LR Vides ministrija
Dabas aizsardzības departamenta direktorei
Cien. D.Vilkastes kundzei
Par Laugas purva Dabas liegumu un Jūsu atbildi Nr 318. no 07.02., 2005.
No Jūsu vēstules man nebija saprotamas tajā izteiktās domas par Dabas liegumiem.
Telefoniskā sarunā ar dokumenta izstrādātāju cien. D.Ozolu noskaidrojās:
– Dabas liegums „Laugas purvs” faktiski ir noformēts uz daļu no augstā purva „Lauga”- tā ziemeļdaļu, bet vietējie iedzīvotāji šo purvu uzskata par vienotu un vienu, tāpēc ir radušās neskaidrības;
– Dabas aizsardzības departaments nevar izskaidrot kā un kāpēc šāda purva sadalīšanas situācija ir radusies;
– Programmas „Natura 2000” izstrādātāji „Laugas” purvā nav bijuši, ar vietējiem speciālistiem un Dabas draugiem nav tikušies, tāpēc tas darbs ir bijis formāls, nepilnīgs;
– Pašlaik nevarētu būt nopietna pamata (pēc Vides ministrijas ierēdņu viedokļa) lai mēģinātu precizēt Dabas liegumu uz visu augstā purva „Lauga” teritoriju, jo tas prasot „atvērt likumu”, bet mēs laukos savukārt nesaprotam kāpēc ir šāda viena purva sadalīšana pa „kvartāla robežu” notikusi. Uztraukumiem par kūdras ieguves sākšanos nevajadzētu būt pilsoņos, jo esot likumīga kārtība, kas neļaujot sākt ražot kūdru dzīvos purvos bez „Ietekmes uz vidi novērtējuma” (D.Ozola). Patiesībā mēs šeit Bīriņos redzam kā kūdras ieguve bojā visu apkārtējo zemnieku laukus, mežus, ka tā tika atļauta bez „Ietekmes uz vidi novērtējuma”, bez robežu saskaņošanas.
Apšaubāms un precizējams ir Jūsu parakstītais deklarējums: „Rūpniecisko dzērveņu audzēšanu purvos nevar uzskatīt par purvu atjaunošanu (renaturalizāciju). Spriežot pēc Dzērveņu audzētāju asociācijas sniegtās informācijas, dzērveņu audzēšana saistīta ar periodisku ūdens līmeņa maiņu, kā arī ķīmisko vielu lietošanu.”
Vēlos kā Latvijas pilsonis un zinātnieks Jums paskaidrot sekojošo:
Pirmkārt, man nav saprotams kā radies Jūsu termins „rūpnieciskā dzērveņu audzēšana”, kas ir kādu personu izdomāts mīts – „avīžniecisks”, kam nav loģiska izskaidrojuma (kā saprast – „rūpnieciskā zālāju audzēšana”?). Rūpnieciskos procesus realizē rūpnīcās nevis purvos!
Otrkārt, lielogu dzērveņu (pareizāk tās saukt par „dižbrūklenēm”) audzēšanu Latvijā pamatoja un Projektu izstrādāja Tehnisko zinātņu doktors Andris Ansis Špats 1997.g., saskaņojot visus principiālos šīs nozares attīstības jautājumus Latvijā ar „Valsts Zemes projektu”, VARA ministriju, Ekonomikas un Zemkopības ministriju un šajā Projektā nekur nav tāda tehnoloģija aprakstīta, kur vajadzētu „periodiski mainīt ūdens līmeni”. Jūsu minētā tehnoloģija ir redzēta TV- reportāžās no Viskonsīnas skābo smilšu laukiem, kur dzērvenes ziemā no kontinentālā klimata pasargā zem ūdens un ražu iegūst arī ar uzpludināšanu, jo smiltis neuzpeld pie ogām. Latvijas apstākļos – kūdras purvos šāda tehnoloģija ir maz ticama un šeit lieto zinātnieku rekomendēto ūdens līmeņa stabilizāciju 0,4 m – 0,8 m no virsmas, kas ir labvēlīgs līmenis daudziem purvu augiem, piemēram, viršiem, spilvēm.
