Par ko diskusija?

Jēdziens diskusija nāk no latiņu vārda discusio, kas nozīmē kāda jautājuma izmeklēšanu, apskatīšanu un apspriešanu no dažādām pusēm, dažādiem uzskatu vai zināšanu blokiem. Senajā Grieķijā un Romā diskusijas bija populāras sevišķi „simpozijos”, kur tās noritēja pēc noteikta scenārija. Kādā telpā sanāca simpozija dalībnieki, tad vadītājs nosauca tēmu, par ko būs diskusija un teica savu viedokli vai pamatojumu par to. Pēc runas viņam bija tiesības izdzert kausu vīna. Tālāk pirmais runātājs nodeva kausu nākošam runātājam. Tādejādi bieži pēdējie runātāji simpozijos palika tikai daži – izturīgākie vīna dzērāji, kuri beigās pat aizmirsa sākotnējo apspriežamo jautājumu. Mūsu saviesīgās kompānijas no seno simpoziju tradīcijām arī ir kas saglabājies, jo kāds runā uzrunu, nolasa apsveikumu, uzsauc tostu, bet tad visi klātesošie iegūst tiesības iedzert uz… veselību, par to tostu. Lūk, cik dīvaini var laikā izmainīties senas, labas tradīcijas!

Atmiņas par šo seno simpoziju variantu no kāda vēsturnieka patiesā apraksta atcerējos tad, kad biju izlasījis god. Jāņa Kaviera kunga rakstu („Z”, Nr 4, 2005.) : „Jā , bites arī dzeļ”, jo jutos kā pēdējais noturīgais tajā simpozijā, ka esmu tik daudz vīna nobaudījis, ka vairs neatceras – par ko sākās šī diskusija. Nācās man atrast „Zintnieka” Nr 17, 2004.g, t.i. pirms 4 mēnešiem (!) manu rakstu „Priekšstatu džungļi un zināšanu kalns”, kur citēju dažus J.Kaviera apgalvotos, bet no zinātnes apšaubāmus faktus.

J. Kavieris: „Atlantiem bija sarkana ādas krāsa. Amerikas indiāņi ir atlantu pēcteči.” ut.t., bet mūsdienu zinātnes fakti (artefakti, ģenētiskā informācija u.c.) liecina par ko citu. Tālāk es aprakstīju daudzus mūsdienu zinātnes faktus par Mū un Atlantīdas kontinentu, par turienes tautu iespējamo migrāciju.

Ko šajā jautājumā tagad saka J. Kavieris? Te ir gari apcerējumi par Atlantīdas morālo grimšanu un tamlīdzīgi… spriedelējumi, bet tam nav nekāda sakara ar diskusijas saturu!

Nākošo J. Kaviera domu, ko pirms 4 mēnešiem (!) apstrīdēju, bija viņa uzskats, ka zinātnieki izmanto tikai analītisko domāšanas pieeju izpētē (tāpēc viņi ir apšaubāmi?) Pierādīju, ka arī sintēze, visa veselā pieņemšana, analoģija, eksperimentālā iedarbība, domu eksperimenti utt. ir tikai daļa no Pasaules izziņā pielietotām metodēm.

Ko atbild tagad J. Kavieris? Tā arī nesapratu, kādas tagad ir viņa domas par zinātnieku Pasaules izziņas metodēm, metodiku un galvenais – kur un kā viņaprāt kļūdās zinātne metožu izmantošanā. Tā vietā ir kādi emocionāli stāstiņi, kas neko nevienam nepierāda. Labi ir jūtama J. Kaviera personīgā nepatika (emocijas) pret zinātni, zinātniekiem, kuri „dižojoties”, „tiekot pieskaitīti zinātnieku kārtai”, jo viņiem pretī nostāda kādas citas personības, piemēram, populāro dziednieci Martu Rāceni… (Prātiņ, nāc mājās!).

