Prognoze nāk no grieķu val. prōgnosis – paredzējums, kas balstīts uz konkrētiem datiem, piemēram, laika prognoze. Tā rakstīts Svešvārdu vārdnīcā.

Anticipācija nāk jau no latīņu val. anticipatio – spēja paredzēt rīcības, darbības rezultātus, spēja apziņā prognozēt un „modelēt” gaidāmos notikumus.

Līdz šim mūsu sabiedrības politizētie grupējumi – partijas savā rīcībā ja arī izmantoja prognozes, tad tikai tās, kuras bija izstrādātas no pašreizējās situācijas modeļiem kādu jau realizēto sakaru veidā. Tālākos notikumus vienkārši turpināja, nemainot  kādus nosacījumus, piemēram 2000.g. publicētā kādu 20 ekonomistu prognoze ( V.Gavrilova vadībā) par turpmākiem 10 Latvijas attīstības gadiem. Tādas „prognozes izstrādāt”  ir vienkārši – līdzīgi kā varam aprēķināt cik ilgā laikā paveiksim  nākotnē 100 km, ja zinām savu pašreizējo pārvietošanās ātrumu. Ceļā mūs tomēr var „gaidīt” kāds nezināms šķērslis, piemēram, ir lietus laikā izskalots ceļš un būs vai nu jābūvē tilts, jāceļ prāmis vai jāmeklē apkārtceļš. Tad visa iepriekšējā prognoze kļūst nederīga, jo pārtraukts ir iepriekšējais modelis un pieņēmums par šī modeļa darbību vairs neatbilst jaunai situācijai.

Pavisam citādas ir prognozes, kurās izmanto anticipāciju – cilvēka spēju paredzēt gaidāmos notikumus, kad izstrādātā prognozē tiek ņemti vērā arī pašlaik neesoši notikumi, bet nākotnē iespējamie. Pasaulē pazīstamais cilvēku dabisko spēju pētnieks – latvietis Alfrēds Heidoks (grāmata „Brīnumu varavīksne” – krievu val.) jau pirms 2. Pasaules kara aprakstīja cilvēku spējas prognozēt nākotnē iespējamos notikumus un tāpat kā šodienas zinātnieki viņš nonāca pie secinājuma, ka nākotnes paredzējumi ir atsevišķu cilvēku spēja – talants (ko aprakstīja jau grieķu filozofi) un ka paredzējumi vienmēr ir ar kādu varbūtību. Prognožu piepildīšanās varbūtība mainās laikā jo to nosaka darbībā esošo cēloņu kopums un informācijas iedarbība uz cēloņiem. Varam to saprast visai vienkāršoti – zinošais par bedri savā ceļā jau iepriekš izpētīs apkārtceļu variantus un savlaicīgi mainīs maršrutu vai transporta veidu. Savukārt aprobežotais zināšanās labi ja paspēs nobremzēt pie bedres, tad meklēs kādus vietējos vai tālos palīgus, lai aizbērtu bedri, uzceltu tiltu, vai lai atrastu apkārtceļu. Pašreizējā situācija Latvijas valstī labi ilustrē to nezinošo un neprašu ”problēmas” kas pēc savas būtības ir  pašu partiju rīcības radītās sekas ( pars, partis – latīniski grupa, daļa) kā neprāta darbības.

Nesen Latvijas radio bija dzirdama analīze par dažādu politiķu un arī banku speciālistu publicētām prognozēm pēdējos 5 gados un mūsu dzīvē ir pierādījies,  tās visas bija pilnīgi nepareizas, jo neparedzēja pašreizējo finansu krīzi Pasaulē un Latvijā. Tāpat nepareizas izrādījušās pēdējā 1,5 gada laikā publicētās nesenās prognozes par Valsts ekonomikas grimšanu jau šajā krīzes laikā. Tas nozīmē vien to, ka mūsu Valsts arī tālāk tiks vadīta nezināmā virzienā

Cilvēces vēsture, kas daļēji atainota Bībelē, mums māca, ka senās Ēģiptes valdnieki vai 10 gadus esot krājuši pārtiku noliktavās, jo zināja, ka gaidāmi 7 neražas un bada gadi, ja nebūtu pārtikas uzkrājumu. Šobrīd – 2009.g. tas šķiet likumsakarīgi, ka tikai neatkarīgā avīzē „Zintnieks” 2001. gadā tika publicēti vairāki raksti par gaidāmo Pasaules krīzi, par kuru diskutējām ar Artūru Goba un vairākiem zinošiem prognozētājiem. Brīdinājumi par gaidāmo krīzi Pasaulē tika nosūtīti vismaz 2 ministru prezidentiem, Latvijas Bankas prezidentam, visu banku Padomēm. Toreiz jau zinājām ka krīze… „sāksies kā finansu sistēmas krīze ASV, bet jau nākošā gadā tā atnāks Latvijā”…”Pasaules krīzi aktivizēs globālā klimata izmaiņas, politiskās krīzes (karš Irākā, Afganistānā?) un iespējamās  ģeoloģiskās izmaiņas”…”Latvijas situāciju pasliktinās negodīgums valdībā un mazākā mērā negodīgums arī pašvaldībās” … ”Latvijas Valsts neko nedarīs iedzīvotāju labā, kaut daudzi zinās par prognozēto krīzi”…” visvairāk cietīs tās bankas, kuras būs bijušas negodīgas pret Latviju, vietējo ražošanu”… „Latvijā varētu izdzīvot tikai dažas bankas”… „nenoliedzami, ka starpvalstu finansu norēķinu sistēmai sabrūkot būs jāveido jaunas sistēmas, bet pārmaiņu gados efektīva varētu kļūt bartera tipa – preču maiņas tirdzniecība”. Šīs un vēl citas  prognozētās apspriestās toreiz neticamas lietas un situācijas nu jau realizējušās  vai drīzumā vēl to pieredzēsim (sk. publikācijas portālā www.spats.lv ).

