Lauku un valsts stratēģisko rezervju iznīcināšana

Beidzot masu informācijas līdzekļos sāk parādīties raksti par zemnieku izmisumu, bet kad vismaz 10 gadus zemnieki par savu darbu saņēma labi ja minimālo algu, kad simti un tūkstoši pameta lauku sētas un devās emigrācijā – tad gan mūsu informatori dziļdomīgi klusēja. Jā, reālās dzīves izkropļošana masu informācijas telpā nāk jau no padomijas laikiem, tāpat kā zinošo cilvēku domu noklusēšana.

Paskaitīju savā datorā lauku problēmām veltītos rakstus un atrodu tur vismaz 17 rakstus, kas ir saistīti ar to, ka Pasaulē šajā desmitgadā (2000.-2010.g.) iespējama kārtēja globāla mēroga krīze un tāpat kā iepriekšējā gadsimta 30-os gados lielpilsētās būs bada draudi, sevišķi Valstīs, kur būs iznīcinātā stratēģiskā aizmugure – pašu ražotā pārtika. Šie mani raksti tika piedāvāti dažādiem laikrakstiem – gan rajonos, gan Rīgas politiskos laikrakstos, bet tie netika publicēti.

Savulaik studējot lielā domātāja G.Merķeļa rakstus atradu tālredzīgu apcerējumu, kurā viņš pierāda, ka stipras lauku sētas ir vienmēr glābušas pilsētas dažādu krīžu laikā, piemēram, karu laikā, pēc manufaktoriju bankrotiem pilsētās. Savukārt mūsdienu zinātnieki ir pierādījuši, ka lielākās sociālo grupu pretrunas pašlaik ir starp pilsētām un laukiem, ka pilsētnieku veidotās valdības ir spiestas saviem vēlētājiem gādāt arvien lētāku izdzīvošanu, ko dara ekonomiski apspiežot lauku zemniekus. Lielvalstis par ārkārtīgi niecīgu cenu iepērk nabadzīgo – agrāro valstu produkciju un to uzskata par „normālu tirgu”. Skaidrs, ka šāds negodīgs tirgus mūžīgi pastāvēt nevarēs un šajā gadu desmitā bija jāsākas novecojušās finansu un ekonomikas sistēmas sagraušanas process Pasaulē. Tāpēc loģiski, ka sākoties Pasaules krīzei novājinātie Latvijas lauki nespēs uzturēt lielpilsētu Rīgu. Turklāt, daudziem pilsētniekiem pazudīs iespēja sevi un dzīves vietu uzturēt plaša bezdarba apstākļos. Skaidrs, ka tad Latvijā atsāksies tādu pašu laupītāju bandu sirojumi, kas notika deviņdesmitos gados un toreiz tikai Zemessardzes nodibināšana un laucinieku apbruņošanās apturēju pilsētnieku bandas no tālākiem iebrukumiem lauku sētās.

Pašlaik Latvijā parādās visas iepriekšējo politiķu pieļautās un apzināti veiktās aplamības, kas novedušas pie lielas zemnieku daļas gatavību sacelties un demonstratīvi protestēt. Pagaidām zemnieki maz izmanto citu valstu pieredzi, jo tikai uz ceļiem demonstrē savu vareno – par dārgiem banku kredītiem pirkto tehniku un atklāti prasa Valdībai – „palīdziet mums cīņā par izdzīvošanu, atvieglojiet banku prasības, iemāciet pārstrādātājus būt godīgiem…”. Šodien (28.janvārī, 2009.g.) pat Zemkopības ministrs demonstrē savu nespēju saprast situāciju, jo viņam neesot skaidrs – „kāpēc kombinātiem  pazeminot piena iepirkuma cenas, veikalos piena

cenas nekrītas?”

Kam pieder tirgus?

Šīs Valsts pirmais noziegums pret pašu laukiem un lauciniekiem bija tad, kad atdaloties no PSRS jaunie politiķi slēdza robežas un lauza tirdzniecības līgumus, aizbildinoties ar bandītismu, kad patiesībā politiķi vēlējās vien iznīcināt organizēto tautu laukos, kas viņus pārbiedēja 1991.gadā ierodoties Rīgā ar savu tehniku.

Atgādinu, ka toreiz Valsts un arī politiskās partijas neviena neizteica tautai pateicību, bet lauku tehniku „palūdza” klusi un slepeni pa naktīm „izvākt no Rīgas”.

Man no ASV atbraukušais konsultants – ekonomikas zinātnieks Džons Švarcs, kura darbu Latvijā finansēja ASV Zemkopības departaments ar izbrīnu konstatēja, ka Latvija ir sagrāvusi ļoti izdevīgo Krievijas tirgu, ka šejienes valdnieki nesaprot to, ka …”dolārs no krieva, ebreja vai arāba ir un paliek tikai 1 dolārs”. Tirgojoties ar dažādām valstīm nav svarīga pircēja politiskā vai reliģiskā pārliecība un ASV konsekventi daudz dara lai nonāktu Ķīnas tirgū. Bet bez tirgus neviena lauku saimniecība nevar izdzīvot. Tikpat vieglprātīgi Latvijas politiķi atļāva Latvijā ievest dažādu importa pārtiku, kas bija pārsaldēta ES saldētavās, BET… tādejādi iznīcināja pašu zemnieku ražošanas iespējas. Pēc 1992.g. kļuva zināmi daudzie fakti, kas liecināja par tautas veselības straujo pasliktināšanos, ka palielinājās mirstību par 4000 gadījumiem virs bioloģiskās normas un pat tas neapturēja sliktās pārtikas plūsmu. Lūk jau 240 miljonu Ls gadā tauta atstāj aptiekās, jo „lētā pārtika” ir novedusi pie imūnās sistēmas pavājināšanos tautā. Ar pusi no aptieku „zāļu naudas” (120 milj. Ls) pietiktu, lai nopietni attīstītu lauku saimniecības. Zinu, ka neārstējamu tuberkulozi var pat pieveikt regulāri tikko slauktā piena ( līdz 2 st pēc slaukšanas) dzeršana, bet pienu aizliedza zemniekiem tirgot rūpējoties par „savējo pārstrādātāju peļņu”.

