Nu nevajag “Haron” meklēt “utis”, ja pats neesat zinātnieks!

Mēs šeit – laukos – Pētnieciskā saimniecībā “Gundegas” katru gadu apmācam vismaz 100 “jaunos kadrus” tādās lietās, kas netiek macīts nedz RTU, nedz LU, turklāt to darām BEZ VALSTS FINANSĒJUMA, jo pēc Latvijas likumiem zinātnieks ir zinātnes subjekts (man ar to pietiek!), bet… nevar saņemt Valsts finansējuma, ja viņš neatrodas kādā Zinātnes iestādē, kurā ir vismaz 10 zinātņu doktori.

Man nav vajadzīga nedz RTU, nedz kādas Universitātes, to katedras un amati, jo man pietiek darba (pētījumi, studējošo apmācība jaunās tehnoloģijās, augstskolu diplomdarbu izstrādes vadīšana) šeit laukos.
Visus savus eksperimentus, pētījumus finansēju ar paša izveidotās ražotnes un jauno tehnoloģiju produktiem.

Jūsu norādītā RTU Satversme man nav saistoša un uz kādu no tās piedāvātām darba vietām nepretendēju!

Laikā līdz Pasaules finansu un ekonomikas krīzei Latvijai vajadzēja sagatavoties izdzīvošanas situācijai, nevis kā līdz šim – maksimāli iepirkt ērtības un košuma priekšmetus…

Šobrīd, kad Latvija pat atteicās no ES piedāvātām pensijām zemniekiem (virs 600 Ls!), mums – iedzīvotājiem pa tiešo nepieciešams saistīties ar ES ierēdņiem un stāstīt par nepieciešamām izmaiņām, jo situācija Pasaulē kļūst arvien bīstamāka Pasaules krīzes situācijā. Savukārt mēs paši varam attīstīt tās nozares, kas ES nemaz nav, vai dienvidos mazas ir iespējas audzēt deficītos augus.

Kopš 1986.gada ES ir pievienojušās 17 valstis. Vai varat no tām nosaukt kaut vienu, kura ES sastāvā ir piedzīvojusi vērā ņemamu ekonomisku uzplaukumu salīdzinājumā ar laiku pirms iestāšanās ES? Īpaši uzsveru, ka runa ir par tām valstīm, kuras iestājās ES 1986. un 2004.gadā.

Ja Latviju vadītu tālredzīgi un galvenais – zinoši vīri, tad jau iestājoties ES mēs varējām saņemt izdevīgākas pozīcijas:
- kompensāciju par tirgus zaudēšanu (kā Polija),
- deklarēt mūsu nacionnālos produktus, kuru ES nav,
- lielākas sociālā atbalsta programmas, piem, “eiropensijas” veciem zemniekiem, kuri šeit dzīvo uz 130-15Ls (Latvijas pensijas), kad ES dotās pensijas ir vismaz 600 Ls un šie “eiropensionāri” laukos kļūst par daudzu darbu veicinātājiem.
BET… Latvijas ZM ir līdz 2013.g. atteikusies no šīm pensijām (!).
Varam turpināt…

Zinot lielvalstu vēlmes, mazām valstīm ir jābūt daudz gudrākām un tālredzīgākām, veidojot ES politiku,jāsaka ne jau “Dodiet man”, bet skaļi jāsaka “Ņemiet to, kas jums nav!” – tā ir sena Austrumu gudrība un prasme!

ES vecajām dalībvalstīm, kuras apvienojās līdz 1973.gadam, nav vajadzīgs, lai pārējās ES dalībvalstis būtu ekonomiski un politiski attīstītas. Pilnīgi pretēji – pēdējie Vācijas un Francijas paziņojumi, ka viņiem jau vistuvākajā laikā būs nepieciešams papildus darbaspēks vairāku simtu tūkstošu cilvēku apmērā, nepārprotami liecina par to, ka pārējo ES dalībvalstu ekonomiska novājināšana ir bijusi mērķtiecīgs pasākums. Kāpēc? Atbilde ir gaužām vienkārša. Eiropas nācijas noveco. Aizvien lielāks kļūst pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars, nelīdz pat pensionēšanās vecuma palielināšana. Šis process ilgst jau pāris gadu desmitus un visas pazīmes liecina, ka kritiskā robeža, kad strādājošo skaits, kuri maksā sociālo nodokli, kļūs nepietiekams, lai nodrošinātu veco ES dalībvalstu nestrādājošo iedzīvotāju masu ar pensijām un pabalstiem, ir tuvu. Vienīgais veids, kā atrisināt šo problēmu, ir savlaicīgi nodrošināties ar darbaspēka donoriem. Tāpēc bija vajadzīgs iekļaut ES sastāvā tādas valstis, kurās ir zems iedzīvotāju labklājības līmenis – no šādām valstīm cilvēki labprāt emigrēs labākas dzīves meklējumos. Un, protams, gādāt, lai šajās valstīs nekādā gadījumā iedzīvotāju labklājība nepaaugstinātos. Drīzāk jau pretēji (paskatieties, kurām ES dalībvalstīm šobrīd klājas visgrūtāk – tām, kuras iestājās ES ne vēlāk, kā 1973.gadā, vai pārējām…).
Šajā sakarā iesaku izlasīt Dž.Pērkinsa autobiogrāfisko grāmatu “Ekonomikas slepkavas grēksūdze”. Ticiet man, šī grāmata liek pilnīgi savādāk raudzīties uz pasaules un Eiropas globalizācijas procesiem.