Beidzot masu informācijas līdzekļos sāk parādīties raksti par zemnieku izmisumu, bet kad vismaz 10 gadus zemnieki par savu darbu saņēma labi ja minimālo algu, kad simti un tūkstoši pameta lauku sētas un devās emigrācijā – tad gan mūsu informatori dziļdomīgi klusēja. Jā, reālās dzīves izkropļošana masu informācijas telpā nāk jau no padomijas laikiem, tāpat kā zinošo cilvēku domu noklusēšana.

Paskaitīju savā datorā lauku problēmām veltītos rakstus un atrodu tur vismaz 17 rakstus, kas ir saistīti ar to, ka Pasaulē šajā desmitgadā (2000.-2010.g.) iespējama kārtēja globāla mēroga krīze un tāpat kā iepriekšējā gadsimta 30-os gados lielpilsētās būs bada draudi, sevišķi Valstīs, kur būs iznīcinātā stratēģiskā aizmugure – pašu ražotā pārtika. Šie mani raksti tika piedāvāti dažādiem laikrakstiem – gan rajonos, gan Rīgas politiskos laikrakstos, bet tie netika publicēti.

Savulaik studējot lielā domātāja G.Merķeļa rakstus atradu tālredzīgu apcerējumu, kurā viņš pierāda, ka stipras lauku sētas ir vienmēr glābušas pilsētas dažādu krīžu laikā, piemēram, karu laikā, pēc manufaktoriju bankrotiem pilsētās. Savukārt mūsdienu zinātnieki ir pierādījuši, ka lielākās sociālo grupu pretrunas pašlaik ir starp pilsētām un laukiem, ka pilsētnieku veidotās valdības ir spiestas saviem vēlētājiem gādāt arvien lētāku izdzīvošanu, ko dara ekonomiski apspiežot lauku zemniekus. Lielvalstis par ārkārtīgi niecīgu cenu iepērk nabadzīgo – agrāro valstu produkciju un to uzskata par „normālu tirgu”. Skaidrs, ka šāds negodīgs tirgus mūžīgi pastāvēt nevarēs un šajā gadu desmitā bija jāsākas novecojušās finansu un ekonomikas sistēmas sagraušanas process Pasaulē. Tāpēc loģiski, ka sākoties Pasaules krīzei novājinātie Latvijas lauki nespēs uzturēt lielpilsētu Rīgu. Turklāt, daudziem pilsētniekiem pazudīs iespēja sevi un dzīves vietu uzturēt plaša bezdarba apstākļos. Skaidrs, ka tad Latvijā atsāksies tādu pašu laupītāju bandu sirojumi, kas notika deviņdesmitos gados un toreiz tikai Zemessardzes nodibināšana un laucinieku apbruņošanās apturēju pilsētnieku bandas no tālākiem iebrukumiem lauku sētās.

Pašlaik Latvijā parādās visas iepriekšējo politiķu pieļautās un apzināti veiktās aplamības, kas novedušas pie lielas zemnieku daļas gatavību sacelties un demonstratīvi protestēt. Pagaidām zemnieki maz izmanto citu valstu pieredzi, jo tikai uz ceļiem demonstrē savu vareno – par dārgiem banku kredītiem pirkto tehniku un atklāti prasa Valdībai – „palīdziet mums cīņā par izdzīvošanu, atvieglojiet banku prasības, iemāciet pārstrādātājus būt godīgiem…”. Šodien (28.janvārī, 2009.g.) pat Zemkopības ministrs demonstrē savu nespēju saprast situāciju, jo viņam neesot skaidrs – „kāpēc kombinātiem  pazeminot piena iepirkuma cenas, veikalos piena

cenas nekrītas?”

Kam pieder tirgus?

Šīs Valsts pirmais noziegums pret pašu laukiem un lauciniekiem bija tad, kad atdaloties no PSRS jaunie politiķi slēdza robežas un lauza tirdzniecības līgumus, aizbildinoties ar bandītismu, kad patiesībā politiķi vēlējās vien iznīcināt organizēto tautu laukos, kas viņus pārbiedēja 1991.gadā ierodoties Rīgā ar savu tehniku.

