no Valsts atbalstītā Latvijas firma neko Eiropas tirgū nepadarīs, jo arī ASV zemnieki neuzticas lielajām firmām, bet labprātāk savstarpēji kooperējas līdzīgās. Otrkārt, arī ASV ir labi pierādīts, ka tikai zemnieks un uz vietas dzīvojošais saimnieks vislabāk sajūt dabu un lauku vajadzības, bet lielās ASV saimniecībās novērotā strādnieku paviršība un nevērība ir tāda pati kā padomijas laiku kolhozos.

Ja ZM ierēdņi būtu vēl kaut 1997.gadā paklausījuši mūsu zinātnieku pamatotos ieteikumus un niecīgā līmenī atbalstījuši „purvu bridēju” saimniecības ar 10 000 Ls grantu, kas attīstītu lielogu dzērveņu ražošanu līdzīgi kā SIA „Lienama” Gaujienā, tad jau līdz 2000.gadam mums būtu vismaz 100 audzētāju, bet šobrīd jau Latvija būtu nopietns partneris ES valstīm. Šobrīd mums varētu būt ražas aptuveni 30 000 tonnu no 300 saimniecībām.  ES valstis tikai no ASV iepērk dzērveņu sulu ar „nākotnes” cenu aptuveni 8 $/l ( +15% ES ievedmuita, + transporta izdevumi)  un tas nozīmē to, ka Latvijas purvu „devums” varētu būt vismaz 100 miljoni $ pie kopējiem Valsts atbalsta ieguldījumiem vien 9 milj. Ls. Ja mēs ražotu pašlaik ES un Pasaules tirgū daudz vairāk pieprasītos produktus – augļu un ogu sukādes, kas labi aug Latvijas dārzos, tad Latvijas ienākumi būtu divkārt lielāki. Sevišķi turīgi tagad kļūtu nomaļie Latvijas reģioni, kuros ir daudz purvu.

Eiropas un Pasaules tirgus attīstības pierādījumi

Latvijas lauksaimnieki ir jau pieraduši, ka praktiski visus mūsu ražotos produktus „kvotē” – t.i. ierobežo. Tēvu un vectēvu attīstīto, visaugstākā tehniskā līmenī esošo cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu pēc ZM ministra aktīva ierosinājuma vienkārši likvidēja, nesniedzot pilnīgu ekonomisko un sociālās ietekmes analīzi.

No pretējās puses – latviešu zemnieks no ZM nesaņem nekādu informāciju par to kas un cik ir nepieciešams Eiropas Savienībai, bet viņš tiek „kontrolēts” no dažādu birokrātisku puses, ieskaitot, ka tagad jau pašvaldības aizliedz audzēt jebkuru jaunu šķirni, ja viuen zemnieks nepierādīs, ka tajās esošās ģenētiskās izmaiņas nenes kaitīgumu. Šīs „analīzes” un dokumentus būs jāapmnakisā zemmniekam pēc ĢMO aprites Latvijas likuma varianta. Nekas tamlīdzīgs nav atrodams ES dokumentos.

Eiropas Savienības valstis importē no ASV, Kanādas ar katru gadu vairāk dzērveņu produkciju. Ikgadējs tirgus pieaugums ir vairāki tūkstoši tonnu (1966.-1998 g pieaugums bija 6 000 tonnu ( sk tabulu).

Tabula  Dižbrūkleņu (lielogu dzērveņu) imports ES valstīs 1996-1998.g.

