Ar katru gadu arvien vairāk entuziasti sāk audzēt dzērvenes, arvien vairāk ir interviju avīzēs, bet diemžēl, kļūdas vai apzināti maldi tiek tiražēti arvien vairāk un vairāk. Speciālistu iebildes avīzes nemēdz publicēt, jo tas tieši parādītu redaktoru nekompetenci.
Zināms, ka lielogu dzērvenes (burtisks tulkojums no krievu „kļukva krupnoplodnaja”) Latvijā sāka “pieradināt” un pārbaudīt Dr. biol. Alfrēds Ripa tālajā 1971.gadā, t.i. 34 gadus atpakaļ, bet vairākkārt tiek rakstīts, ka tikai tagad Latvijā “attīstoties dzērveņu audzēšana”. Pēc 6-7 veiksmīgiem darba gadiem, kad jau regulāri Botāniskā dārza stādījumos ieguva ražas, tur 1977.g. sāka pavairot dēstus, bet Mežsaimniecības ministrija veicināja rūpnieciskas, eksperimentālas plantācijas izveidi Kalnciemā 1977.g., kura pat pēc 15 gadu pamestības joprojām vietām ražo ogas. Tāpat ražo stādījumi Sedas purvā, kurus izveidoja Varis Gūlmanis zem Meliorācijas institūta “karoga”. Šie stādījumi sākotnēji nīkuļoja, tos pat izņēma apmēram 1991.gadā, bet tagad – pēc ilgiem pamestības gadiem stādi vietām paši ir fantastiski saņēmušies un dod lielas ražas pat kokiem aizauguša, neviena neaprūpētā vietā.
D.biol. Alfrēda Ripas pētnieciskie, analītiskie darbi ir lasāmi 3 grāmatās, no tām viena pat ir populāra daudzās valstīs, tāpēc dzērveņu audzētājs var gūt sākotnējās zināšanas no vietējās pieredzes, bet ārzemnieku stāstījumi ir jākoriģē uz viņu zemes īpatnībām. Piemēram, daudzi aizraujas ar t.s. intensīvo dzērveņu audzēšanas metodi, kaut tā arī Amerikā tagad nemaz tik populāra vairs nav. Agri cenšoties “piespiest” dzērvenes ražot, dodot tām it kā palielinātas minerālmēslu devas, var stādījumu pārvērst par zaļās masas audzētavu, dažādu slimību vairotavu un to ir jau gadsimta sākumā rakstījuši Amerikas zinātnieki. Vēl joprojām neapgāzts ir Dr. B. Franklina secinājums, ka kūdras purvā ieaudzētām dzērvenēm (pēc 5 gadu cikla), papildmēslojums vairs nav vajadzīgs. Tāds pats secinājums ir Dr. A.Ripas grāmatās rodams. Šie un citi zinātnieku pamatotie fakti apgāž dažu gadu “vecu” audzētāju pārsteidzīgas intervijas, kādas sabiedriskās organizācijas ambiciozos paziņojumus par Latvijas zinātnieku it kā nepareizām rekomendācijām utt..
Lielogu dzērveņu ražas Latvijā iegūst jau pirms 1980.gada, bet kopš 1985.g. jārēķina, ka vismaz 2 tonnas ir kopējā lielogu dzērveņu raža, jo vismaz 200 dārziņos iegūst pa 5-10 kg, regulāri ražo Botāniskā dārza lauki, ražo Kalnciema lauki. Kopš 1991. gada vairāki zemnieki sāka proves kūdras purvos, bet šo darbu varēja izvērst tikai pēc tam, kad Likums atļāva privatizēt purvu par sertifikātiem dzērveņu audzēšanai. Atgādinu, ka pirmskara Latvijā zemniekiem purvu deva par brīvu – lauksaimniecības vajadzībām varēja pat kūdru ražot… . Lietuvā Valsts neatļauj privatizēt purvu un tur interese par dzērvenēm apsīka dažu entuziastu lokā. Ņemot vērā neveiksmes citās valstīs, kuras arī 1992.g. sāka attīstīt dzērveņu nozari (Čīle, Menas u.c. štati), Latvijā vajadzēja laicīgi izvērst lauku izmēģinājumus, jo purvu kūdras īpašības te atšķiras simtiem reižu, klimata atšķirības Latvijas reģionos ir līdzīgas kā visā Amerikas valstī. Šajā darbā lieti noderētu no purvu kūdras ieguves uzkrātie miljoni rekultivācijai. Diemžēl, ne santīma Latvijā šīs naudas neatrast, pat t.s. Vides fondā nav naudas laukiem, bet iespējamā Privatizācijas fonda, “ieinteresēto ministriju” interese purvu atdzīvināšanā bija nulles līmenī. Lauksaimniecības un vēlākā Zemkopības ministrijas ierēdņi uzskatīja , ka padomiskā plānošana Latvijas attīstībai vēl derēs, tāpēc augstprātīgi noraidīja visus Latvijas zinātnieku ieteikumus – attīstīt vairākas jaunas nozares ar bioloģiski aktīvu produktu audzēšanu. Tagad viņiem „jāsēž pašu radītā peļķē”, jo entuziasti bez Valsts palīdzības attīstīja šo nozari (šeit nerunāju par 1 SIA – uzņēmumu, kuru Valsts speciāli finansēja) 2005.g. ziņo jau par 150 tonnu lielogu dzērveņu ražu. Tāpēc tikai entuziastu ietaupījumi no citām saimniekošanas nozarēm varēja būt pamats eksperimentiem. Tādejādi eksperimentos tika ieguldīti arī mūsu jau samaksātie nodokļi. Iznāca, ka par mēģinājumiem Latvijai parādīt iespējamo un brīvo nišu Eiropas tirgū ir jāpārmaksā pašiem entuziastiem, parādot Pasaulei, ka Latvijas valsts vārdos it kā “iet uz ES”, bet praksē notiek saimnieciskās attīstības bremzēšana tieši ES virzienā ( līdzīgi kā bioetanola, biodīzeļdegvielas u.c. nākotnes tirgus preču ražošanā).
Zināmu attīstības impulsu deva ASV un Latvijas pilsoņa Raimonda Matisona stīgu dāvinājums 1997.g., informatīvā palīdzība, lai pēc iespējas vairākos rajonos zemnieki uzsāktu lauku izmēģinājumus jau 1997.gadā. No sākotnējām 13 entuziastu ģimenēm tagad palikuši uzticīgi dzērvenēm 9 ģimenes, kuru laukos šogad ienākas lielākas vai mazākas ražas. Piesummējot zināmos agrākos un vēlākos lielākos stādījumus, redzu, ka vismaz 11 rajonu laukos iegūst dzērveņu ražu, ko ģimene, radi vien vairs nevar patērēt un tādejādi veidojas lielogu dzērveņu tirgus, kurā piedāvājums šogad varētu būt ap 150 tonnām. Tas nebūt nav pirmais ražas gads, jo kopš astoņdesmitiem gadiem simtiem ģimenes izmanto lielogu, Amerikas dzērvenes, bet tās izplatījās starp draugiem.
Zemnieku noietie 10-14 gadi patiesībā vēl ir tikai pusceļš, jo Amerikas zinātnieki pamatojoties uz savas valsts 180 gadu pieredzi raksta, ka katras šķirnes pilnīgai pārbaudei ražošanā vajagot 21 gadus, saīsinātas mērķtiecīgas pārbaudes varētu veikt 12 gados. Pilnīgi atšķirīgi var būt rezultāti “augšējos” laukos un ielejas purvos, jo rasas, miglas ilgumi ir pārāk atšķirīgi, bet dzērvenes siltā laikā iztur tikai 6-7 stundas rasu. Kanāda sešdesmitos gados, sākot kūdras purvu rekultivāciju, pārbaudīja 26 šķirnes, bet lielākiem eksperimentētājiem Latvijā ir tikai 8 šķirnes + 6 Dr. biol. A. Ripas izaudzētās vietējās šķirnes. Audzētāji redz kā pa gadiem mainās dzērveņu saslimstība, ka pa īstam izturīgas Latvijas purvos ir tikai dažas šķirnes, perspektīvi ir atlasīt to klonus, sējeņus. ASV zinātnieku rekomendācija (Dr. Nikoli Vorsa) – meklēt vietējiem apstākļiem piemērotas šķirnes, atlasīt perspektīvus sējeņus – ir aktuāli tieši domājot par attīstību, par mūsu bērniem, jo pareizi izveidotam dzērveņu stādījumam ir jāražo 100 gadus. Mūsu sākotnējās kļūdas būs spiesti apmaksāt bērni.
Amerikā pēdējā laikā, sākot ar 2000.gadu novēro dzērveņu pārprodukciju un tāpēc intensīvā ražošanā audzētās ogas tur ir jau lētākas par pašizmaksu un tāpēc tirgus piespiež atteikties no pārāk lielām ražām. Valstī ir noteikts, ka lielražotājiem ir jāsamazina par 15 % pārdodamo ogu apjomi. Šo nekontrolējamo pārprodukciju izveidoja tieši lielie audzētāji strauji un neplānoti ieguldot pēdējā desmitgadē lielus naudas resursus, simetriski neattīstot tirgu.
Dabīgi audzēto (bioloģiski tīras) ogu pieprasījums Amerikā pieaug nepārtraukti un šādu ogu cena tur ir jau 5 reizes augstāka par intensīvo tehnoloģiju ogām. Pašlaik lielākā interese no ES valstīm par dzērvenēm ir tieši bioloģiski tīru ogu kategorijā un pati Daba un augsnes precīzās analīzes parāda, ka te DIŽBRŪKLENES – LIELOGU dzērvenes labi aug un nebūt nav vajadzīgā Viskonsīnā pierastā “ķimizācija”, kas nav populāri arī plašā Amerikā, kur pašlaik valda t.s. “Integrālā kaitējumu kontroles metode”- t.i. lieto minimālās ķīmisko vielu devas un TĀS LIETO tikai galējās nepieciešamības gadījumā.
Jau kopš 2002. gadā lielogu dzērvenes sākam pārstrādāt latviešu garšai piemērotos produktos, jo izrādās, ka ne visas amerikāņu, kanādiešu receptes mums garšo. Līdzīgu atsauksmi par ASV piedāvāto produkciju Vācijas izstādē man izteica arī somu degustatori. Acīmredzot mūsu garšas kārpiņas vēl nav pielāgojušās daudziem „garšas un smaržas uzlabotājiem”.
Lietuvieši šo ogu domā saukt savā valodā par „purvu ogu”. Atgādinu, ka Amerikas indiāņiem šīs ogas nosaukumi asociējās ar Augstā Gara sūtītā oga, veselības oga, bet pirmie ieceļotāji to nosauca par „sabērtā oga” – „cramberry”, kas pārveidojās par „cranberry”- burtiskā tulkojumā „knābja oga”, jo zieds ir kā dzērves knābis. Tagad angļu „cranberry” tulko kā „dzērvene”, bet… viņu „augsto krūmu dzērveni” mēs saucam par irbeni, viņu „kalnu dzērveni” mēs saucam savā vārdā par brūkleni…
Zinātnieku ieteikums ir pamatots šo Latvijā jauno ogu saukt par DIŽBRŪKLENI, jo nav mums vajadzīgi neprecīzi tulkojumi no angļu vai krievu valodas.
Ārstniecībā pēdējā gadu desmitā iesaka šīs ogas izmantot dažādās preparātu formās. Urīna sistēmu atveseļošanai populāras kļūst „cranberry” pulveris kapsulās, vai sīrups. Šeit ir jāpaskaidro maz zināmais, ka ASV firmas piedāvā kapsulas, kurās katrā ir 0,4 – 0,5 g pulvera (Latvijā – 0,1g – 0,2 g/kaps.?), kas iegūts attiecībā pret ogu masu 1:34. Tātad 1 kapsulā ir produkts, kas iegūts no 17 g ogām. Kapsulu kārbā ASV parasti ir 50 -60 kapsulu, kas vairumtirdzniecībā Internetā maksā 6 $/kārba, tātad, kapsulas cena (vairumā) ir aptuveni 10 centi, bet pārrēķinot uz ogām, to „cena” iznāk aptuveni 6 $/kg. Atgādinu, ka lielogu dzērveņu bioloģiskais un ķīmiskais sastāvs atšķiras no Latvijā augošām purvu dzērvenēm, ka tas tuvāks ir Latvijā augošām brūklenēm.
Latvijā nopērkamām kapsulu („Cranberry”) izejvielai – OGĀM APRĒĶINĀTĀ „CENA” IZNĀK APTUVENI 6 – 9 Ls/kg (!).
No zinātniskiem pētījumiem izriet, ka šo ogu produktiem ārstnieciskais efekts sirds slimībās un urīna sistēmu ārstēšanai nav atkarīgs no kulinārijas izstrādājuma veida. Tas ļauj izvēlēties patīkamāko un gardāko produktu, protams, arī izdevīgāko un tās ir vai nu dabīgās ogas vai to produkti, ko sāk ražot Latvijas zemnieki.
Latvijā ārsti varētu iestāties par veselību atjaunojošu produktu ražošanu priekš bērniem, jo 10 g – 20 g dižbrūkleņu – lielogu dzērveņu produktu piedeva jogurtā, saldējumā ir tieši gardi produkti, par ko esam pārliecinājušies savā saimniecībā.
2006. g. Andris Ansis Špats, tehnisko zinātņu doktors,
Pētnieciskā saimniecība „Gundegas”, Bīriņos, Limbažu raj. Tālr. 40 22465, mob. 6128457, ashpats@apollo.lv