Atgādinu, ka toreiz Valsts un arī politiskās partijas neviena neizteica tautai pateicību, bet lauku tehniku „palūdza” klusi un slepeni pa naktīm „izvākt no Rīgas”.

Man no ASV atbraukušais konsultants – ekonomikas zinātnieks Džons Švarcs, kura darbu Latvijā finansēja ASV Zemkopības departaments ar izbrīnu konstatēja, ka Latvija ir sagrāvusi ļoti izdevīgo Krievijas tirgu, ka šejienes valdnieki nesaprot to, ka …”dolārs no krieva, ebreja vai arāba ir un paliek tikai 1 dolārs”. Tirgojoties ar dažādām valstīm nav svarīga pircēja politiskā vai reliģiskā pārliecība un ASV konsekventi daudz dara lai nonāktu Ķīnas tirgū. Bet bez tirgus neviena lauku saimniecība nevar izdzīvot. Tikpat vieglprātīgi Latvijas politiķi atļāva Latvijā ievest dažādu importa pārtiku, kas bija pārsaldēta ES saldētavās, BET… tādejādi iznīcināja pašu zemnieku ražošanas iespējas. Pēc 1992.g. kļuva zināmi daudzie fakti, kas liecināja par tautas veselības straujo pasliktināšanos, ka palielinājās mirstību par 4000 gadījumiem virs bioloģiskās normas un pat tas neapturēja sliktās pārtikas plūsmu. Lūk jau 240 miljonu Ls gadā tauta atstāj aptiekās, jo „lētā pārtika” ir novedusi pie imūnās sistēmas pavājināšanos tautā. Ar pusi no aptieku „zāļu naudas” (120 milj. Ls) pietiktu, lai nopietni attīstītu lauku saimniecības. Zinu, ka neārstējamu tuberkulozi var pat pieveikt regulāri tikko slauktā piena ( līdz 2 st pēc slaukšanas) dzeršana, bet pienu aizliedza zemniekiem tirgot rūpējoties par „savējo pārstrādātāju peļņu”.

Nākošais „cēliens” lauku iznīcināšanā tika paveikts klusībā ministriju kabinetos, izveidojot noteikumu rindu, kas zemniekiem Latvijā faktiski atņēma tiesības uz savu produktu, aizliedzot tos brīvi tirgot pilsoņiem, ēdnīcām Valsts iestādēs (skolās, bērnu dārzos, slimnīcās) un restorāniem. Tas tika paveikts aizbildinoties ar kādiem ES noteikumiem, kurus mums pat nerādīja, bet tajā pašā laikā politiķi Zemkopības ministrijā „aizmirsa” savas tiesības un pienākumu reģistrēt ES mūsu tautas nacionālos ēdienus un dzērienus, oriģinālās tehnoloģijas ar ko mēs droši varētu iet ES tirgos bez kādām  kvotām.

Lūk, lasu pašlaik ziņas no Amerikas laukiem un tur dažādas struktūras dara daudz lai „atgrieztu tirgu fermās”, kas nozīmē vien to, ka mērķis ir izvairīties no starpniekiem, pārpircējiem starp zemnieku un pircēju pilsētās. Šāda atjaunotā senā tirgošanas sistēma dod labumu pilsētniekiem, jo viņi daudz lētāk var nopirkt labu un veselīgu pārtiku, kas mazinās slodzi uz Valsts sociālo palīdzību. Otrkārt, tiešais tirgus palīdz arī zemniekiem, jo viņi saņems patieso produktu tirgus cenu, ne kādu pārpircēju noteikto – par viņu peļņas daļu samazinātu, treškārt, straujas inflācijas apstākļos zemnieks saņems tieši šī brīža cenu, ne kādu pasen novecojošo aizkavēto maksājumu no pārstrādātājiem. Skaidrs, ka šādā situācijā pārstrādātāji būs spiesti iztikt ar to produktu pārpalikumu, ko viņiem piedāvās krīzes situācijā zemnieki, bet tas prasīs maksimāli ekonomiski strādāt visiem pārstrādātājiem no kuriem izdzīvos tie lētākie.

