Koru sadziedāšanos –  Dikļos 31. maijā gaidot

Umurgas kapos kopš 1868. gada guļ akmens ar uzrakstu „Pastor Georg Neiken”, kuru Latvijas inteliģentā sabiedrības daļa vairāk piemin kā koru kopā sabraukšanas organizatoru un sadziedāšanās veicinātāju, kas tagad pārveidojušies par mūsu tautai raksturīgiem Dziesmu Svētkiem.

Juris Neikens 10 gadus kalpoja par Umurgas un Dikļu mācītāju un 1984.gadā Dikļos sasauca apkārtējo 8 draudžu 120 dziedātājus trešajos Vasarsvētkos uz kopīgu sadziedāšanos. Nākošā gadā līdzīgu sadziedāšanos viņš sasauca Matīšos, bet 1986.g. – Rūjienā, kur esot gan sākusies pašlaik arī vērojamā ”tradīcija” – skandāli sabiedrībā.

Izstudējot pieejamo literatūru par J.Neikenu, nekur nav atrodams pamatojums – kāpēc tieši šeit, šajā vietā notika pirmā sadziedāšanās. Daži autori gan zina nostāstu, ka tur parkā bijis kāds liels akmens, pie kura J. Neikens esot sacerējis savas runas vai arī ilgi sēdējis pārdomās.

Mūsdienās, kad zinātnieki jau pēta cilvēka Saprāta darbības tālākās sasaistes ar Zemes enerģijām, raksta par Zemes Spēka vietai  raksturīgo enerģiju rezonansi ar cilvēka 7 čakrām, par Zemes Spēka vietas specifisko lomu attīstot talantus, uzlabojot kontaktus ar cilvēka būtību – Garu Pasaules informācijas Sistēmu (sk. www.spats.lv), rodas pamatots jautājums – vai J. Neikens ko nebūt no mūsdienu zināšanām nojauta un vai viņam intuīcija nepateica priekšā ļoti mūsdienīgu risinājumu?

Zināms, ka skaņas, dziedāšana dažādās vietās izsauc atšķirīgu ietekmi uz dziedātāju, jo sirds un aorta ir kā rezonators, kas labi reaģē uz skaņu. Ja dziedāts tiek vietā, kur skaņa rezonē ilgāk par dziedāšanu (speciālas telpas – Tempļi, Dabas Svētvietas), tad attiecīgi arī sirds vibrē līdzi skaņai un dziedātājs sajūt neizprotamu dvēseles pacēlumu, ko dēvē arī par „sirds un Dvēseles attīrīšanos”.  Senajā Eģiptē priesteri ar melodijām un dziesmām turienes vergu tautai iedvesa brīvam cilvēkam atbilstošu dvēseles stāvokli, ārstēja no daudzām slimībām un pat invaliditātes. Dabā šādas vietas mūsdienās parasti ir nosauktas par Zemes Spēka vietām, bet agrāk tās sauca – Svētvietas, Jāņu kalni, Zilie kalni. Daudzās Pasaules tautās Zilie kalni ir pazīstamas kā vietas, kur sevišķi svarīgi ir sanākt 4 gadalaiku svētku dienās un tāpēc tās visur tāpat arī dēvē par Svētvietām vai sakrālām vietām, kur tauta demonstrē savu talantu attīstību, kā ziņojumu Mātei – Zemei. Tagad zinām, ka te svarīga loma ir Dr. W.O. Schumann vārdā nosauktiem viļņu ( 1-100 Hz diapazonā) rezonansei, kas izteikti Zemes Spēka vietās un ir starp Zemi un jonosfēru, ietekmējot smadzeņu sistēmas elektromagnētisko ainu.

Svētvietās ir specifiska enerģiju struktūra, kur centrā ir 2-4 m diametrā centrālais aplis, kura enerģiju varam salīdzināt ar balto gaismu.

Apkārt ap šo centrālo apli ir 7 gredzeni ar dažādu enerģiju frekvenci, kas salīdzinot ar balto gaismu izskatīsies kā 7 krāsas gredzeni – kā varavīksne (arī gammā ir tieši 7 skaņas). Šeit katra gredzena enerģijas rezonē ar cilvēka 7 enerģiju centriem – čakrām, kuras savukārt būtiski ietekmē visa organisma emocionālo un fizisko stāvokli.

Jau pērnā gadsimtā pētnieki pierādīja, ka skaņas būtiski ietekmē smilts graudiņu savstarpējo stāvokli, izveidojot specifiskas struktūras, skaņa un cilvēka doma ietekmē ūdens struktūru tik ļoti, ka ūdenim pārejot ledus kristālos, izveidojas vairāk vai mazāk simetriskas struktūras. Tāpat dziedātājiem organismā esošas ūdens molekulas uzņem psihisko dziedātāju enerģiju un cilvēks harmoniski iekļaujas vidē.

