Man sāp, ļoti sāp, ka lielāka manas tautas dala guļ atvērtām acīm un baidās peldēt Jāņu nakts miglas piepildītajā ezerā, lai attīrītu sevi un sagaidītu, kad miglu izgaismos Saule. Jāņi nav tumsonīgu pagānu svētki! Tie taču ir mūsu modernās tautas vislielākais dārgums!

Ne jau tālab svinami Jāņi, lai Saulei palīdzētu uzvarēt kosmisko Tumsu! Saule pati tiek galā ar Tumsu. Viņa vienkārši spīd ar katru dienu spēcīgāk, tāpēc Tumsa iz­gaist. Mans uzdevums ir, līdzīgi Sau­lei, spīdēt priekā ar katru dienu arvien vairāk. Svētki ir tādēļ, lai at­jaunotu savu prieku par dzīvi un Dzī­vību. Tas nu ir gaumes jautājums, kas kuram svētkos sagādā prie­ku, — alus, meitenes, tusiņš vai pats rituāls.

Ar rituālu es saprotu darbības, kurām tiek piešķirta iekšēja jēga. Katrs no mums veic rituālu savā apziņas līmenī. Jāņu rituāls nevar būt nemainīgs kā pabeigts dzejolis, jo ari apziņa ar laiku aug un attīstās. Tāpēc katram viņa rituāls ir tik garš, īss, dziļš, sekls, cik plaša ir viņa ap­ziņa un cik tā spēj uztvert.

Kāpēc Jāņi jāsagaida, uzpošot istabas un ravējot dārzus?

Lai piekļūtu savam iekšējam priekam, mieram un mīlestībai, jāattīra sevi fiziski, emocionāli un garīgi. Attīrot visus savas apziņas līmeņus, cilvēks spēj nonākt ap­zinātā saskarsmē ar savas dvēseles dievišķajām vibrācijām un apzinā­ties Dieva — Radītāja Augstāko Per-

sonību. Latviešu senajā reliģija tas ir Jānis — Dieva dēls.

Mana nemierīgā prāta, emociju un apkārtnes haosa vibrācijas pār­stāj traucēt dvēseles apceri, ja es ieviešu savā dzīvē sistēmu jeb sakārtotību. Mana māja ir manas iekšējās sistēmas atspulgs. Ja mana veļa ir netīra, tad netīras ir manas vitālās emocijas. Ja mans grā­matplaukts, rakstāmgalds ir papīru juceklī, tad arī prāts ir kā nemierīgs ezers, kurā nevar redzēt atspulgu no dvēseles debesīm. Ja visa mana māja smako, tad, iespējams, iekšēji esmu ļāvusies dzīves iesīkstēju-mam un ciešu no tā, ka nav jaunas, radošas iedvesmas.

Jāņu rituāls piedāvā ienest mājā kalmju un bērzu meiju smaržu. Šī smarža liks izvēdināt arī savu dzīves ideju istabu. No tā, ka steigšus tiks satīrīta māja, jo drīz būs klāt cie­miņi, maz kas mainīsies! Bez iekšēji attīrošas, garīgi aktīvas līdzdarboša­nās šī rosība radīs tikai jaunu prāta nemieru un rūpju sloga sajūtu. Tie nebūs svētki!

Nezāļu izravēšana no dārza simboliski ir tas pats, kas savas dzīves galveno mērķu atšķiršana no īslaicīgām baudām. Fiziskā dārza ravēšanas laikā var ravēt arī savu iekšējo dārzu! Piemēram, var tikt vaļā no nemiera, steigas, liekas prātniedbas, slinkuma, paviršības, neuzmanības nezālēm un atstāt augam sevī tikai mīlestības, vien­kāršības un citus derīgus stādus. Ja esmu godīga pret sevi, es nesteigšu ātrāk, ātrāk izravēt visas nezāles, lai tikai aplīgotāji par mani nenodzie-dātu kādu nievājošu pantiņu. Tā tad būtu vislielākā usne manā iekšējā dārziņā. Labāk lai dažas nezāles paliek neizravētas, nekā steigā iz­raut vissulīgāko godīguma burkānu!

Kāpēc jāvij vainags?

