Tautas un mazo saimniecību attīstībai

Redzot situācijas pasliktināšanos laukos (paplašinās saimniecību likvidācija, aizplūst darba spējīgie, samazinās dzimstība, jaunieši nedomā atgriezties laukos), negribot ir jāatceras 1992.g krievu demokrātu atrastais un publicētais dokuments par KGB slepeno ideju – kā atriebties Latvijai par PSRS sagraušanu. Tā ideja bija ģeniāli vienkārša, jo paredzēja ar dažādiem līdzekļiem sagraut lauksaimniecību Latvijā, kas bija vietējās tautas dzimstības un idejiskais avots. Panākot lauksaimniecības sagrūšanu, pilsētās esošie neciestu, jo vietā nāktu lētā importa pārtika.

Pēc 1992.gada Latvijas valsts struktūras precīzi realizēja KGB izstrādātos slepenos ieteikumus un tos pasniedza mūsu tautai dažādās ”politiskās mērcēs”. Lauku ražošanas sagrāves rezultātus praksē labi parāda šodienu situācija (2006.g.), jo tagad labi ja ½ no valstī nepieciešamās pārtikas spēj saražot mākslīgi uzturētās nedaudzās saimniecības. Tas nozīmē, ka nopietnākā Pasaules klimata krīzē Latvijā pārtika strauji sadārdzināsies un pilsētās varēs novērot daudz vairāk ubagus un badā mirušos.

Lasot dažādās Valsts programmas lauksaimniecības jomā palieku pie pārliecības, ka tie ir vienkārši kādu birokrātu salikumi, bez kāda nopietna attīstības redzējuma nākotnē un tāpēc tās programmas maz ticamas kā attīstības vīzijas. Domāju, ka vēl joprojām ierēdniecībā ir daudzi, kuri precīzi realizēja KGB ideju par lauksaimniecības sagraušanu un tāpēc viņu mērķis ir pēc iespējas ilgāk noturēties varas gaiteņos, bet šim mērķim ir nepieciešama pietiekoši liela grupa atbalstītāju no kādu partiju, citādu grupējumu veidiem. Šie ZM un dažu partiju atbalstītāji tiek radīti mākslīgi, novirzot kādas Valsts un ES atbalsta finansu plūsmas pēc Dž Orvela konstatētā kroplā principa: „Visi šeit ir līdzīgi, bet daži… līdzīgāki”.

Notikumi Pasaulē rāda, ka 1991.gada zinātnieku un tautu garīgo vadītāju ierosinātais situācijas apziņas process politiķu vidē šodien ir jau apliecinājies pilnīgi. Proti – klimata un ģeoloģiskās izmaiņas Pasaulē ir saistītas ar cilvēces nesaprātīgo attīstības procesu, kas iznīcina Dabas atjaunošanas potenciālu. Anglijā jau 2002.gadā zinātnieki izstrādāja Valsts programmu „Globālās izmaiņas un lauksaimniecība”, ko lasot varam redzēt patiesas rūpes par nācijas izdzīvošanu un attīstību. Nesen ANO struktūrā esošā bērnu aizsardzības organizācija UNICEF ir publicējusi apkopotus datus par to, ka Pasaulē 2 miljardi cilvēku neattīstās normāli vitamīnu un minerālvielu trūkuma dēļ, bet pavisam nesen ES valstu veselības dienestu vadītāji un zinātnieki apsprieda lielo aptaukošanās problēmu attīstītās valstīs.