ES valsts 2006/07, tonnas 2007/08, tonnas Importa izmaiņas
Čehija 12,8 16,4 +38%,       3,6 tonnas
Francija 1 981 3 183 +61%      1 202
Vācija 4 886 7 603 +56%       2 717
Holande 1 685 2 125 +25%          440
Polija 71 28 -60%         ( – 43)
Spānija 121 121 +-0 %              0
Šveice 696 734 +5%                38
Anglija 24 023 26 219 +9%           2 196
Kopā 33 475 40 029 + 19,5%    +  6 554 t

Interesanti ir NASS/USDA (ASV Attīstības departaments) un Dzērveņu tirdzniecības Komitejas (CMC) vadītā izpēte par iespējamo (perspektīvo) pircēju pieprasījuma apmierināšanu. Ja 1987-1996.g. starpība bija aptuveni 50 000 tonnas, tad 2004.-2008.g. iespējamais pircēju pieprasījums ir jau par 200 000 tonnām lielāks kā reāli tirgū pārdotais apjoms. Tas liecina par lielu un mērķtiecīgu tirgus attīstībai veltīto Valsts darbu, kāds mūsu valstī vēl nevienā ražošanas jomā nav novērots.

Zīmīga un interesanta ir ASV statistikas (NASS, USDA) apkopotie dati par dzērveņu uzkrājumiem noliktavās un pārstrādātāju piedāvāto ogu iepirkšanas cenu. Salīdzinot 1987.g. ar 2008.g. noliktavās uzkrājumā ir praktiski 3 reizes vairāk ogu, kaut iepirkšanas cenas ir līdzīgas – ap 1$/kg neattīrītu ogu, pat nedaudz pieaugušas līdz 1,2 $/kg neattīrītu ogu. Taču pa šo periodu bija dramatiskie 1998.-2002.gadi, kad uzkrājumi saldētavās strauji pieauga un audzētājiem maksāja pat tikai 0,4$/kg. Tikai 2007.gadā audzētāji sāka saņemt aptuveni 1$ par 1kg tikko nolasītu ogu. Parasti šīs cenas ir dotas ar „slapjo metodi” savāktām ogām, kuras tūlīt kombināti mazgā, attīra un pārstrādā (dienā 1 strādnieks tā ”novāc” 5-10 tonnas).

Lielākais ogu audzētājs un pārstrādātājs „Ocean Spray” 2009.g. ir deklarējis, ka dzērveņu pieprasījums Pasaulē pieaug un vēl pieaugs, tāpēc 2012.gadā viņiem vien būs nepieciešama papildus raža 50 000 tonnu. Tāpēc šīs apvienības audzētāji pēdējos gados atjaunoja 1000 ha vecos , aizlaistos stādījumus un turpmākos 2 gados plāno iestādīt vai atjaunot 810 ha (!). Jāpiezīmē, ka ASV vairs nav daudz platību kur audzēt dzērvenes, tāpēc kādreizējais plāns – Latvijai sadarboties ar „Ocean Spray” tirgus jomā bija perspektīvs, kaut arī verdziski bija toreiz viņu nosacījumi.

Ja analizējam Pasaules dzērveņu tirgu pa divām produktu grupām – svaigas ogas un pārstrādātas ogas, tad pēdējos 10 gados ASV vietējā tirgū svaigo ogu tirgus apjoma pieaugums nav bijis, bet eksportā svaigās ogas ir samazinājušās vismaz 3 reizes. Pārstrādāto ogu pārdošana ASV vietējā tirgū ir pieaugusi gandrīz 1,5 reizes, bet eksportā pārstrādāto ogu pārdošana ir pieaugusi vismaz 3 reizes. Tas liecina par ogu pārstrādes tehnoloģijas doto papildus peļņas nozīmi.

Jāatzīmē fakti par Latvijas tehnoloģijas produktu pārākumu pār ASV produkciju vairākās degustācijās ( Somijā, Norvēģijā, Itālijā ASV).

Latvijas, Kanādas un Čīles projektu salīdzinājums

1992.gadā, kad Latvijas zemnieki sāka domāt par purvu izmantošanu, Kanādā bija tikai 2 firmas Kvebekā ar 105 ha ražojošām dzērvenēm. Taču 2008.gadā Kanādā jau ir  4 850 ha ražojošie lauki ar kopējo dzērveņu ražu 80 650 tonnas  (ražīgums pa valsti ir 16,6 t/ha).

