Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gadu gaidot

Padomijas laikos man šķita dīvaini – cik viegli kādās sapulcēs tikai daži runātāji izteica kādus lozungus bez kāda pamatojuma un visa sabiedrība viegli tiem piekrita. Mūsdienās ir atkal jāatgādina visai zināmos procesus 50.-70-os gados, kad sabiedrība visās republikās publiski nosodīja” tagad Pasaulē pazīstamus rakstniekus un zinātniekus. Šaubos vien par to, ka toreizējie lozungu saucēji un sapulcēs klusējošie pēc tam mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem.

Aptuveni 80-os gados lasīju kāda socioloģijas zinātnieka grāmatu, kurš arī bija „nosodīts” no sabiedrības un  pavadīja vairākus gadus speciālās nometnēs. Lūk šis zinātnieks katram ieteica sekojošu eksperimentu. Sapulcē visi vienprātīgi nobalso par to, ka kolektīvs nosoda savu studiju biedru par kādu pārkāpumu ( piemēram, kautiņš uz ielas). Pēc sapulces pētnieks aprunājas ar katru dalībnieku, pastāstot, ka situācija sākās ar to, ka kādi huligāni bija uzbrukuši meitenei, bet viņu biedrs tikai šo meiteni aizstāvēja. Taču meitene aizmukusi un uz ielas aizturēts tikai šis „vainīgais”. Lūk, tagad iepriekš tik „vienprātīgi” balsojušais sāk šaubīties. Uz jautājumu – kāpēc viņš agrāk nesāka apšaubīt ziņotāju „lozungu” patiesīgumu, visi atbildēja – „ko es varu zināt…”, „gan jau pārējie zina vairāk, es balsoju tāpat kā citi”.

Aprakstītā sabiedrības ietekmēšanas shēma – ar skaļiem lozungiem apdullināt un izslēgt cilvēkā pārdomas, šaubas pašreizējā Latvijā sastopamies jau biežāk kā padomijā, jo ja agrāk lozungus izmantoja viena – valdošā partija, tad tagad šo pašu paņēmienu plaši pielieto vairāki grupējumi – partijas un t.s. „sabiedriskās organizācijas”.

Vai maz nepieciešams atgādināt aģitāciju par nepieciešamību iestāties NATO, Eiropas Savienībā, kad viens no biežāk lietotiem lozungiem bija „krievi nāk”, „nepieļausim okupāciju” un tamlīdzīgi baiļu radīšanas paņēmieni.

Pēdējos gados esmu ievērojis sevišķi daudz lozungu PRET kādām ražotnēm, PRET hidroelektrostacijām, PRET kādiem uzņēmējiem, PRET augu ģenētisko modificēšanu, PRET izpētes projektu „Daugava – Dņepra”, Raksturīgi, ka šie lozungu izsaucēji izmanto tos pašus vecos padomijas paņēmienus – pēc lozungiem notiek „iedzīvotāju sapulces”, kurās pieņem lēmumus PRET zinātnieku izstrādājumiem, PRET ekspertu darba rezultātiem, taču nekad neesmu manījis lēmumus PRET pašvaldības vai valdības realizēto ilggadējo Latvijas stagnācijas politiku, izņemot „lietussargu revolūciju”. Man šķiet, ka intelekta aizplūšana no Latvijas tikai veicina kādu „lozungu saucēju” vairošanos, jo tukšā, bez domu vidē viegli ir dzīvot ar nepamatotiem viedokļiem.

Vairākas Latvijas pašvaldības ir pieņēmušas lēmumu par „ģenētiski modificēto augu neaudzēšanu”. Ko tas nozīmē?

