Par Latviju – ziedošu dārzu zemi

Patīkami ir atcerēties, ka Latvijas 3.Atmodas laikā manī radās šāda Ideja , kurai sāku sekot jau kopš 1986 – „Vērmeles” gada, gaidot to brīdi ko bija formulējis Nostradamuss 16.gs. un Nikolajs Zavalīšins 1971.g.. Pēc šo tālredzīgo vīru domām, lūzums Pasaules uztverē un arī dzīves realitātē vajadzēja iestāties pēc 73 gadu un 7 mēnešu ilgas jauna veida valsts varas (padomju vara), kas izveidosies fiziski iznīcinot valdnieka ģimeni.

Tāpēc tikko kā bija juridiskā iespēja dibināt (faktiski – atjaunot) laukos zemnieku saimniecības, dibināju joprojām Latvijā vienīgo Pētniecisko jaunsaimniecību – „Gundegas”, bet pašlaik tā ir pazīstama daudzās ārvalstīs ar vienreizējiem Latvijas Dabas dotiem produktiem.

Latvija sen ir slavena ar saviem dārzniekiem jau vismaz divu gadu simtu laikā, par ko liecina visai dažādie dārzi katrā seno laiku zemnieku sētā, savulaik plašie cidoniju – Japānas henomeļu dārzi, bet jaunās pilsētnieku mājiņas parasti ir raksturīgas ar „slinkuma mauriņu – zālāju”, kas rāda, ka tautas uzskatos daudz kas ir izmainījies.

Latvijai iegūstot politisko neatkarību, kopā ar vairākiem Latvijas zinātniekiem ( Dr A.Ārens, A.Ripa, I.Kalviņš) pamatojām līdzīgas domas, ka mums ir jāpadomā – ar ko un ar kādu ražošanas produkciju mēs kā tauta un valsts varam kļūt interesanti un vajadzīgi Eiropas Savienības un Pasaules tirgum. Toreiz ieteicām bioloģiski aktīvas vielas saturošus augus un produktus ražot (augi, augļi, ogas, u.c.). Diemžēl, bet toreiz uzvarēja viedokļi par Latviju kā „tilta zemi” finansu un preču plūsmai no Eiropas uz Austrumiem. Nākošā nāca ideja – tūrisms uz Latviju. Vienlaicīgi politiķi darīja visu lai neļautu tradicionālai tūristu plūsmai, atpūtu un rehabilitāciju meklējošiem cilvēkiem no Austrumiem nokļūt Latvijā, aizbildinoties ar to, ka šādā veidā šeit iekļūšot …bandīti. Redzam, ka bandīti tāpat saimnieko Latvijā, taču iznīcināt visai spēcīgo rehabilitācijas un sanatoriju sistēmu šiem īslaicīgās domāšanas partokrātiem izdevās gan.

Plašais partiju ideologu uzbrukums bijušai Latvijas rūpniecībai un ražošanai tika realizēts ar domu „nost ar proletariātu”, kas ļoti iepatikās arī dažām Rīgas intelektuāļu rindām, jo viņu cerības dzīvot uz dāsniem budžeta atskaitījumiem bija lielas un dāsni arī tika atalgotas.

Vispārējā ražošanas likvidācijas procesā tika iznīcināta arī dažādu līmeņu ražošana laukos, kaut jau tajos laikos labi bija redzams, ka turīgas un attīstībā esošas ir tieši tās saimniecības, kur laukos izaudzēto produktu pārstrāde notiek uz vietas.

Lūk, beidzot 2008.-2010.g. Latvijā visos budžeta līmeņos trūkst naudas un tikai tagad partokrātijas pārstāvji sāka skatīties kur un kā nodokļos iekasētā nauda rodas un ievēroja, ka gandrīz visa ražošana Latvijā ir likvidējusies sava neizdevīguma dēļ. Savukārt neizdevīgumu bieži radīja paši veicinātais neierobežotais ārvalstīs labāk subsidēto produktu imports ar „liberālisma karogu”.