Lūk, ES un Pasaulē tagad jau skaidri parādās tādu lauksaimniecības produktu trūkums tirgū, kas ir ļoti izdevīgs ziemeļu un mērenā klimata apstākļiem – vitamīnu un bioloģiski aktīvo vielu produktu audzēšana un pārstrāde. Par šo virzienu kā galveno Latvijas lauku attīstības mērķi četri zinātņu doktori A.Ārens, I.Kalviņš A.Ripa un A.Špats TV atklāti runāja, rakstīja jau pirms 1991.gada, jo mūsu rīcībā tad bija dažādi slepeni zinātnieku pētījumi vairākās valstīs (Japānā, ASV, Kanādā, Anglijā), jo zinātnieki tad parasti konferencēs apmainījās ar jaunākiem izpētes datiem. Zīmīga bija toreizējo Latvijas lauksaimniecības vadītāju atklātais naidīgums un ideju vienkārša noraidīšana ar vārdiem: ”Mēs (ministrijā) domājam citādāk”. Tolaik eksistējošie augļu, ogu pārstrādes uzņēmumi vienkārši tika likvidēti ar atļauju nekontrolēti Latvijā ievest sintētiskos un mākslīgos dzērienus, nepaskaidrojot tautai to bīstamību veselībai. Tikai pēc 15 gadiem ierēdniecībai no Veselības aizsardzības ministrijas izdevās aizliegt kaitīgo dzērienu pārdošanu skolās (saņemot par to pat ES atzinību!), ko iepriekš visādi veicināja Valsts politikas „liberālisms”. Šauri uztverto politisko un varas mērķu dēļ aprobežotie politikāņi likvidēja plašo Austrumu valstu tirgu, nepadomājot – ko dot ēst Latvijas lauku strādnieku ģimenēm. Amerikas eksperts Džons Švarcs kā ekonomikas zinātnieks vairākkārtīgi mums stāstīja (1993.-1995.g.), ka 1$ no Austrumiem vai Rietumiem vienalga ir tikai 1 $, tāpēc celt kādas „politisko principu robežas” tirgū ir neprāts. Mūsu bāleliņi Valdībā savukārt sprieda, ka daudzi tūkstoši ģimeņu laukos ir Latvijai „lieki” un nevajadzīgi un attiecīgi Valstij nevajadzīgi ir šajās ģimenēs augošie bērni….

Analizējot tautas nākotnes veselību, mums jāzina drausmīgie dati, ko jau 1999.gadā atklāja ANO eksperti, ka Latvijas skolās jau vairāk par 45% ir bērni, kuri bieži slimo, kas rada viņu atpalicību mācībās un attiecīgi – zemāka būs viņu konkurences spēja darba tirgū. Esam jau pieraduši pie fakta, ka tik maz puišu ir armijas dienestam derīgi, ka Valstij jāiet uz algotņu jeb profesionāļu armijas sastāvu. Cerams, ka Latvijai nekad neviens vairs neuzbruks, jo nekad vēsturē neviena algotņu armija nav savu maizes devēju patiesi aizstāvējusi.

Lūk, netieši novērojumi Latvijā liecina, ka arī mums vitamīnu trūkums varētu radīt pašlaik novērojamo palielināto mirstību un pazemināto zem tautas atražošanas līmeņa esošo dzimstību. Tas nozīmē arī to, ka liela pozitīva ietekme varētu būt tieši vitamīnu trūkumam mūsu pārtikā. Analizējot lielveikalu dzērienu plauktus, redzam, ka dabīgo sulu dzērienu tur faktiski nav. Kā sulu dzērieni tiek piedāvāti no koncentrātiem vai sulu komponentu aizstājējiem – sintētiski vai ķīmiskā procesā no naftas iegūto produktu šķīdumi. Ķīmiskā rūpniecībā visā Pasaulē ir likums, ka trauka etiķetē rakstītam ir jāatbilst saturam, bet pārtikas rūpniecībā tagad novēro dīvainas pārvērtības, jo no plastmasas mucas ņemtais ķīmiskais produkts ar Nr….. pēc atšķaidīšanas ar ūdeni pārvēršas… par zemeņu, ķiršu, ābolu u.c. „sīrupu” vai „dzērienu”. Protams, šim produktam ir specifisks, uzrakstītā augļa, ogas smaržai līdzīgs aromāts, bet jūtīgs cilvēks uzreiz manīs, ka tur trūkst daudzas smalkās aromāta nianses, kas ir dabīgam auglim, ogai, jo to rada daudzi un dažādi fenoli. Augļu, ogu smaržu pilnīgi precīzi kopēt ar ķīmisko vielu sastāviem neizdodas, jo Dabā viss mainās un katru gadu ogām ir cita smaržas buķete, kura vienmēr ir maigāka. Tāpēc reklāmā tiek speciāli uzsvērta „stipra garša”, „stipra smarža”, ar ko raksturīgi visi mākslīgie produkti, jo tajos izmanto tikai tās spēcīgākās ķīmiskās komponentes. Uzmanīgs pircējs var izlasīt etiķetē esošā „sīrupa” sastāvu, kas rakstīts ar sīkiem, sīkiem burtiņiem un tikai tad ievēros, ka nosaukumā minētā oga, auglis šajā produktā nemaz nav pievienots… Ar zināmu skaudību varam vērot Krievijas sanitāro un higiēnas ārstu rūpes par tīras pārtikas iepludināšanu vietējā tirgū, kas kontrastē ar mūsu situāciju.