No citām Eiropas valstīm saņemu ziņas, ka tur arvien populārāki kļūst zemnieku autoveikaliņi, zemnieku veikali pie maģistrālēm un tas ir tas pats ceļš – atgriešanās pie tiešā tirgus starp zemnieku un pircēju pilsētās.  Jau vairāki zemnieki arī Latvijā ir nokārtojuši daudzas radītās mākslīgās formalitātes un atsāk paši tirgot veselīgo pienu. Zemnieks iegūst 2,5 reizes vairāk par litru svaiga piena, bet pircējs dabū daudz bagātāku pienu par ½ cenu. Saprotams, ka zemniekam pieaug darba un tas kļūst sarežģītāks, taču tā ir izeja no pilnīgas pagrimšanas.

Ļoti ceru, ka pašreizējie lielveikali drīz viens pēc otra bankrotēs, ka zemnieki kopīgi atjēgsies un nepiekritīs to diktētām ārkārtīgi zemām iepirkuma cenām. Der atcerēties vēsturi un laukos pirmie zemnieku kolektīvie nemieri tika aprakstīti Amerikā jau pērnā gadsimta 20-os, 30-os gados. Tad zemnieki pat izlēja pienu zemē, atteicās kolektīvi atdot savu produkciju pārstrādātājiem. Rezultātā Valsts izdeva noteikumus – kā pircēja dolāram ir pareizi jāsadalās starp dažādiem starpniekiem. Interesanti, ka jau pērnā gadsimtā saprata – līdz zemniekam ir jānonāk 30% -50% no pircēja izdotās naudas. Latvijā pašlaik labi ja 10% – 20% pircēja naudiņas nonāk pie zemnieka, jo viņš kā nolēmētais piekrīt visam, ko diktē pārstrādātājs un tirgotājs, turklāt vēl sola baņķierim lielāku peļņu par paša ģimenes darba algu. Latvijā pat nemēdzam analizēt – kurp un par ko aiziet pircēja izdotā nauda pārtikai, jo tad mēs redzētu, ka daudzkārt lielāka naudas daļa aiziet… valsts „budžetnieku” armijas uzturēšanai, bet zemnieks par savu darbu saņem daudzkārt mazāk kā šejienes liekēžu bars.

Pašreizējās Latvijas politiskie vadoņi „izdomāja”, ka Latvijas laukos ir jārada jaunie „budži”, jeb „nacionālie baroni” un viņu modernā tehnika izkonkurēšot pašmāju naturālās saimniecības. Šim mērķim tika atdota lielākā daļa SAPARD programmas naudas, lielākā daļa subsīdiju naudas un dažādas Valsts palīdzības kreditēšanai, ES „palīdzība” par ārkārtīgi dārgās modernās fermu tehnikas pirkšanu (tikko atklāja jaunu lielfermu, kur 1 gotiņas vieta izmaksāja pat 5000 Ls un tā labi ja atmaksāsies 15 gados, kad kredīta procenti būs pieaudzējuši izmaksas dubultīgi). Ekonomikas zināšanās aprobežotais zemnieks garantē valstij un arī bankām nesamērīgi lielu peļņu. Tirgus pieprasījuma analīze un tam atbilstošais fermu skaits Latvijā netika regulēts. Citās valstīs to veica arī profesionālās apvienībās.

Svaigs piemērs no ASV, kur pavisam nesen pārprodukcija radās dzērveņu nozarē, kur līdz 2000.gadam bija liela peļņa. Lielsaimniecības un lielie uzņēmumi strauji investēja lielus resursus, neziņojot par stādījumu paplašināšanu un nonāca pie pašu „sasistās tirgus siles”- pārprodukcijas. Bija vajadzīgi vairāki drakoniski tirgus ierobežojumi uz saimniecību, strauja ārējo tirgu meklējumi un attīstība. Tikai pērn cena par ogu ražu Amerikā nonāca visai izdevīgā līmenī. Taču tagad ASV valsts piedāvā dotācijas tiem, kas vēlas uzlabot un atjaunot savus laukus ar grantu veidu (neatmaksājama palīdzība 25 000$ par 1 ha), kādu Latvijas zemnieki nekad nesaņema pat par stādījumu izveidi.

