Piļu nestā tautas iznīcināšanas „kultūra”

( Atsauksme pret kultūras ministrijas apšaubāmu lēmumu, sk. „LA” Nr 141, 26. o5. 2005 _ „Tencina kultūras mantojuma kopējiem”)

Izrādās, ka Latvijas valstī kultūras ministrijā uzskata, ka baronu pilis ir… „kultūras mantojums, kas palīdz saprast, no kurienes mēs nākam un kurp mēs ejam…” – citāts no kultūras ministres Helēnas Demakovas pasniedzot kultūras mantojuma gada balvu tagadējiem Bīriņu pils īpašniekiem.

Latvijā laikam maz zina, ka vismaz 2 reizes Latvijas likteņus ir ietekmējuši bijušie Bīriņu saimnieki. Vispirms ievērojamais karotājs Bīrings, kurš nomāja toreizējo muižu no Turaidas pils pārvaldes, apkārtnes – Eikažu, Krimuldas, Turaidas zemniekus pacēla karagājienam uz Cēsīm un Valmieru pret krievu Cara Ivana Bargā priekšposteņiem, kurus šeit ielaida latgaļu novadi. Pēc šī latviešiem nepatīkamā vēstures fakta vietējie līvu pēcteči atteicās nest Kolcenes vārdu un pieņēma Bīriņa vīru lepno vārdu – bīriņieši. Labi, ka vēsturi nezināja bijušie komunisti, jo tad šī vieta tiktu pārdēvēta.

Tuvāk mums ir tautas atbrīvošana no dzimtbūtības. Tautas atbrīvošanas likumīgos pamatus izstrādāja grāfa A. Mellīna vadībā 19. g.s. sākumā šeit Bīriņos, kurš pats bija pametis toreizējā Cara ģenerālštāba kartogrāfijas nodaļas vadītāja posteni lai apprecētos ar savu mīļo sieviņu – Augusti.

Gan Bīrings, gan Mellīns nedzīvoja pašreizējā Bīriņu pils ārišķīgajā spožumā, pompozajā kādas Krievijas kņazienes celtajā pilī, bet vienkāršā lielā mājā tepat netālu – seniem līviem svētā vietā.

Mellīna vadītā darba grupa izstrādāja brīvlaišanas likumus speciāli uzceltā ēkā, ko A. Mellīns novēlēja bīriņiešu bērniem. Šie likumi visas Krievijas zemniekus atbrīvoja no dzimtbūtības. Pērn vai aizpērn Krievijā šo faktu atzīmēja, bet Latvijā tas tika noklusēts. Krievijas vēstniecībā savulaik vēstnieks Ranņiha kungs ieinteresējās par vēsturē esošo šejienes ietekmi uz Krievijas attīstību. Derētu atcerēties, ka grāfs Mellīns sevišķi rūpējās par zemnieku sētu attīstību, piemēram, viņš Vidzemes konsistorijā ieguldīja ļoti lielu naudas summu (aptuveni pils vērtībā) no kuras procentiem labāko attīstību sasniegušiem zemniekiem izmaksāja prēmijas –„latviešiem svētā dienā – līgo vakarā, pļaviņā pie kapličas” (no Mellīna testamenta). Sevišķa Mellīna prasība zemniekiem bija tīri mūsdienīga – „..dievbijīga un mīlīga izturēšanās pret meža un māju dzīvniekiem”. Mūsdienu konsistorijā „neatrod” šos dokumentus, jo tad viņiem būtu jāpilda A. Mellīna svētais testaments…

Mūsdienu Bīriņu pilī nav nekā no Bīringa vai Mellīna nestās kultūras vai labestīgās attieksmes pret vietējo tautu, bet šeit kultivē vēlāko Pistolkorsu traģiskās ģimenes atstāto ārišķīgo spožumu. Turklāt, pie šīs pils pēdējos gados tika pievienoti pirmskara apkārtējo zemnieku īpašumi, ko veica apšaubāmos veidos (kādu personu izdomātais pils komplekss) ar melno Vidrižu pagasta darbinieku rokām, kuriem piekopa dažādu dokumentu viltošanu Nenoliedzami, ka daļā pilsētnieku sabiedrības piļu ārišķīgais spožums ir prestiža jautājums, tāpēc jaunbagātnieku aprindās, dažu politisko grupējumu sabatos piļu izmantošana ir populāra. Šie ļautiņi ir nākuši no tautas, bet vai tā ir tautas kultūras nesēji?

