Nesen Jūrmalā, Majoru kultūras namā bija sanākuši vairākas rīkstniecības attīstībā ieinteresētas personas, lai apspriestu izveidojamās bezpeļņas organizācijas statūtus.

Biju tur uzaicināts kā konsultants un apspriedes dalībnieks no kādas jau darbojošās rīkstnieku apmācību grupas Jāņa Neiberga vadībā Kocēnos, Valmieras rajonā.

Statūtu apspriešana parādīja, ka šajā darba grupā ir dažādi priekšstati par izziņas attīstības procesu un tautā iemācītais apspriežu stils, kas plaši pazīstams arī kā „politisko partiju darbības pamati – centrālisms”, valda arī šajā personu grupā. Taču tas netraucēja pieņemt visai daudz precizējumu Statūtu projektā. Diemžēl saprāta un loģikas argumenti bija bezspēcīgi pret „balsošanas mašīnu” un tāpēc jaunās biedrības nosaukums būs pretenciozs: „Latvijas rīkstnieku un zintnieku brālība”. Lūgums šo nosaukumu neanalizēt, jo tad radīsies vismaz 3 principiāli jautājumi, uz kuriem es arī nesaņēmu pamatotas un loģiskas atbildes no pārējiem dibinātājiem. Uzskatīdams, ka svarīgāk ir uzsākt vismaz 1 rīkstnieku biedrības darbu, kas varētu aktivizēt arī citus rīkstniekus, padevos sapulces „absolūtā vairākuma” balsojumam un tā palikām pie šāda rīkstnieku biedrības nosaukuma, kas nekādi nederētu zintnieku biedrībai.

Laikrakstā „Zintnieks” vismaz 3 rakstos esmu pamatojis nepieciešamību veidot rīkstnieku biedrību vai savienību (Nr.10.,11.,14.), kurai galvenie uzdevumi būtu: panākt rīkstnieka profesijas atjaunošanu, izstrādāt rīkstnieku darba spēju kontroles un klasifikāciju, pietuvoties Pasaules zinātnieku un pētnieku zināšanu līmenim un pētniecības metodikai. Reāls ieguvums sabiedrībai no šādas biedrības būs ciematu un pilsētu būvniecības pārtraukšana cilvēku dzīvei nepiemērotās vietās, individuālo apbūvju optimāla plānošana atbilstoši Zemes enerģiju tīklam, mūsu visu zināšanu paplašināšanās par Pasaules uzbūvi. Joprojām uzskatu, ka tas ir nopietna zinātnieku kolektīva veicamais darbs, kā to dara citās valstīs, bet rīkstniecību var mēģināt „pacelt” arī entuziastu pulciņš, protams, ja te valdīs normāls izziņas gars.

„Latvijas rīkstnieku un zintnieku brālībai” spēku dodošu ceļavēju novēlot, publiski atzīstami ir pozitīvi momenti:

1. Beidzot nodibināta ir organizācija, kas likumīgā kārtībā apņēmusies rūpēties par rīkstniecības profesijas reģistrāciju un attīstību;

2. Šajā rīkstnieku biedrībā jau pašlaik ir pārstāvji no dažādiem Latvijas reģioniem, kas varētu palīdzēt tās straujā skaitliskā izaugsmē;

3. Šo biedrību faktiski vadīs 5 personu Valde – pārstāvji no dažādiem reģioniem, kuru spējas un panākumi gan vēl nav zināmi, bet sabiedrība drīz to uzzinās (tāpēc es nekādu atbildību par šo Brālību kā ierindas biedrs neuzņemos);

4. Biedrības „sēdeklis”, jeb reģistrētā atrašanās vieta ir Kocēnos, Valmieras raj., LV 4220, Jānis Neibergs, kas ir simpātiski no Zemes tuvuma sajūtu viedokļa.

Pilnība vai ideāla situācija ir reti, bet līdzsvaram ir jāatzīst novēršamos trūkumus:

1. Biedrības biedriem ir jāiemācās izziņas procesa un diskusiju pamati, jāizstudē Latvijā veikto praktiķu un zinātnieku darbs;

2. Nav prāta darbs cerēt uz kādu ES un Pasaules atzinību un slavu, ja vēl nekas nav padarīts un labāk ir būt pieticīgiem plānojot attīstību, sevi reklamējot;

3. Mazais interesentu loks – 9 personas liecina par ierobežotu informāciju vai par apzinātu rīkstnieku pulka sašaurināšanos, bet tas novedīs pie citu „rīkstnieku organizāciju” izveidošanos.

4. Kad Romā atgriezās karaspēks un tā priekšgalā jāja (brauca) Cēzars, saņemot publikas ovācijas, tad aiz viņa bija vergs, kura uzdevums bija periodiski atgādināt: „Tu esi tikai cilvēks!”. Jaunai biedrībai jāapzinās, ka tās atzīšanu veidos visu biedru darba spēju attīstība, darbības koordinēšana nevis „runas vīru” solījumi un sludinājumi.

2006. gada 20. janvāris Andris Ansis Špats, Bīriņos