Apsekojot Dikļos mūsdienās izbūvēto estrādi ar biolokācijas metodi, tur no Neikena laikiem palikušās „dziesmu enerģiju iezīmes” neatradu, bet tās pilnībā parādījās pie tautā iesauktā „Neikena kalniņa”. Tā piekājē rodama centrālā enerģiju stara ( Baltā enerģija) vieta, kur stāvējis (vai tai vietai blakus – pieres čakrai atbilstošā gredzenā) diriģents. Koristi un līdzdziedātāji ir izvietojušies apļveidīgi uz Neikena kalna un tam pretī pļaviņā, ar savu dziesmu uzlādējot centrālo Staru. Faktiski te ir iespēja dziedātāju domu, jūtu pasaules „nosūtīšana” pa Enerģiju staru uz mūsu Garu Pasauli, no kuras esam atnākuši uz Zemes dzīvi un kur arī nonāksim, kur mūs jau gaida daudzi draugi.

Skaidrs, ka arī šodien mums vajadzētu ievērot toreizējās zināšanas un vismaz kādiem koriem būtu jāļauj dziedāt šajā Svētajā vietā. Tā vietā organizatori parasti koristus savāc netālu esošā estrādē, kur notiek mūsdienīgā manierē „priekšā dziedāšana” – kā kāda atrādīšanās neesošam cenzoram.

Kādos vīru koru Dziesmu svētkos organizatori pat veda visus korus taisnā ceļā pāri šai Svētvietai kā kādās demonstrācijās un man  likumsakarīgi šķita tas, ka pēc tam liela daļa koru ielūza skatuvē. To redzēja skatītāji un Ministru prezidents. Tikai viņi nezināja iespējamo Cēloni – Neikena Svētvietas zaimošanu. Laimīgi, ka nedaudz cieta tikai viens korists. Tajos Svētkos no ieiešanas Baznīcā mani atturēja kāds neredzams ārējs Spēks kā Intuīcija un mums ārpusē pievienojās vēl vairāki dziedātāji, kuriem Baznīcas telpās kļuva slikti.  Cēlonis izrādījās tās melnās akmens šķembas, kas iestrādātas apmetumā, jo tie ir bijuši kapakmeņi, bet sadrupināti un iemūrēti Baznīcas sienā. Šādas muļķības varēja iedomāties vien kādos zināšanu tumsības laikos. Nav jau nemaz tik grūti šos nelaimes vēstnešus izkalt un iemūrēt ko citu.

Jāatgādina Svētā Augustīna mācība no 1.g.s., ka kristiešiem ievedot savu ticību Anglijā nevajag postīt iepriekšējās Svētās vietas, bet to centrā vajag celt jaunās Baznīcas… Latvijas teritorijā samērā maz Baznīcu cēla zinošie, bet kapu akmeņu uzkrātā  bēdu, skumju un sāpju enerģija nav  piemērota šim templim.

Kādos Dziesmu svētkos Dikļos jau  mēģinājumu pārtrauca uznākušais lietus. Koris „Vecie draugi” kopā ar Lauksaimniecības Universitātes vīriem ieradās netālu esošā Zilā kalnā un turienes Svētvietā dziedāja piemērotas, enerģētiski spēcīgas dziesmas. Gandrīz vai pa jokam palūdzam šai Svētvietai palīdzību – atvirzīt lietu no Dikļiem, uz ko blakus esošās ekskursantes no Valmieras sirsnīgi ieteica tos novirzīt uz Valmieru, kur neesot lijis jau 2 mēnešus. Novērojām, ka tiešām virs Dikļiem melnie mākoņi samazinājās un tie pagriezās uz Zilā kalna pusi – t.i. Valmieru. Kad atbraucām Dikļos, tur jau spīdēja saule, bet ielas bija noskalojis tikai tāds paīss bet spēcīgs gāziens. Nākošā dienā avīzes rakstīja, ka Valmieras rokmūzikas festivālu esot sabojājis lietus, kas vakarā sācies un lijis līdz vieniem naktī, kaut Dikļos vīru koriem vairs nenolija ne pilīte, bet lietus  pajauca tik pēc koncerta ieplānoto balli.

Interesanti ka arī citu Svētvietu tuvumā dziedot koriem, novēro dīvainas parādības. Tā Tukumā aizpērn koru dziedāšanas laikā bija saulains, kaut netālu visu laiku lija, bet pēc koncerta sākās tāds lietus gāziens, ka daži uz autobusu gāja jau peldkostīmos. Braslavā kādos Jāņu ielīgošanas vakarā 22. jūnijā dziedot dziesmu „Saule, Pērkons, Daugava” virs dziedātājiem nogranda patiess pērkons kā zīmīga atbilde koristiem.

Manuprāt Jurim (Georgs) Neikenam bija  intuīcijas talants un viņš labi zinājis šīs Svētvietas lielo nozīmi un to arī prasmīgi izmantojis, sacerot runas, pārdomājot sarežģījumus dzīvē un tieši tāpēc Svētvietā tika organizēta koru sadziedāšanās. Pilnīgi iespējams, ka vēlāk par „organizatoriem” uzradās tādi, kuri neko tamlīdzīgu nezināja un nejuta un tas neizbēgami noveda pie konfliktiem un Dziesmu Svētku idejas kropļošanu.

Tā nu tagad no mūsu Dziesmu un Deju Svētkiem ir pazudis viens no slepeniem Neikena idejas spēkiem – sasaiste ar dzimtās Zemes enerģijām un dziesmas,  deju rituāli ir pārvērtušies par kādu „atrādīšanos”.

Andris Ansis Špats , korī „Vecie draugi”, tehnisko zinātņu doktors, Bīriņos