Kanādā nekad nebija tik daudz dzērveņu audzēšanai piemēroto kūdras ražotņu kā mums. Tāpēc sagatavoti Latvijas zemes un skābā ūdens resursi šīs nozares attīstībai bija daudzkārt lielāki. No dzērveņu projekta viedokļa, racionāli izmantojot bijušo kūdras ražotņu infrastruktūru un to atjaunojot Latvijā varēja iegūt vismaz 30 000$/ha „handikapu”, salīdzinot ar Kanādu. Pieņemot kādreizējo mūsu projektu kā izpildītu (300 saimniecību pa 10 ha kopā 3000 ha), tad mēs būtu nosacīti ieguldījuši vismaz 90 000 000 $ pašlaik racionāli neizmantotos Dabas resursus kūdras laukos, jo 30 000$/ha bija kūdras ieguves lauku „vērtība” no projekta gala mērķa viedokļa.

Atcerēsimies, ka 1992.g. Latvijā bija 54 000 ha „noskalpētu” kūdras purvu – bijušo kūdras ražotņu, bet tagad licences izsniegtas 25 000 ha kūdras ražotnēm. Katrs „plikais” kūdras 1ha nes Pasaules Dabai zaudējumus (izdalot CO2, NO un CH4) vismaz par 1000 $/gadā. Tādejādi 3000 ha ar dzērvenēm „apzaļumotās” platības taupītu vismaz 3 000 000$  pēc Kioto protokola par CO2 izmešiem no saulē gruzdošiem kūdras laukiem.

Šogad tiks papildinātas prasības pie Kioto protokola. Drīz var pienākt laiks, kad Latvija maksās lielus sodus par gaisa piesārņošanu no sausiem kūdras lauki8em  – daudzu desmitu miljonu latu apjomos.

Savukārt Kanādas izaugsmes piemērs dzērfveņu jomā – no 1992.gada 100 ha līdz 4 950 ha – 2008.gadā liecina, ka arī Latvijai zinātnieku ieteiktais projekts tempu ziņā būtu bijis pa spēkam, jo mēs racionāli izmantotu jau esošos resursus – bankrotējušās kūdras ražotnes, to projektu dokumentāciju, ceļus un grāvju sistēmas.

Čīlē nekad nav augušas dzērvenes, bet tur ir lieli neauglīgi skābju vulkanisko pelnu lauki, gar kuriem tek ūdeņiem bagātas upes. Pamatojoties uz šiem Dabas resursiem 1992.g. uzņēmigi ļaudis nolēma aicināt ASV speciālistus lai pamatotu „Dzērveņu audzēšanas projektu”.

Sākotnēji Čīles uzņēmēji plānoja ieguldīt 20 000 000 US$, bet 1998.gadā, kad tika gaidītas ogu ražas, izrādījās, ka daudzviet ir neveiksme, jo augi bija iznīkuši augsnes pārblīvēšanās rezultātā. Tāpēc 1998.g. Čīle paziņoja par „Lauku izmēģinājumu programmas” uzsākšanu, ko Latvija uzsāka jau 1996.gadā. Čīlē augsnes porainību palielināja izmantojot upju skaloto granti. Šie lauku novērojumi deva vajadzīgo informāciju. Pašlaik uzņēmums „Cran Chile” apstrādā vairāk par 400 ha dzērveņu laukiem un eksportē produkciju vairāk par 10 miljoniem $, piemēram, 2005.g. – ekports par $10 315 506, bet 2006.g. -$ 14 858 464

Kur Latvija būtu, ja vien visi mērķtiecīgi strādātu

Aprēķināsim minimālo iespējamo projekta realizāciju Latvijā, izmantojot manu personīgo pieredzi 10 ha izveidē. Nesaņēmu nekādu valsts atbalstu no 1992.g.  līdz pat 2000. gadam, bet tad  par 6 ha izveidi tomēr Valsts izmaksāja subsīdiju 2000Ls/ha, kopā līdz 2005. gadam 12 000 Ls. Tālāk atkal tika atteiktas subsīdijas par stādījumu izveidi. Tādejādi esmu saņēmis vidēji 1200 Ls/ha subsīdijas. Man nebija pieejami arī  ”platību maksājumi”, kā arī ES esošo  atbalstu par dārzkopības attīstību, par integrēto audzēšanu aptuveni 700Ls/ha man atteica, jo purva zemes neesot „lauksaimniecības zemju” sarakstā no Latvijas valsts Zemes dienesta ierakstītas (!). Mēs aptuveni 5000 – 6000 Ls/gadā ieguldījām kā savas saimes darbu un citur nopelnīto.