Nākošais „cēliens” lauku iznīcināšanā tika paveikts klusībā ministriju kabinetos, izveidojot noteikumu rindu, kas zemniekiem Latvijā faktiski atņēma tiesības uz savu produktu, aizliedzot tos brīvi tirgot pilsoņiem, ēdnīcām Valsts iestādēs (skolās, bērnu dārzos, slimnīcās) un restorāniem. Tas tika paveikts aizbildinoties ar kādiem ES noteikumiem, kurus mums pat nerādīja, bet tajā pašā laikā politiķi Zemkopības ministrijā „aizmirsa” savas tiesības un pienākumu reģistrēt ES mūsu tautas nacionālos ēdienus un dzērienus, oriģinālās tehnoloģijas ar ko mēs droši varētu iet ES tirgos bez kādām  kvotām.

Lūk, lasu pašlaik ziņas no Amerikas laukiem un tur dažādas struktūras dara daudz lai „atgrieztu tirgu fermās”, kas nozīmē vien to, ka mērķis ir izvairīties no starpniekiem, pārpircējiem starp zemnieku un pircēju pilsētās. Šāda atjaunotā senā tirgošanas sistēma dod labumu pilsētniekiem, jo viņi daudz lētāk var nopirkt labu un veselīgu pārtiku, kas mazinās slodzi uz Valsts sociālo palīdzību. Otrkārt, tiešais tirgus palīdz arī zemniekiem, jo viņi saņems patieso produktu tirgus cenu, ne kādu pārpircēju noteikto – par viņu peļņas daļu samazinātu, treškārt, straujas inflācijas apstākļos zemnieks saņems tieši šī brīža cenu, ne kādu pasen novecojošo aizkavēto maksājumu no pārstrādātājiem. Skaidrs, ka šādā situācijā pārstrādātāji būs spiesti iztikt ar to produktu pārpalikumu, ko viņiem piedāvās krīzes situācijā zemnieki, bet tas prasīs maksimāli ekonomiski strādāt visiem pārstrādātājiem no kuriem izdzīvos tie lētākie.

No citām Eiropas valstīm saņemu ziņas, ka tur arvien populārāki kļūst zemnieku autoveikaliņi, zemnieku veikali pie maģistrālēm un tas ir tas pats ceļš – atgriešanās pie tiešā tirgus starp zemnieku un pircēju pilsētās.  Jau vairāki zemnieki arī Latvijā ir nokārtojuši daudzas radītās mākslīgās formalitātes un atsāk paši tirgot veselīgo pienu. Zemnieks iegūst 2,5 reizes vairāk par litru svaiga piena, bet pircējs dabū daudz bagātāku pienu par ½ cenu. Saprotams, ka zemniekam pieaug darba un tas kļūst sarežģītāks, taču tā ir izeja no pilnīgas pagrimšanas.

Ļoti ceru, ka pašreizējie lielveikali drīz viens pēc otra bankrotēs, ka zemnieki kopīgi atjēgsies un nepiekritīs to diktētām ārkārtīgi zemām iepirkuma cenām. Der atcerēties vēsturi un laukos pirmie zemnieku kolektīvie nemieri tika aprakstīti Amerikā jau pērnā gadsimta 20-os, 30-os gados. Tad zemnieki pat izlēja pienu zemē, atteicās kolektīvi atdot savu produkciju pārstrādātājiem. Rezultātā Valsts izdeva noteikumus – kā pircēja dolāram ir pareizi jāsadalās starp dažādiem starpniekiem. Interesanti, ka jau pērnā gadsimtā saprata – līdz zemniekam ir jānonāk 30% -50% no pircēja izdotās naudas. Latvijā pašlaik labi ja 10% – 20% pircēja naudiņas nonāk pie zemnieka, jo viņš kā nolēmētais piekrīt visam, ko diktē pārstrādātājs un tirgotājs, turklāt vēl sola baņķierim lielāku peļņu par paša ģimenes darba algu. Latvijā pat nemēdzam analizēt – kurp un par ko aiziet pircēja izdotā nauda pārtikai, jo tad mēs redzētu, ka daudzkārt lielāka naudas daļa aiziet… valsts „budžetnieku” armijas uzturēšanai, bet zemnieks par savu darbu saņem daudzkārt mazāk kā šejienes liekēžu bars.

Pašreizējās Latvijas politiskie vadoņi „izdomāja”, ka Latvijas laukos ir jārada jaunie „budži”, jeb „nacionālie baroni” un viņu modernā tehnika izkonkurēšot pašmāju naturālās saimniecības. Šim mērķim tika atdota lielākā daļa SAPARD programmas naudas, lielākā daļa subsīdiju naudas un dažādas Valsts palīdzības kreditēšanai, ES „palīdzība” par ārkārtīgi dārgās modernās fermu tehnikas pirkšanu (tikko atklāja jaunu lielfermu, kur 1 gotiņas vieta izmaksāja pat 5000 Ls un tā labi ja atmaksāsies 15 gados, kad kredīta procenti būs pieaudzējuši izmaksas dubultīgi). Ekonomikas zināšanās aprobežotais zemnieks garantē valstij un arī bankām nesamērīgi lielu peļņu. Tirgus pieprasījuma analīze un tam atbilstošais fermu skaits Latvijā netika regulēts. Citās valstīs to veica arī profesionālās apvienībās.