Latvijā politiski tika radītas monokultūru saimniecības, kuru kaitīgā ietekme uz Dabu jau sen ir pierādīta (lielās cūku un govju fermas, smagā augsni sablīvējošā tehnika laukos utt.). Jau iepriekšējās Pasaules krīzes esot pierādījies (pēc Dž. Švarca stāstījuma), ka visriskantāk ir lauku saimniecībā attīstīt tikai vienu ražošanas nozari, jo to var darīt tikai stabilos ekonomiskos un tirgus apstākļos. Krīzes situācijā katram lauksaimniekam ir jābūt vismaz 3-4 nodarbes veidiem – kā glābšanas plostam ir jāiztur virs ūdens pat ja pārplīst 1, 2, pat 3 pontoni. Līdzīgi zemniekiem ir jābūt vairākiem tirgus produktiem un tirgus veidiem, jo ja „nestrādā” tirgus uz austrumiem, tad jābūt tirgum uz dienvidiem, ziemeļiem, bet ne tikai politiķu ierobežotais virziens – tikai uz rietumu ierobežoto tirgu.

Kāda ir saimniecības optimālā vērtība?

Dažādas ir metodes kā novērtēt izdzīvot spējīgas saimniecības optimālo lielumu, jo dažādi var būt optimuma kritēriji. Piemēram, pilsētnieki prasīs – ražot pēc iespējas lētāku pārtiku, bet šādā saimniecībā ievērojami pasliktināsies pārtikas kvalitāte. Varam pievērst galveno vērību produktu kvalitātei no bioķīmijas viedokļa, bet citādi kritēriji būs, ja saimniekošanas efektivitāti vērtēsim no Dabas saglabāšanas viedokļiem, jo šajā zemē būs jādzīvo arī bērniem, mazbērniem. Visai atšķirīgs var būt optimuma rādītāji no prasības – izdzīvot kā ģimenei un saimnieciskai vienībai un kā attīstīties Pasaules finansu un ekonomikas krīzes laikos. Diemžēl, bet šāda – paplašināta analīze lauksaimniecībā nekad Latvijā nav bijusi, vismaz nebija lasāma.

Vērojot lielsaimnieku varenās tehnikas demonstrācijas uz ceļiem, neviļus salīdzinu to ar 3 nelieliem motoblokiem savā saimniecībā ar kuriem spēju paveikt darbus jau 10 ha dižbrūkleņu stādījumos. Protams, reizēm iznomāju ekskavatorus, pašizgāzējus, skaidu kliedētājus, bet to noslodze, rēķinot uz visiem gadiem bija niecīga – labi ja dažas dienas gadā. Tātad, šāda tehnika manā saimniecībā, kurā stādījumi pēc starpvalstu vērtību skalas jau pārsniedz miljons eiro, nekad nebūtu atmaksājusies un ja būtu paklausījis ZM speciālistu uzmācīgiem mudinājumiem – ņemiet kredītus, pērciet tehniku, saņemsiet Eiropas naudu, tad tāpat kā viņi būtu bankrotējis. Jāpiezīmē, ka mana saimniecība nesaņēma atbalstu meliorācijas sistēmas remontiem, fašinu ceļu būvei, jauno stādījumu uzturēšanai atbilstoši integrētai audzēšanai, jo izrādās ka Latvijā t.s. „pārējās zemes” neesot lauksaimniecības zemes un šīm kultūrām Valsts atbalsts nepienākoties (kāds absurds!). Tāpat man kā zinātniekam ir liegta jebkāds valsts atbalsts eksperimentālam darbam, jo Latvijā Valsts zinātniekus finansē vien tad, ja viņi atrodas kādās institūcijās kur vienkopus strādā vismaz 10 zinātnieku. Skaidrs, ka Einšteina līmeņa vientuļie pētnieki Latvijā netiktu atzīti.

Protams, sen labi saredzu tos daudzos absurdus Latvijā un sevišķi lauksaimniecībā un saprotu, ka to rada politisko vadoņu zemais zināšanu līmenis un nespēja veikt intelektuālu darbu, bet… līdz šim neesmu lasījis gandrīz nevienu analītisku zinātnieku rakstu, jo tie „iegūla” pašreizējās politiskās cenzūras radītos papīrgrozos un to katrs, kas lasa šo rakstu var pārliecināties, jo nedz „LA”, nedz mans rajona laikraksts to pilnībā nepublicēja, pat neatbildēja…