Lūk, mani 10 ha stādījumi ir piemērs un pierādījums, ka ar zinātnieku ieteikto minimālu Valsts atbalstu 1 ha izveidei – 2000 Ls/ha stādījumiem un 10 000 Ls grantu infrastruktūrai, 300 zemnieku būtu 3000 ha projektu ar uzviju būtu šogad pabeiguši.

Kopumā mūsu produkcijas apjoms jau tagad būtu vismaz 30 000 tonnu (maksimāli 60 000t) un šodienas tirgus cenās tas būtu vairāk kā 120 miljonu Ls.

Eksportam pārstrādātā produkcija būtu vismaz 10 eiro/kg (daži produkcijas veidi sasniedz 15 eiro/kg) , t.i. 300 milj. eiro eksporta apjoms varēja būt jau tagad no pašlaik saulē gruzdošiem purviem.

Salīdzināsim šo iespējamo attīstības projektu (dzērvenes – 120 milj.Ls) ar mūsdienu Latvijas lauku lielāko lauksaimniecības nozaru ražošanu gadā: piens – aptuveni 110 milj. Ls, graudi – 90 milj.Ls, cūkgaļa 40 milj.Ls, liellopu gaļa 25 milj. Ls. Redzams, ka pat pie pieticīgākiem aprēķiniem dzērveņu audzētāji Latvijā šobrīd varētu būt jau piena ražotāju līmenī.

Ikgadējos ziņojumos „Latvijas lauksaimniecība un lauki” redzams, ka piena nozares attīstībai laikā no 1992.gada līdz 2009.gadam ir no valsts ieguldīts  vairāk par 70 miljonu Ls, pat 100 milj.Ls. Nepieciešamie Valsts ieguldījumi dzērveņu audzētāju atbalstam būtu bijuši vien 9 milj. Ls laikā no 1992.- 2009.gadam (t.i. 10 reizes mazāk!) un to varēja nodrošināt mūsu izcīnītais Pasaules Bankas lētais kredīts par LIBOR likmi – 25 000 000 US$, bet kas tika atdots „Parex” bankai…

Savukārt zemnieku „ieguldījums” būtu bijis aptuveni 40 milj. Ls vērta purvu racionāla izmantošana un pašu darbs 15 – 20  milj. Ls vērtībā. Ja Latvija saprātīgi izmantotu PB doto 25 milj.$ kredītu jauno nozaru attīstībai, mēs šo projektu būtu jau realizējuši līdz 2010.gadam.

Zināms, ka 2008.g. ASV deva saviem dzērveņu audzētājiem grantu – neatmaksājamu palīdzību veco un aizlaisto lauku atjaunošanai 25 000 $ par katru 1 ha un tas ir daudz vairāk par Latvijas zinātnieku savulaik  Valstij ieteikto nepieciešamo palīdzību zemniekam jaunu lauku izveidei.

2011-03-10             Andris Ansis Špats, Dr.sc.ing.

13 komentārs par “Latvijas projekta salīdzinājums ar Pasauli- “Dižbrūklenes – lielogu dzērvenes”

  1. zina

    Vai šopavasar būs iespējams iegādāties stādiņus, jo es savā piemājas 25×25 m gabaliņā labprāt savām vajadzībām audzētu dzērvenes. Vai jābrauc uz Gundegām ?

  2. Dzintra

    Ņemot vērā iepriekšējo rūgto pieredzi, vai ir šobrīd redzams veids, kā iekustināt ierēdņu galvās pareizās domas un konkrētu rīcību Latvijas un iedzīvotāju labā?

