Piebildes un piezīmes uz „LA” malām…

Piebildes un piezīmes uz „LA” malām…

Par intelektu laukos –speciāli akad. Kazimiram Špoģim

Šķirojot 2007.g. atliktos datus – izkopējumus no Interneta, dažus avīžu rakstus, konstatēju, ka blakus noliktas 2 „LA” lapas- 25.aprilī intervija ar profesoru, akadēmiķi Kazimiru Špoģi „Intelektu un jaunas tehnoloģijas – uz laukiem” un 2006.g. 10.augusta Jūlija Beļavnieka raksts „Zemes apsaimniekošana: vai tikai īpašnieka problēma?”. Kaut kur datora failos guļ atbilde bijušai LAD vadītājai – tagad „muižniecības” reklamētājai LLU…

Šeit vēlos izpildīt sev uzdoto – rakstiski atbildēt uz šķietami neuzdotiem jautājumiem Tās būs tēmas, kuras laika gaitā jau ir izkristalizējušās neatkarīga zinātnieka vienīgajā pētnieciskajā saimniecībā Latvijā – Bīriņos, Vidrižu pagastā, Limbažu rajonā – tlf 26128457, ashpats@apollo.lv .

Domājot un spriežot par laukiem līdz šim visi apskatnieki ir izvairījušies uzdot jautājumu par lauku perspektivitāti ilgstošā laika periodā – 2 – 3 paaudzes un novērtēt dzīvā tautas spēka „atražošanas” potenciāla nozīmi tautas kopējai veselībai.

Līdzšinējā vēsture rāda, ka vismaz reizi 100 gados (nosacīti – 3 -4 paaudžu laikā) ir bijušas grandiozas krīzes, kuru laikā pilsētas ir iznīcinājis bads. Pēdējā laika vēsturē zināmākā krīze Pasaulē bija lielā depresija ASV trīsdesmito gadu beigās, bet mūsu reģionā līdzīgi krīzes periodi bija 1. un 2. Pasaules karu laikā. Sabrūkot iepriekšējai politiskai valsts struktūrai 1991-1994.g. bija visi nosacījumi lai šeit izraisītos reāli bada draudi līdzīgi kā tas notika vairākās Krievijas pilsētās, bet Rīgu un citas lielas pilsētas faktiski izglāba uzkrātais tehnikas, dzīvā spēka potenciāls lauku saimniecībās, kur saražoja vismaz 1,5 reizes vairāk pārtikas par politiķu mākslīgi ierobežotā vietējā tirgus pieprasīto. Turklāt, Latvijā „cenu brīvlaišana” sākās ar rūpniecības preču tirgu, kad l/s preces tika tirgotas zem pašizmaksas vēl ilgi. Tādejādi politiķi lēti „pabaroja” pilsētas, taču radīja neticību pašu ražotai pārtikai.

Pašlaik sabiedrība laukos ir attiecīgi reaģējusi uz „Latvijas ceļa” liberālo tirgus politikas radīto situāciju un visā valstī ir ievērojami sašaurināta lauksaimnieciskā ražošana, kas kopsummā parādās statistikā kā 1 000 000 aramzemju pamešana aizaugšanai ar krūmiem ( J.Beļavnieka dati). Dažādu valstu ekonomisti uzskata, ka kritiskā robeža valsts izdzīvošanai iespējamo Pasaules krīžu laikā (klimata, politiskās un ģeoloģiskās izmaiņas) ir 25% importa pārtikas. Latvijā šobrīd tiek ievests jau 40% – 50% pārtikas, kas nosaka pašreizējās valsts atkarību no pārtikas regulārām piegādēm ( tās ražošana citur un pārvedumu izdevīgums nebūs mūžīgi!).

Jau kopš pilsētu izveides laikiem to attīstības pamats bija un ir jaunā darbaspēka papildinājums no laukiem. Savukārt lauku pilsoņu morālais pamats bija un ir darbs kā iztikas un ģimenes attīstības pamats. Tāpēc lauku bērni un jaunieši visās valstīs ir atzīti par morāli pārākiem un veselīgākiem salīdzinot ar pilsētu apstākļos augošiem. Lūk, Polijas jaunā valsts ir pieņēmusi vairākus likumus, kuru gala mērķis ir maksimāla zemju izmantošana un ģimeņu noturēšana laukos un tāpēc tur labi dzīvo lielākā daļa seno ģimeņu pat ar nelielu zemju īpašumu – līdz 5 ha. Polijas valdība oficiāli ziņo ārvalstu investoriem, ka Polijā arī pēc 20 gadiem būs pietiekoši daudz darba spējīgu un veselīgu jauniešu no laukiem.

Interesanti – kāds varētu būt dzīvā spēka atjaunošanas potenciāls Latvijas laukos, ja par pamatu pieņem zināmas publikācijas par cilvēka nāves gadījumā zaudēto 200 000 – 250 000 euro. Internetā pieejamos statistikas dati ir visai atrauti laikā, jo vien iedzīvotāju skaitu varam atrast visā Latvijas vēstures periodā. Pēckara Latvijā laukos dzīvoja un savas saimniecības bija vismaz 400 000 ģimenēm, kur vismaz 2 bērni tika izaudzināti. Tātad 400 000 x 2 x 200 000 =16x 1010 euro t.i. 160 miljardi euro! Statistikas dati, kas pieejami internetā neļauj precīzi noteikt pašreizējo bērnu dzimstības samazinājumu laukos, bet mans pieņēmums ir ka vismaz 100 000 bērnu mazāk laukos tiek un tiks uzaudzināti pašreizējā Latvijā un tas ir vismaz 20 miljardu euro vērts darbaspēks, ko agri vai vēlu nāksies ievest.

Dramatiska ir intelektuāli augstvērtīgu cilvēku aizplūšana no laukiem pēdējos 16 gados, jo laukos vairs nav vajadzīgi dažāda profila l/s speciālisti, šeit nav nosacījumu lai intelektuāls cilvēks justos komfortabli (sakari, informācija, kultūras procesi, atbilstošs darbs). Interesanti ir tas, ka pazeminoties bērnu dzimstībai, tiek laukos likvidētas skolas, aizbildinoties ar …”nepietiekamu bērnu skaitu”. Respektīvi, valsts radīja nosacījumus lauksaimniecības iznīcināšanai, kas noveda pie daudzu ģimeņu traģiskas iziršanas un dzimto sētu pamešanas, bet tagad šī pati valsts „ekonomē” uz bērnu rēķina, apgrūtinot viņu ceļu uz tālākām skolām. Piemēram, 40 Bīriņu apkaimes bērniem ceļš uz Raganas skolu papildinājās ar autobusa braucienu, kas kopā ar gaidīšanu vidēji par 1,5 st pagarināja ceļā pavadīto laiku. Vienlaicīgi ar skolu likvidāciju vietējās skolotājas ir spiestas meklēt darbu tālākās pilsētās vai pārcelties.

Pēdējos gados esmu daudzkārt novērojis to, ka mērķtiecīga lauku iznīcināšana un degradēšana tiek realizēta caur Latvijas valsts struktūrām – Zemkopības ministriju un LAD ( lauku atbalsta dienestu).

1. Pēdējais – svaigākais piemērs ir cukura ražošanas likvidēšana. Scenārijs ir sekojošs: ZM 2006g. decembra sākumā uzdod pakļautam ekonomikas institūtam izstrādāt ekonomisko pamatojumu cukura ražošanai tālākiem 10 gadiem. Jau ap 22.decembri internetā var lasīt 2 zinātnieku un 1 līdzstrādnieka „Ziņojumu par pētījumu”, kurā gan ir teikt, ka pētījums ir jāturpina (sk 7. lpp). Taču smagākais pārmetums ir par to, ka zinātnieks A.Miglāvs pieņēma, ka cukura cena 2010 gadā samazināsies pat zem ES noteiktā ievešanas nodevas ( sk 23.tabulu), bet šo PIEŅĒMUMU nepamanīja neviens ierēdnis, ar;i ministrs. Man bija interesanti sarakstīties ar Dr. A.Miglāvu, kad viņš pat pēc 3 vēstulēm tā arī nepaskaidroja kur, kā kāpēc radās šāds nepamatots cukura cenas pieņēmums, kas tālāk viņam ļāva „aprēķināt” cukura nozares nepamatotību. Arī Zemkopības ministrs man – zemniekam un tehnisko zinātņu doktoram atļāvās neatbildēt uz PRINCIPĪĀLI SVARĪGU JAUTĀJUMU. Rezultāts – Latvijā tehniski vislabāk nodrošinātās, ekonomiski vislabāk pamatotās l/s nozares likvidācija izmantojot tautas un zemnieku apmānīšanu. Man kā zinātniekam nav pieņemami tas, ka daži zinātnieki izstrādā kādu darbu un to BEZ ZINĀTNISKAS UN NEATKARĪGAS EKSPERTĪZES nodod politiskai varai, kas to izmanto kā represīvu argumentu PRET TAUTU.

2. Ilgstoši un metodiski ZM ar subsīdiju un lētā l/s produktu importa palīdzību degradēja mazās un vidējās lauku saimniecības. Atgādinu, ka pēc 2. Pasaules kara bija gandrīz 400 000 lauku sētu, bet drošāk varam rēķināt 300 000 patstāvīgu saimniecību. Pēc avīžu ziņām, tagad vien aptuveni 100 000 saimniecību esot, bet regulāri finansiālo atbalstu saņem kādas 10 000 saimniecības (vai tie nav „bruģu zemnieku partijas – ZS balsts?). ZM un LAD propagandētais „jauno baronu” vai „muižu” atbalstīšanas plāns ir orientēts uz pilnīgu neveiksmi ilgākā laika gaitā, jo pārējie zemnieki jau tagad labāk izvēlas doties emigrācijā, bet ne strādāt pie „jaunradītā barona”. Otrkārt, jaunās muižas pamatojas uz lieljaudas tehnikas izmantošanu, kas attiecīgi tērē daudz vairāk degvielas uz laukuma vienību. Taču degvielas izbeigšanas laikā (tuvākajos 5 gados) alternatīva tehnika ( gāze, eļļa u.c.) VISPIRMS BŪS MAZJAUDAS, jo tāda ir tehnikas jauno nozaru attīstības loģika un pamatojums.

3. Tehniskā nodrošinājuma atkarība no importa ir teritorijas nespēja izdzīvot ilgstošā globālā krīzē, jo jebkuru rezerves daļu nāksies vest no tālas zemes, kur attiecīgā rūpnīca būs jau bankrotējusi. Ne tikai tehnika, bet arī minerālmēslu piegāde no Skandināvijas valstīm bija un ir liela valsts muļķība, jo daudz lētāk un izdevīgāk būtu bijušas piegādes no Baltkrievijas, Krievijas. Latvijas politiķi nesaprot elementāro, ka 1$ no austrumiem, rietumiem, dienvidiem vai ziemeļiem nācis IR UN PALIKS TIKAI 1$. Tāpēc mākslīgie politiski radītie tirdzniecības ierobežojumi ar Baltkrieviju un Krieviju tikai rada zaudējumus Latvijas zemniecībai un tas ar laiku nosacīs Rīgas atkarību no svešu valstu diktētām pārtikas produktu piegādēm.

4. Mākslīgā nodokļu sistēma – palielināta pret pašu audzēto pārtiku ir tikai pašmāju politiķu izdomājums un tas pastiprināti gremdēja zemniekus, jo viņi fiziski nevar uzskaitīt visus iepriekšējos izdevumus savai ražošanai (piemēram, ilgtermiņa ieguldījums ēkās, tehnikā), bet tālāk no pašu ražotās pārtikas pircējs maksā atkārtoti PVN. Tādejādi par pašu ražoto pircējs pārmaksā PVN nodokli pat dubulti, bet pamatā cietējs ir tas sākotnējais ražotājs – zemnieks. Pasaulē rēķinā vienkārši – 30% – 50% no pircēja izdotās naudas par pārtiku ir JĀNONĀK RAŽOTĀJAM – ZEMNIEKAM, bet Latvijā šāda veida domāšana pat nav dzirdēta un lasīta. Daži ekonomisti ir kādreiz izteikušies par pārtikas preču PVN samazināšanu, jo piemēram, ievestām importa zāļu tirdzniecībai ir tikai 5% PVN, daudzas tirdzniecības veidus pat neapliek ar PVN – zemes, ēku tirdzniecība, azarta spēļu, banku augļošanas bizness utt..

5. Laukos neielaist neatkarīgus zinātniekus – ar šādu attieksmi, bet skaļi neizteiktu sastapos ZM gaiteņos jau 1993.gadā. Pašlaik interesanta iz zinātnieku juridiskais statuss. Likums konstatē, ka tieši atzīts zinātnieks ir zinātnes subjekts, BET tālākos normatīvos dokumentos parādās definējums =- „zinātniska institūcija” kurā ir vismaz 10 zinātnieku ( l/s – varētu būt arī 5 zinātnieki) un tikai šai „institūcijai” ir tiesības uz Valsts pasūtījumu, valsts subsīdijām utt. . Tas nozīmē to, ka Latvijā nekad nevarētu būt Pasaules līmeņa izcili zinātnieki, jo zinātniskas idejas rodas tikai konkrētam zinātniekam, nevis kādai „institūcijai”. Manas – Pētnieciskās jaunsaimniecības „Gundegas” arhīvā ir daudzas ZM un IZM ekspertu vēstules, kuras apstrīdēja (1992.-2000.) manu ideju – atvieglotas konstrukcijas un piemērotas tehnoloģijas izstrādi Latvijai – lielogu dzērveņu (dižbrūkleņu) audzēšanā. Tikai ar kolēģu – zinātnieku un ASV Zemkopības departamenta atbalstu, ASV Prezidenta kontrolētā finansu fonda OPIC, voluntārās palīdzības no ASV VOCA palīdzību man izdevās pārvarēt neformālo ierēdņu sazvērestību PRET IESPĒJAMO PERSPEKTĪVO L/S NOZARI LATVIJĀ un ekoloģijai svarīgo – sauso kūdras purvu atgriešanu Dabai. Neesmu manījis kādu svarīgu l/s attīstības plānu apspriešanu starp laukos esošiem speciālistiem un neatkarīgiem zinātniekiem. Parasti pat augļkopju Vislatvijas sanāksmēs ir jāklausās kādu ierēdņu atkārtotos pieņēmumus, kad sapulces vadītājs pat uzdot jautājumus neatļauj, kur nu vēl SAVU DOMU IZTEIKŠNU PUBLISKI (kas tā par cenzūru? Vai domu, ideju aizliegums?). Interesanti, ka Japānā ir daudzi simtu zinātnisku fermu, kur strādā tikai 1 zinātnieks, bet Latvijā zinu tikai 1 – savu pētniecisko saimniecību, kurā izstrādātās atziņas vēl nav pārspējis neviena lielā „zinātniskā institūcija”. Savukārt, redzot šīs valsts nicinošo attieksmi pret pašu tautas zinātniekiem ES NEREDZU IESPĒRJAS PUBLISKOT SAVUS PĒTĪJUMUS POLITIZĒTĀ PRESĒ, bet publicējos tikai šaurai inteliģentu”un citādi domājošo saimei domātā avīzē – „Zintnieks”, kura lasītājiem gan tehnoloģija nevienu neinteresē.

6. Jauno tehnoloģiju optimālais virziens ir Latvijā jķoriģē jau IDEJU LĪMENĪ. Pašlaik ar termīnu „jaunā tehnoloģija” saprot ievestu smago tehniku, rietumvalstīs izstrādātas tehnoloģijas dzīvnieku un putnu turēšanai slēgtās telpās – visai mākslotā vidē. Šādas tehnoloģijas valsts pat atbalsta ar iepirkumiem, kredītiem un popularizējot presē. Diemžēl, bet šai – tieši varenai tehnikai jau tagad ir daudz pretargumentu. Smagākais pārmetums ir – augsnes poru struktūras sagraušana un dziļā sablīvēšana. Otrs pārmetums ir – degvielas lielais patēriņš un nespēja to aizvietot ar vietējas izcelsmes degvielu – gāzi, spirtu, eļļu. Trešais – modernā tehnoloģija „izspiež” no laukiem iedzīvotājus, bet piemēram, elektrības pārtrūkšanas gadījumā, tad nebūs kas un kā šo ”vareno” tehnoloģiju aizvieto. Putnu un lielopu ilgstoša turēšana slēgtās telpās noveda šos dzīvniekus pie PAZEMINĀTAS IMUNITĀTES LĪMEŅA, kas neizbēgami izsauks daudzas un dažādas sērgas, attiecīgo lielfermu iznīcināšanu cisu sadedzinot. Diemžēl, bet jau padomijas 70 -80-os gados jau parādījās pētījumi par lielu vienveida lauku bīstamību tieši kaitēkļu un slimību savairošanā un izplatībā. Citās Pasaules valstīs ir daudzi līdzīgi pētījumi, ka pašreizējā modernā tehnoloģija var pastāvēt tikai kopā ar plašu dažādu indīgu ķīmisko vielu pielietošanu, kas savukārt noved pie CILVĒKA IMUNITĀTRS KRIŠANOS. Arī mani pētījumi par elektroķīmiski lādētu ūdens veidu izmantošanu pārtikā parādīja, ka senatnē mūsu organisma imunitāte bija vairākas reizes augstāka (šūnu membrānu izturība ir pat 2x ilgāka pret kaitīgu vidi, ja izmanto tīru senatnīgu ūdens avotu).

7. Eiropas Savienības sniegto atbalstu apzināti kropļojumi Latvijā ir jau daudzu zemnieku apzināti, jo internetā ir pieejami ES dokumentu tulkojumi. Salīdzinot šos oriģinālos ES dokumentus ar attiecīgiem latvijas ZM pieņemtiem dokumentiem redzam dažādus būtiskus kropļojumus, kas pievienoti ar kādu slepenu mērķi. Piemēram, kooperācijas struktūras latvijā cvar vien saņemt Valsts atbalstu …ja tur būs noteikta „homogenitāte”- t.i. kāds kooperatībva biedrs neražos vairāk par 25% no kopējā apjoma. Lieki teikt ka ES „tik tālu” nebija „ aizdomājušies” , jo līdzīga diskriminācija būtu karaspēka vienībām, kur būtu iesaukts kāds liels vīrs ( – nedosim visai vienībai ēst?). ES eksistē atbalsta sistēma klimata krī’\zu seku pārvarēšanai un zemniekam pienākas jau pilnīga ražas kompensācija, ja klimatā izsauktie zaudējumi ir virs 30%. Iestājoties ES latvijā bija RADIĀCIJAS SALNA ar temperatūras kritumu 10 grādi pat pie 0 grādu semes, gaisa temperatūras. Man zuda 90% ražas, BET ZM lēma „kompensēt vien iedomātos lauka uzturēšanas izdevumus”. Aizpērn – 1996.g. sausuma zaudējumus lēma „kompensēt zaudējumus vien tām saimniecībām, kuras saņem ES lauku maksājumus”. 2007.gadā subsīdijās pat bija dārzkopji spiesti iepirkt stādus no stāsdu audzēšanas lielsaimniecībām, bet prakse parādīja , ka „bakteriālā iedega”ir izplatījusies tieši no Dobeles stādu audzētājiem. 2007. g. ZM noteica, ka ES sen noteiktos maksājumus par integrālo dārzkopības attīstīšanu var saņemt TIKAI TĀS SAIMNIECĪBAS, KURAS TO SAŅĒMA JAU IEPRIEKŠ, tātad tiek limitēta attīstība. Paanalizējot izstrādātos nosacījumus ES atbalstīto jauno projektu attīstībai, labi var redzēt, ka dažādām nozarēm šie projektu nosacījumi kardināli atšķiras (?). Dārzkopībai piemēram, ir jau ar pašu radītiem nosacījumiem ierobežots augļu glabātavu izveides skaits (tikai 3), tādejādi valstī pat nevar radīt pienācīgu eksporta bāzi (!) un optimālu piegādes struktūru ar lētu transportu. Visai skaidri ir redzams, ka daudzi un dažādi Latvijas pielikumi pie ES noteikumiem šeit ir radīti lai vienai vai otrai firmai radītu izdevīgākus nosacījumus, ko Pasaulē sauc par NEGODĪGAS KONKURENCES APSTĀKĻU RADĪŠANU NO VALSTS PUSES.

8. Aizdomas par starpvalstu vienošanu nepildīšanu ir pamatotas redzot kā Latvija izvairās pilnīgi pildīt Kioto protokolu par CO2 izmešu uzskaiti, kontroli un samazināšanu. Lūk, piemērs Valsts meliem. Lauksaimnieki labi zina, kur un cik daudz Latvijā eksistē bijušo kūdras ražotņu, kas kādreiz te bija 50 000 ha (salīdz. – Kanādā 17 000 ha), bet pašlaik esot Vides ministrijas dienesti izsnieguši kūdras ieguves licences uz 25 000 ha. Pasaulē zinātnieki raksta, ka tur vasaras saulē kūdra sadalās vismaz 1,5 cm, citās vasarās pat 2 cm. Tādejādi tiek izdalītas vismaz 40 tonnas CO2 ekv. (daži raksta -80t/ha!) no 1 ha. Skandināvijas projektos jau rēķinā, ka pēc 2010. gada Valsts maksājumi starpvalstu norēķinu kontos (sk. Bali vienošanos 2007.g.) būs aptuveni 40 euro/1tonna CO2. Tādejādi Latvija maksās par 1 ha 1600 – 3200 euro/1 ha, kas kopumā var iznākt par 50 000 ha no 75 000 000 līdz 150 000 000 euro. Latvijas zinātnieku ierosinājumi – šos „brūnos tuksnešus” apmežot vai audzēt ogas – vietējie politiķi ZM un Vides ministrijā „nedzird”. Tikpat „sāpīgi” sodi Latvijai var būt par moderno lielfermu radīto ietekmi uz dabu, par mazo upju neaizsargāšanu. Viens no briesmīgākiem pilsētnieku „nedarbiem” ir tīro apkārtējo zemju regulāra piesārņošana ar raķešu dūmiem. Mūsu apkārtnē raķešu degšanas laika kopsumma jau pārsniedz vairākas diennaktis. Tuvējā ezera dūņās jau var iegūt smago metālu sāļus, bet Saeimā zemju aizsardzības likums pret piesārņošanu vēl nekust no vietas, kaut uzrakstīts bija jau 6-7 gadus atpakaļ! Interesanti, ka raķešu dūmi tiek aiznesti 2-4 km tālu, bet vietējie „zaļie zemnieki” izliekas to nokrišņus neredzam, kaut koku lapas rudenī ir raibas no ķīmiskiem apdegumiem.

9. Prognozes Pasaulē par Globālās krīzes iespējamību jau ir pietiekoši daudz un dažādās jomās pat krīžu parametri ir samērā labi apzināti. Piemēram, pēc Černobiļas avārijas, kas ir analogs senām prognozēm par „Vērmeli” un ūdeņu piesārņošanu ar radioaktīvām vielām, vajadzēja sekot „…kādas ziemeļu lielvalsts sabrukšana, kas pēc cara ģimenes iznīcināšanas pastāvēs vien 73 gadus un 7 mēnešus (sk. Nostradama vēstuli karalim). Tālredzīgie zinātnieki tāpēc 1986.g. iepirka nemainīgas vērtības – metālu, tehniku, ēkas, jo naudai – rublim vajadzēja strauji pazust… Līdzīgas pārmaiņas jau ir sagaidāmas tuvākos 5 gados arī Pasaulē , jo US $ vērtības krišana ir pamatota vismaz 150 reizes, jo tik daudz to ir sadrukāts Pasaulē… Tagad tikai muļķis var cerēt uz… ilgstošu un nemitīgu attīstību, jo tikpat tuvu ir arī strauja degvielas samazināšanās un arī klimata izmaiņu radītais pārtikas iztrūkums, kas var tikai saasināt 3. Pasaules karu PAR PĀRTIKU, kas ienāks arī Eiropā.

10. Lokālās izdzīvošanas un reģionālās stabilitātes programmas Latvijai nav, bet pat Vidzemes ģenerālgubernatora A.Mellīna iedibinātās graudu rezervju „magazīnas” (pēc vulkāna radītiem „ aukstiem” gadiem Pasaulē 18.g.s. sākumā) neražu gadiem te ir aizmirstas. Turpretī Krievija lepojas, ka tai esot jau 4 gadu pārtikas uzkrājumi Arktikā un Sibīrija.

11. Neskatoties uz mūsu kopējo pieredzi izdzīvojot PSRS sabrukumu, tā var maz mums noderēt, jo šeit vairs nav tik lielu materiālu, tehnikas un cilvēku resursu laukos un arī palikušie zemnieki vairs neatdos par „velti” savus ierobežotos ražas uzkrājumus. Lūk, šāda valsts tuvredzība, ko diktē valdošo aprobežotība, var novest pie Rīgas kā pilsētas padošanās svešām varām tikai lai izdzīvotu tuvējā Pasaules krīzē. Latvijā esam aizmirsuši lielā domātāja G.Merķeļa rakstīto, ka…” pilsētas visās krīzēs un karos ir izdzīvojušas tikai uz lauku rēķina…”, bet ir arī cita doma”: „lauki ir pilsētu stratēģiski svarīgā aizmugure, bet bez aizmugures neviena armija ilgi nepastāvēs”- no kādas militārās doktrīnas

1.-2, janvārī, 2007.g. Andris Ansis Špats , zemnieks Dr.sc.ing., Pētnieciskā jaunsaimniecība „Gundegas”

0 komentāru par “Piebildes un piezīmes uz „LA” malām…

  1. egleskoks

    Jautājums ir, ko darīt ? Modernā lauksaimniecība, kas praktiski pārvērš naftu pārtikā, vairs ilgi nepavilks; ko likt vietā?
    Interesants ir viena japāņa piegājiens lauksaimniecībai, ko var nosaukt par “zināšanu ietilpīgu lauksaimniecību” – nekādu monokultūru, tikai polikutūras, apvienojumā ar daudz labākām zināšanām par augu mijiedarbību kā pierasts domāt.
    Sīkāk skat. Masanobu Fukuoka, http://fukuokafarmingol.info/

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.