Treškārt, „ķīmiskās vielas” Latvijā nokrišņi no Rietumeiropas rūpnieciskās zonas atnes aptuveni 10-30 kg/ha gadā, no ceļiem un tīrumiem tuvumā vēji purvos ienes pat vairāk. Sausās kūdras ražotnēs saulē sadalās vismaz 1000 kg/ha gadā kūdras, kur izdalās Pasaules klimatam bīstamās gāzes N2O, CH4 un CO2 (līdz 3000 kg/ha gadā, rēķinot kā CO2 ekvivalentu!). Jebkurā dzīvā lauksaimnieciskā augsnē ir rinda ķīmisko vielu, lieto dažādus, augsnē trūkstošos minerālmēslus (pelni, malti ieži, un citus produktus). Dzērveņu augšanai ir jāpievada koksni veidojošie minerāli pelnu, zāģskaidu, maltu iežu vai slāpekli nesaturošu minerālmēslu veidā. Precīzas analīzes parāda kādas vielas kūdras augsnē trūkst katram auga veidam un audzētājs var izvēlēties audzēt pilnvērtīgā augsnē, vai dabīgi piemērotā – ar tikai dabīgām vielām uzlabotā augsnē vai tādā augsnē kādu tajā vietā atrod. Salīdzinot ar klasisko lauksaimniecību, minerālo vielu pieprasījums krūmu veidošanai dzērveņu nozarē vajag ne vairāk par 1/5 – 1/8 daļu no lauksaimniecības augu piebarošanas „normām” tikai sākotnējos gados. Minētais paskaidro, ka no pašlaik zināmām L/s nozarēm lielogu dzērvenes patīkami atšķiras ar minimālo minerālo vielu pielietošanu. Lielogu dzērvenēm nepieciešamās vielas ir no 30 līdz 100 reižu mazāk kā izdalās Dabai kaitīgās ķīmiskās vielas (SEG) nedzīvos kūdras purvos. Lauksaimniecībā lietotās minerālās piedevas ir tūkstošiem reižu nekaitīgākas Dabai par „siltumnīcas efekta gāzēm”, jo minerālās vielas tiek saistītas dabīgā vielu maiņas procesā, kurā saista arī daļu no Dabai kaitīgām SEG, bet SEG uzkrājas atmosfērā, lavīnveidīgi graujot Pasaules klimata līdzsvaru (sk. Ekseteras simpozija materiālus 2005.g. 1.-3. februārī).
Skaidrojumu par Vides ministrijas dažu ierēdņu negatīvo attieksmi pret dzērveņu, citu ogu audzēšanu purvos saņēmu telefoniski no D.Ozolas kundzes un man ir skaidrs, ka šie ierēdņu „viedokļi” ir radušies no nezināšanas un tās radītās pārliecības, ka zemnieki laukos ir tie lielākie dabas kaitēkļi paši kā tādi un arī zemnieku darbības ir kaitīgas Dabai (visai populārs pilsētnieku uzskats). Noskaidroju, ka Jūs – Dabas aizsardzības dep. direktore savā oficiālā vēstulē atsaucaties uz kādas Dzērveņu audzētāju asociācijas (aptuveni 3 personas – dibinātāji) biedru parakstīto vēstuli, kurā G.Sauškina ir zināma kā plastmasu trauku lieltirgotāja ar ekonomisku izglītību (!). P. Kauliņs ir dzērveņu audzētājs, kura personīgajā projektā privātā īpašumā esošā Atašienes purvā nav ”ūdens līmeņa periodiska maiņa”, bet gan ūdens līmeņa stabilizācija purva augiem piemērotā līmenī.
Vides ministrijas ierēdņiem par lielogu dzērveņu audzēšanas tehnoloģijām iesaku konsultēties pie Dr. biol. sc. Alfrēda Ripas Nacionālā Botāniskā dārzā (30 gadu darba pieredze, zināms speciālists Pasaules līmenī), nevis atsaukties uz kādu sabiedrisko organizāciju, entuziastu nezināmu vēstuļu citātiem.
Viedoklis, ka lielogu dzērvenes (tās nav purvu dzērveņu līdzinieces, bet vairāk līdzinās brūklenēm) „Latvijai neesot vajadzīgas”, Vides ministrijas ierēdņos ir izplatījies un tas rodas no nezināšanas par Latvijas ģeoķīmiskās situācijas ietekmi uz mūža ilgumu. Vīriešu augstās un agrās mirstības cēloņos liela loma ir sirds kaitēm, bet lielogu dzērvenēs ir augsts antaciānu saturs, kas spēj novērst daudzas sirds slimības un arī sievietēm spēj uzlabot urīna un dzimumorgānu bakteriālās situācijas novirzes no normas – kas parasti ir novērojams pēc 35 gadiem (biežums 1/4, 1/5). Manuprāt, tas būtu liels tautas veselības uzlabojums, ja katras latviešu ģimenes uzturā regulāri būtu lielogu dzērvenes, kas pēc Ziemeļamerikas vietējo tautu senām zināšanām nodrošina izturību pret slimošanu un laimīgu, veselīgu un kuplu ģimenes dzīvi.
Ceru, ka Vides ministrijas ierēdņi paši pārliecināsies par lielogu dzērveņu nekaitīgumu un veselību atdošanas spēju, izbaudot dabīgu procesu – attiecīgo slimību un atveseļošanos. Tās ir Dabas spējas – ar slimību „iedarbināt” cilvēka Saprātu lai piespiestu indivīdu domāt par attīstības nepieciešamību un dzīvās Dabas saglabāšanu. No otras puses – vispārzināms ir novērojums, ka Māte – Zeme (arī Dievs) cilvēku vispirms soda ar saprāta „atņemšanu”, bet labi, ka šādi sodītie paši to vairs nesaprot, radot vien veselīgu jautrību zinošos.
2005-02-10 Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors, Bīriņos
PS Sarakstē Pasaulē un Eiropas Savienībā ir pieņemts zinātniekus un virsniekus „nedegradēt”. Otrkārt, starp zinātniekiem nav populāras uzrunas „kungs”, „kundze” arī „barons”, „grāfs”, jo zinātniskais grāds vai amats Pasaulē tiek vērtēts augstāk.