Nihilisms (vācu: Nihilist, latīņu: nihil – nekas) jaunākā svešvārdu vārdnīcā ir tulkots kā „… vispārpieņemto principu, vērtību un tikumisko normu noraidītājs, kā arī tāds, kas apšauba eksistences jēgu…”.
Gada nogalē (2006.g.) atsākās raksti un runas par ES „piedāvāto” cukura nozares „restrukturizāciju”, kas pareizāk būtu teikt – slēgšanu. Tās tik tiešām ir tikai runas, jo … lasītājam nekādi patiesi argumenti šādai nepieciešamībai netiek piedāvāti, jo ir tikai nosaukts kāds Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētījums – bez tiešo izpildītāju zinātnieku uzvārdiem, nepasakot – kas šo pētījumu ir apmaksājis (visticamāk, ka tas ir ZM finansējums). Vēl „interesantāk” kļūst, kad nevienā avīzes rakstā nevar atrast šī pētījuma datus (izejas dati, analīzes metodes, ilgtermiņa prognozes laikā, slēdzienus un rekomendācijas). Tas ir katram skaidrs, ka ja Valstī nebūs pašu zemītē ražots ikdienā katram nepieciešams pārtikas produkts, kas cieši ir iekļauts arī citu pārtikas preču ražošanas ķēdēs, tad tas būtiski ietekmēs visu sabiedrību, un citas ražotnes. Sabiedrības un visu pilsoņu vitālās vajadzības nevar pārstāvēt viens kādas birokrātiskās struktūras finansēts institūts. Interesanti, ka šī Agrārā institūta pētījumi par cukura problēmu iepriekš nekur un nekad nav lasīti, pat tur strādājošie zinātnieki reti tiek publicēti presē, bet sabiedrībā parādās vārdā nenosauktu zinātnieku pārstāvoša INSTITŪTA REKOMENDĀCIJAS (vai Valdībai ir „nepieciešams” kāds nepatīkams lēmums?). Esmu zinātņu doktors un es vēlos runāt ar konkrētiem zinātniekiem, viņus uzklausīt, diskutēt, ja viņiem ir faktu materiāls, nevis kādu anonīmu birokrātisku institūta bezvārda papīru citēšanu lasīt. Zinātnes subjekts ir zinātnieks, nevis struktūra.
Pašreizējais sabiedrības nepilnīgais informēšanas fons cukura ražošanā ļoti atgādina vēl nesen no Valdības un dažu politiķu puses aktivēto „grandiozo” celulozes ražošanas projektu. Tas eiropeiskās sadarbības mērcē pasniegtais celulozes „burbulis” plīsa vien tad, kad projekta analīzē iesaistījās neatkarīgie masu informācijas līdzekļi un NEATKARĪGIE ZINĀTNIEKI. Masu informācijas līdzekļos pašlaik var atrast vien skopus datus par kādu ES cukura kvotu esamību, bet tās taču svarīgas ir tikai ES iekšējā tirgū! Ražošanas nozares likvidācijas gadījumā rūpnīca un biešu audzētāji saņems kādu vienreizēju kompensāciju ilgtermiņa dzīves un darba vietā. Lielākais uzsvars tiek pašmāju bāleliņu TIESĪBĀM SADALĪT to likvidācijas „sāpju naudu”.
Man kā cukura patērētājam redzamas dažādās cenas lielveikalos starp importēto no Lietuvas cukuru (vai tik tas nav Krievijā neielaistais, bitēm kaitīgais cukurniedru cukurs?) 59 sant/kg un pašmāju cukuru 62 – 65 sant/kg. Lauku veikaliņos cena ir pat 75 sant/kg un tad kādreiz radās doma – no Lietuvas atvest vēl lētāku cukuru. Liels bija mans izbrīns, jo Lietuvā turienes cukurs maksāja aptuveni tikpat cik Jelgavas vai Liepājas cukurs Latvijā… . Tātad skaidrs, ka cukura ražošanas ekonomiskos aprēķinos kādus tirdzniecības cenu datus nevar izmantot, ja neanalizē CENAS STRUKTŪRU un tās veidošanās mehānismu. Latvijā valsts uzliek ārkārtīgi lielus nodokļus pašmāju lauksaimniekiem (18% PVN nodoklis), kad daudzām pilsētnieku nodarbēm ir tikai 5% PVN, vai tas vispār nav uzliekams. Kāpēc Latvijā eksistē šāda Valsts budžeta veidošanas struktūra – to nu gan neviens un nekad nav man, mūsu lauku pilsoņiem paskaidrojis, to neviens ekonomikas institūts nav arī pamatojis. Patiesība ir nežēlīga, jo Pasaulē daudzviet laukos cilvēki strādā par grašiem un santīmiem un arī pie šādas lielas ekspluatācijas normas ir zemniekam jārod minimālā peļņa, ar kuru uzturēt ēkas, atjaunot ražošanas rīkus un aparātus. Pārejot uz „lēto” cukurniedru cukuru Latvijā, mēs līdzīgi kā citas lielvalstis mākslīgi uzturēsim lētā darbaspēka ekspluatāciju cukurniedru plantācijās, bet arī tur cilvēki mēdz dumpoties un arī šī cukura cenas dubultosies. Ja mēs pērkam Latvijā ražotu cukuru, tad liela pircēja lata daļa nonāk atpakaļ vietējā finansu apritē, iedzīvinot dzīvi un darbību laukos. SALĪDZINĀSIM KĀ PLAUKST LIELVEIKALI, APTIEKAS UN BANKAS PILSĒTĀS UN KĀ BEZ REMONTIEM SAGRŪST PAT DZĪVOJAMĀS ĒKAS LAUKOS! Parasti Pasaules attīstīto valstu lauksaimniecībā rēķinā vismaz 5 – 10% peļņu. Ja kāda valsts pieprasa 18% nodokļus kā PVN un vismaz 10% netiešus nodokļus no strādājošo algām, zemes nodokļa, peļņas u.c. nodokļu veidā, tad skaidri redzams, ka valsts birokrātija „paņem” 3 reizes lielāku ieņēmumu daļu, nekā paliek pašam audzētājam. Šādā – netaisnīgā un amorālā lauksaimnieku peļņas pārdale Latvijā ir jau vismaz 15 gadus un nekas sabiedrības APZIŅĀ nenotiek. Laukos pēdējos gados masveidā likvidē saimniecības, no laukiem JAU ir aizbraukuši pārāk daudz jauno cilvēku, jo bērnudārzi un skolas laukos nav vairs nepieciešamas (2006.g. likvidēja 6 skolas laukos!) – par šīm sekām Latvijas laikraksti klusē (vai tas nav tāpēc, ka laikrakstu izdošanā ir tikai 5% PVN nodoklis! „Roka roku mazgā.”
Importa preču cenu struktūrā ievērojamu daļu ieņem transporta izmaksas, kuras pieaugs kā lavīna un pēc 5 – 10 gadiem cukurs daudziem nebūs nopērkams dārdzības dēļ.
Savulaik Latvijā bija lielākie cidoniju (henomeļu) dārzi Pasaulē, no kurām ar cukura palīdzību var iegūt veikalos neesošo fruktozi – augļu cukuru un pret astmu palīdzošās sukādes. Šo zinātnieku priekšlikumu savulaik ignorēja ZM un arī cukurfabriku tehnologi. Tagad Pasaules lielākie cidoniju dārzi Latvijā ir likvidēti, ES veikalos nekur neatrast fruktozes cukuru, bet ES uztraukti runā par vitamīnu trūkumu, ka nav veikalos dabīgo sulu, ievārījumu. Kādreiz zinātnieki satraukti runāja, ka bērnu zobu slikto stāvokli var viegli novērst, jo vajag vien cukurbiešu cukurā ATSTĀT TUR DABĪGI ESOŠOS MIKROELEMENTUS, ko panāk ražojot dzelteno, brūno cukuru vai cukurbiešu sīrupu. Pat tirgū un pie zemniekiem cukurbiešu sīrupu nevar atrast. Lūk, redzamas ir vairākas noliegtās cukura rūpniecības attīstības perspektīvas, ko varētu risināt nelielās zemnieku cukura ražotnes – pašu vajadzību (mājas zaptes, dabīgie augļu , ogu sīrupi u.c.) nodrošināšanai.
Iespējams, ka esošās Latvijas cukurfabrikas nespēj sekot mainīgā tirgus pieprasījumam, tāpēc tās vajadzētu likvidēt un to vietā atļaut izveidot vairākas nelielas reģionālās zemnieku fabrikas, līdzīgi kā siera, žāvētās gaļas un maizes ražotnes – nacionālo produktu grupā. Militāristi jau rēķinās ar Pasaules krīzes situāciju, ES prasība Valstīm – 3 mēnešu degvielas rezerves, bet tautsaimniecības vadītāji vēl dzīvo veco un maldīgo priekšstatu sistēmā un naivi cer uz ilgstošu pašreizējās agresīvās un mums naidīgās globālās ekonomikas struktūras saglabāšanu.
Raksturīgs ir Polijas piemērs linu audzēšanā un rūpniecībā. Arī tur, tāpat kā Latvijā, Valsts sākotnēji uzlika rūpnīcām lielus nodokļus un tās masveidīgi sāka bankrotēt. Tad Polijā Valsts nolēma atļaut zemniekiem iepirkt linu pārstrādes mašīnas un pārstrādāt pašiem linus, jo zemnieku saimniecībām tur nav uzlikti tādi nodokļi kā rūpniecībai pilsētās. Izrādījās, ka šāds Polijas Valdības solis faktiski izglāba linu audzēšanu un ražošanu, bet tagad poļi iepērk linus Ukrainā, Lietuvā, Krievijā un Latvijā, kur šīs ražotnes nīkuļo vai bankrotēja Valsts represiju rezultātā. Pasaulē pašlaik strauji pieaug pieprasījums un linu izstrādājumu cenas (dati no poļu zinātnieka Kržištofa Kedzioras).
Lauksaimniecības eksistences jēga ir tautas izdzīvošanas jautājums, tikumības princips (darbs kā tikumības pamatprincips) un rūpes par ilgtermiņa izdzīvošanu atjaunojot Dabu. Līdz šim tieši pilsētās novēro dažādu tautu sajaukšanos un pret laukiem vērstu dzīves veidu ar Dabu iznīcinošo rūpniecības tehnoloģiju. Valsts pilsētniekiem ir radījusi daudzus eksistences atvieglinājumus, piemēram, mazi maksājumi par enerģiju, transportu, siltumu, dzīves vietu utt.. Savukārt lauksaimnieks un viņa produkcija caur Valsts struktūrām tiek aplikti maksimālā līmenī ar nodokļiem. Lauksaimniecības sagrāves rezultāti ir jau 15 gadus redzami un neviens nemēģina šo pašreizējo ”ekonomikas kariņu” salīdzināt ar abiem Pasaules kariem un tiem sekojošiem15 gadu ilgiem straujas attīstības periodiem.
Jāatgādina PSRS beigās KGB dzīlēs izstrādātais projekts kā atriebties latviešu tautai par PSRS sagraušanu. Šajā plānā galvenā ideja bija –„…ar dažādiem paņēmieniem sagraut Latvijas lauksaimniecību, jo tad necietīšot tautieši pilsētās, bet lauksaimniecību iznīcinot pakāpeniski iznīkšot arī latviešu tauta”. Šo KGB slepeno plānu atrada un nopublicēja krievu demokrāti 1992.g., bet latviski to pārpublicēja toreiz vienīgā laukiem domātā avīze „Lauku Avīze”, kas tagad ir „pārstrukturēta” par „Latvijas Avīzi”, kas pat šo rakstu neuzdrošinās publicēt. Nekādas diskusijas, pārdomas presē toreiz -1992.,1993.g. nesekoja, bet Latvijas Valsts klusējot pieņēma nelikumīgi lielās robežas nodevas uz austrumu tirgu (ekonomiskais karš). Ja kādai ekonomiskai struktūrai ir vajadzīgs tukšs tirgus, tad tas tiks radīts iznīcinot vietējos ražotājus, tāpat kā Latvijā iznīcināja telefona sakaru tehnikas ražošanu, elektrisko lampiņu rūpniecību un daudz ko citu, jo senā Kangara pēcteču mums ir vairāk par attīstības jeb Balto spēku vadītiem cīnītājiem.
2006. gada 22. decembris Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors Bīriņos
PS Jānis Bīriņš (Jan Biiring) pirms 335 gadiem apvienoja vietējos zemniekus un tie ieņēma Turaidas pili, Cēsu pili un pilsētu Valmieru, Limbažus Straupi, padzenot iekarotājus – lielu nodevu pieprasītājus – Ivana Briesmīgā karotājus. Laiks atcerēties senos brīvības cīņu varoņus!