Valsts neveicina un neprognozē ražošanas attīstību

Pārsteidzoša nevērība pret tautas dzīvotspēju ir redzama arī Ministru kabineta 2006.gada 19.septembra Noteikumos Nr 777 – „Vadlīnijas ES struktūrfondu iesniedzējiem” (tālāk tekstā – „Vadlīnijas”), jo raugi, tur ir paredzēts, ka ar ES atbalstu Valstī drīkst būvēt augļu, ogu glabātuves rēķinot vien 0,2- 0,4 kg uz vienu iedzīvotāju (Valstī glabātuvju tilpums – 7000m3). Tātad, nedrīkstam pat pilnīgi sevi nodrošināt ar mūsdienīgām augļu un ogu glabātuvēm, bet arī mūsu iespējamā iešana uz ES tirgiem tiek ierobežota vai liegta. Augļu un ogu glabātuvju projektiem tiek veicināta gigantisko kameru – virs 2000 m3 būve, kas ļoti palielinās transporta izdevumus, bet ņemot niecīgos kopējos Valstī „pieļaujamo augļu glabātavu tilpumu”- 7 000 m3 („Vadlīniju…” 21 lpp.), iznāk, ka tikai 3 tādi ogu glabātuvju giganti Valstī ir „ieplānoti”… Šķiet, ka šo „vadlīniju” sastādītājs ir jau prognozējis – kam trijiem tiks piešķirtas tiesības uzpirkt no zemniekiem augļus un ogas. Iespējams, ka to darīs tas pats pārstrādes uzņēmums, kurš 2005.gadā iepirka pārstrādei lielogu dzērvenes Kanādā, bet latviešu zemnieki bija spiesti paši iemācīties tās pārstrādāt un ilgstošā glabāšanā sabojāto produkciju izgāzt kompostu kaudzēs. Šo Valsts rīcību varu saukt par mērķtiecīgu protekcionismu, kas ir raksturīgi t.s. „banānu republikām”, vai valstiski – mafiozām struktūrām.

Daudzās valstīs ir rodami audzēšanas, pārstrādes un kooperācijas vēsturiskās attīstības piemēri, no kuriem mēs varējām mācīties. Paradoksāli bija tas, ka mūsu Valsts vispirms iznīcināja kolektīvās saimniecības. Domāju – tāpēc, ka tās varēja konkurēt ar ES ražošanas struktūrām. Tad Valsts noliedza laucinieku pirmskara kooperatīvus, neatdodot tēvu, vectēvu radītos īpašumus un izpirkto kooperatīvo zemi (taču Baznīcām atdeva, raksta, ka arī ebrejiem atdošot bijušos īpašumus kompensāciju veidā…). Tagad tieši otrādi – Valsts cenšas nedot ES palīdzības fondus tieši zemniekiem, bet kādiem jaunajiem kooperatīviem, kas iespējams, vēl savu dzīvotspēju nav pierādījuši („Vadlīnijas…”, kritēriji 5.tabula). Esot pat ierēdņu radīta tāda prasība – kooperatīviem jābūt sastāvošiem no plašas apkārtnes, no dažādiem novadiem, tātad zemniekiem tiek prasīts – palielināt transporta radītos riskus.

Smagākais Valsts nodokļu slogs vērsts pret zemniekiem

Valsts mūsu pašu zemnieku radītai pārtikai uzliek ārkārtīgi lielu „Pievienotās vērtības nodokli”, kas pēc definējuma būtu jāattiecina TIKAI UZ PIEVIENOTO VĒRTĪBU, bet lielākai daļai lauksaimnieku šo nodokli iekasē no visas vērtības – pārdošanas cenas. Faktiski tādejādi Valsts otro reizi iekasē PVN no zemnieka izmantotās degvielas, tehnikas pirkšanas un citiem iegādātiem materiāliem.