Faktiski neviens zemnieks šeit vairs nedrīkst izmantot sēklas, jo no kosmosa nākošais radiācijas līmenis arvien palielinās un līdz ar to pieaug varbūtība modificēt caur sēklu jaunos augus un attiecīgi ražu. Nezinošiem iesaku palasīt Latvijas biologu pētījumus jau kopš 70-iem gadiem, kas tika veikti Salaspilī. Toreiz mūsdienu dabisko radiācijas līmeni ieguva speciālās iekārtās, jo bija svarīgi zināt kas notiks uz Zemes pēc iespējamā atomkara (par iespējamām briesmām no kosmosa toreiz nezināja). Pašlaik ozona slāņa deficīts virs mums jau ir līdz 10% un attiecīgi pieaugusi cilvēku saslimstība ar vēzi par 20% (Latvijas ārstu ziņojums) vai 30% (Skandināvijas ziņojums). Naivi ir cerēt, ka šis – pastiprinātais kosmosa starojums neietekmēs sēklas.

Augu ģenētiskā  modificēšanās notiek nepārtraukti un šī spēja ir arī to glābiņš un iespēja izdzīvot globālo izmaiņu apstākļos. Pēc lozungiem un lēmumiem PRET ģenētisko modificēšanu, šim pašam pūlim vajadzētu sniegt padomus zemniekiem – ka viņi noteiks tos izmainītos augus, kas ravēs, kas attīrīs sēklas utt, jo katra iejaukšanās ražošanā prasa jaunus izdevumus.  Nekur un nekad neesmu lasījis šo kaismīgo „vecās Dabas” aizstāvju priekšlikumu – kā tad saglabāt senatnes Dabu, kā neļaut ietekmēt sēklas. Atceros, ka padomijā  „tautas balss” panāca daudzu ģenētiķu „notiesāšanu” un pašlaik Latvijas sabiedrība atkal tiek „uzrīdīta” ģenētikas zinātnei un veselām valstīm, kur ģenētika ir attīstījusies.

Pēdējās nedēļās ir sācies jauns „lozungu saucēju” vilnis „…sargāsim mūsu Daugavu”, kas sevišķi neatšķiras no 90-os gados dzirdētiem saukļiem  PRET elektrostacijām. Raksturīgi, ka „Daugavas – Dņepras projektu” gan par „afēru” nosauc, gan daudzus nepamatotus lozungus PUBLICĒ, gan to baiļu radīšanas mērķis ir jau pieredzētais, gan notiek atsevišķu cilvēku „nomelnošana” ar plikiem apgalvojumiem, ka viņi ir tie „tautas ienaidnieki” un „Dabas grāvēji”.

Man, pamatojoties uz savu dzīves pieredzi, nav grūti šajos lozungu saucējos saskatīt tos pašus kādu grupējumu idejiskos saukļus, bez domu cilvēciņus, kuri to tik zina, ka pašiem vien ir taisnība un viņiem ir bezgala liela vēlēšanās savu „taisnību” nevis izzināt, bet uztiept sabiedrībai. Neviens no tiem PRET rakstītājiem nav zināms kā kādu pētījumu vai realizēta projekta autors.

Tikko izlasīju „Zintniekā” kaismīgu lozungu pilnu Lindas Šmites rakstu „Par mūsu Daugavu” un kļūst nedaudz pat baismi, jo redzams, ka autore ne ar vienu speciālistu nav konsultējusies, bet pašas tehniskās un tehnoloģiskās zināšanas ir labi ja vidusskolas līmenī.

Pieļauju, ka Linda Šmite ir topoša rakstniece (informācija no Google), kura mēģina iet to pašu publiskās atpazīstamības ceļu, ko ar daudzām un sabiedrībai smagām kļūdām dīvaini veica žurnālists un TF vadonis Dainis Īvāns.