Svaigs piemērs no ASV, kur pavisam nesen pārprodukcija radās dzērveņu nozarē, kur līdz 2000.gadam bija liela peļņa. Lielsaimniecības un lielie uzņēmumi strauji investēja lielus resursus, neziņojot par stādījumu paplašināšanu un nonāca pie pašu „sasistās tirgus siles”- pārprodukcijas. Bija vajadzīgi vairāki drakoniski tirgus ierobežojumi uz saimniecību, strauja ārējo tirgu meklējumi un attīstība. Tikai pērn cena par ogu ražu Amerikā nonāca visai izdevīgā līmenī. Taču tagad ASV valsts piedāvā dotācijas tiem, kas vēlas uzlabot un atjaunot savus laukus ar grantu veidu (neatmaksājama palīdzība 25 000$ par 1 ha), kādu Latvijas zemnieki nekad nesaņema pat par stādījumu izveidi.

Latvijā politiski tika radītas monokultūru saimniecības, kuru kaitīgā ietekme uz Dabu jau sen ir pierādīta (lielās cūku un govju fermas, smagā augsni sablīvējošā tehnika laukos utt.). Jau iepriekšējās Pasaules krīzes esot pierādījies (pēc Dž. Švarca stāstījuma), ka visriskantāk ir lauku saimniecībā attīstīt tikai vienu ražošanas nozari, jo to var darīt tikai stabilos ekonomiskos un tirgus apstākļos. Krīzes situācijā katram lauksaimniekam ir jābūt vismaz 3-4 nodarbes veidiem – kā glābšanas plostam ir jāiztur virs ūdens pat ja pārplīst 1, 2, pat 3 pontoni. Līdzīgi zemniekiem ir jābūt vairākiem tirgus produktiem un tirgus veidiem, jo ja „nestrādā” tirgus uz austrumiem, tad jābūt tirgum uz dienvidiem, ziemeļiem, bet ne tikai politiķu ierobežotais virziens – tikai uz rietumu ierobežoto tirgu.

Kāda ir saimniecības optimālā vērtība?

Dažādas ir metodes kā novērtēt izdzīvot spējīgas saimniecības optimālo lielumu, jo dažādi var būt optimuma kritēriji. Piemēram, pilsētnieki prasīs – ražot pēc iespējas lētāku pārtiku, bet šādā saimniecībā ievērojami pasliktināsies pārtikas kvalitāte. Varam pievērst galveno vērību produktu kvalitātei no bioķīmijas viedokļa, bet citādi kritēriji būs, ja saimniekošanas efektivitāti vērtēsim no Dabas saglabāšanas viedokļiem, jo šajā zemē būs jādzīvo arī bērniem, mazbērniem. Visai atšķirīgs var būt optimuma rādītāji no prasības – izdzīvot kā ģimenei un saimnieciskai vienībai un kā attīstīties Pasaules finansu un ekonomikas krīzes laikos. Diemžēl, bet šāda – paplašināta analīze lauksaimniecībā nekad Latvijā nav bijusi, vismaz nebija lasāma.

Vērojot lielsaimnieku varenās tehnikas demonstrācijas uz ceļiem, neviļus salīdzinu to ar 3 nelieliem motoblokiem savā saimniecībā ar kuriem spēju paveikt darbus jau 10 ha dižbrūkleņu stādījumos. Protams, reizēm iznomāju ekskavatorus, pašizgāzējus, skaidu kliedētājus, bet to noslodze, rēķinot uz visiem gadiem bija niecīga – labi ja dažas dienas gadā. Tātad, šāda tehnika manā saimniecībā, kurā stādījumi pēc starpvalstu vērtību skalas jau pārsniedz miljons eiro, nekad nebūtu atmaksājusies un ja būtu paklausījis ZM speciālistu uzmācīgiem mudinājumiem – ņemiet kredītus, pērciet tehniku, saņemsiet Eiropas naudu, tad tāpat kā viņi būtu bankrotējis. Jāpiezīmē, ka mana saimniecība nesaņēma atbalstu meliorācijas sistēmas remontiem, fašinu ceļu būvei, jauno stādījumu uzturēšanai atbilstoši integrētai audzēšanai, jo izrādās ka Latvijā t.s. „pārējās zemes” neesot lauksaimniecības zemes un šīm kultūrām Valsts atbalsts nepienākoties (kāds absurds!). Tāpat man kā zinātniekam ir liegta jebkāds valsts atbalsts eksperimentālam darbam, jo Latvijā Valsts zinātniekus finansē vien tad, ja viņi atrodas kādās institūcijās kur vienkopus strādā vismaz 10 zinātnieku. Skaidrs, ka Einšteina līmeņa vientuļie pētnieki Latvijā netiktu atzīti.