    Vai kooperējoties ar citiem uzņēmējiem, vai ejot caur Tirdzniecības kameru, vai kā citādi uzstājīgi, piesaistot žurnālistus un parādot sabiedrībai aizvien esošās korupcijas darbību – tomēr rezultātā sasniegt attīstības atbalstus, jaunas darba vietas,…

    Lai sekmes! Latvieši ir pietiekami neatlaidīgi un viedi, lai zinātu, kā to paveikt!!!

  3. gumija

    Vienīgā doma, kas mani mierina ir, ka latviešiem jāpazūd no zemes virsas, lai nepiedzīvotu III Pasaules Kara šausmas. Bet neskatoties uz to es turpinu neatlaidīgi darboties.

  4. antiņš

    kāpēc rosināt tos baurus domāt, tas ir bīstami -nemuks prom ,sāks vairoties -gribēs būt noteicēji,sāks runāt; es un mana tauta,mana valsts .Jau pirmais putniņš parādījies, Jānis Kučinskis, ar rakstiem NRA un ja tā turpināsies, kas tālāk -zeme- tā bija mums apsolīta, bet bez tiem bauriem…

  5. ell

    Šis īpašais klans-ierēdņi, ir radīti, nevis, lai valstī ko paveiktu, veicinātu, palīdzētu attīstīt, bet darbotos kā buferzona tiem kampējiem, lai imitētu darbību. Lai domātu, ka šie ierēdņi ir vajadzīgi sabiedrībai. Paskatieties, kādas atbildes viņi raksta. Tur neredzēsi atbildi uz konkrētiem jautājumiem, bet kautkādā specifiskā, murgainā valodā samudžinātus vārdus. Diez, kur māca tādu valodu. Ar viņiem cilvēku valodā nevar runāt. Uz viņiem ir jābrēc, tad viņi sāk lēni kustēties. Par šo tēmu varētu sarakstīt grāmatu.

  6. Pingback: prof. Andris Špats » Blog Archive » Kūdras lauku kaitīgums

  7. Igors

    Kā vienmēr taisnība autoram, nu bet ja godīgi man jau nedaudz sāk apnikt pašsaustīšana un “kā būtu ja būtu” analizēšana..
    Andri, nu elementāri-kāpēc amerikāņi mūs nenopērk un šet visu neapsāda ar ogām?…Nu man ir 13 ha purviņš-lūdzu pa 100 000 atdošu…kur jūs esat dzērveņu fani. Un tas ir ņemot vērā to ka pasaulē notiek karš par investīciju izvietošanu-ideāla investīcija…dolārs, eiro brūk naudu nau kur likt….nu kāpēc LV “neizķer”.
    Tas nenozīmē, ka es to gribu, bet jautājums atklāts:kur investori mūsu “izcilajam”biznesam.
    Un pēdējais: tas izriet no iepriekšējā:mums ir jānopelna pašiem nauda un ar savu naudu jāatīsta tie nākamie hektāri…un nav ko skatīties uz “augšu”…

  8. Autors saka:Igoram

    Amerikas firmas šurp nenāks viena vienkārša iemesla dēļ:
    – viņi nemaz nezina, ka tas “bankrotējušais Džona projekts Liepājas rajonā”, kas izgāzās un bankrotēja, ka tas bija viņu un vietējo “gudrīšu” rupju kļūdu dēļ.

    Savukārt Amerikā visi zina, ka Latvijā “neprot audzēt Amerikas dzērvenes” – (citēju kādu publikāciju), jo Džons te norērējis vairāk par 400 000$ un nekas neesot izaudzis.

    Patiesībā pie tās izgāšanās vainīgi ir bijušā kolhoza vadoņi no Rucavas, kuri Džonam teica – mēs neklausīsim vietējiem zinātniekiem, bet …sekosim jums un esam ar mieru par 5% no ražas – ka tik būtu darbs.

    Tālāk tur ieveda “Amerikas tehnoloģiju”, kas bija jau bankrotējusi Kalnciema purvā, Sedas purvā un Gaujienā līdz 1991.g.

    “Plika nauda” nekad neko nepaveiks cilvēku vietā un tas ir redzams arī Amerikā, kur ir iznīkuši lauki…

    Amerikas finanses šurp nāktu, ja tie cilvēki, kam ir autoritāte, viņus šurp aicinātu, BET tie zinošie dara pareizi, ka gudri klusē!

    Es nekad neesmu bijis “NUDAS VERGS” un neko nedarīšu lai paverdzinātu citus!

  9. Didrihs

    Labdien!

    Mani ļoti interesē fakts, ka “Amerikas tehnoloģija” nestrādāja.

    Vai Jūs Špata Kungs varat dot savu viedokli, kāpēc Latvijā nevar auzdzēt dzērvenes pēc slapjās (wet un damp harwest) tehnoloģijas?

  10. Autors saka:Didriham

    Kļūdas lielajās plantācijās, kas tika radītas Baltkrievijā un Latvijā bija līdzīgas – mēslošana ( prec īzāk – pārmēslošana), piemēram kaut vai kļūda laistot ar mineralizēto un visai sārmaino upju ūdeni.
    Otrkārt, pārāk maz bija novērojumu un dažādu eksperimentu, piemēram, kukurūzas tehnoloģijas atstrādei bija desmiti institūti.

    Par “slapjo” novākšanu:
    “Slapjā” novākšanas metode ir dsudz ražīgāka, BET… tās ogas ir jāpārstrādā 24 st. laikā (Latvijā vēl nav tādu pārstrādes jaudu).

    “Sausi” novāktās ogas var brīvi vēl nobriedināt līdz Ziemassvētkiem, kas ļauj iegūt augstāku kvalitāti, vairāk antioksidantu un citu ārstniecisko vielu saturs.

    “Slapjai” novākšanai izmantotam ūdeniem ir jābūt bakteriāli tīram. Putni, zvēri šo ūdeni viegli var piemēslot… Var izmantot dziļurbumu ūdeni, bet tas iznāk jau padārgi.

    Treškārt, mūsu zemītē maz ir rupjo un skābo smilšu, kuru slānī ASV tiek audzētas turienes dzērvenes. Uzpludinot pa šo smilšu slāni var braukt ar tehniku. Slapjā kūdra ūdenī uzduļķojas, kas rada papildus piesārņojumu ogām.

    Latvijā jau ir konstruēti vairāki ogu novākšanas kombaini, izmantojot “sauso” metodi un tas novērš bažas par ražas novākšanu.

    Vismaz 1 entuziasts jau ir uzbūvējis lauku, kurā varēs novākt ar “slapjo” metodi, tāpēc radīsies arī objektīvāki salīdzinājumi.

  11. Igors

    Mjā, interesanta mums “aizkadra” diskusija….
    laistīt nevajag vispār, tās sēnes nomocīs…un tas arī attiecas uz slapjo metodi..
    man visā tajā pasākumā palikuši divi jautājumi:
    pavasara bioloģiskā izkalšana un pangodiņš….ja to nebūtu tad varētu atļauties nodarboties tikai ar dzērvenēm…iedomājieties-man viņas saldētavā stāv 3 gadus un ne vaina…

  12. Autors saka: Ivaram

    Kamēr lauks nav “bioloģiski” nobriedis vai nostabilizēts, tad visādus brīnumus pavasarī varam ieraudzīt. Pēdējos 5 gados savos laukos nekādus t.s. “ziemas sekas” neredzu. Šogad atradu kādus 3 laukumiņus (1m2) tur, kur ilgstoši stāvēja sniegs. Galotņu bojājumi jauniem dzinumiem nebija pērn un arī šogad neredzu.

    Pangodiņš mūs nebaida, jo esam saaudzējuši (ļāvuši savairoties) vietējām ķirzakām, kas labi “regulē” daudzus kukainīšu skaitu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.