Tāpēc tagad atliek vien meklēt visizdevīgākos ražošanas veidus, kas parasti ir saistīti ar jaunu produktu ražošanu, jaunu tehnoloģiju izstrādi, ko šodien dēvē par „inovatīviem procesiem”. Diemžēl, bet zinātniskiem pētījumiem, dažādu laboratoriju izveidei Latvijā pēdējos 20 gados tika tik maz atvēlēts, ka cerēt uz oficiālās zinātnes plašiem ieteikumiem nākas maz. Piemēram, ES tirgū jau kopš 2008.g. ir prasība saldiem pārtikas produktiem norādīt kāds ir to saldumu vielu sastāvs un saturs (saharoze, glikoze, fruktoze, maltoze u.c.), izmantojot precīzās analīzes metodi – šķidrumu hromatogrāfiju. Taču šai metodei nepieciešamie aparāti Latvijā ir tikai daži un tie paši netiek noslogoti plūsmas veidā vismaz 2 maiņās. Attiecīgi analīžu cenas ir visai augstas.

Otrkārt, jau vismaz vairākus gadus Pasaulē ogu un augļu jomā priekšstats par vitamīniem nomainās uz 21.gadsimtam raksturīgāko plašāko priekšstatu par antioksidantiem, kur ietilpst vitamīni, fenoli, glikoze, fruktoze, selēns u.c. minerālvielas.. Eiropas Savienībā pašlaik finansējot tikai vienu laboratoriju, kur ar antioksidantu analīzi un pētniecību nodarbojas, kaut no ķīmiķa viedokļa šīs metodes nav nekas ārkārtējs. Vismaz viena neatkarīga antioksidantu laboratorija Latvijā ir ļoti nepieciešama, lai mēs ar savu produktu kvalitāti pamatoti konkurētu ES un Pasaules tirgos.

Atskatoties uz līdzšinējiem lauksaimniecības subsīdiju nolikumiem, pārcilājot atmiņā daudzās lauksaimniecības Programmas, šķiet, ka tajās nekā no jauno ražošanas nozaru attīstības idejām nebija. Arī realitātē nekādu jaunu ražošanas nozaru attīstību laukos nemanīju jau 20 gadus, kas rada iespaidu, ka dzīvojam kādā Pasaules nomalei raksturīgā „sūnu ciemā”. Redzam un lasām,  kā visās tuvējās valstīs izmanto katru zemes laukumiņu, kādi tur ir dažādi lauku produkti. Savukārt jau kopš 1997.g. ZM klaji virsroku guva tie bijušie partijnieki, kuri atklāti uzstājās pret visu jauno, deklarējot… „mums šeit ir cits viedoklis”, kura sekas kā summāro ZM un LAD sadarbību redzam vispārējā lauku atpalicībā, salīdzinot Latvijas situāciju ar citām apkārtējām valstīm 1990.gada līmenī (Igaunija, Lietuva, Polija). Savukārt lielākās subsīdiju naudas tika izmantotas neperspektīvai „jauno oranžo muižu” veidošanai, mākslīgi palielinātām un ārkārtīgi dārgām l/s izejvielu pārstrādes rūpnīcu jaudām.