Protams, sen labi saredzu tos daudzos absurdus Latvijā un sevišķi lauksaimniecībā un saprotu, ka to rada politisko vadoņu zemais zināšanu līmenis un nespēja veikt intelektuālu darbu, bet… līdz šim neesmu lasījis gandrīz nevienu analītisku zinātnieku rakstu, jo tie „iegūla” pašreizējās politiskās cenzūras radītos papīrgrozos un to katrs, kas lasa šo rakstu var pārliecināties, jo nedz „LA”, nedz mans rajona laikraksts to pilnībā nepublicēja, pat neatbildēja…

Ekonomika Pasaulē visur ir līdzīga. Jau Latvijas (pirmskara) Banku likumā bija noteikts, ka banku maksimālā attaisnotā augļošana ražošanai ir 8%/gadā, ka pie lielākiem nosacījumiem kredīta ņēmējam bankrotējot, vaina ir jāuzņemas bankām. Ja Latvijā darbotos pareizi ekonomikas likumi tad, pirmkārt, zemnieki nekad nepiekristu laupītāju prasībām – maksāt virs 10% gadā par kredītu, otrkārt, valstij bija jāierobežo banku alkatība ar skaidrojumiem un maksimālo peļņu bankām. Lūk, ASV lauku kooperatīviem arī ir ierobežojumi dividenžu saņemšanai – ne vairāk par 8% no peļņas. Lauku ekonomikas zinātnieks Dž.Švarcs paskaidroja, ka lauksaimniecība vienmēr un visur ir atkarīga no Dabas un jārēķinās, ka normāli saimniekošana var patstāvīga kļūt pēc 15 – 20 darba un attīstības gadiem, ka vismaz 3-4 gados ir jārēķinās ar mazu vai sliktu ražu.  Tāpēc lauku kredītiem nekad nedrīkst būt lielāki procenti par 8% -10% un to ir jāregulē Valstij (tas esot sevišķi svarīgi!).

Zināms, ka daudzi pašreizējie lielsaimnieki ir piekrituši uz nepamatoti lielu banku augļošanas peļņu, ko veicināja arī Zemkopības ministrija sniedzot garantijas bankām un citādus atvieglojumus. Latvijas situācijā ir absurdi tas, ka atbildība par šiem kredītiem joprojām tiek uzlikta zemniekam, kaut kredīta līgumu analizēja arī banku speciālisti un viņiem jau nu gan bija jāzina senie speciālistu brīdinājumi par Pasaules finansu sistēmas krīzi. Faktiski šobrīd, līdzīgi kā Amerikā Lielās krīzes gados, bankrotējušās fermas ir jāatdod bankām un tām būs vien jāmeklē nomnieki, bet arī tie būs jau mācīti no iepriekšējo zemnieku pagrimuma un nevēlēsies iet riskantā nodarbē. Naiva, manuprāt ir lielsaimnieku cerība, ka kāda vienreizēja finansu palīdzība viņus glābs, ja zemnieku produkcijas iepirkšanas sistēma paliek tā pati vecā – netaisnīgā. Ja valsts šiem lielsaimniekiem palīdzēs tieši sedzot viņu parādus, skaidrs, ka cietēji kļūs visi citi zemnieki, kuri tikai ar pašu darbu vien attīsta savu saimniecību.

Tādejādi kārtējo reizi šīs valsts vadītāji var pazemināt mūsu visu kopējo spēju izdzīvot Pasaules krīzes laikā.

Mani interesē – kā Latvijas Valsts struktūras, piemēram,  Ārlietu ministrija un tās pārstāvji ir palīdzējuši mūsu tautai attīstīties un sagatavoties Pasaules krīzei, ko rekomendēja dāsni apmaksātais Informācijas dienests? Ja liels diplomātu un ierēdņu bars tiek uzturēts, tad laiks arī no šiem „runu vīriem” prasīt – vai viņi laicīgi valsts vadību brīdināja,  ko viņi ir veicinājuši, kā palīdzējuši attīstīt ārējo tirdzniecību. Tas taču skaidrs – ja mēs kā tauta ar saviem izstrādājumiem būsim vajadzīgi citām tautām, tad arī varēsim rēķināties ar viņu sapratni un palīdzību.

Dīvaini ir politiķu spriedelējumi ka tikai ar jaunu lielu parādu sev, saviem draugiem un lielajam valsts ierēdņu baram varēs izvest sen jau apsolītā labklājībā mūsu tautu, kad labi redzam to bezcerīgo nākotni, kas jau pasen tika gatavota vietējiem lētticīgajiem kā samaksa par uzticēšanos pašmāju laupītājiem un bezprāšiem Valsts vadībā.

Lielākās problēmas tūlīt sāksies pilsētās, jo zaudējot darbu, radīsies tūkstošiem ģimeņu bez iztikas līdzekļiem, kas strauji samazinās arī pārtikas preču pieprasījumu.

Ko darīt?

Mākslīgi radītu lielsaimniecību zemā dzīvotspēja krīžu situācijā ir jau pasen labi redzama, jo tām ir līdz šim palīdzēts ar lielām budžeta naudām „novākt graudu ražu”, kad mazās saimniecības pašas novāca visu ražu ar niecīgiem zaudējumiem. Arī pašlaik mazo un nelielo govju fermu īpašnieki aktīvi nonāk pilsētu tirgos un spēs izdzīvot, piedāvājot tieši pircējam savu vērtīgo produkciju. Daudzas lielās saimniecības un lielfermas agri vai vēlu bankrotēs un visnepareizākais būtu to mākslīgā „stutēšana” ar budžeta resursiem, paklausot pašreizējām lielsaimnieku vaimanām. Ja saimnieki paši kopā ar Valsti ātri nevar atrast pienam un piena produktiem ārējo tirgu, piemēram, atjaunojot eksportu uz austrumiem, tad nav vērts vilkt agoniju garumā.

Viens no tālredzīgākiem risinājumiem būtu lielo saimniecību nacionalizācija – zemju atpirkšana, jo to varētu sadalīt nelielās izdzīvošanai noderīgās platībās (2-5 ha), kurp varētu pārcelties strādāt spējīgās pilsētnieku ģimenes uz nomas un tālākā izpirkuma noteikumiem.

