Redzu, ka Juris Plēsums (LA, Nr146, 31.05.2006.) ir aizskāris ļoti svarīgu tēmu – zinātnieka vieta un loma valstī. Pašreizējā Latvijas Valsts savā darbībā ir ļoti tālu no tām Atmodas laika idejām, jo tagad Valsti realizē ne jau tauta vai tautas talanti, bet gan maz zinošie un maz saprotošie ierēdņi ar sev raksturīgām interesēm. Zinātnieki ir viens tautas talantu veids – ar Dabas dotām spējām izzināt pasauli un izstrādāt Attīstības Idejas, tāpēc zinātnieku tiesību un ekonomiskā diskriminācija agri vai vēlu negatīvi atsauksies uz valsts attīstību.
Attīstības ierobežošana ir viens no lielākiem ļaunumiem pret cilvēku un sabiedrību.
„Latvijas Avīzē” 31. maijā kā lasītāju vēstule ir publicēts neliels Jura Plēsuma raksts „Vai Latvijā piekopj akadēmisko verdzību?”, kurā ir mēģināts parādīt kāpēc jaunie cilvēki nemēģina Latvijā kļūst par zinātniekiem un kāpēc daudzi zinātnieki, inženieri un citi augstāko izglītību ieguvušie strādā ārzemēs pat nekvalificētu darbu. Zīmīgi, ka pēdējie pētījumi ES rāda, ka citās „jaunās” ES valstīs uz „vecām” ES valstīm darba emigrācijā izglītotie brauc daudz mazāk par latviešiem. Tātad problēma ir Latvijas specifiskā situācijā.
Nesen no kādas ES valsts atgriezās mans kolēģis un stāstīja par tur novēroto ierēdņu un zinātnieku attiecībām, kas ir pilnīgi nepieredzētas pašu mājās. Tur ierēdņi ar bijību uzklausa visu zinātnieku teikto un nekur nav dzirdēti garu garie ierēdņu spriedelējumi un pamācības zinātnieku sabiedrībai – kā tas parasti ir šeit.
Latvijā jauno Nacionālās attīstības programmu (NAP) apspriežot dzirdēju tikai kādu ierēdņu viedokļus, bet nosauktā „diskusijā” Rīgā pat nevienu „svešu” zinātnieku nepielaida. Savas piezīmes un ierosinājumus (sk. pielikumā „Piezīmes pie „Latvijas nacionālā attīstības plāna”) kādā tikšanās reizē atdevu personīgi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram, bet… pat 1,5 mēneša laikā neesmu saņēmis atbildi par to, kas liecinātu par šo priekšlikumu izlasīšanu.
Mans arhīvs glabā daudzas ierēdņu nekompetenci apliecinošas vēstules, kas man liek spriest, ka mūsu valsts vadībā ir ļoti maz zinošo speciālistu, bet toties ir ar kādu grupējumu (partiju) atbalstu „bruņojušas” personas. Šī vispārējā ierēdņu nekompetence ir daudzkārt zemāka par padomijas laikā novēroto. Tas ir sen zināms, ka neviens ierēdnis necietīs viņa pakļautībā kādu zinošāku, gudrāku personu, ja vien to neprasīs dienesta instrukcijas. Pašreizējā padomiskā Valsts pārvaldes struktūrā ir pilnībā saglabāts PSRS laiku padomju darba princips – Padomju locekļi personīgi neatbild par pieņemtiem Padomes lēmumiem. Tas ir pilnīgi pretēji zinātniskos kolektīvos pieņemtam darbības principam – katrs zinātnieks personīgi atbild par savu ideju un tās realizāciju.