Vijot sev vainagu, es varu tajā ielikt bezgala dažādas domas un motivācijas, kāpēc to daru. Ir skaidrojumi, ka vainags Jāņu naktī pasargās no odu kodumiem. Tā ir gan! Taču es pievienotu vēl ko: katram ziedam, tāpat kā cilvēkam, ir sava enerģija, kuru viņš izstaro smaržas veidā. Arī doma ir enerģija. Pozitīva doma smaržo, bet ne-

gatīva — smird! Uzliekot galva ziedu vai zaru vainagu, mēs vairojam savu pozitīvo domu enerģiju.

Vainags ir apaļas formas, un tas simbolizē cilvēka apaļo jeb dvē­selisko dzīvi. Apaļi dzīvot — tas no­zīmē dzīvot pēc savas iekšējās pār­liecības. Ja esmu saskaņā ar savu dvēseli, tad būšu saskaņā ari ar jeb­kuru citu dzīvu būtni, kurai ir dvē­sele — manas attiecības ar cilvē­kiem būs noapaļotas, konflikti un nesaskaņas — atrisināti.

Pašas novītais vainags atainos manas dvēseles savdabību un per­sonības iezīmes. Katra zieda krāsa var vēstīt par kādu rakstura īpat­nību. Secība, kādā ziedi sarindoti, var liecināt par rakstura iezīmēm, bet, veids, kā cilvēks nes vainagu uz galvas, spēj radīt priekšstatu par personību kopumā.

Ja kāds puisis Jāņos grib nolūkot sev līgavu, viņam jāskatās, vai tās meitas vainags šķiet tīkams. Varbūt tas ir nekārtīgi sasiets un pavirši uzmests galvā…

Buramvainagu vīšana ir brīniš­ķīga saruna ar likteni. Taču, pirms to darīt, ir skaidri jānoformulē: ko es gribu uzzināt un kāpēc man tas jā­uzzina. Pastāv vesela ziedu valoda. Viena un tā pati puķe dažādu ziedu kombinācijā iegūst atšķirīgu simbo­lisko nozīmi. Ja šī ziedu valoda nav zināma, var darīt pavisam vienkārši: nostāties pļavas malā un uzdot kon­krētu jautājumu, piemēram, “Kas mani nākamgad sagaida biznesā?” un doties pļavā. Kurš zieds pirmais iekrīt acīs, to noplūkt un pavērot, kādas domas, ejot pa pļavu, galvā grozījušās. Tā var vērot savas domas visā vainaga vīšanas laikā — te tad ari būs meklētā atbilde.

Tumsonības laiki, kad buram-vainags tika izmantots, lai kādu pieburtu, noburtu vai atburtu, nu jau ir tāla pagātne. Mūsdienu cilvēkam vajadzētu būt izaugušam no šādas vardarbības, kura agri vai vēlu var vērsties pret viņu pašu.

Kas tad ir alus darīšana un siera siešana?

Dieviņš alu padarīja

No miezīšu graudiņiem;

Mīļā Māra raugu lika,

Medū rokas mērcēdama.

Mistiskais Dieva un Māras alus ir kaut kas vairāk, nevis tikai šķid­rums, ar kuru Jāņos var piedzerties. Dievs ir radījis domu graudus — visas iespējamās domas savā sā­kotnējā formā. Bet izpaustā Ma­tērija — Māra šīs domas attīsta jeb raudzē. Medus varētu simbolizēt mūžīgo svētlaimi, prieku, salduma sajūtu. Šķiet, šajā dainā ir pateikta visa dzīves jēga — dzīvot, lai do­mātu un priecātos par eksistenci.

Iespējams, senatnē alus tika lietots, lai nonāktu transa stāvoklī. Šādā nolūkā alum jāpievieno īpaši augi.

Pavērojot siera siešanas pro­cesu, var saredzēt visas matērijas rašanās un attīstības gaitu. Pienā kā pirmmatērijā rodas spēku centri, ap kuriem sablīvējas Kosmiskā Ma­tērija jeb zvaigžņu viela (biezpiens); tālāk, to sildot un maisot, veidojas galaktikas, planētu sistēmas un dzīvās būtnes (siers). Ļoti vien­kāršoti, taču pamēģiniet sasiet sieru ar šādu iekšējo pieeju — gan jau atklāsies kādas īpašas sajūtas!

Vai cilvēks var nest auglību otram cilvēkam un dabai?

Jāņu rituālā ir daudz mistisku darbību, kuras veicina auglību. Pie­mēram, līgotāji atnāk aplīgot manus dārzus, lopus, mani pašu, iet tiem apkārt un dzied auglības dziesmas. Ja šajā rīcībā tiek ielikta pozitīva enerģija un patiess laba vēlējums, ir vērts censties. Var taču sarunāties ar augiem un dzīvniekiem, var novēlēt lielāku mieru otram cilvēkam, lai vi­ņā dzimtu auglīgas domas dzīvei.

Auglību vislabāk spēj izjust sieviete, kura grib dzemdēt bērnu, bet ārsti tai pateikuši diagnozi — neauglīga! Paiet daži gadi, viņa ir vairāk atbrīvojusies no sasprindzi­nājuma, kļuvusi mierīgāka, sākusi domāt pozitīvas domas un pēkšņi dzimst bērns.

Tas ir kaut kas tik netverams — Auglība! Auglība ir tur, kur nav cenšanās bīdīt, stumdīt vai vilkt notikumus, kur ir paļāvība, ka viss notiks īstajā laikā un vietā. To tad arī varat novēlēt saviem kaimiņiem Jāņu rituāla aplīgošanas ceremonijā!

Kas ir Saules pavadīšana, sagaidīšana, uguns kurināšana un lēkšana pāri ugunij? Kāpēc Jāņu naktī neviens negul, kāpēc iet meklēt papardes ziedu?

Ilgāk pavērojot Saules gaitu debesīs, var sajust mirkļa maznozīmīgumu un kosmiskās telpas mū-žīgumu. Šī sajūta spēj sniegt atbrīvi no prāta nemiera un pieķeršanās sīkām, īslaicīgām vērtībām. Iekurt uguni nozīmē simboliski atmodināt savu dusošo garīgo enerģiju.

Par negulēšanu! Apziņas nepār­trauktība ir galējais Zemes dzīvē iespējamais cilvēka sasniegums. Tad vairs nav vajadzīgs parasts miegs, lai atpūtinātu nogurušo ķer­meni un prātu. Cilvēks spēj apzināti pāriet no viena apziņas stāvokļa uz otru: no nomoda uz sapni, no ikdienas apziņas uz virsapziņu un zemapziņu. Un vienīgais, kas viņam joprojām ir svarīgi — apzināti izpildīt savas dzīves sūtību. Tāpēc negulēšana Jāņu naktī īstenībā nav obligāta nepieciešamība, to var uzlūkot kā apgaismības simbolu.

Kad notikusi iekšējā apgais­mība, iekāpšana fiziskajā ugunī jeb ugunskurā sniedz garīgās mīlestības ekstāzi. Tradicionāli ugunskuram lec pāri puisis ar savu mīļoto meiteni. Tas ir simboliski, jo radoša uguns cilvēkā parādās, kad harmoniski vienojas viņa vīrišķā un sievišķā enerģija.

Papardes zieda meklēšana, pro­tams, visiem saistās ar mīlestības meklēšanu. Savā dzīvē es esmu mīlējusi un mīlu daudzus un daudz ko, sākot ar ģimenes locekļiem un beidzot ar draugiem un dabu. Jo vecāka palieku, jo vairāk sakrājas šo mīlestības objektu. Kādā brīdī uzdodu sev jautājumu: ko tad es īsti mīlu? Vai visas šīs daudzveidīgās formas vai to saturu? Un atbilde nāk ļoti lēnām: es vienkārši ilgojos pēc Mīlestības, kura nekad nebeigtos. Kad šīs ilgas piepildās un sapnis par nebeidzamo Mīlestību īstenojas, var sacīt, ka esmu atradusi papar­des ziedu.

Pēc visām svētku norisēm es vienkārši stāvu kalna galā, klusi, pazemīgi un uzticīgi gaidot Sauli. Manī vairs nav ne jautājumu, ne atbilžu. Nomazgājos rasā un zinu — atkal esmu tīra, lai dotos pasaules putekļos. ‘

Solvita Lodiņa-Šķēle

Publicēts žurnālā „Amulets” 1. Nr. 2005.gadā