Paskatīsimies – kam Valsts ir piemērojusi 3 reizes mazākas PVN likmes. Zemais PVN – 5% ir grāmatu, žurnālu un avīžu izdošanā, masu informācijas līdzekļiem (vai tā nav žurnālistu uzpirkšana?), medikamentiem, viesu uzņemšanai, ūdens piegādēm, kanalizācijas, atkritumu savākšanas pakalpojumiem, sabiedriskam transportam. Labi varam redzēt to, ka daudziem vienkāršākiem pilsētnieku nodarbības (biznesa) veidiem ir daudzkārt mazāks PVN (5%) par lauksaimnieku saražoto pārtiku (18%).

Vēl raksturīgāks ir to biznesa veidu saraksts, ko Valsts vispār neapliek ar PVN, piemēram, derības, loterijas, azartspēles, apdrošināšanas un pārapdrošinātājus, dažādu veidu finanšu darījumus, nekustamā īpašuma pirkšanu, pasta pakalpojumus u.c.. Darījumu apjoms šajās – no PVN atbrīvotajās jomās jau pārsniedz kopējos lauksaimnieku produkcijas apjomus, bet Valsts turpina iekasēt no lauksaimniekiem visaugstākos nodokļus! Kāpēc tas tā tiek darīts? Atgādinu, ka bijušiem KGB darboņiem bija un ir daudz savu ideju realizētāju Latvijā un mērķis – iznīcināt „spītīgo „un „nepaklausīgo” latviešu tautu iznīcinot viņu dzimšanas un izdzīvošanas bāzi – lauksaimniecību joprojām šāda ideja šiem naida pārņemtiem ļautiņiem ir spēkā….

ES palīdzības un Valsts budžeta palīdzības deformēšana Latvijā

Raksturīga ir Valsts palīdzība dabas stihiju radīto zaudējumu kompensācijā. ES spēkā esošās „Pamatnostādnes… lauksaimnieku atbalstam” ir teikts, ja ražas zaudējumi klimata izmaiņu rezultātā ir virs 30%, tad tie ir pielīdzināmi stihisku nelaimju statusam un līdz 100% zaudējumi tirgus vērtībā ir atmaksājami. Šogad dažās nozarēs zaudējumi bija pat 70%, bet citās nebija nekādu zaudējumu, jo ražas svārstības +-10% ir praktiskās pieredzes intervālā. Taču ES dalībniece – Latvijas Valsts 2006.g. noteica… vienotus maksājumus par laukuma vienību kā palīdzību sausās vasaras zaudējumos, kas vispār ir pretēji ES Pamatnostādņu prasībām. Turklāt palīdzības saņēmējam – zemniekam līdz 1. maijam bija jābūt reģistrētam kā ES palīdzības saņēmējam (Kā tas ietekmē stihiskās nelaimes zaudējumus?). Zināms, ka aptuveni 1 000 000 ha platību apsaimniekotāji dažādu iemeslu dēļ (birokrātisku šķēršļu dēļ, vai niecīgais ES maksājums nekompensē kreņķus un laika zaudējumus tā noformēšanai) nesaņem ES noteiktos „platību maksājumus”. Tātad, šie zemnieki ar Latvijas Valsts lēmumu tiek svītroti arī no stihisko nelaimju kompensācijas saņēmēju kandidātiem (!). Radio dzirdēju ziņu, ka arī par meža audzēm īpašnieki saņemšot kompensāciju kā karstās vasaras nesto zaudējumu, kad nekādu pierādījumu par slikto pieaugumu nav un daudzviet nevarētu būt, bet mitrajās vietās šogad vajadzēja būt tieši lielākam koku pieaugumam.

Latvijai iestājoties ES 2004.g. novēroja retu parādību – dziļu radiācijas salnu, kad pie nelielas salnas (0—3C) dzīvie augi atdzisa līdz -12C, -13C un tiem nokrita lapas. Tad Valsts izdomāja nevis kompensēt konkrētus ražas zaudējumus, bet kompensēt kādus dažus lauku kopšanas izdevumus, ko uzdeva kā „zaudējumu kompensāciju”. Nevienā ES dokumentā tādas muļķības nav paredzētas.

Pretīgāku birokrātisko prasību izmantošanu kādu ES noteiktu palīdzības resursu liegšanai zemniekiem ir grūti vēl iedomāties.