Man pašreizējā situācija atgādina 1991.-1992.gadu, kad arī beidzot visi atskārta, ka jau kopš „vērmeles” gada – 1986.gadā (Černobiļ ukraiņu val. ir vērmele) nākošais lielākais notikums būs tās „negodīgās… valsts sagrūšana, kas izveidosies ziemeļos, iznīcinot visu valdnieka ģimeni, kas pastāvēs vien 73 gadus un 7 mēnešu” (sk. N.Zavalīšins ”Nostradamuss”, 1971.g.,Čikāga). Lūk, ja toreizējā Tautas fronte būtu sapratusi, ka PSRS sabrukums ir likumsakarīgs process, nevis kādu ambiciozu politikāņu rīcības rezultāts, tad tālredzīgi rīkojoties, varētu daudz mazāk tauta un jaunā valsts zaudēt. Taču toreiz šķiršanās iznāca kā kādās aprobežota naidīguma pārņemtās kašķīgās ģimenēs, kur katru lietu pat iznīcina, lai tik netiktu tai otrai pusei.

Sekojoši likumsakarīgs bija Latvijas ekonomiskas un morāles pagrimšanas process, jo šeit pārsvaru guva ļaunuma diktētais īpašumu un finansu varas sagrābšanas mehānisms, ko realizēja caur partokrātisko varu. Der atcerēties, ka ļaunums pēc grieķu domātāju (Platons u.c.) aprakstiem rodas sabiedrībā tad, ja kāds citam ko atņem un tam aplaupītajam nav iespēju pēc tiesas un taisnības savu atgūt (sk. Šarls Luijs de Monteskjē „Persiešu vēstules” par troglodītu valsti 40 – 48 lpp.). Lūk, varu sagrābušās partijas joprojām domā kā visu ekonomisko smagumu uzkraut tautai, vienkārši ar pašu veidoto likumu palīdzību visu vai gandrīz visu atņemot. Jau kopš šīs Latvijas pirmsākumiem 1991.g. šeit nevienu valdošo neinteresēja tādi jēdzieni kā darba tikums, pārticība no sava darba augļiem, ģimenes un tautas attīstība, utt.. Faktiski Latvijā izcili spilgti pašlaik tiek pastiprināta mūsdienu lielākā pretruna sabiedrībā – pretruna starp laukiem un pilsētām. Jau G.Merķelis pierādīja, ka tautu visos krīzes gados (ražošanas bankroti, kari) pilsētas glāba vien lauki ar savu darbu, jo uzkrātais zelts ātri vien tika notērēts sadārdzinātai pārtikai, bet valstu sadrukātā nauda strauji zaudēja savu vērtību.

Daudzi interesējas par jaunākām prognozēm, zinošo rekomendācijām, jo nu jau vairs nav šaubu par senāko prognožu paredzēto krīzi Pasaules mērogā.

Analīzei noderīgas ir sekojošas tēzes 2009.g, kas radītas balstoties uz anticipācijas spēju:

–    Krīze pasaulē turpināsies.

–          Nākošais ASV finansu kritums (US$ vērtības krišanās) būs jau nākošgad, bet to iezīmēs vēl šī gada informācija.

–          Ekonomiskie sakari Pasaulē tiks ievērojami traucēti 2010.gada vidū.

–          Latvija arī nākošam Pasaules krīzes posmam nav sagatavojusies, jo pašlaik risina tikai valsts pārvaldes problēmas.

–          Svarīgāka kļūs reģionu pašu nodrošināšana, pašaizsardzība, pašfinansēšana – pašu pietiekamība.

–          Pārtika – primārais Latvijas jautājums.

–          Dzīves vietas, rīdzinieku izceļošana ( ārzemes, lauki).

–          Siltums un dažādi enerģiju nesēji trūks galvenokārt pilsētās.

–          Latvijas centrālā vara nespēs veikt valsts pārvaldi partokrātiskās varas mehānisma dēļ (struktūra, mehānisms, padomiskā bezatbildība).

Uzdevumi:

–          Pilsoņu pienākums ir stiprināt ģimeniskās saites līdz 2. radniecības pakāpei.

–          Katrai paplašinātai ģimenei jāspēj nodrošināt sevi ar pārtiku.

–          Sagādāt enerģiju (malka, pārtika) rezerves ilgstošam laikam.

–          Nepieciešama savstarpēja izglītošanās par tautas izdzīvošanu 1. un 2. Pasaules kara gados.

–          Vairāk domāt par bartera veida tirdzniecību starp reģioniem un valstīm (jāmaina likumi).

–          Tuvā un tālā transporta nodrošināšanas jautājumi.

–          Principiāli jāatsakās no partokrātiskās varas mehānisma valsts pārvaldē un jāpāriet uz speciālistu – profesionālu vadību.

–          Jāpastiprina drošība pilsētās un laukos jāaktivizē Zemessardze.