Pilnīgs Valsts atbalsta trūkums jaunām l/s kultūrām un tehnoloģijām netraucēja Pasaules Bankas (PB) ekspertam Šilhornam van Vīnam jau 1997.gadā ieraudzīt  neatkarīgo zinātnieku izstrādāto projektu pamatojumu un tā PB 1998.g. piedāvāja Latvijas valstij pirmo 25 000 000 $ aizdevumu par LIBOR likmi ( 5%-5,2%/gadā) jauno l/s nozaru attīstībai Valdošie politiķi pēc sākotnējā pārsteiguma lēma pēc „sava prāta”, pārdēvējot šo aizdevumu par „lauku attīstībai” domātu un… „uzdāvināja” šo kredīta līniju komercbankām, kur lielākā daļa nonāca „Parex” bankā. Bankām tika dota pilnīga brīvība un tā šis ilgtermiņā iespējamās attīstības finansējums tika pārvērsts par īstermiņa aizdevumiem jau par 18% – 20% gadā. Tikai pilnīgs idiots lauksaimniecībā varēja ņemt tik dārgu kredītu! Tajā pašā laikā laukos zemnieki attīstījās ar pašu veidotu „Krājaizdevu sabiedrību” palīdzību, kur maksājumi bija tikai 1% – 2%/gadā. Zīmīgi, ka vietējās Valsts vara nekur nav piedalījusies šo „Krājaizdevumu sabiedrību” pamatkapitālā, izņemot vairākas pašvaldības.

Raksturīgi, ka toreizējais Finansu ministrs R.Zīle atklāti atteicās Latvijas zinātniekam – Pasaules Bankā iesniegtā projekta autoram atbildēt – kāpēc šāda netaisnība pret iespējamo lauku attīstību tieši ar jaunām tehnoloģijām. Tagad mēs labi redzam, ka zinātnieku sarūpētais PB aizdevums faktiski tika notērēts banku gaiteņos un tikai daži politiķi zina kādu pašlabumu viņi guva par tik aplamiem lēmumiem. Savukārt jaunās tehnoloģijas Latvijas laukos ir attīstījušās tikai zemnieku un zinātnieku – fanātiķu spēkiem.

Pašreizējā situācijā (2010.g.) vairāki Latvijā jauni izstrādājumi ir iegūti pārstrādājot zemnieku tikko apgūto purva ogu kultūru  – lielogu dzērvenes, Amerikas dzērvenes, zemās krūmu dzērvenes, jeb dižbrūklenes kas ir pareizāks latvisks nosaukums – pēc zinātnieku ieteikuma. Šie izstrādājumi ir ieguvuši labas atsauksmes degustācijās dažādās ES valstīs. Šo jauno produktu ražošanas apjomi sasniedz vidēja zemnieku ceha ražošanas līmeni.

Savulaik ogu pārstrādes konsultants no ASV Latvijai ieteica 2 attīstības stratēģijas:

A – veidot Latvijas teritorijā 3 pārstrādes uzņēmumus, kuru tehnoloģija būtu vienāda, kas ļautu apvienot visu produkciju zem vienas „markas”;

B – celt vienu lielāku pārstrādes uzņēmumu, bet uz vietām izvietot pirmapstrādi un glabāšanu pagrabā 2-3 mēnešus, saldētavās – līdz 1 gadam.

Principiāls jaunums šo Latvijas pārstrādes uzņēmumu darbā būtu to darbības nepārtrauktā darbība visu gadu, izmantojot dižbrūklenes kā dabīgo konservantu, kompozīcijas veidotāju un garšas, smaržas, vitamīnu stabilizatoru.

Diemžēl, bet pienācīgā atbalsta trūkums mums neļāva tā attīstīties kā to novēroja Kanādā, ASV Menas štatā kur pašlaik jau ir realizēts mūsu projekta mērķis – 3000 ha stādījumu, kas dod jau simtiem miljonu peļņu.

Savukārt mēs esam savā attīstībā pamatojušies tikai uz pašu izaudzēto, pārstrādāto un pārdoto. Respektīvi, tieši pircējs ar savu „lata atbalstu” ir pamatojis mūsu tehnoloģiju un ražošanas attīstību, tādejādi attīstībā iztiekot bez Valsts un ES atbalsta. Jau kopš 1998.gadu attīstījām savu – nedaudz atšķirīgu no ASV un Kanādas dižbrūkleņu sukāžu ražošanas tehnoloģiju, kas tālāk ļāva attīstīt arī citu ogu sukāžu un sīrupu ražošanu.

Galvenās atšķirības:

– saglabāt produktos precīzu formu – sagrieztas uz pusēm ogas vai veselas,
– maksimāli saglabāt aromātu (fenolus), krāsu un samazināt saharozes veida cukura saturu,
– sīrupos panākt pilnīgu saharozes pārvēršanu ( inversiju) glikozē un fruktozē.

Šobrīd ES valstu pircējiem mēs varam piedāvāt 3 produktu grupas:

– sukādes,
– sīrupus, kur galvenais saldinātājs ir glikoze un fruktoze, kas ļoti noderīgi bērniem un veciem ļaudīm;
– dažādas mērces – saldas un sāļas ar plašu garšvielu piedevu klāstu..

Tāpēc pilnīgi pamatota ir vietējas pārstrādes rūpnīcas būve, pie kura projekta pašlaik strādā vairāki speciālisti.. Jau tagad ir skaidrs, ka pārstrādes jaudu kāpinājuma posmā (pēc 2-3 gadiem) trūks daudzas izejvielas no mūsu dārziem, kaut to cena būs augstāka par pašreizējo tirgus cenu, sedzot izdevumus ogu kvalitātes nodrošināšanai.

Skaidrs, ka ne visas ogas spēs izaudzēt mūsu saimniecība un tāpēc mēs Vidzemes un visas Latvijas zemniekiem varam ieteikt vairākus ļoti perspektīvus dārzkopības novirzienus:

dižbrūklenes (zemās krūmu dzērvenes, Amerikas dzērvenes, lielogu dzērvenes),
aronijas, pīlādži ( meža un kultūras šķirnes),
cidonijas,
irbenes ( kultūras šķirnes),
melnais plūškoks,
smiltsērkšķi,
krūmu mellenes,
upenes ( jaunās šķirnes – ogas bez ziednešiem),
rabarberi,
ķirbji.

Visas šīs kultūras prasa pietiekoši daudz roku darba, jo ogu tīrībai ir lielas prasības, kas nozīmē to, ka visiem ģimenes locekļiem būs iespējas savu dārzu ierīkot un savu ražu saņemt. Attiecīgi arī pārstrādes uzņēmumam būs jādod priekšroka tādiem līgumiem, kur zemnieks spēs audzēt dažādas dārza kultūras, tādejādi ilgākā laikā novācot arī ražu.

Drīz mēs visi redzēsim kā Latvijā turpmākos 5-6 gados realizēsies senais dārzkopju sapnis par Latviju – kā plaukstošu un ziedošu dārzu zemi. Laukos vairosies lielas un kuplas ģimenes, neredzēsim šeit spīdzinātus un sakropļotus lielfermu mājdzīvniekus, noplicinātus, ķīmiski un mehāniski  noblīvinātus laukus.

3 komentāri par “Par Latviju – ziedošu dārzu zemi

  1. Aivars Kažis

    Tas viss ir skaisti un lieliski teikts un formulēts, taču pagaidām joprojām Latvijā risinās cīņa pa sliktu letoniskajiem aborigēniem, jo – uzvara ir letoniskās diasporas pusē un tas, nudien, nav ne skaisti ne ar’ lieliski !!!

  2. Noname

    Es ticu ka ta ari bus! Personiski pieradits, ka mazdarzins spej apgadat 4 cilveku gimeni ar ogam un darzeniem un kur nu vel vienseta, kur var audzet vistas un kadu kazinju. Prieksh kam mums nauda, ja visu, kas japerk varam sarazot pasi un tik labu ka neviena veikala nenopirksi? Bezdarbniekiem, kas var un grib stradat ir iespeja pacelties- tik daudz viensetu ir pamestas kuras leti var iznomat. Pamazam pamazam apdzivosim savus laukus atkal!

  3. gumija

    Kā naturāljā saimniecībā var nopelnīt naudu elektrībai, benzīnam, bērnu skolai, ārstam, sadzīves priekšmetiem u.tml.?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.