Jautājums ir loģisks – kāpēc ierēdņi ir ieinteresēti kādu Valsts budžeta resursu pieturēšanā? Mans ieteiktais iespējamais atrisinājums ir banāli vienkāršs: piemēram, ja Valstij Zemkopības ministrija ir pieprasījusi „palīdzību zemniekiem” 50 miljonu apjomā, ko nosaka kopējā zināmā zemju, sējumu un stādījumu platība, tad ar kādu birokrātisko prasību palīdzību „ieekonomētā” nauda – 10 miljoni tiks sadalīta vēlāk – „savējiem” un ierēdņu prēmijās, tā kā to dara jau ilgstoši ZM.

Es struktūrfondu naudas plūsmu faktiski regulē un vada ne jau speciālisti, bet… ierēdņi. Kā galvenais „instruments” piešķirt vai nepiešķirt ES līdzfinansējumu ir speciāli projektu vērtēšanas kritēriji. Kas šos kritērijus ir izstrādājis – tas paliek sabiedrībai nezināms. Man kā daudzu un plašu projektu izstrādātājam jaunās zinātnes un tehnikas jomā (tehnisko zinātņu doktors) bija pārsteidzoši lasīt „Vadlīniju” 5. un 6. tabulā norādītos kritērijus. Pirmkārt, principiāli atšķiras kritēriji starp augļu un ogu glabātavu būvniecības projektiem – 5.tabula un „pārējiem projektiem” – 6. tabula, kas nav loģiski pamatojams un nav tas darīts arī šajās „Vadlīnijās”. Otrkārt, kā galvenie kritēriji, kas dod 65% no „vērtības” ogu glabātavu projektos ir: vai uz iesniegšanas brīdi ir apstiprināts tehniskais būvprojekts (30%) un vai iesniedzējs ir kooperatīvs vai ražotāju organizācija, biedru skaits tajā. Turpretī piena – gaļas lopkopības projektos šādi kritēriji vispār nav iekļauti, bet būvprojekta esamība ir tikai 20% „vērtībā”. Trešais kritērijs ir „sabiedriskā ieguldījuma īpatsvars, ko novērtē pēc formulas 1 – attiecināmās izmaksas/ 0,45. Kur un ar ko šāda „formula” ir pamatota – to velti meklēt, bet raksturīgi, ka pārējos projektos šāds „kritērijs” vispār neparādās. Ceturtais kritērijs ir par to vai iesniedzējs jau ir pretendējis uz atbalstu VPD 4. prioritātes ietvaros (0,15%), tātad, jau ar to vien, ka projekta autors ir jau centies kādu līdzfinansējumu saņemt, ar to vien jau viņa projekts tiek augstāk novērtēts (?). Paskatoties 10 lpp. redzam, ka projekta iesniedzējs tehnisko būvprojektu var iesniegt 6 mēnešu laikā, kas ir loģiski, jo arī būvprojekta izmaksas tiek finansētas, tātad projekta esamība nevar būt kā kritērijs ES finansējuma piešķiršanai. Tas, ka būvprojekta esamībai ir dažādas kritēriju vērtības atšķirīgās nozarēs – ogu glabātuvēs – 35%, citos projektos – 20% liecina par kritēriju izstrādātāju paviršību. Īpatnējs citos projektos ir „kritērijs” – projekta iesniedzēja vecums – 40 gadu robeža, kur izrādās, ka ne jau vecāku personu pieredze, bet tieši jaunākiem ir dota priekšroka par veseliem 10%. Pirmo reizi dzīvē sastopos ar šāda veida domāšanu, jo Pasaules attīstībā nekad un nevienā jomā neesmu redzējis, ka projekta autora gadiem ir kāda nozīme izstrādes laikā vai tā realizācijā, ja vien tuvumā nav ieplānota vecākā autora aiziešana no Zemes dzīves. Tātad, 21. tabulā norādītais vecuma kritērijs liecina par zināma veida personu diskrimināciju, kas pat mūsu Satversmē nav pieļauts.

Zināms, ka attīstības projekta nozīmīgumu un perspektīvas var novērtēt, piemēram, ar sekojošiem kritērijiem:

esošā un līdzšinējā ražošanas struktūras (nav saistība ar struktūras formu – individuāls īpašnieks, kooperatīvs, akciju sabiedrība u.c) attīstības dinamika ar saviem spēkiem pēdējos 10 gados;

attīstības perspektīvas no tirgus pieprasījuma kritērija (iekšējais, ārējais tirgi) turpmākos 10 gados, kas garantēs un raksturos tālāko pašattīstību;

attīstības perspektīvas no esošo resursu (materiālie, zemes, darbaspēka) esamības;

attīstības kritēriji no teritorijas attīstības viedokļa – sociālo problēmu risināšana, nekaitēšana vietējai dabai, vides un Dabas daudzveidības attīstība, saskaņojums ar vietējo sabiedrību laukos;

projekta jaunuma un profesionālā līmeņa kritēriji

projektā piedāvātā risinājuma ekonomiskās attīstības rādītāji.

Manuprāt, ir skaidri redzams, ka LAD izvēlētie kritēriji projektu novērtēšanai neviens un to kopums neatbilst „Vadlīnijās” definētiem mērķiem: konkurētspējas attīstība, nodarbinātības veicināšana, cilvēkresursu attīstība un infrastruktūras uzlabošana (4.,5.lpp). Ja Valsts izmanto ES finanses lai kropļotu dabīgo konkurenci, piemēram, vairāk finansētu kādus kooperatīvus vai kādus jaunākos zemniekus, tad rodas jautājums – kuros ES dokumentos ir rodamas šādas idejas. Noziegums pret tautu ir LAD radītie mākslīgie ierobežojumi (piemēram, ierobežojumi Valstī būvējamiem augļu un ogu glabātavu apjomiem) dokumentā „Vadlīnijas struktūrfondu projekta iesniedzējam”, ko tulkoju kā mērķi lai bremzētu Latvijas iespējas izmantot tukšu ES tirgus nišu vitamīnu un bioloģiski aktīvo vielu produkcija (augļi, ogas, u.c.).

LADF piedāvātā attīstības koncepcija augļu un ogu ražošanā ir labi zināmā centralizētā plānošana no „augšas”, bet šeit tās „augšas” sevi definē caur radniecību, partijas piederību vai citādu saistību. Savukārt dabā un reālā dzīvē attīstība sākot no kristalizācijas procesa, augu valsts, dzīvnieku un cilvēku brīvās gribas sabiedrībā novēro fraktālo struktūras attīstību. Vienkāršākais un visiem redzēta ir fraktālās struktūras attīstības piemērs ir redzams kokam augot. Sākotnējais virzītājspēks ir stumbrā, bet attīstību nosaka vissīkākie zariņi un lapas, kurām būtiski svarīgi ir saņemt Saules enerģiju. Pārnesot šo fraktālo attīstības likumu uz lauksaimniecisko ražošanu un lauku attīstību, jāsaprot, ka kopējo tautas attīstību noteiks vissīkākās „lapiņas”- zemnieku saimniecības nevis lielu dotāciju saņēmēji – mākslīgi radītie strukturālie „ieslēgumi”. Tie ir salīdzināmi ar parazitāriem māzeriem vai „raganu slotām” kokos, jo maz saistīti ar dabīgo attīstības procesu.

Vai tad tikai viens liels pārstrādes uzņēmums Latvijā iepērk izejvielas ārpus ES, bet vietējos zemniekus ignorē? Tiem nav nekādas atbildības par izmantotiem Valsts un ES palīdzības resursiem. Tāpat arī ZM un LAD ierēdņi ne par ko neatbildēs, ko kā spilgtu „pigu” mums visiem parādīja bijusī LAD vadītāja. Tāpēc jau bija un ir birokrātiski „pareizi” jāveido t.s. „kritēriji” uz ES līdzfinansējumu saņemšanu, ko pašreizējā birokrātija pārvalda teicami.

Neprāta radītais ienaids vai aprobežotība ar lauksaimniecību saistītā ierēdniecībā ir vismaz tautai jāzina un jāsaprot – ka viņi mūsu tautu ved uz iznīcību, lai bagātinātu vien dažus desmitus tūkstošus, kuri Valsti nespēs glābt nākošā krīzes (globālā!) situācijā. Tāpēc Latvija kā valsts nonāks to valstu pilnīgā ietekmē, kurās ir plašākas klimatiskās zonas un tāpēc mazāka iespēja Dabas katastrofu izraisītai neražai.

2006. gada 15. decembris Andris Ansis Špats, Dr.sc.ing

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.