Ekonomika Pasaulē visur ir līdzīga. Jau Latvijas (pirmskara) Banku likumā bija noteikts, ka banku maksimālā attaisnotā augļošana ražošanai ir 8%/gadā, ka pie lielākiem nosacījumiem kredīta ņēmējam bankrotējot, vaina ir jāuzņemas bankām. Ja Latvijā darbotos pareizi ekonomikas likumi tad, pirmkārt, zemnieki nekad nepiekristu laupītāju prasībām – maksāt virs 10% gadā par kredītu, otrkārt, valstij bija jāierobežo banku alkatība ar skaidrojumiem un maksimālo peļņu bankām. Lūk, ASV lauku kooperatīviem arī ir ierobežojumi dividenžu saņemšanai – ne vairāk par 8% no peļņas. Lauku ekonomikas zinātnieks Dž.Švarcs paskaidroja, ka lauksaimniecība vienmēr un visur ir atkarīga no Dabas un jārēķinās, ka normāli saimniekošana var patstāvīga kļūt pēc 15 – 20 darba un attīstības gadiem, ka vismaz 3-4 gados ir jārēķinās ar mazu vai sliktu ražu.  Tāpēc lauku kredītiem nekad nedrīkst būt lielāki procenti par 8% -10% un to ir jāregulē Valstij (tas esot sevišķi svarīgi!).

Zināms, ka daudzi pašreizējie lielsaimnieki ir piekrituši uz nepamatoti lielu banku augļošanas peļņu, ko veicināja arī Zemkopības ministrija sniedzot garantijas bankām un citādus atvieglojumus. Latvijas situācijā ir absurdi tas, ka atbildība par šiem kredītiem joprojām tiek uzlikta zemniekam, kaut kredīta līgumu analizēja arī banku speciālisti un viņiem jau nu gan bija jāzina senie speciālistu brīdinājumi par Pasaules finansu sistēmas krīzi. Faktiski šobrīd, līdzīgi kā Amerikā Lielās krīzes gados, bankrotējušās fermas ir jāatdod bankām un tām būs vien jāmeklē nomnieki, bet arī tie būs jau mācīti no iepriekšējo zemnieku pagrimuma un nevēlēsies iet riskantā nodarbē. Naiva, manuprāt ir lielsaimnieku cerība, ka kāda vienreizēja finansu palīdzība viņus glābs, ja zemnieku produkcijas iepirkšanas sistēma paliek tā pati vecā – netaisnīgā. Ja valsts šiem lielsaimniekiem palīdzēs tieši sedzot viņu parādus, skaidrs, ka cietēji kļūs visi citi zemnieki, kuri tikai ar pašu darbu vien attīsta savu saimniecību.

Tādejādi kārtējo reizi šīs valsts vadītāji var pazemināt mūsu visu kopējo spēju izdzīvot Pasaules krīzes laikā.

Mani interesē – kā Latvijas Valsts struktūras, piemēram,  Ārlietu ministrija un tās pārstāvji ir palīdzējuši mūsu tautai attīstīties un sagatavoties Pasaules krīzei, ko rekomendēja dāsni apmaksātais Informācijas dienests? Ja liels diplomātu un ierēdņu bars tiek uzturēts, tad laiks arī no šiem „runu vīriem” prasīt – vai viņi laicīgi valsts vadību brīdināja,  ko viņi ir veicinājuši, kā palīdzējuši attīstīt ārējo tirdzniecību. Tas taču skaidrs – ja mēs kā tauta ar saviem izstrādājumiem būsim vajadzīgi citām tautām, tad arī varēsim rēķināties ar viņu sapratni un palīdzību.

Dīvaini ir politiķu spriedelējumi ka tikai ar jaunu lielu parādu sev, saviem draugiem un lielajam valsts ierēdņu baram varēs izvest sen jau apsolītā labklājībā mūsu tautu, kad labi redzam to bezcerīgo nākotni, kas jau pasen tika gatavota vietējiem lētticīgajiem kā samaksa par uzticēšanos pašmāju laupītājiem un bezprāšiem Valsts vadībā.

Lielākās problēmas tūlīt sāksies pilsētās, jo zaudējot darbu, radīsies tūkstošiem ģimeņu bez iztikas līdzekļiem, kas strauji samazinās arī pārtikas preču pieprasījumu.