Traģiskākais visai apkārtnei ir ilgstošā un nemitīgā lauku miera, mājdzīvnieku, meža dzīvnieku un putnu biedēšana ar artilērijas zalvēm – raķešu salūtiem. Līdz 2005. gadam Bīriņos ir uzskaitīti 145 salūti, kuros kopējais ķīmisko vielu degšanas laiks pārsniedz 8 stundas. Jau 2001.gada ziemā Vides ministrijas sertificētā laboratorijā tika veiktas pie Bīriņu pils esošā ezera ūdens, sniega analīzes, kas parādīja ārkārtīgu piesārņojumu ar smagiem metāliem no raķešu dūmiem. Vasarā 2 reizes veiktās ezera analīzes uzrādīja lielu smago metālu piesārņojumu dūņās, kas ļauj aprēķināt, ka piesārņojums šeit ir kilogrami (Cr, Ni,Pb, Zn) un simtiem kilogramu (Al, Fe, Mg). Vara (Cu) saturs ezerā jau var ietekmēt zivju vairošanos – tāds ir zivsaimniecības zinātnieku atzinums. Ja agrāk- ap 2000.gadu tikai tuvākās apkārtnes zemnieku trušiem bija novērotas bojātas aknas (1 km rādiusā), tad tagad slimo un nobeidzas kazas, govis un tām konstatē sabojātas aknas (sk. gadījumu „Īpu” mājās – 3 km attālumā no Bīriņu pils), kas ir raksturīgi pie ķīmiskās saindēšanās gadījumiem.

Sen vairs virs Bīriņu pils nedzīvo leģendārā stārķu ģimene, kas tur iepriekš dzīvoja vairākus desmitus gadu. Sen ezera krasta koku dobumos vairs nedzīvo pūces, ūpji. Ezerā katru gadu ligzdo gulbji, bet salūtu gadījumos tie izmisumā pamet ligzdu un metas uz tālāko ezera galu. Aizpērn gulbjiem izdevās izperēt mazuļus, jo tajā laikā nebija salūtu, bet gulbju mazuļi pēc kāda salūta tika atrasti beigti ezera malā. Apkārtējās mājās glābiņu rudeņos meklē pārlidojošie putnu bari, sitas pat apgaismotos logos, jo salūti putnos izsauc paniskas bailes.

Lūk, kādu „kultūru” šeit laukos nes mūsdienīgie melno baronu pēcteči un es nevēlos, ka latviešu tautas nākotni – zemi piesārņo kādi pilsētnieku bari, apkārtni piepilda piedzērušo pūļu orģijas, naktīs mieru cilvēkiem, mājdzīvniekiem un savvaļas putniem traucē kara laikiem raksturīgie artilērijas šāvieni.

Man priekšā ir 29 bīriņiešu parakstīts iesniegums Vidrižu pagasta Padomei lai tā atļauj Bīriņu pilī šaut salūtus..,. „mēs esam ļoti priecīgi, kad nedēļas nogalē varam vērot krāšņu uguņošanu, ko sarūpējuši Bīriņu pils viesi.”, bet redzu, ka neviens no viņiem nekopj zemi un viņi visi pārtiek tikai no veikala produktiem, viņu radi strādā pie Bīriņu pils īpašniekiem par kalpiem – kā pils apkalpošanas personāls. Šiem – salūtu gribētājiem zināšanas ķīmijā ir ļoti zemas – pamatskolas, vidusskolas līmenī un viņus nemaz neinteresē ezera, apkārtnes zemju piesārņošana ar smago metālu oksīdiem, ka pat nākošā paaudzē kādi mājdzīvnieki vai cilvēki cietīs no mūsdienu „jauno latviešu” un „jauno krievu”, vietējo politiķu atnestās raķešu un publisko krogu „kultūras” pilīs.

Pētnieciskās saimniecības „Gundegas” arhīvā ir fotogrāfijas no raķešu piesārņotā Bīriņu ezera ledus Tās ir arī Vides ministrijā), kurās ir labi redzami ledū izkausētie caurumu, brūnu, dzeltenu, melnu dūmu nosēdumu mākoņi sniegā. Katru rudeni apkārtējo lapu koku lapās esmu konstatējis ķīmiskos apdegumus līdz pat 2 km attālumā no Bīriņu pils valdošo vēju virzienos. Precīzās ķīmiskās analīzes pierāda raķešu šāvēju noziedzīgo izturēšanos pret Dabu un tās arī nākošām paaudzēm paskaidros iespējamos saindēšanās gadījumus ar pašu izaudzēto dārzā, ar ezerā izaudzētām karpām, līņiem.

Raksturīgi, ka ap daudzām pilīm Latvijā notiek līdzīga zemes piesārņošana ar smago metālu sāļiem. Mums – lauku iedzīvotājiem pat caur Saeimu, VARA, Pašvaldības lietu ministrijām 2001., 2002.g. neizdevās atrast dokumentus par Latvijā lietot atļauto raķešu ķīmisko sastāvu, šeit izkliedētām indīgām vielām, jo šie dati no tautas tiek slēpti. Tāpēc joprojām šāda „kulturāla izprieca” lauku pilīs notiek un tas ir viens no biznesa veidiem.

Manā rīcībā esošie dokumenti un dzīves pieredze Bīriņu pils tuvumā ļauj apstrīdēt LR Kultūras ministrijas lēmumu, ka „Bīriņu pils īpašnieki rūpējas par vides kvalitātes saglabāšanu”, jo fakti liecina par vides DEGRADĒŠANU AP BĪRIŅU PILI ESOŠĀ PLAŠĀ TERITORIJĀ – 2-3 un pat 5 km rādiusā, zemes un ūdeņu saindēšanu ar smago metālu sāļiem, cilvēku, mājdzīvnieku un savvaļas dzīvnieku un putnu miera traucēšanu ar lielgabalu šāvieniem un raķešu ķīmisko reakciju radīto mākslīgo gaismu naktīs.

Es noliedzu „melno baronu” atstātās pilis un to ārišķīgo spožumu kā tautas kultūru, ko rekultivē „jaunie latvieši” kopā ar „jauniem krieviem” un dažu partiju politiķiem sev raksturīgās izklaidēs lauku pilīs. Ja ar viņu banketiem, ārišķīgām izpriecām nevar pilis uzturēt, tad kauns ir tautas nesto nodokļu nastu izmantot kā finansiālu palīdzību bijušo kungu un tagadējo kundziņu ārišķīgā spožuma uzturēšanai.

Joprojām ceru, ka Daba un Māte – Zeme jaunos kungus – „jaunos latviešus” un viņu atbalstītājus pārmācīs un vēl pat ceru to savā dzīvē līdz 2012.gadam pieredzēt.

Pielikumā: Bīriņu ezera piesārņošanas analīžu datu interpretācija.

2005. gada 27. maijs

1 komentārs par “Piļu nestā tautas iznīcināšanas „kultūra”

  1. Agris

    Lidzīgas nepārbaudītas ziņas kāds ir publicējis Vikipēdijā par netālu esošo Sējas muižu, paužot domu, ka Sējas dižozolu iestādījis vietējais vācu barons. Tā kā ozols aug Svētvietas viducī, baronu var uzlielīt par sadarbību ar lībiešu zintniekiem, kas diezin vai atbilst patiesībai.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.