Otra iespēja – veidot kopuzņēmumus ar perspektīviem produktu tirgiem (ticami – jaunie bartera tirgi, piemēram, sviests pret minerālmēsliem) Baltkrievijas, Krievijas kolhoziem, kur ieguldīt mūsu zemnieku tehnoloģiju un zināšanas.

Ja Eiropas Savienības noteikumi nepieļauj saprātīgu preču apmaiņu bartera veidā (tikai tā zemnieks var saņemt līdzvērtīgu nepieciešamo izejvielu vai enerģijas nesēju) ārpus ES, tad jāierosina referendums par Latvijas izstāšanos no ES.

Valstij ir jāpārskata nodokļi attiecībā pret pašu ražoto pārtiku un to iekasēšanas pamatojumi.

Valstij ir jāmaksā zemniekam par CO2 utilizāciju ar zaļiem laukiem no tās naudas, ko maksā ražotāji par CO2 izmešiem (pēc Kioto protokola).

Valstij ir jārod spēks radīt dzīvotspējīgus reģionus laukos un tāpēc proporcionāli teritorijai ir jānodrošina saimniecību saglabāšana, saprātīga to nacionalizācija un mājdzīvnieku iznomāšana jaunsaimniecībām.

Tāpēc beidzot ir jāizstrādā nākotnes koloniju projekti, kur būtu teritoriālā pašu nodrošināšana ar visu nepieciešamo un bartera produkcijas ražošana tālākai tirgošanai.

Jāsaprot beidzot, ka visus Pasaules finansu un ekonomikas krīzes parametrus un tās iespējamo attīstību neviens politiķis tautai vēl nav skaidrojis un jāatceras vien pašiem deviņdesmitie gadi, atceroties to ka var pienākt līdzīgs brīdis, kad naudai būs vien apdrukātā papīra vērtība, ka degvielas cena var dubultoties ik pēc dienas, tāpēc tālie pārvadājumi un naudas pārvedumi var kļūt neiespējami. Mēs taču visi nesen pieredzējām visvarenās PSRS sabrukšanu un pēc tās loģiski ka bija jāsākas arī Pasaulē izveidotās netaisnīgās finansu sistēmas galam un šo krīzes ceļu Pasaule jau iet.

Gudrām tautām šajā Pasaules krīzē vajadzētu prast atrast savas dzimtas izdzīvošanas idejas, bet pagaidām Latvijā viss tracis vien ir ap lielā Valsts ņemtā kredīta pārdalīšanu un bez domu notērēšanu. Galu galā tas aizdevums atkal aizies maksājumos par ārkārtīgi dārgo moderno, bet ekonomiski neizdevīgo fermu tehniku, kura pat rietumvalstīs vēl nav atmaksājusies pie turienes bagātīgām subsīdijām…

2009. gada 27. janvāris   Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors

23 komentāri par “Lauku un valsts stratēģisko rezervju iznīcināšana

  1. Jānis

    M.Zanders TVNET veic aptauju par cilvēkiem, kuriem sabiedrība uzticētos un ko vēlētos redzēt valdībā.
    Es uzskatu, ka jums noteikti ir jābūt šajā “ēnu kabineta” sarakstā.

  2. Hmm

    Ļoti iespējams scenārijs …
    Gribu piebilst, ka tuvu apdrukāta papīra vērtibai būs GAN LATU, GAN ASV DOLĀRU vērtība. Pat ja tik radikāla prognoze nepiepildās, tik un tā visas olas vienā grozā turēt nedrīkst !
    P.S. Cukura, Sāls, Medus u.c.vērtība ir REĀLA nevis atkarīga no virtuāli balstītiem valūtu kursiem. Katrs, protams, mācās no savas piredzes, bet tā var būt ļoti sāpīga, ja briesmas tiek ignorētas.

  3. Autors - Hmm

    Diemžēl, bet zemnieku organizācijas “cīnās” par kārtējām budžeta dotācijām vairāk, ne par normāla Tirgus attīstību un zemnieka iespējām Savu preci pārdot par reālo tirgus vērtību (pieprasījums : piedāvājums). Savu preču izstrādi, uzglabāšanu, piedāvāšanas tīklu esmu jau paspējis izveidot un nākošgad tās varu piedāvāt eksportam – tādejādi esmu gatavs pārmaiņām.
    Lasīju kādu prognozi no ASV, kur aptuveni 2015.g. domā iestāsies bartera tirdzniecības veida diktāts pār naudas veidu.

  4. exPRTJS

    To, ka mūsu “speciālisti” no Zemkopības ministrijas grib būt lielāki katoļi kā Romas pāvests (vērojot un vērtējot ES normatīvo prasību tulkošnu, ieviešanu un skaidrošanu LR) ir jau sen zināms. Bet arī pats zemnieks nav bez vainas, lai neļautu kāpt sev uz galvas šiem starpniekiem starp ražotāju un gala patērētāju, kuri arī noplicina zemniekam pienākošos peļņu un uzskrūvē preces cenu pircējam: no saprātīgas kooperācijas, lai nodrošinātu efektīvu ķēdi ražotājs – gala patērētājs, zemnieks joprojām bēg kā velns no krusta (ir jau arī ne visai pozitīvas atmiņas no iepriekšējiem 50 gadiem kolchozos), bet ekonomiskās attiecības diktē savus noteikumus, kurus nevar ignorēt, tādēļ būtu vien jāpadomā par sadarbību kopīgā mērķa sasniegšanai, nevis jāuztic savu problēmu risināšana mistiskiem priekšstāvjiem, kuri saprot tikai vienu – kas maksā, pēc tā stabules arī dejoju.