Ko darīt?

Mākslīgi radītu lielsaimniecību zemā dzīvotspēja krīžu situācijā ir jau pasen labi redzama, jo tām ir līdz šim palīdzēts ar lielām budžeta naudām „novākt graudu ražu”, kad mazās saimniecības pašas novāca visu ražu ar niecīgiem zaudējumiem. Arī pašlaik mazo un nelielo govju fermu īpašnieki aktīvi nonāk pilsētu tirgos un spēs izdzīvot, piedāvājot tieši pircējam savu vērtīgo produkciju. Daudzas lielās saimniecības un lielfermas agri vai vēlu bankrotēs un visnepareizākais būtu to mākslīgā „stutēšana” ar budžeta resursiem, paklausot pašreizējām lielsaimnieku vaimanām. Ja saimnieki paši kopā ar Valsti ātri nevar atrast pienam un piena produktiem ārējo tirgu, piemēram, atjaunojot eksportu uz austrumiem, tad nav vērts vilkt agoniju garumā.

Viens no tālredzīgākiem risinājumiem būtu lielo saimniecību nacionalizācija – zemju atpirkšana, jo to varētu sadalīt nelielās izdzīvošanai noderīgās platībās (2-5 ha), kurp varētu pārcelties strādāt spējīgās pilsētnieku ģimenes uz nomas un tālākā izpirkuma noteikumiem.

Otra iespēja – veidot kopuzņēmumus ar perspektīviem produktu tirgiem (ticami – jaunie bartera tirgi, piemēram, sviests pret minerālmēsliem) Baltkrievijas, Krievijas kolhoziem, kur ieguldīt mūsu zemnieku tehnoloģiju un zināšanas.

Ja Eiropas Savienības noteikumi nepieļauj saprātīgu preču apmaiņu bartera veidā (tikai tā zemnieks var saņemt līdzvērtīgu nepieciešamo izejvielu vai enerģijas nesēju) ārpus ES, tad jāierosina referendums par Latvijas izstāšanos no ES.

Valstij ir jāpārskata nodokļi attiecībā pret pašu ražoto pārtiku un to iekasēšanas pamatojumi.

Valstij ir jāmaksā zemniekam par CO2 utilizāciju ar zaļiem laukiem no tās naudas, ko maksā ražotāji par CO2 izmešiem (pēc Kioto protokola).

Valstij ir jārod spēks radīt dzīvotspējīgus reģionus laukos un tāpēc proporcionāli teritorijai ir jānodrošina saimniecību saglabāšana, saprātīga to nacionalizācija un mājdzīvnieku iznomāšana jaunsaimniecībām.

Tāpēc beidzot ir jāizstrādā nākotnes koloniju projekti, kur būtu teritoriālā pašu nodrošināšana ar visu nepieciešamo un bartera produkcijas ražošana tālākai tirgošanai.

Jāsaprot beidzot, ka visus Pasaules finansu un ekonomikas krīzes parametrus un tās iespējamo attīstību neviens politiķis tautai vēl nav skaidrojis un jāatceras vien pašiem deviņdesmitie gadi, atceroties to ka var pienākt līdzīgs brīdis, kad naudai būs vien apdrukātā papīra vērtība, ka degvielas cena var dubultoties ik pēc dienas, tāpēc tālie pārvadājumi un naudas pārvedumi var kļūt neiespējami. Mēs taču visi nesen pieredzējām visvarenās PSRS sabrukšanu un pēc tās loģiski ka bija jāsākas arī Pasaulē izveidotās netaisnīgās finansu sistēmas galam un šo krīzes ceļu Pasaule jau iet.

Gudrām tautām šajā Pasaules krīzē vajadzētu prast atrast savas dzimtas izdzīvošanas idejas, bet pagaidām Latvijā viss tracis vien ir ap lielā Valsts ņemtā kredīta pārdalīšanu un bez domu notērēšanu. Galu galā tas aizdevums atkal aizies maksājumos par ārkārtīgi dārgo moderno, bet ekonomiski neizdevīgo fermu tehniku, kura pat rietumvalstīs vēl nav atmaksājusies pie turienes bagātīgām subsīdijām…

2009. gada 27. janvāris   Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors