Viljams Engdāls: ASV dolāra krīze


st2\:*{behavior:url(#ieooui) }st1\:*{behavior:url(#ieooui) }
<!– /* Font Definitions */ @font-face {font-family:Verdana; panose-1:2 11 6 4 3 5 4 4 2 4; mso-font-charset:186; mso-generic-font-family:swiss; mso-font-pitch:variable; mso-font-signature:536871559 0 0 0 415 0;} /* Style Definitions */ p.MsoNormal, li.MsoNormal, div.MsoNormal {mso-style-parent:””; margin:0cm; margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:12.0pt; font-family:”Times New Roman”; mso-fareast-font-family:”Times New Roman”;} a:link, span.MsoHyperlink {color:blue; text-decoration:underline; text-underline:single;} a:visited, span.MsoHyperlinkFollowed {color:purple; text-decoration:underline; text-underline:single;} span.spele {mso-style-name:spel=e;} span.selle {mso-style-name:s=elle;} span.spele0 {mso-style-name:spe=le;} span.3dspelle {mso-style-name:3dspelle;} @page Section1 {size:595.3pt 841.9pt; margin:72.0pt 90.0pt 72.0pt 90.0pt; mso-header-margin:35.4pt; mso-footer-margin:35.4pt; mso-paper-source:0;} div.Section1 {page:Section1;} –>
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable
{mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0;
mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes;
mso-style-parent:””;
mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt;
mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt;
mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt;
font-family:”Times New Roman”;
mso-ansi-language:#0400;
mso-fareast-language:#0400;
mso-bidi-language:#0400;}

Viljams Engdāls* 29. decembris 2006 05:05

Ir vispāratzīts ka, neskatoties uz nesenām problēmām, ASV ir pasaules ekonomikas balsts un dzinējspēks, globālās sistēmās pīlārs. Bet ja nu mēs pēkšņi atklātu, ka ASV patiesībā ir darboties nespējīgas sistēmas autors, kura globāli izplata nestabilitāti, bezdarbu un depresiju?
Neviena nācija uz zemes nevar pietuvoties ASV militārajam pārākumam, militārajām informācijas tehnoloģijām un spēkam. Pēc 1945. gada, bet sevišķi – pēc 1971. gada ASV pozīcija balstās uz diviem pīlāriem: militārais pārākums, pirmkār=, un dolārs kā pasaules nauda, otrkārt. Pēc 2001.g. ASV biržas krīzes pasaulē ir sācies jauns un ļoti bīstams laiks. Es runāju par to, ka visai Dolāra Sistēmai zudis pamats.

Kā darbojas Dolāra Sistēma

Pēc 2.pasaules kara 1945.gadā ASV bija pasaulē lielākās zelta rezerves un spēcīga industriālā bāze. Aukstā kara laikā; no 1950. līdz 1960.g., lai radītu pretspēku komunismam, ASV atbalstīja savu sabiedroto Vācijas, Japānas un Rietumeiropas valstu ekonomiku. Uzsākot preču importu no Japānas un Rietumvācijas, tika radīta stabilitāte. Šādas tirdzniecības telpas radīšana bija izdevīga arī ASV.

Tā tas turpinājās līdz 60.gadu beigām, kad Vjetnamas karš iztukšoja ASV zelta rezerves. 196=.g. zelta trūkums sasniedza kritisku robežu, un ārzemju centrālās bankas, baidoties, ka ASV dolārs var tikt devalvēts, sāka dot priekšroku norēķiniem zeltā.

1971.g. augustā Niksons atkāpās no Bretton Woods vienošanās (1944.g. 44 valstu 730 delegāti Vašingtonas =a href=”http://sdc.delfi.lv/yp.php?p=1&kw=hotel+viesn%EEcas&act=al=hotel%EE”>hotel&#=99; Bretton Woods vienošās par sadarbību finansu jomā) atteicās uzpirkt savas valsts dolārus par zeltu. Jo ASV vienkārši vairs nebija tik daudz zelta. Šis notikums pasaules ekonomikas vēsturē ievadīja jaunu laikmetu. Pēc 1971.g. dolārs vairs vispār nebija piesaistīts kaut kam mērāmam, piemēram, zeltam. Tas bija piesaistīts tikai ASV federālo rezervju naudas drukāšanas mašīnai.

Dolārs kļuva par politisku valūtu, tā lietotājiem bija jāatbild tikai uz vienu jautājumu: vai jūs uzticaties ASV dolāram kā brīvās pasaules simbolam? Sākumā Vašingtona, noņemot dolāram zelta segumu, pati nesaprata, kādu globālu ieroci tā radījusi. Visiem šķita, ka Vašingtona tā bija spiesta rīkoties nepietiekošo zelta krājumu dēļ. ASV izmantoja savu NATO vadītāja un brīvās pasaules drošības garanta lomu un pieprasīja, lai visi pieņem šos ar zeltu nesegtos papīrus tāpat kā līdz šim.

Dolāru parāda paradokss

ASV Federālo Rezervju pārvaldītāji saprata, ka pēc 1971.g. valsts kases parādzīmes uz globālo ekonomiku atstāj lielāku iespaidu nekā viņu valsts pozitīva tirdzniecības bilance. Viena parāds ir otra kredīts. Pasaules svarīgākās preces, galvenokārt – nafta, tika pirktas un pārdotas par dolāriem. Tas nozīmēja, ka pieprasījums pēc dolāriem saglabāsies arī tad, ja ASV uzdrukās tos vairāk, nekā pašu ekonomika to pieļauj.

Visai drīz ASV tirdzniecības partneri uzkrāja tik daudz dolārus, ka viņi sāka bažīties, ka tas radīs dolāra krīzi. Baidoties no globāla sabrukuma un, lai atbalstītu dolāra sistēmu, viņi regulāri savās valstīs stimulēja inflāciju, tādējādi vājinot paši savu ekonomiku. Pirmā šīs politikas redzamā izpausme bija 1973.g. naftas cenu kāpums par 400%. Vācijas un Japānas ekonomika tika izpostīta, visas pasaules ekonomika tika vājināta, bet dolārs ieguva.

Kopš 1971.g. mēs Eiropā un visā pasaulē pieredzam globālu inflāciju un tās patiesais cēlonis ir Dolāra Sistēma. Laikā no 1945. līdz 196=.g. dolāru daudzums pasaulē palielinājās par 55%. Tie bija zemas inflācijas un stabilas izaugsmes gadi. Pēc tam, kad Niksons noņēma dolāra zelta segumu, laikā no 1970. līdz 2001.g. dolāru daudzums pasaulē palielinājies 20 reizes.

Neskatoties uz to, dolārs vēl joprojām ir pasaules banku rezervju valūta. Tas nozīmē, ka centrālās bankas, lai nodrošinātos pret gadījuma krīzēm, lai nodrošinātu preču eksportu un naftas importu, ir spiestas turēt dolāru rezerves. Šodien 67% pasaules banku rezerves ir dolāros, Eiro daļa ir 15%. Ar zeltu segta tikai neliela daļa. Pirms eiro ieviešanas dolārs bija vienīgā pasaules banku ‘rezervju nauda’.

Pēdējo divu desmitu gadu laikā ASV ir apzināti veidojušas tirdzniecības un budžeta deficītus, tā saukto ‘mēreno deficītu’ (benign neglect), tādā veidā iekļau=ot visu pasauli ASV monetārās sistēmas atkarībā. Kamēr pasaule pieņems dolārus, ASV izmantos unikālu priekšrocību – tā būs vienīgā dolāru drukātāja valsts. Galvenais ir panākt, lai pasaule dolārus pieņem. Pēdējo 30 gadu vēsture, izmantojot Pasaules Tirdzniecības organizāciju (WTO), Starprautisko valūtas fondu (IMF), Pasaules banku un Džordžu Sorosu, mums rāda, ka tas strādā.

Izveidojies mehānisms ir efektīvāks nekā Zelta Standarts, kuru britu impērija radīja Indijā un citās kolonijās. Kamēr vien ASV ir vienīgā pasaules militārā lielvara, pasaule apmaiņā pret saražotajām precēm pieņems uzdrukātos dolārus. Jaunattīstības valstis, tādas kā Argentīna, Kongo, Zambija, ir spiestas lietot dolārus – lai saņemtu Starptautiskā Valūtas Fonda sadarbības apstiprinājumu. Arī citas valstis ir spiestas lietot dolārus – lai nodrošinātu savas valūtas. Galvenā ASV finanšu un tirdzniecības politika ir – saglabāt dolāra unikālo stāvokli pasaules ekonomikā. Tā nav sagadīšanās, ka pasaules lielākais finanšu centrs atrodas Ņujorkā. Tas ir globālās Dolāra Sistēmas centrs.

Tas strādā tā. Vācijas kompānija, piemēram, BMW, saņem dolārus par savu auto pārdošanu ASV. Saņemtos dolārus tā pārsūta uz Vācijas Bundesbanku vai Eiropas Savienības banku un samaina pret markām vai eiro, ko pēc tam var lietot.

Kopš 70.gadu naftas krīzes šo dolāru uzkrājumu veidošana bija vienīgais naftas iepirkšanas garants, un tādēļ tā kļuva par daudzu valstu, tai skaitā arī Vācijas nacionālās finansu politikas stratēģiju. Preču eksports ar mērķi iegūt dolārus kļuvis par nacionālās politikas nepieciešamību. No otras puses, tā kā par iegūtajiem dolāriem vairs nevar dabūt zeltu, parādījās jautājums: ko darīt ar uzkrāto dolāru kaudzēm? Banku vadītāji nolēma pelnīt, ieguldot lieko naudu ASV vērtspapīros. Kamēr vien ASV ir liels budžeta deficīts, valdības emitētās parādzīmes vienmēr ir pārdošanā.

Šodien vairākuma pasaules centrālo banku ‘valūtas rezerves’ ir ASV vērtspapīri un valdības garantēti finansu dokumenti. Šīm bankām pieder 1-1,5 triljoni ( tas ir 1012) dolāru ASV valdības parāds. Šeit arī slēpjas sistēmas problēma. Jo patiesībā ASV ekonomika tagad ir atkarīga no ārzemju aizdevējiem – parādu uzpircējiem – tāpat, kā narkomāns ir atkarīgs no narkotiku piegādātāja. Tikai tāpēc ASV var atļauties daudz augstāku dzīves standartu nekā tad, ja būtu jādzīvo tikai no tā, ko paši nopelna. Var sacīt, ka Amerika dzīvo no Dolāra Sistēmai aizdotās naudas. Tad,  kad Vācijas centrālā banka nopērk Amerikas parādzīmes, tas nozīmē, ka vācu strādnieki izgatavo BMW automašīnas un par velti tās atdod Amerikai.

Šodien ASV tirdzniecības deficīts ir neticami liels – 500 miljardi dolāru, bet dolāra sistēma nesabrūk. Kādēļ? Š.g. maija un jūnija mēnesī Ķīnas un Japānas bankas iepirka ASV vērtspapīrus un citas valdības parādzīmes par 100 miljardiem dolāru. Zinot, ka šo dokumentu vērtība krīt. Viņi to dara, lai saglabātu savu eksportu un nodrošinātu nemainīgu jēnas un dolāra attiecību.

Pasaules finansu sistēma un kapitāla tirgi – biržas, akcijas, saistības u. c. dokumenti – balstās uz dolāru. Eiropas Centrālā banka spēj piedāvāt alternatīvu, bet līdz šim tas nenotiek. Tā reaģē tikai uz dolāra pasauli.

Ķīna šodien spēlē galveno lomu

Vislielākie dolāru uzkrājumi pašlai ir Ķīnai. Ķīnas juaņ ir piesaistīts dolāram. Savienotās valstis ir pārpludinātas ar lētām Ķīnas precēm. Ķīnai šodien ir vislielākais tirdzniecības pārpalikums – vairāk kā 100 miljardu $ gadā. Tam  seko Japāna ar 70 miljardiem, Kanāda ar 48, Meksika ar 37 un Vācija ar 36, tās ir 5 galvenās valstis, kuras veido ASV tirdzniecības deficītu. Kopā šīs valstis veido 300 miljardu gadā, bet šis skaitlis turpina palielināties: 2002.g. ASV tirdzniecības deficīts bija 480 miljardi. Šis apstāklis ļauj saprast ASV ārējās politikas prioritātes.

Vašingtona ir panākusi, ka citas valstis savus uzkrājumus iegulda ASV kreditēšanā, jo tās pērk ASV parādsaistības. Āzijas valstis, piemēram, Indonēzija, eksportē kapitālu uz ASV, bet ne otrādi!

ASV monetārās politikas pārvaldītāji ir pārliecināti, ka viņu tirdzniecības partneri vienmēr pirks ASV dolāru parādus – lai izvairītos no globālas monetārās sistēmas sabrukuma. Tas gandrīz notika 1998.g., kad bija apdraudēta Krieviijas parādsaistību izpilde.

Vašingtonas monetārās politikas vadītāji ir apguvuši ‘naudas cāļa’ politiku – tā Amerikā sauc nevajadzīgi lielu porciju pusdienas par tādu pašu (augstu) cenu. Pēc Irākas kara, lai atturētu Vāciju no sadarbības ar Franciju, ASV monetārās pārvaldes sekretārs Snovs draudēja, ka, ja vācu eiro politika tiks tuvināta Francijai, dolārs var sabrukt. Dolārs sāka strauji kristies, un Vācijas eksporta nozare cieta milzīgus zaudējumus. Pēc vienošanās ar Vāciju ASV saņēma lielu dolāru pieplūdumu, un dolāra kurss atkal cēlās.

Otra dolāra sistēmas dominante saistīta ar nabadzīgākām valstīm – parādniekiem. Valstis, kuras ir Amerikai parādā, piemēram, Argentīna, Brazīlija, Indonēzija, ir spiestas devalvēt savu valūtu attiecībā pret dolāru, privatizēt galvenās valstij piederošās rūpniecības nozares, samazināt subsīdijas – viss tādēļ, lai samaksātu dolāru parādu, tai skaitā bieži arī Amerikas privātajām bankām. Ja šīs valstis pretojas savu īpašumu pārdošanai, tās apsūdz korupcijā. 70-os gados Vašingtonā pieņemtie lēmumi radīja ofšoru centrus Karību salās, tā ir galvenā narkotiku naudas apgrozīšanas vieta, kas rada problēmas pārējiem tirgiem un bankām. Kamēr dolārs būs globālā nauda, Amerika iegūs, vismaz – tās lielās bankas.

Šī dolāra impērija ir spožāka par to, kādu briti spēja iedomāties, kad veidoja savas kolonijas. Tā ir Amerikas impērijas daļa, par kuru neviens nerunā. Tā vietā, lai investētu kolonijās un gūtu peļņu no tirdzniecības, nauda no atkarīgajām valstīm pati ieplūst ASV ekonomikā. Šodien Vašingtona tiktāl ir zaudējusi kontroli pār šo ačgārno sistēmu, ka tā draud ar visas pasaules finansu sistēmas sabrukumu.

ASV iekšējo parādu bumba

Vai esošajai dolāra sistēmas darbībai ir kādas robežas? Pēdējo 30 gadu laikā sistēma balstās uz pieaugošu parādu. Kas notiks, ja pasaules valstis pēkšņi nolems nedot savus ietaupījumus, lai atbalstītu Amerikas parādus vai karus? Kas notiks, ja Ķīna, Japāna vai Krievija pēkšņi nolems par saviem dolāru uzkrājumiem iegādāties eiro vērtspapīrus? Šī diena var pienākt ātrāk kā mēs domājam.

Pie ārējiem parādiem klāt nāk Amerikas iekšējie parādi, pēdējo dažu desmitu gadu laikā tie sasnieguši draudīgus apjomus. Pilnais ASV parāds – valsts un privātais – kopš 1995.g. ir vairāk nekā dubultojies. Oficiāli pašlaik tas pārsniedz 34 triljonus dolāru. 1995.g. tas bija 16 triljoni, bet 1985.g. tas bija 7 triljoni. Pats satraucošākais ir tas, ka šis parāds aug ātrāk, nekā ienākumi (nacionālais kopprodukts), kas nepieciešami, lai to apkalpotu.

Kopš 1998.g. Āzijas krīzes ASV parādi auguši sevišķi strauji. Galvenais pieauguma veidotājs ir privātpersonu parādi. To lielākā daļa ir nekustamo īpašumu ieķīlāšanas parādi. Kopš 2001.g. akciju tirgus sabrukuma Federālās Rezerves 13 reizes samazinājušas procentu likmes 45 gadu termiņa aizdevumiem.

Amerikas mājsaimnieki šā gada 6 mēnešos savu īpašumu ieķīlājumus palielinājuši par 700 miljardiem dolāru, tas ir divas reizes vairāk nekā 2000. g. Kopējais ķīlu parāds ir gandrīz 5 triljoni, tas ir 2 reizes vairāk nekā 1996.g. Tas ir audzis daudz ātrāk nekā ienākums uz 1 cilvēku. Šis pieaugums ir lielāks nekā daudzu nāciju nacionālā kopprodukta pieaugums.

Pastāv uzskats, ka pašmāju inflācija ir ekonomikas dzinējspēks. Bet šī inflācija tiek veidota, taisot jaunus parādus. Sākumā šie parādi tiek veidoti ar ļoti zemām procentu likmēm, pēc tam likmes palielinās un miljoniem amerikāņu šī nasta izrādās par smagu, sevišķi – bezdarba apstākļos. Lielākā daļa viņu saistību pieder ASV banku sistēmai. Kad aizdevumu sistēma sabruks, piedzīvosim kārtējo banku krīzi.

Kopš akciju tirgus sabrukuma pirms trim gadiem ASV ekonomika ir izvairījusies no kārtējās krīzes, pateicoties milzīgiem patērētāju parādiem. Amerikā ir populārs teiciens: pērc kamēr vari. Federālo rezervju pārvalde ir samazinājusi aizdevumu procentu likmi līdz 1%, tā ir zemākā pēdējo 45 gadu laikā. Šī soļa uzdevums ir turēt aizņemšanās izmaksas tik zemas, cik vien iespējams, lai cilvēki turpinātu aizņemties. Pašlaik masu cilvēka patēriņš veido ap 76% no nacionālā kopprodukta. Liela daļa šo aizņēmumu tiek izdarīti māju pirkšanai.

Tajā pašā laikā, kad aizņēmumu apjomi sasniedz draudzīgus apjomus, ražojošā rūpniecība ieiet stagnācijas un samazināšanās fāzē. Šodien ASV rūpnīcas noslogotas par 74%. Šādos apstākļos nevaram gaidīt, ka lielās kompānijas investēs to attīstībā: vieglāk ir pārorientēties uz Ķīnu.

Ja ārzemju nauda pārstātu balstīt ASV ekonomiku (pašlaik šis atbalsts ir 2,5 miljardi dolāru dienā), tad Federālo rezervju pārvalde būtu spiesta palielināt aizdevumu procentu likmes. Bet augstākas likmes radītu saņēmēju krīzes: aizdevumu neatdošanu, kreditkaršu tīkla un auto tirgus sabrukumu. Augstākas aizdevumu likmes ierosinātu visas valsts ekonomikas pagrimumu.

Protams, ka ASV ģimeņu spēja maksāt parādus nav neierobežota. Mēs nevaram saskatīt izeju no šī stāvokļa. Vienīgais ceļš: māju pirkšanas parādu tērēšana. Pašmāju parāds jūnijā bija 7,8 triljoni $= tas ir 2 reizes vairāk kā 1994.g. Cilvēki ir ar mieru pagarināt lielo pirkumu – māju un auto – parāda atmaksas laikus. Jauna auto parāda atmaksas laiks vidēji ir 60,7 mēneši, vidējais auto iegādes parāds ir 27.920$, bet mājas iegādes parāds ir 243.000$.

Bezdarbs strauji pieaug, ekonomika neprogresē, iespējams, ka kaut kad notiks sadursme ar realitāti: patērētājs pārstās pirkt, ražošana nepiedāvās jaunas darba vietas, jo tās atrodas Ķīnā. Iespējams, ka mēs jau esam pietuvojušies šim punktam. Pēdējo 6 nedēļu laikā vērtspapīru turētāji, baidoties, ka ienesīguma bums beidzies, sāka tos paniski pārdot, ASV aizdevumu procentu likmes strauji pieauga, un Eiropas Centrālā banka ieteica saviem partneriem vairs nepirkt ASV valdības vērtspapīrus.

Problēma ir tā, ka šis iekšzemes un ārējo parādu veidošanas process ir uzņēmis tādu tempu, ka tas riskē sagraut ASV rūpniecības un tehnoloģijas pamatu. Jūnijā Datoru asociācijas konferencē Henrijs Kisindžers dalībniekus brīdināja, ka, pārceļot ražošanu uz Ķīnu, Indiju u.c. lētā darbaspēka zemēm, valsts riskē iznīcināt sabiedrības vidusslāni. Šodien tikai 11% nodarbināto strādā ražošanā, 1970.g. šis skaitlis bija 30%.

Daži ASV valstsvīri grib ierobežot Ķīnas preču ienākšanu Amerikā, bet tas nav tik vienkārši. Ķīnai pieder 340 miljardi ASV parādsaistību dolāru un citi vērtspapīri. Un Amerikai ir vajadzīgi šie ķīniešu ‘aizdevumi’ – lai finansētu savus aizvien pieaugošos deficītus.

Amerika ir iekritusi pati savā tīklā: Amerikas rūpniecība pārvietojas uz Ķīnu, Indiju u.c. lētā darbaspēka zemēm, un tā pati zaudē šīs darbavietas. Ja Vašingtona mēģinās panākt, lai lētā darbaspēka zemes samazinātu savu eksportu uz ASV, tā riskēs nonāvēt vistu, kas dēj zelta olas. Kurš gan cits vēl pirks šo aizvien pieaugošo valsts parādu?

ASV sāka karu Irākā nevis tādēļ, ka tā ir stipra, bet tādēļ, ka tā ir vāja. Vāja nevis militāri, bet – ekonomiski

Nafta, pārtika un nauda kā stratēģiskie ieroči

Manā skatījumā Irākas kara galvenais iemesls ir stratēģiski motīvi. ASV hegemonija šajā kroplīgajā dolāru sistēmā ir atkarīga no pārējās pasaules atbalsta. Kā veca futbolista māceklis. ASV ārpolitikas pamatā ir savas intereses un militāri draudi. Lai Dolāra Sistēmu saglabātu, jāatrod nākošie atbalsta punkti. Tas pārējai pasaules daļai nozīmē destabilizāciju un karus. Vai nav iespējams, ka daži tālredzīgi domātāji Vašingtonā jau ir izstrādājuši pasaules naftas resursu militārās pārvaldīšanas stratēģiju Eirāzijas telpā no Briseles līdz Berlīnei, Maskavai un Beidžinai? Dolāra nestabilitātes un parādu problēmas vadošo politiķu aprindās ir labi zināmas.

Henrijs Kisindžers kādreiz teica: Kas pārvalda pārtikas piegādi, tas pārvalda cilvēkus. Kas pārvalda enerģijas avotus, tas pārvalda kontinentus. Kas pārvalda naudu, tas pārvalda visu pasauli.

* F.William Engdahl ir žurnāla Global Research redaktors un grāmatas Karu gadsimts: Angļu-amerikāņu naftas politika un Jaunā pasaules kārtība (A Century of War: Anglo-American Oil Politics and the New World Order, Pluto Press Ltd.) autors. 2003.gada septembrī viņš starptautiskā konferencē Austrijā nolasīja referātu par ASV dolāra krīzi. Šis raksts publicēts žurnāla Global Researh š.g. 14.oktobra numurā. Ar autora atļauju, lasītājam saīsināts tulkojums. Tulkojis Ralfs Robežnieks, radio Nord.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.