  5. Hmm

    Cīnās jau daudzi zemnieki un arī pārējie, bet tā kā mērķis nav pareizi nosprausts, tad tajā šobrīd netrāpīs vai sasniegumi būs niecīgi. Jo neracionāla rīcība vienmēr dod zemus rezultātus.
    Mani visvairāk uztrauc iespējamais pārtikas trūkums, kas var rasties, ja piepildās “pesimistiskais scenārijs”. Paskaidrošu kā es to redzu.

    Diemžēl šī gada mēnešiem ritot uz priekšu, bezdarbs turpina augt, nekas neliecina, ka kaut kur rastos jaunas darba vietas pietiekamā apjomā.
    Aizvien lielāka cilvēku daļa Rīgā un citās lielās pilsētās dzīvo no uzkrājumiem, un vēl lielāka daļa no pabalstiem – tātad no avotiem, kas ir nestabili, jo tie nenovēršami beigies. Un jau tagad ir liels skaits cilvēku, kam nav ne uzkrājumu, ne pabalstu, un kuriem ražošanas līdzekļu vietā ir četras betona sienas daudzdzīvokļu mājā, dārza vietā -lielveikals un malkas vietā- milzīgs siltuma rēķins, algas vietā- nesamaksājami kredīti, kuru limiti ir izsmelti.
    Vai tas ir murgs vai reālas bezdarba sekas- pasaules finanšu sistēmas egoistiski spekulatīvais rezuktāts?
    Un ja šādā nestabilā situācijā nokļūs pietiekami liels skaits cilvēku, ļoti daudzi apsvērs iespēju no pilsētām vienkārši izvākties, jo pārtikas trūkums un noziedzība var kļūt nieciešama.
    Gribētos jau ticēt tiem, kas saka -viss kārtībā- nākamais kredīts (miljards pie valsts parāda) visu atrisinās, bet tas vairs kaut kā nepāliecina. Un tas ir labi- jo nākas sākt domāt 🙂
    Ko es ierosinu katram pašam apsvērt- kas ir tās materiālās u.c. vērtības, kurām jābūt krājumā. Jo mana pārliecība ir, ka aizvien tuvāk nāk hiperinflācijas laiks (nauda visur tiek drukāta, bet preču segums nepieaug-vai tas neatsauc ko atmiņā?) un visas rezerves, kas būs izteiktas papīra naudā, būs vienādas ar nulli.

  6. Dace

    Sveiki!
    Izlasot Jūsu pārdomas un lasītāju komentārus, nāk prātā divējādas domas:1. “Āzis palaists par dārznieku”
    2. “Pēc kara visas bābas gudras”
    Es negribu piekrist Jūsu domai par lielsaimniecībām un tam kāpēc zemnieki pērk tik dārgu tehniku.
    Ja cilvēks vēlas gūt kaut nelielu peļņu(vai pareizāk būtu teikt “tikt pa nullēm cauri”) no savas saimnieciskās darbības, tad, īpaši, lauksaimniecībā, vienīgā iespēja ir ražot pēc iespējas lielākus apjomus.Jo nevienam nav noslēpums, ka Latvijā mēdz būt ļoti mainīgi laikapstākļi, un par iepirkuma cenu mainīgumu nemaz nerunājot. Vidzemes un Latgales reģionos saimniekot tikai vienā nozarē pat nav iespējams, līdz ar to zemniekiem ir tās 2-4 ražošanas nozares.Tomēr, lai kautko varētu darīt ir nepieciešams apjoms, jo nevar noadot vienu zeķu pāri, izvārot burciņu ievārījuma un sakrājot 10 olas teikt ka nu man ir”polnij biznes”.
    Mēs tomēr dzīvojam 21gs., un tāpēc ir izdomāta tehnika, lai:1) atvieglotu cilvēkam darbu, 2) Lai taupītu laiku.
    Ja zemnieks domā par nākotni un vēlas paplašināties, tad viņam ir nepieciešama tehnika.Un piesakoties uz fondiem zemniekam ir iespēja iegādāties labāk aprīkotu tehniku, nekā ja pirktu pats kredītā.Zemnieks ļoti labi zin ka nākas pārmaksāt,bet kautkā ietekmēt vai izmainīt cenu nav viņa spēkos.
    Latvijā jau no sākta gala ir bijusi “interesanta” attieksme pret cilvēktiesībām. Tipiskākais variants ir,”ja tev kautkas nepatīk, varam vispār no tevis atteikties,ignorēt un sabojāt tavu biogrāfiju”.Tāpat notiek arī piena lopkopībā, ja sāksi iebilst par iepirkuma cenu, vispār no tevis pienotava neņems pienu, un nedomāju, ja tev ir kautvai 20 govis, ka dažu stundu laikā atradīsies vieta kur likt to pienu,bet kā zinām tad govis dienā slauc 2 reizes un piena derīguma termiņš nav mērāms mēnešos,kā arī gribi vai nē, bet tā govs nākošajā dienā arī būs jāizslauc!!!Tad parēķiniet paši kā ir izdevīgāk!!!
    Pateicoties Latvijas likumdošanai un lobēšanai kooperatīvās s-bas ir neefektīvas.
    Izanalizējot situāciju Latvijā,pastāvēt, funkcionēt un mēģināt kautko iebilst var tikai lielsaimniecības.

    Ja Jūs tagad sakiet, ka šībrīža situāciju, jau zinājāt sen un norādiet zemniekiem uz viņu kļūdām, un nosodāt valdības rīcību utt., tad man ir jautājums:Kāpēc nebijāt un neesiet valdībā cenšoties glābt vientiesīgos letiņus no iznīcības un tumsonības!!!???

  7. kroms

    Tekxts garš un izsmeļošs. Vai autors neko nav dzirdējis par Zemes iedzīvotāju pārliekā skaita samazināšanas idejām? Tādas pārvietojas, un ne jau tikai garīgi slimo smadzenēs …

  8. Igors-Dacei

    Nekrīti Špatam virsū, lai nu kas bet viņš tik tiešām ir darītājs un savas zināšanas nav žēlojis.Par ES naudu simts reizes esmu teicis, ka tā bij kārtējā sashēmotā naudas izzagšanas ķēde, kur nav iespējams neko jēdzīgu dabūt un āttīstīt-kāpēc neļauj pirkt lietotu tehniku, kāpēc par to naudu nesubsidēja šīfera jumta nomaiņu..un t.t.

  9. BezJokiem

    Esmu daudz domājis par vispasaules lauksaimniecības sistēmu. Esmu nonācis pie secinājuma, ka visu kropļo dažāda veida dotācijas. Pieļausim iespēju, ka visā pasaulē politiķi pieņem konvenciju un aizliedz lauksaimniecību subsidēt vispār. Manuprāt ļoti daudzas lietas nostātos savās vietās. Vai esiet par to domājis?

  10. golems

    Vajag argumentēt pret idejām ja kas nepatīk, ne pret to autoru. Kas tad Špatu būtu laidis valdībā? Ievēlēt Saeimā? Pat ja tur būtu 49 Špati, neko nepanāktu.Tur jau godavīrs Visvaldis Lācis ir. Vai tad Bārmenis klausās? Golems.

  11. he.he.he

    A.Špats ir ļoti pareizi visu aprakstījis un es viņam pilnībā piekrītu.
    Tikai tiem, kas viņu kritizē, vispirms vajadzētu palasīt ukraiņu zinātnieka rakstus, kas pilnībā atspoguļo patiesos notikumus Ukrainā, Krievijā un visās bijušajās padomju republikās.
    Te būs arī adrese, kur var palasīt materiālus tie kritiķi kuri domā ka pie mums viss motiek demokrātiski.
    http://www.Tautas Forums.lv A.Senčenko ,,Iznīcināšanas sabiedrība – demokrātisko reformu stratēģiskā perspektīva,,.

  12. Autors - Dacei

    Savulaik klausījos ANO pārstāvja lekciju, kurā viņš pierādīja, ka neviena valsts nevar attīstīties, kamēr tā neiemācās apgūt savus Dabas resursus un racionāli tos izmantojot paēdināt savu tatu un iegūt preci tirgošanai citām tautām.
    Vairākus gadus analizēju Polijas pieredzi lauku izmantošanā, kur neredz nevienu kūlas pleķiti, bet… tur lielākā daļa zemju pieder sīkzemniekiem – līdz 5 ha un viņi dzīvo labi, audzina daudz bērnu un tautai ir redzama nākotne.
    Latvijas informatīvā telpā valda kļūdaini priekšstati par ražošanu, intensīvo ražošanu , racionālo saimniekošanu, dzīves veidu, biznesu, jo šo jēdzienu patiesā būtība ir ļoti maz izgaismota.
    Jāņem vērā krīžu perioda specifika, kad galvenās ir izdzīvošanas idejas, nevis maksimālās peļņas gūšana. To faktu, ka ar “vērmeles” zīmi (” Černobiļ” – ukr. vērmele) mēs iegājām Lielo pārmaiņu un krīžu laikmetā – to vēl retais saprot, jo ir jau aizmirsuši pašu pieredzēto padomijas sabrukšanu.

  13. Jony

    Interesantākais jau ir tas, ka neviens vēl nav ņēmis vērā kā attīstīsies notikumi, ja paralēli finansu krīzei, notiksies dabas katastrofas, piem. kā zemestrīce Itālijā.
    Aprīlī vienai tādai jābūt arī Baltijas jūrā… Sekas būšot smagas tieši Zviedrijai…
    Domāju tādā gadījumā visiem uz Latviju būs nospļauties, jo interesēs tas kas notiks savās mājās…
    Šis ir vēl viens signāls doties dzīvot uz Vidzemes laukiem.
    Interesantā laikā dzīvojam…

  14. Olga

    Man ir ļoti žēl, ka tauta tiek gremdēta un pie varas ir cilvēki, kuriem ir vienalga, kas notiek ar Latviju un tās iedzīvotājiem.Pārsvarā dominē savas intereses, bet par tautu vismazāk. Kāpēc tā viss notiek, tā nedrīkstēja notikt! Lai kungi attopās un saprot to, ka tas, kas tiek darīts pāri otram, nāk atpakaļ kā bumerangs.

  15. Māris

    Paldies autoram par interesanto rakstu!
    Domāju, ka situācija Latvijā šā gada laikā var “attīstīties” ne pēc optimistiskākā scenārija. Partijas (protams, konkrētu tās pārstāvošo indivīdu personās) pateicoties savai alkatībai un, kopsakarībās skatoties, – trulumam ir Latviju kā Titāniku uztriekušas aizbergam. Nepatīkami ir tas, ka tā vietā. lai glābtu kuģi un pasažierus, vēl arvien tiek turpināts iesāktais – valsts resursu nosmelšana, izsaimniekošana, kas dikti atgādina salmiņa, jeb glābšanas aprīkojuma atņemšanu.
    Tā vietā, lai aizlāpītu milzīgo caurumu valsts korpusā, uz augšējā klāja būvē stikla būdu, ko daži lepni sauc par pieminekli Latvijai.

  16. dzintars galejs

    apsoluta taisniba Spata kungam.Lieluma maniju apsestie kolxozu mantinieki prixvazetaji ir nolemti agrak vai velak bankrotam.E.S.dara nepareizi ka ta jau bagatibu sagrabusos vel atbalsta ar milzu naudas summam.Tie zemnieki kuriem ir mazakas zemes platibas zem 100 ha netiek atbalstiti ta lai attistitos un izveidotu turigu lauku iedzivotaju vidusslani un tadel ari ir ieinteresetie valdiba kas bremze koperativu izveidosanu.Karlim Ulmanim bija pareiza lauksaimniecibas politika.Kurs bus turpinatajs?

  17. Ilmārs

    Sen nebiju lasījis tik sakarīgas domas par Latvijas lauksaimniecības problēmām. Domāju, ka viena daļa no apskatītām problēmām agri vai vēlu Latvijā nāksies risināt. Jo beidzot pa tiešām būs jāsastopas ar principu, ka katram būs jāmāk izdzīvot vispirms pašam ar ģimeni, tad iekļauties kopējās struktūrās kolektīvai izdzīvošanai.
    Lai Jums, doktor, veicas gan darbā, gan iespējās savas domas paust lielākai auditorijai, par svētību mums visiem.

  18. Dennis.Okar. (CEO).

    Vai jūs meklējat kredītus jebkuriem mērķiem nāk un runā ar mums Dennis manadement palīdzēs jums jūsu prasībām. Vai jums ir apsverot nodrošināti
    vai nenodrošinātos aizdevumos, mēs Dennis biznesa enterprice palīdzēs jums atrast
    vislabāk kredīti ar zemāko procentu likmi un visvairāk izdevīgiem noteikumiem
    pieejams, lai atbilstu jūsu individuālajām apstākļiem. Neatkarīgi no jūsu
    apstākļos, pašnodarbinātajiem, pensionāriem, ir slikta kredītu reitinga, mēs varētu
    palīdzību Aizņemties no Ls 1,500 līdz 5,000,000 ls Elastīgs atmaksas 1 līdz 58 gadiem
    Sazinieties ar mums business.info.log@gmail.com

    Ja ir interese laipni aizpildiet mūsu informāciju zemāk un sazināties ar mums ….?

    Nosaukums …………………………………..
    Dzimšanas datums (diena-mēnesis-gads): ………………..
    Dzimums: Vīrietis Sieviete ………………………..
    Ģimenes stāvoklis: …………………………..
    Iemesls aizdevuma …………………………
    Apjomu, kas nepieciešams, aizdevuma ………………………
    Aizdevuma termiņš …………………………..
    Ienākumu līmenis ………………………………
    Valsts: …………………………………
    Tālrunis: …………………………………..
    Nodarbošanās: ………………………………

    Paldies

    Dennis.Okar. (CEO).

  19. Mrs. Calvina Donald

    Sveiki,

    Šeit nāk Affordable aizdevumu, kas mainīs jūsu dzīvi uz visiem laikiem, es esmu Mrs. Calvina Donald sertificētu aizdevumu aizdevējs, es varu piedāvāt aizdevumu individuālo, gan sabiedrisko sektoru, kas ir nepieciešama finansiāla palīdzība ar zemu procentu likmi 3%.

    Slikta kredīta pieņemams, Noteikumi ir ļoti vienkārši un considerate.You nekad nožēlu neko šajā aizdevuma darījumu, jo man dos jums smaidu.

    Es Mrs. Calvina Donald padarīs manā pakalpojumus visas likumīgās borrowers.You nekad nebūs vīlušies ar mani šajā darījumā, jo jums nav dzimis, lai būtu loser.Any ieinteresētajām klientiem ir sazināties ar mani ASAP pa e-pastu (calvina.loanlender@gmail.com) papildu ieņēmumiem.

    Es cer dzirdēt no jums, lai turpinātu.

    Ar cieņu,
    Mrs. Calvina Donald.

  20. Gulis

    Ko dod laba izglītība un cēlas domas?
    Gandrīz neko!Vien varbūt to , ka spēj nodrošināt sevi un savu tuvāko pieticīgu labklāšanos.

    Neviļus salīdzinu Tevi ar jebkuru godīgu darba darītāju, kurš ir saražojis labu produktu.Un tagad pēc visas loģikas šis produkts būtu jārealizē.
    Tu esi saražojis skaidru un saprotamu redzējumu lietām, kā tām būtu jāstāv.
    Es esmu saražojis augstvērtīgu pienu.

    Abi mēs esam gandrīz vienādās pozīcijās-vēlamies realizēt savu produkciju, saņemot par to cilvēka un viņa darba cienīgu atlīdzību kaut kādā materiālā vai nemateriālā formā.

    Abi esam pie sasistas siles.
    Es tamdēļ, ka gribu kaut ko mainīt, bet nezinu kā, bet Tu tamdēļ, ka zini, bet nevari.
    Gribi vai negribi, ir jāsecina, ka mana nezināšana ir līdzvētīga Tavai zināšanai!
    Jau nupat būs trīs gadi, kopš šis raksts tapis.
    Vai vari pateikt, kas ir mainījies?
    Šķiet tas pats šahs zemniecībai.
    Pieņemsim, ka Tu esi mūsu galva.Mēs(zemnieki)varētu būt Tavas rokas un kājas.
    Ko dod šis veselums, ja nav stratēģijas?
    Tad saki, lūdzams,kas būtu jādara man, Jānim, Pēterim, Annai un Grietai, lai tas vezums sāktu kustēties? Tikai saki, un mēs palīdzēsim!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.