Latvijas Valsts apzināti caur Izglītības un Zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņiem tieši realizē zinātnieku diskrimināciju, kas pielīdzināms ”profesiju aizliegumam”, jo zinātnieks kā zinātniskā darba subjekts kopš 2005.gada nevar realizēt savu ideju un savu intelektuālo darbu pārdot Valstij, jo to drīkstot tikai Latvijā reģistrētās „zinātniskās iestādes”, kurās ir vismaz 10 zinātņu doktoru (lauksaimniecības jomas institūtiem jābūt 5 zinātņu doktoriem). Lauksaimniecības subsīdiju Nolikumā 2006.g. ir ierakstīts, ka neatkarīgie zinātnieki nevar pieteikt savus pētījumus Valsts atbalstam, bet tikai… „IZM reģistrētās zinātniskās iestādes”. Tātad attiecīgi atzīts zinātnieks – zinātņu doktors pēc šiem dokumentiem Latvijā no Valsts puses nav atzīts kā zinātnes subjekts. Tās ir pilnīgi absurdas prasības, jo tādejādi šeit Valsts nekad neatbalstīs vietējos einšteinus, kuri strādās pie savām idejām individuāli un kā neatkarīgie zinātnieki. Praktiskie pētījumi visās valstīs tiek veikti nelielos kolektīvos, „neredzamos kolektīvos” vai personīgās saimniecībās un firmās.
Patiesībā ierēdņu zemajai kompetencei cēlonis ir meklējams valdošajās politiskās partijās, jo zinātnieki sen pierādīja, ka nevar intelektuālu darbu veikt persona ar zemu IQ – intelektuālo darba spēju raksturojušo koeficientu. Tas tika zinātniski pierādīts jau 20.g.s. sākumā. Lūk, nekompetentam ierēdnim ir bīstami pielaist pie viņa darba analīzes zinošus speciālistus. Latvijā vispār neiespējami ir pakļaut analīzei un prasīt atbildību kādiem ierēdņiem. Vēl trakāka doma – prasīt atbildību kādu partiju politiķiem, kas šeit ir kļuvuši daudzkārt neaizskaramāki par kādreizējiem komunistiem.
Kādās senās gravīrās ir redzama seno gudro valdnieku realizētā valsts struktūra: valdniekam vistuvākie ir zinošie zintnieki un zvaigžņu pētnieki, tālāk armija, tālāk nodokļu iekasētāji (mūsdienu ierēdņi/), bet tad ir vienkāršā tauta – arāji. Latvijas zinātnieki šejienes Valsts struktūrā atrodas aiz militāristiem un armijniekiem, jo šobrīd jebkura līmeņa militārists ir daudzkārt labāk atalgots un godināts. Militāristu iegribām tiek tērēta milzīgas Valsts budžeta summas. Liela daļa Budžeta resursu tiek tērēta militārās tehnikas iegādei ārzemēs, bet tās izstrādē 20-30% ir tieši zinātniski tehniskās iestrādes izmaksas. Tādejādi Latvijas Valsts ar saviem iepirkumiem atbalsta zinātnieku un tehnologu darbu ārzemēs. Protams, ka jaunie censoņi – topošie un esošie zinātnieki brauks turp, kur nonāks arī Latvijas naudiņa no mūsu militārā budžeta. Ļoti interesanti būtu uzzināt, ko NATO sammitā Latvijā vietējie militāristi piedāvās NATO kā vietējo zinātnieku izstrādājumus. Padomijas laikā militāriem un kosmosa pētījumiem Latvijā strādāja daudzi zinātnieki. Dažas izstrādātās tehnoloģijas vēl pat ASV vai Japāna nav apguvusi, bet mūsu zinātnieku idejas līdz NATO lēmējiem var nenonākt, jo priekšā ir vietējo ierēdņu augstprātība un ideju nozīmības nesapratne. Man šķiet, ka militāristiem no tā budžeta, par kuru iepērk jebkuru tehnikas vienību ārzemēs, vajadzētu iemaksāt kā nodevu zinātniskiem un tehnoloģiskiem pētījumiem vismaz 20% – gandrīz kā pievienotās vērtības nodokli. Šķiet, ka tādejādi vien Latvijas zinātnes budžets dubultotos vai pat trīskāršotos. Rezultātā iespējams, ka mūsu tehnologu idejas varētu novest līdz pārdodamiem modeļiem, kas būtu noderīgi daudzām NATO valstīm. Pašlaik Aizsardzības ministrijas budžetā zinātniskiem pētījumiem ir tik niecīgas summiņa, ka par to pat runāt negribas, bet tas labi raksturo mūsu militāristu spēju nedomāt par Valsts nākotni. Skaidrs, ka normāls zinātnieks neies un netraucēs kādas Valstī reģistrētās „zinātniskās iestādes” ierēdņus ar savām trakām idejām, tādejādi loks ir noslēdzies, jo Valsts ir pati radījusi savu sistēmu, kurā Ideju dzimšanai un attīstībai ir radīti pamatīgi šķēršļi. Tādejādi tieši ierēdņi ar savu viduvējo domāšanu paši sev kļūst kā visgudrie un mums ir jāklausās viņu spriedelējumos.
Kā tad ir Eiropas Savienībā? Izrādās, ka tur visos līmeņos zinātnieki tieši var iesniegt savas Idejas, savus projektus, bez kādu ierēdņu vai struktūru atsauksmēm. Savulaik es kā savas pētnieciskās saimniecības īpašnieks iesniedzu lielam starpvalstu konkursam „Baltic ECO” dažas idejas un attīstības projektu. Varbūt tas bija brīnums, ka divas starpvalstu ekspertu komisijas starp 250 dažādu institūtu iesniegtiem projektiem kā finansiāli atbalstāmu atzina (tikai 12 tika atzīti!) arī manu individuālo zinātnieka izstrādāto projektu.
Aptuveni 1992-1995 gados daudzkārt mēģināju „iekustināt” vismaz 4 ministriju ierēdņus lai šeit attīstītu Amerikas lielogu dzērveņu (dižbrūkleņu) audzēšanas tehnoloģiju, jo šīs ogas spētu samazināt mūsu vīriešu agro mirstību ar sirds slimībām, uzlabotu dāmu sievišķīgo veselību. Kādas tik noraidošas atsauksmes nenācās lasīt! Šī Ideja esot utopija un tāpēc valsts „nevarot tērēt naudu nepamatotu ideju realizācijai” bija uzrakstīts kā Zinātnes un Izglītības ministrijas ierēdņu un viņu ekspertu viedoklis. Turpretī ASV Zemkopības departamenta sūtītie speciālisti atzina šo Ideju par ļoti perspektīvu, ko pierādījis arī laiks un daudzo zemnieku aktivitāte Vēl joprojām Vides ministrija plāno „pētīt” vietējo dzērveņu audzēšanas tehnoloģiju, uztraucas par Amerikas purva ogu veidu bīstamību Dabai, kad to jau 1970-os gados vispusīgi izpētīja zinātnieki, atzīstot, ka tikai Igaunijas šķirnes ir vērts kultivēt, bet arī tām ir daudz trūkumu, salīdzinot ar citu purva ogu veidu šķirnēm.
Skaidrs, ka daudzi ierēdņi vienkārši neorientējas Pasaules zinātnes mūsdienu zināšanu līmenī par globālām klimata izmaiņām, jo daudzu ministriju 2005.g. izstrādātā dokumentā par Siltumnīcas efekta gāzu samazināšanu (SEG) atbilstoši Kioto protokolam ir tik daudz „baltu laukumu”, ka šķiet – Latvija apzināti cenšas apmānīt Pasaules sabiedrību, ignorējot pat Orhūsas konvencijas prasības.
Savulaik avīzēs un žurnālos bieži varēja lasīt kompetentu cilvēku – zinātnieku rakstus. Pašlaik kādu zinātnieku raksti avīzēs ir liels retums. Arī pats sen vairs tām „centrālām” avīzēm reti ko piedāvāju, jo pat atsauksmi, ka kāds raksts redakcijā ir saņemts, no redakcijām nesagaidīsim. Pieļauju, ka Jums kā ārzemniekam uzrunāt sabiedrību caur avīzi izdosies, tāpēc šī vēstule.
2006. gada 7. jūnijs Andris Ansis Špats, Dr.sc.ing.