Pieļauju, ka katram ir tiesības uz savu viedokli (arī rakstniekiem), bet „viedoklis” vienmēr būs personīgs un tam nav tiesības diskutēt ar speciālistu ARGUMENTIEM. Nedrīkst projektu diskusijā piedalīties nezinis ar lozungiem „PRET” zinošo speciālistu pētījumu rezultātiem. Šo seno patiesību mēs zinām jau no senās Grieķijas laikiem. Mūsdienās nekad un nekur neesmu manījis, ka zinātnieks vai inženieris būtu PUBLISKI KRITIZĒJIS romānu, gleznu vai muzikālu kompozīciju, bet otrādi gan – mākslinieki uzdrošinās lemt par viņiem nesaprastiem tehniskiem projektiem.

Lielākā kļūda lozungos PRET ”Daugavas – Dņepras projekta” ideju ir demagoģiski aprunājot viņuprāt „baismīgās sekas”, kad patiesībā pašlaik ir runa vienīgi par IZPĒTES PROJEKTA REALIZĀCIJU. Zinātnieki un inženieri neko nesāk būvēt un celt bez attiecīgas izpētes un šim darbam parasti tiek atvēlēti 5%-10% no visa projekta resursiem. Bez tiešā mērķa izpētes laikā tiek risināti daudzi un dažādi blakus uzdevumi, tādejādi mēs visi iegūstam ZINĀŠANAS par uzdotā mērķa realizācijas efektivitāti, tiešiem un blakus efektiem.

Ar „plikiem lozungiem” noliedzot „Daugavas – Dņepras” projekta izpēti šie klaigātāji netieši pasaka, ka Latvijā zinošie hidrologi un citi daudzo nozaru pētnieki „mums nav vajadzīgi, jo tāpat visu zinām”. Tādejādi klaigātāji faktisku izstājas PRET zināšanām sabiedrībā, PRET intelektuālā spēka izmantošanu nākotnei.

Tikai pēc „Daugavas – Dņepras” projekta izpētes es būtu spējīgs pieņemt kādu lēmumu un noteikti izpētes laikā daudzviet tiks iegūti lokālai attīstībai interesanti dati. Tāpēc publiski noliegt šī projekta izpēti ir mūsu attīstības noliedzēju patiesais mērķis un viņu metode ir – nepamatota baiļu izplatīšana tāpat kā padomijas laikos.

Lūk piemērs no gudrām un tālredzīgām valstīm – Anglijas valdība jau 2002.gadā pasūtīja vairākām universitātēm pētījumu par iespējamām izmaiņām Pasaules klimatā un kā mainīt mērķtiecīgi saimniekošanu Anglijā. Izrādījās, ka 300 000 ēkas ir jāpārvieto uz augstākām vietām, jāmaina sējumu, dārzu, ganību izvietojums  u.t.t..

Latvijā nekādi hidrologu pētījumi par mūsdienu nokrišņu intensitāti un ģeoloģiskām izmaiņām zemes virsmā nenotiek un to nepieprasa arī  tie, kuri skaļi sevi par „Dabas aizstāvjiem” dēvē.

Man interesanti vērot, ka Latvijā vairāki uzņēmēji tiešām lielos apmēros veica patiesu Dabas atjaunošanu pašreizējos „brūnos tuksnešos” – nedzīvos kūdras ražotnēs.

Šo projektu savulaik noliedza vairāku ministriju eksperti, to neatbalstīja neviens Vides fonds(!) un Latvijas valsts budžets. Neviens „Dabas aizstāvis”  vai „lozungu saucējs” nepievērš sabiedrībai uzmanību, ka pēc Kioto protokola Latvijai par Pasaules Dabas sagandēšanu ar ozonam indīgām gāzēm (aptuveni miljons tonnu/gadā) no kūdras ražotnēm, būtu pēc taisnības katru gadu jāmaksā vairāki desmiti miljoni latu! Savā saimniecībā neesmu redzējis nevienu „Dabas aizstāvi” jau vismaz 10 gadus, bet Valsts līmeņa Projektu veicēji manuprāt pārāk bieži nodarbojas ar pļāpāšanu un klasisko zinātnieku nosodīto „matu skaldīšanu”.

2010. gada 27. maijs           Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors