Rakstīt šīs pārdomas veicināja 3 argumenti:

– salīdzinot jaunās Latvijas eksistences 15 gadus ar pirmās neatkarīgās Latvijas attīstības gadiem rāda pašreizējās politiskās varas atšķirtību no tautas un Valsts attīstības tempu atpalicību, kas robežojas ar bezcerību un morālo degradāciju (kā sekas tam – vairāk par 100 000 cilvēku pameta Dzimteni, 4 reizes pieaugušas pašnāvības un virs bioloģiskās normas esošā mirstība – 4000 – 6000 nāvju/gadā);

– mūsu tautas morālo un pilsonisko pamatu veido laukos esošās ģimenes, kas pašlaik ir palikušas nožēlojami maz tieši Valsts vadītāju rīcības rezultātā un šī lauku saimniecību iznīcības stratēģija ir apzināta un tiek turpināta pat izmantojot ES sniegto palīdzību;

– Citās valstīs ir formulēta „stratēģiskā importa pārtikas riska robeža” kas ir aptuveni 25%, bet Latvijā ir jau 30 – 40% importa pārtika. Tāpēc tuvie Pasaules krīzes gadi 2008.-2009. un 2012.-2013. mūs var pārsteigt nesagatavotus.

1. Nesaprotami „viņi” noraidīja zinātnieku priekšlikumus

Jau aptuveni 1989 – 1990.gadā griezos vairākās toreizējās Lauksaimniecības ministrijas struktūrās ar savu stāstījumu par to, ka Latvijas zinātnieki, kuri strādā pie dažādām slepenām tēmām ir saņēmuši pilnīgi konfidenciālu ziņojumus no kolēģiem attīstītās kapitālisma valstīs. Šajos ārzemju attīstības stratēģijas pētījumos bija teikts, ka pēc 10-20 gadiem pienāks klasisko pārtikas veidu tirgus piesātinājums Pasaulē, bet izteikti pietrūks tirgū bioloģiski aktīvo vielu, piemēram, vitamīnu produkcija. Tāpēc kā ļoti svarīga rūpnieciskā nozares kļūs dažādi jaunas laukos, jūrā iegūstamo produkcijas pārstrādes nozares, piemēram, mikrobioloģija. Toreiz un vēl pat līdz aptuveni 2000.gadam laukus pārvaldošās Valsts struktūrās neviens tā arī šo Latvijas attīstības iespēju nesaprata un vietējo zinātnieku, zemnieku centienus pat neatbalstīja.

Atceros kādu apspriedi Zemkopības ministrijā (ZM) aptuveni 1997.g., kurā Dr. Augusts Ārens pierādīja vairāku jauno lauksaimniecības nozaru attīstības nepieciešamību. Viņa stāstījumu pēkšņi nekulturāli pārtrauca kāda Z/M ierēdne ar frāzi: „Ziniet, MUMS ministrijā ir cits viedoklis…”. Tālākā apspriedes gaitā arī citiem zinātniekiem pat neļāva izteikties. Toreiz naivi nodomāju, ka tur klāt ir vienkārši nezinoši un aprobežoti ierēdņi. Vēlāk izrādījās, ka šie paši ierēdņi pat izmanīja subsīdiju Nolikumu pēc tam, kad tas jau bija apspriests visai plašās apspriedēs. Interesanti, ka vairākus gadus ZM subsīdijas solīja maksāt jauno l/s nozaru attīstītājiem ja… viņi ņemtu kredītus bankās. Toreiz kredīti maksāja aptuveni 20 % un tā būtu apzināta zemnieka pašnāvība.

Ārēji un publiski ZM demonstrēja demokrātisku apspriešanu kā labāk izlietot Valsts atvēlēto subsīdiju naudiņu, bet tad rakstot Nolikumu tekstu notika pamatīgas satura izmaiņas. Raksturīgi, ka gada beigās tāpēc vienmēr „palika pāri” zemnieku neizmantotā subsīdiju naudiņa un tad nu ZM ierēdņi ātri vien to sadalīja sev bez kādām konsultācijām ar zemnieku pārstāvjiem vai nozaru speciālistiem. Līdzīga budžeta „ekonomijas” principi darbojas joprojām ZM Lauku atbalsta dienesta (LAD) izstrādātajos subsīdiju Nolikumos.

Grupa zinātnieku pēc pirmā šāda absurdā fakta konstatēšanas griezās Saeimā, kur deputāte Anna Seila pat zīmīgi noplātīja rokas, tādejādi sakot, ka te nu neko vairs nevarot darīt, jo Nolikums jau ir apstiprināts Ministru kabinetā.

Par to kā Zemkopības ministrijas ierēdņi, Izglītības un zinātnes ministrijas anonīmie „eksperti” rakstiski noliedza bijušo kūdras purvu rekultivāciju audzējot tur lielogu dzērvenes ir jābūt plašam apskatam. Man izdevās šo ierēdņu neredzamo attīstības iespēju NOLIEGUMU lauzt tikai tieši griežoties ASV Zemkopības departamentā caur Latvijā esošo voluntārās palīdzības organizācijas VOCA struktūru. Gandrīz necerēti ieguvām turienes Zemkopības Departamenta atbalstu, kā arī ASV Prezidenta kontrolētā OPIC fondā. Mums palīdzēja vairāki tautieši Kanādā, ASV un vairāki zemnieki nolēma atrast padomijas laikā izveidoto plantāciju iznīkšanas cēloņus, jo dažviet tās ogas tomēr ieaugās. Aptuveni 1997..g. jau ZM nevarēja noliegt faktu, ka 23 rajonos ir zemnieki, kuri attīsta dzērveņu audzēšanu, jo bijām sākuši šo grandiozo darbu reizē ar Čīli, kur sākot ar 1992.gadu plānoja ieguldīt 20 miljonus $, ar Menas štatu ASV, kur Valsts sniedza daudzus kreditēšanas atvieglojumus. Zinātnieki ieteica ZM katrā rajonā, kur ir pietiekoši daudz kūdras purvu, izveidot pa lauku izmēģinājumu bāzei, ieguldot no Valsts puses nieka 10 000 Ls (no nepieciešamajiem 100 000 Ls normālas saimniecības izveidei), tad radās dīvains ZM lēmums – izveidot TIKAI VIENU paraugsaimniecību uz kādas Rīgas tirdzniecības firmas bāzes… Respektīvi, ZM pateica atklāti zemniekiem un zinātniekiem – neceriet uz Valsts atbalstu, jo to saņems VAJADZĪGIE cilvēki pat pilsētās.

Nākošos triecienus lauku attīstībai ZM realizēja jau izmantojot ES direktīvas. ES eksistē noteikumi kā veicināt vitamīnaugļu, ogu audzēšanu, jo attīstot augļu dārzus, tiek samazināta tradicionālo produktu audzēšana, kas ES tirgū ir pārāk daudz.. Neskatoties uz to, ka šī direktīva ir spēkā jau kopš 1992.g., Latvijā pat līdz šim Valsts šo iespēju neizmanto lai attīstītu faktiski jau padomijas laikā pieprasīto dabīgu vitamīnu produkciju.

Raksturīgs ir Nolikums par nepieciešamo ēku pārbūvi, saņemot ES atbalstu. Izrādās, ka salīdzinot dārzkopību ar lopkopību, dārzkopībā nepieciešamo augļu glabātuvju attīstībai ir no ZM, LAD ir „uzlikti papildus šķēršļi”, pat ir tāds nosacījums, lai šeit nevarētu attīstīt vairāk noliktavu kā tikai vietējam tirgum nepieciešams (lasi – tas ir dažiem pārstrādes uzņēmumiem jau iepriekš paredzētais atbalsts). Tas nozīmē, ka ierēdņi jau iepriekš ir paredzējuši tikai 2-3 augļu glabātuvju īpašnieku atbalstīšanu. Zinām, ka 2005.g. lielogu dzērveņu ražu zemnieki bija spiesti paši pārstrādāt, bet daļu ražas bija jāiznīcina tikai tāpēc, ka iepriekš Valsts atbalstītais „Pūre Food” iepirka ogas pārstrādei ārpus ES – Kanādā. Skaidrs, ka vismaz šis pārstrādātājs varētu gūt „īpašo” ZM labvēlību arī turpmāk.

Interesanti ir ZM, LAD Nolikumi par dažādu subsīdiju naudas iespējamo saņemšanu. Piemēram, vienmēr tur ir kādi „papildus nosacījumi”, piemēram, 2006.g. stihijas nelaimes kompensāciju varēja saņemt tikai tie zemnieki, kas saņēma nožēlojami niecīgos ES „platību maksājumus”. Publiski ir zināms, par vismaz 1000 000 ha Latvijas lauku zemēm zemnieki nemaz nesaņem ES „platību maksājumus”. Man šos ES maksājumus nebija iespējams saņemt tāpēc, ka pašvaldība nepilda Latvijas likumu – zemes īpašnieks pats nosaka zemes lietošanas mērķi, bet Zemes dienests veselu gadu „domāja”- vai bijušā purvā sastādītās dzērvenes jau ir lauksaimnieciskā zeme, jo tikai šādā – birokrātu atzītā zemē saimniekojošais var cerēt uz Valsts piešķirtām subsīdijām. Mana saimniecība joprojām nesaņem Valsts noteikto atbalstu meliorācijas sistēmas remontiem, ceļu būvei tikai tāpēc , ka ierēdņi spītīgi turas pie purva zemju klasifikācijas – „pārējās zemes”, bet subsīdiju dokumentos ir rakstīts – tās var saņemt tikai uz „lauksaimniecisko zemju” platībām saimniekojošais… Tādējādi mana saimniecība attīstībai nesaņem apsolītos vairākus tūkstošus latu gadā, kas ticami kļūst par ierēdņu prēmiju naudiņu.

ES noteikumos („Pamatnostādnes… l/s atbalsta jautājumos”) ir rakstīts, ka ja zemnieks zaudē vairāk par 30% ražas, tas uzskatāms par stihisko nelaimi (saistībā ar globālām klimata izmaiņām, kur zemnieki nav vainīgi) un līdz 100% zaudējumu Valstij ir jākompensē. Tā vietā 2004.gadā Latvijas Valsts izmantoja – „uzturēšanas izdevumu” kompensāciju vai kādus „platību maksājumus” (2006.gadā)tiem, kuri jau saņem ES „platību maksājumus”.

Vēl interesantāks nosacījums pērn bija iespējamos Valsts maksājumos par integrēto dārzkopību (Dabai saudzīgā audzēšana). Tur bez noteikuma, ka jāievēro attiecīgas ES prasības, bija prasība – iziet attiecīgus kursus un… pieteikties jau iepriekš uz iespējamo atbalstu, bet kā papildus nosacījums – vajadzēja pieteikties LAD birojā līdz 1. jūnijam, ko zemnieks nu nekādi nevarēja iepriekš uzzināt. Rezultātā, neskatoties uz to, ka zemnieks ir pareizi visu darījis, attiecīgo kompensāciju viņš nesaņēma tikai tāpēc, ka ierēdnim mūsu rajonā sarakstā bija vien 2 dārznieki, bet 3. nebija sarakstos „palicis”, vai „iekļuvis”. Šogad – 2007.gadā subsīdiju par integrēto dārzkopību var saņemt tikai tie, kuri jau iepriekš – 2006.gadā esot to saņēmuši (?).

Šis absurdais ierobežojums jau ož pēc kādas šauras grupas kolektīvo interešu finansiālā atbalsta, jo Valsts noteikto atbalstu nesaņems jauno dārzu veidotāji un tie, kuri to slepeno rīkojumu par LAD dokumentu pieņemšanu 2006.gadā nezināja vai slimības dēļ nokavēja. Zīmīgi, ka lielā ES zemnieku dokumentus pieņem veselu mēnesi, bet mazās Latvijas ierēdnim ir noteikta precīza diena kā galīgā robeža, kas turklāt tiek noslēpta zemniekam, respektīvi, LAD zemniekus par šo robežu neinformē.

Kādreiz TV bija dokumentāla filma par Austrālijas Zemkopības dienesta darbību un izrādās, ka turienes ierēdņi nepārtraukti atrodas izbraukumos pa valsti, tāpēc viņi jau iepriekš spējot prognozēt zemnieku problēmas un tās novērst – neesot turienes zemniekam laika skraidīt pa kabinetiem… ASV es redzēju zemnieka saņemto informācijas materiālu kaudzītes – no Valsts struktūrām, no profesionālām apvienībām un turienes zemnieka informētība ir pārvaldes struktūru atbildība.

Lūk, Skaidrītes A. rakstiska liecība. „Es tajā laikā strādāju ZM… un zinu kā tika taisīta „politika” par jaunievedumiem un citām lietām”. Lai ko panāktu…”… bija jāpieiet pie „pareizā” cilvēka un „pareizi” aprunāties. Tiem kas to neprata vai nu bija jāizčib vai jāmokās kā māk. Līdzīgi bija ar biodegvielas ražotnes būvēšanu – ZM ierēdnei… nepatika biodegvielas iniciators un ražotnes veidošana tika pasludināta par vienu no pagājušā gadsimta lielākām muļķībām, kurām Valsts atbalsts nepienākas… Mainījās gadsimts un ierēdņi, bet ražotnes lietderīgums tagad ir atzīts kā ļoti būtisks nākotnes aspekts.”… „ar savām spējām* redzēju to, ko nedrīkstēja redzēt: kāpēc vieni bija atbalstāmi un citi nebija „valstiski svarīgi” projekti. Tad … pieņēmu lēmumu par aiziešanu. Patiesībā tagad jūtos brīva un laimīga…” (*piezīmēju, ka Skaidrītei ir izteiktas ekstrasenses spējas).

Mani kā profesionālam zinātniekam un lielu projektu izstrādātājam pilnīgi nesaprotama ir l/s nozares vadītāju noraidošā attieksme pret jaunumu izstrādē esošiem zinātniekiem. Zināms, ka zema līmeņa intelekta cilvēki fiziski nevar paciest par sevi gudrākus un zinošākus, kas ir redzams visās tautās. Tāpēc taču vismaz galvenās vadošām personām vajadzētu būt galvas tiesu gudrākām un zinošākām, bet rādās, ka līdz šim ZM neesmu redzējis nevienu patiesi gudru vadītāju, izņemot kādreizējo Meža ministru K.Šļakotu. Valsts sekretāri ZM ir pavisam odiozas personas bijušas. Tāpēc pat viņu organizētās „apspriedes” ir kādu ierēdņu „radītu” papīru demonstrējumi, nevis tiešām radošas domas un attīstības iespēju izvēle.

„Lielās zinātnes” pārstāvjiem bija zināma augstprātība pret tām zinātnes nozarēm, kurās valdīja stagnācija, bet vismaz Lauksaimniecības Universitāti beigušiem speciālistiem vadības jomā vajadzētu iziet pamatīgu konkursu, ja domājam par attīstību. Nevar valsti vadīt vidusskolas līmenī spriedelējušie ministrijas speciālisti. Ja bijusī LAD vadītāja varēja kļūt par katedras vadītāju Lauksaimniecības Universitātē, domāju, viņas radīto „jauno baronu” atbalsta un tautas degradācijas idejas tikai tiks pavairotas… Kādas partijas līmenī (pavēnī) strādā šīs Universitātes zinātnisko un vadošo kadru konkursi? Vai tur nav kā vadošie tie paši „bruģa zemnieki”, kādi „sēž” Saeimā?

Kādreiz pasen – vismaz 10 gadus atpakaļ bija populāra avīze „Lauku Avīze”, kas pēc attiecīgas „restrukturizācijas” (vai ventspilnieciskā veidā?) kļuva par „Latvijas Avīzi”. Mani pārsteidz tas – cik maz tagad „LA” raksta zinātnieki, savu saimniecību attīstītāji. Tikpat nesaprotami kādreiz šeit reklamēja „Baltijas Banku”, bet tagad reklamē kādu ES palīdzības „projektus”. Nekad nekur neraksta par pretējo – kāpēc šo atbalstu nesaņēma daudz, daudz vairāk zemnieku, kāpēc vismaz 1 000 000 ha Latvijā nekādu atbalstu nesaņem un tas ir jau vairāk par 1/3 aramzemju! Lūk, 2007.g. apriļa avīzēs ir ziņa, ka jau 70% ES „Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda” finansu plāns ir izpildīts, bet to atbalstu ir saņēmuši vien 637 lauksaimniecības projekti (kādreiz Latvijā bija 300 000 zemnieku sētu, bet baronu un muižu tiešām bija vien zem 1000!). Man viennozīmīgi nāk prātā priekšstats par šeit radīto Valsts priviliģēto muižnieku vai baronu kārtu un daudzi jaunie „muižnieki” ir bijušie ZM ierēdņi vai to radinieki (!).

Netālu kaimiņos esošais „atbalstītais” zemnieks sūdzas, ka neviens viņa saimniecībā nevēlas vairs strādāt, jo tie strādīgākie jau ir Īrijā, bet paša bērni pametuši laukus. Savulaik arī baronu muižas bērni pameta un bija jāpāriet uz algotiem pārvaldniekiem, muižās bija jāalgo naidīgi noskaņotie algotņi no citām zemēm. Vēstures mācība un Anglijas piemērs sola, ka šādi laiki Latvijas laukos pienāks, kad šeit vairāk strādās svešās valodās runājošie, jo latviešu skolas katru gadu aptuveni pa 6 – 10 laukos slēdz pati Valsts un pašvaldības. Jau pašlaik varenā tehnika rūsē grāvmalās, jo to ēdelīgie motori sienu un auzas neņems pretī, bet degvielas cenu nesegs mūsu prece, kura nebūs pat Krievijai vajadzīga. Pat ilgi uzglabājamā bartera prece – cukurs Latvijai vairs nebūs…, pret ko vismaz sāli mēs varētu ievest… .

Augstāk minētais labi saskan ar savulaik Krievijas demokrātu atrasto slepeno Drošības Komitejas (bij. KGB) plānu – kā „atriebties” Latvijai par PSRS sagraušanu, ko izdevās nopublicēt „Izvestija” 1992.g. Šo plānu pārtulkoja un bez komentāriem publicēja 1992.g. vien toreizējā „Lauku Avīze”. Latvijas iznīcības plāns pamatojās uz pamatnācijas degradāciju un ekonomiskā pamata sagraušanu. Latviešu idejas nākot no laukiem un tāpēc ir jāierobežo Latvijas lauku produkcijas eksports un dažādos ceļos ir jāsamazina lauku saimniecību iespējamā attīstība.

Tagad, atskatoties un pagājušo laiku, redzam, ka vietējie varas turētāji faktiski kopā ar „PSRS atriebības idejas” nesējiem plānveidīgi darbojās pret jauno zemniecību laukos un dažādi bremzēja iespējamo vispārējo attīstību. Visvieglāk to ir redzēt Valsts uzliktos nodokļos, jo daudzas nozarēs ir tikai 5% PVN – pilsētās. Daudzās tirdzniecības jomās, piemēram, māju, zemes pārdošanas peļņu Valsts vispār neapliek ar nodokļiem, bet pašu izaudzēto laukos apliek ar 18% PVN nodokli, kas iznāk pat vairāk par paša zemnieka gūto peļņu (!).

Man nav ilūziju par bijušo komunistu un KGB aģentu veidoto „Trojas zirgu” esamību Zemkopības ministrijā, jo labi redzēju uzvarošos smīnus ierēdņos, kad jaunie zemnieki cieta un viņu bezspēcīgo niknumu, kad mūsu attīstības projekti guva atzinumu ASV un mūs sauca uz Pasaules konferencēm.

2007. gada 2. maijs Andris Ansis Špats, zemnieks, Dr.sc.ing.

2.Cita patiesība par saldo nihilismu

Pēdējā decembra trešdaļā (2006.g.) daudzi Latvijas iedzīvotāji tika pārsteigti ar vairākiem ZM ministra paziņojumiem par iespējamo cukurfabriku slēgšanu, daudzu zemnieku senās nodarbes pārtraukšanu un patērētāju „pieslēgšanu” pie importa cukurniedru cukura patēriņa, kuru Krievijas pārtikas uzraugi tur neielaiž kvalitātes dēļ.

Mani personīgi visvairāk pārsteidza Zemkopības ministra viegli pateiktais, ka šis „slēgšanas lēmums” esot pamatots ar… „Agrārās ekonomikas institūta pētījumu”.

Pēc Ziemassvētku un Jaungada sastrēguma darbiem griezos Agrārās ekonomikas institūtā un uzzināju Interneta adresi, www.econa.lv./projekti , kurā katrs var lasīt pētījumu: „Cukurbiešu nozares attīstības scenāriju analīze un ilgtspējīgas darbības iespējas”.

Nozīmīgākie fakti pētījumā man šķiet sekojošie:

1. Šis pētījums ir sākts tikai 1. decembrī, 2006.g. un paši autori – Dr.oec. A.Miglāvs, Dr. Oec. V.Bratka, pētnieks A.Nipers dažās nedēļās ir paveikuši daudz. Šis darbs ir svarīgs (58 teksta lpp., 26 datu tabulas, 12 grafiskie attēli) un par tajā esošo informāciju ir vērts diskutēt. Šis pētījums nav apspriests Institūta kolektīvā, citā ekonomikas institūtā (Interneta variantā nav pat uzdots parakstīšanas datums), tāpēc līdz tam šis ir tikai Zemkopības ministrijas pasūtījumam atbilstoša „Atskaite par zinātnisko pētījumu”, kā tas ir norādīts titullapā.

2. Šī „atskaite par pētījumu” nevar būt par pamatu kādam Zemkopības ministra vai zemnieku lēmumam, jo lasām kas rakstīts 7.lpp:… darbā … „nav analizēta un pamatota …(cukura ražošanas) ilgtermiņa darbības stratēģija, nav analizēta nozares restrukturizācijas koncepcija”, jo tas „varētu būt turpmākā darba posma pētījumu priekšmets”.

3. ES dokumenti paredz (manā izpratnē), ka pie cukurfabriku restrukturizācijas (slēgšanas) lēmuma, Valdības kompetencē ir vismaz 4 jautājumu grupas:

– vai tiek ievērota audzētāju dzīves intereses, jo ģimenes darba tradīcijas nenopirks (?),

– vai ir ievērotas Vides saglabāšanas prasības (pie Vides pieder arī dzīvais cilvēks un viņa tradicionālais dzīves veids, turklāt vai importētais cukurniedru cukura derēs Latvijas cilvēkiem, bitēm, mājas ievārījumiem un citiem tradicionāliem produktiem? Vai Krievija neielaiž cukurniedru cukuru tā kvalitātes dēļ?),

– vai ir ievērotas sociālās saistības (ja vesels Latvijas reģions kļūs pārējiem „nevajadzīgs”, vai citiem nebūtu kas sakāms?).

-Valsts saņem naudu zemniekiem no ES fondiem diversifikācijā. Samazinot ražošanas kvotu par 50%-70% , saņems 50% ES piedāvātās summas, un 5 gadus – līdz 2014.gadam saņems 30% papildus pie atbalsta summas (šis jautājums nav pētījumā analizēts!)

4. ES cenšas samazināt cukura ražošanu, lai šeit ielaistu mazattīstīto valstu produkciju, jo restrukturizācijas projekts paredz samazināt 5-6 miljonu tonnu cukura ražošanu un tad ES dabīgi atkritīs arī vajadzība „kvotēt”- ierobežot cukura ražošanu. Ievērosim, ka visas Latvijas devums slēdzot abas cukura ražotnes būs tikai 1% no šī ES mēroga plāna, tātad, kādas runas par ES „prasībām” ir vienkārši smieklīgas.

5. Importa cukurniedru cukuram ES paredz visai ievērojamu nodevu – 524 EUR/t, bet no Horvatijas, Serbijas un Melnkalnes tiek atļauts ievest ES 5 reizes vairāk cukura kā ražo Latvija, turklāt neuzliekot tam nodevas (!). Tas nozīmē vien to, ka politisko mērķu labā un lai dotu šo zemju zemniekiem darbu, ES var pieņemt pat ļoti labvēlīgus lēmumus, bet mūsu bāleliņu stāsti – „cīņa par kvotām” ir domāti vien naivajiem. Tātad, biedēšana ar „ES kvotām” ir tikai pagaidu mehānisms, jo ES paredzēts no šī ražošanas „regulēšanas” paņēmiena atteikties.

Pētījumā pieņemtā prognozē tiek izmantots nepamatots un neiedomājams cukura cenu samazinājums, jo piemēram, sākot ar 2011. gadu tā tiek pielīdzināta ES noteiktai importa nodevai 283 – 376 LVL/t (28-37 sant/kg! sk. 23.tabulu). Atbilstoši šim pieņēmumam, veiktos ienākumu aprēķinos (?) iznāk, ka cukura ražošanas nozare šķietami kļūst nerentabla pēc 2010.gada (!). Lūk, cik vienkārši – kādā lielā pētījumā ir iekļauti kādi pieņēmumi un tālāk jau Latvijas Valsts vadītāji, zemnieki, rūpnīcas īpašnieki priecīgi paziņo sabiedrībai par to, ka tur esot pamatots viņu lēmums – saņemt ES restrukturizācijas naudiņu, noklusējot to, ka tiek noliegts gadsimtu sena ražošana, tradicionāla pārtika un kurzemnieku devums Latvijai. Tāpēc jau laikam cukura nozares likvidācijas lēmuma pieņēmēji nemaz tieši necitē pētījuma datus, bet kautrīgi atsaucas uz „Agrārās ekonomikas institūta”… pētījumu.

Notiekošais vairāk izskatās pēc pašreizējo cukurfabrikas īpašnieku naudas kārības apmierināšanas, jo iegādājoties šīs fabrikas, iespējams, tika izdots daudz mazāk naudas par ES piedāvāto kompensāciju. Tā rūpnīcu patiesā „pārdošana” likvidācijai varētu patiesībā būt ļoti negodīgs pret tautu vērsts bizness – līdzīgs naudas „atmazgāšanai”. Vissvarīgākais lauksaimniecībā ir jautājums – kam pieder pārstrāde un tirdzniecība. Ja attiecības starp zemnieku – patieso audzētāju un pārējiem peļņas gribētājiem, ieskaitot Valsts nodokļu iekasētājus, nespēj noregulēt Valsts ar likumiem, tad agri vai vēlu zemniekiem būs jādumpojas, jālikvidē netaisnīgās pārstrādes un jāsāk ar jauno kooperāciju. Mūsdienu Pasaulē zemniekam ir jāpieder ražošanas un pārstrādes uzņēmumu akcijas, citādi līdzīgas „naudas pelnīšanas” jeb mahināciju shēmas vēl tikai vairosies. Valstij ar likumu ir jāregulē ražotāju tiesības „likvidēt”, jo tās ir izveidotas vairāku paaudžu zemi apmaksātā darba rezultātā.

Pētījumā ir labi pierādīts, ka pašlaik cukurbiešu audzēšanas nozare Latvijā ir visstabilākā, jo vislabāk nodrošināta ar tehniku, tur ir vislielākā atdeve uz laukuma vienību un arī strādājošiem ir vislielākās algas. Tātad, visām citām lauksaimniecības nozarēm vajadzētu bankrotēt Latvijā vēl agrāk – pie līdzīgiem pieņēmumiem. Ar „ekonomiskiem pieņēmumiem” ir viegli pierādīt, ka visa dzīve un jebkura ražošana jau vidējā klimata zonā ir „neizdevīga” salīdzinot ar siltajām dienvidus zemēm, bet tur kļūst arvien karstāk un drīz daudzās dienvidu lauksaimnieciskās zemēs sāksies smagi laiki.

Savulaik arī „PSRS mūžīgā attīstība” tika plānota no ļoti, ļoti daudziem zinātniekiem, bet beigās „čiks” vien bija, jo radās krīzes situācija. Pašlaik rūpīgi tautai tiek slēpta informācija par patieso Pasaules ekonomikas un finansu sistēmas nepamatotību un iespējamo tuvo grandiozo finansu sistēmas krīzi. Zināms, ka pašlaik ASV $ ir sadrukāts vismaz 150 reizes vairāk nekā ir tā patiesais segums ar visu ASV mantu. Pie mazākā ASV valsts sabrukuma, arī $ visā Pasaulē ir „jākrīt” un tad tālie pārvedumi kļūs ļoti problemātiski. Ar katru gadu palielinās Dabas izmaiņu faktora ietekme uz visas Pasaules lauksaimniecības produkcijas ražu un attiecīgi arī cenu, tāpēc pieņemt kādu cenu pazemināšanas modeli ir pilnīgi nepamatoti.

Secinājumi

1. Latvijas lauksaimniecībā tiek „no augšas” uzspiesti viedokļi, kas ir specifiski nihilisma veidi – esošo lauku dzīves veida vērtību noliegšana un šim mērķim izmanto nepilnīgi izstrādātus darbus un zinātnieku vidē neapspriestas zinātnieku darba atskaites.

2. Tautsaimniecībā visas tradicionālās nozares ir savstarpēji saistītas un vienu izraujot no kopējās ķēdes ne tikai tiek radīts jauns riska faktors citām nozarēm, bet tā sagrauj sabiedrības savstarpējo sadarbību un dzīves veidu. Cukura ražošanas noliegšanas prognozē nav ņemtas vērā sistēmas īpašības (vairākas savstarpēji ar produkta pārveidi saistītas ražošanas veido sistēmu) un savstarpējās saites ar citām ražošanas nozarēm.

3. Internetā pieejamā atskaite par cukura nozares pētījumu bija vispirms jāapspriež speciālistu kolektīvos un arī neatkarīgo zinātnieku, zemnieku un saistīto nozaru ražotāju sabiedrībās un tad šo pētījumu jāturpina kā tas ir ieteikts jau no zinātniekiem – izstrādātājiem.

2007. gada 9. janvāris Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors Bīriņos, Limbažu raj. Tālr. 2612457.

P.S. 1. Šis raksts bija nosūtīts visiem „centrāliem laikrakstiem”, Radio, TV, bet atsauksmes vai interese no turienes nebija, kas iespējams, liecina par specifiskas – politiskas cenzūras ieviešanos Latvijā.

2. Šo rakstu nosūtīju Agrārās ekonomikas institūtam, un pētījuma autoriem (Dr. oec. A. Miglāvam), bet saņēmu vien pārmetumus, ka nepamatoti esot viņus apvainojis… pērkamībā. Paskaidrojumus – kur un kāpēc ir ņemti nepamatoti zemas cenas cukura prognozēs nesaņēmu. Redzams, ka šie lauksaimniecības zinātnieki nemaz nav pieraduši pie diskusijām, jo arī viņu „pētījums” nekur un nekad nav bijis apspriests.

3. Šo rakstu nosūtīju pašreizējam Zemkopības ministram, kuram nebija pat laika man atbildēt. Jādomā, ka arī viņš savulaik šo zinātnieku pētījumu nebija izlasījis, bet pēc publiskiem paziņojumiem par Latvijas pašlaik pelnošākās l/s nozares viņa pasludināto neperspektivitāti, tagad Ministram vairs nav kur atkāpties…

4. Valsts gatavība globālām krīzēm

Savulaik pie Ministru kabineta izveidoja tādu kā „ Krīžu komiteju” ,kuras uzdevums bija interesēties par plūdiem Jēkabpilī un gatavoties sabiedrības nemieriem. Tas viss labi parādīja cik netālredzīgi ir mūsu valdošie, jo viņi bija vien padzirdējuši par līdzīgām komitejām, komisijām citās valstīs.

Patiesība ir daudz sarežģītāka. Piemēram, Anglija jau 2002.gadā izstrādāja Valsts Projektu „Globālās klimata krīzes un lauksaimniecība”, kuras izstrādē piedalījās vairāki zinātnieki institūti un radās priekšlikumi kādām nozarēm būs perspektīvas, kuras kļūs riskantas, kuras fermas ir jāpārvieto uz augstākiem apvidiem utt.. Līdzīgs projekts valstij esot izstrādāts arī Krievijai.

ES jau vairākus gadus visas kandidātvalstis brīdināja, ka ir jāizveido Valstij piederošas degvielas rezerves vismaz 3 krīzes mēnešiem. Zīmīgi, ka šī norāde Latviju sasniedza drīz pēc tam, kad šeit Valsts veiksmīgi” bija likvidējusi visas nelielās degvielas glabātuves laukos – bijušo kolhozu mehānisko cehu vietās. Šo likvidāciju ierēdņi realizēja ļoti skaisti – deklarējot, ka tās esot nelikumīgas, neatbilstot ES prasībām, ka nepieciešams „modernizēt” ieviešot pilnīgu automatizāciju un datorizāciju. Tas zemniekam izmaksātu vairāk kā pašas bāzes celtniecību un garantētu dzīvi bez algas vismaz 3 gadus. Pirmo reizi šo Valsts absurdu ievēroju tad, kad Vidzemē lielākā apvidū pārtrūka elektrības padeve un tuvējās (10-20 km) lielās degvielas firmas pārstāja strādāt. Lūk, vienkārši no tvertnes iztecināt degvielu gan tad vēl varētu.

Skaidrs, ka jau tagad katram zemniekam ir jāizveido degvielas uzkrājums vismaz 1 gadam, jo ja sāksies kāda krīze Pasaulē, tad degvielas cenas momentā sasniegs tik augstus „griestus”, ka ar savu preci zemnieki to vērtības pieaugumu nesegs.

Domājot par degvielu, jāatceras Pasaulē zināmais fakts, ka pie pašreizējā pieprasījuma pieauguma līmeņa 2013.gadā sāksies nopietna degvielas trūkuma laikmets. Starpvalstu politikā lielvalstis tāpēc centās tikt pie Irākas un Irānas naftas laukiem, bet arī tie ilgi situāciju neglābs, jo tuvojas izpētīto naftas krājumu izsīkums. Man kā ķīmijas studentam to jau 70.gados mācīja profesori un tagad redzu šo zinātnieku aprēķinu pareizību. Diemžēl pārāk daudzi zemnieki līdz šim domāja tikai par lielas un varenas tehnikas pirkšanu, neskatoties uz tās efektivitāti, universālumu. Zināms, ka jau pasen daudzi zinātnieki ieteica alternatīvas šķidrai degvielai, piemēram, no ūdens iegūstamo ūdeņradi elektriskās jaudas akumulācijas sistēmas, bet šie pētījumi tika bremzēti lai nemazinātu naftas karaļu peļņu. Vēl nesen Latvijā entuziasti būvēja gāzes ģeneratorus, citi jau piedāvā rapšu eļļu izmainītiem dīzeļdzinējiem, citi domā kā eļļu sajaukt ar mājās destilētu „dzimtenīti” un iegūt biodegvielas paveidus. Taču mums ir jāatceras, ka šajā valstī pārāk daudz ietekmē lielā peļņa un ja jau pat nepieciešamās spirta rūpnīcas projekta attīstītāju vienkārši nošāva, tad līdzīgi lieli projekti arī tiks apstādināti. Piemēram, zinātnieku ieteikto cukurbiešu cukuru pārvērt spirtā ir visizdevīgāk un ar bijušo cukurfabriku jaudām mēs varētu cerēt uz degvielas apgādi, bet šo zinātnieku ieteikumu Zemkopības ministrija vienkārši ignorēja ļaujot likvidēt lielu atjaunojamo enerģijas resursu ražotni.

Redzot vietējās varas nostāju katram zemniekam ir jādomā par alternatīvu enerģijas avotu un to rezervju iegādi, attiecīgi jāizmaina pamatražošanu, pakārtojot to pieejamam enerģijas veidam. Bieži šo jautājumu risinot mums nāksies atcerēties tēvu, vectēvu izmantotos risinājumus, bet tos varam modernizēt un uzlabot. Piemēram, mūsdienu siltuma ieguves krāsnis šobrīd ir ar daudz augstāku lietderības koeficientu, bet malku mūsu vectēvi gatavoja jau 2 gadus iepriekš, jo tik sausa dod lielāku siltumu. Ēku siltināšanas materiāli tagad ir daudz efektīgāki un tādejādi taupīt enerģiju ir jāiemācās arī laukos.

Reģionu apgāde ar pārtiku tagad notiek galvenokārt caur lielveikalu tīklu. Nesenās elektroenerģijas pārtraukumi, lielie puteņi pilnīgi modernās valstīs tomēr momentā paralizēja visu dzīvi un lielveikali dažās dienās tika izpirkti tukši. Izrādījās, ka lielveikalu apgādes sistēma balstās un nepārtrauktām piegādēm no tālu esošām noliktavām, bet pārtrūkstot tālo transportu ķēdēm daudzviet dzīve tiek pilnīgi paralizēta.

Krīžu situācijās lielveikali pirmie vai nu bankrotēs, vai tiks pilnīgi izlaupīti. Tāpēc katrā reģionā izdzīvošanai svarīgi ir visi kādreizējie mazie pārtikas cehi, netālu esošās mājlopu rezerves un vieglie transporta veidi, kas darbināmi ar vietējo degvielu. Pajautājot mūsdienu lauku sievietēm par maizes cepšanas prasmi, izrādās, ka labi ja viena cepēja pagastā vēl ir atrodama…