Toreiz („Z” Nr 17) parādīju ar konkrētiem piemēriem – cik ļoti mūsu priekšstati ir maldīgi. Liktenim labpatika pajokot, jo šodienas J. Kaviera „atbildei” 1 lapu atpakaļ – tajā pašā „Z” 4. numurā rakstā „Saprāts + bērns = cilvēks” precīzi ir formulēts zinātnieku uzskats par priekšstatu kā „viedokli”, kas ir… „dvēseliski, emocionāli (priekšstati) un (ir) iesaistīti materiālā ieinteresētībā. Priekšstati ir varas, politisko grupu struktūrās radīti pieņēmumi, kurā patiesība ir sajaukta ar nezināmo”… piebilstu – lai radītu šai grupai vēlamo domāšanas un darbības virzienu. J. Kavieris arī uz šo izvirzīto diskusijas jautājumu neko nav atbildējis…

Pamatojoties uz augstāk minēto, secinu, ka tēmai – „Lasītājs atsaucas uz zinātnieka aicinājumu padiskutēt” šis raksts neatbilst, jo diskusijas tēmas šajā J. Kaviera rakstā es neredzu, vismaz saistībā ar manu „Zintnieka” Nr 17., 2004. publicēto rakstu. Tātad, mans raksts tika izmantots kā iegansts J.Kaviera personīgo priekšstatu veidošanai un izplatīšanai.

J.Kaviera raksta teksts un ar manu vārdu saistītie citāti prasa rūpīgu analīzi, jo vairākos citātos redzu to atraušanu no konteksta, citi ir apzināti vai neapzināti sagrozīti, citviet ir samelots, bet kādu personīgās sarakstes materiāla citēšana, bez autora piekrišanas jau ir atklāta mūsu sabiedrības Likumu nezināšana, jo atraujot kādu teikumu no konteksta var pierādīt visu ko vien tāds „pierādītājs” vēlas. Palasi Kaviera kungs, Platonu un redzēsi tur lappusēm garus citātus!

Mans pienākums nav mācīt elementārus likumus J.Kavierim caur avīzi, bet vismaz loģiski izteikt domu un to iemācīties izteikt pakāpeniski attīstītā veidā – to varu ieteikt gan.

2005-02-24 Andris Ansis Špats, brīvais zemnieks, joprojām neatkarīgais tehnisko zinātņu doktors

Par ko J.Kavieris raksta? (nav jēgas publicēt, labāk to viņam nosūtīt)

Pat trešo reizi pārlasot rakstu: „Jā, bites arī dzeļ”, tā arī neatrodu autora formulētās tēzes, nedz antitēzes, pat viss teksts beidzas bez secinājuma (!), vienīgi ar „draudīgi draudzīgo aicinājumu” un apšaubāmu spriedumu, ka kāds var būt…”tikt pieskaitīts zinātnieku kārtai”. Jā simpoziji ar diskusijām un iedzeršanu arī tā beidzās, bet zinātnieku simpoziju gaitā bija pieņemti kādi vienoti punkti, kāda visspēcīgāk pamatotā teorija, tātad, bija kāds rezultāts, no kura iet tālāk. „Spriedelētāji” tur netika uzaicināti, jo viņiem bija dzejnieku, politiķu, fantastu saieti, kur rezultāts nebija svarīgs, bet svarīga bija piedalīšanās („augstākās sabiedrības” šķietamība).

Rakstā var ievērot, ka nedabīgi daudz tiek it kā „citēts” A.Špats, vai kāds viņa rakstītais domas gabaliņš vienā teikumā, bet pēc tam seko samērā gara šī īsā „citāta” aprakstīšana un J. Kaviera viedoklis. Bieži J. Kavieris tā „pierāda”, ka A. Špats esot pārņēmis viņa domas (?). Līdzīgi, piemēram, no jebkuras dziesmas varam paņemt 3 sekojošas notis un „pierādīt”, ka tās ir jau 100 citās dziesmās. Jebkurš diskusijas vadītājs Kavierim aizrādītu: konkrēti, lūdzu!

Daudz kas J.Kavierim emocionāli nepatīk no tā ko A. Špats ir kaut kad, kaut ko rakstījis, darījis, bet kļūdas viņš nepierāda (!).

Ko šādā veidā J.Kavieris cenšas „pierādīt”? Pirmā un vieglākā atbilde ir – šis cilvēks vispār neprot diskutēt. To arī J. Kavieris netieši atzīst, ka „…”tomēr diskusija zinātņu doktora A.A. Špata piedāvātajā variantā nevar notikt”. Citāts no J.K., bet arī šai viņa domai tālāk nemaz neseko pierādījums! Pat mana alegorija, ka pēc bišu dzēlieniem seko sapampums, tātad, ir kāds reāls rezultāts, tiek „nopietni” iztirzāta – kad un kam ir sapampumi, ka Saeimā kāds ko ir teicis un tamlīdzīgas nesaistītas paralēles – tāds īpatnējs izteiksmes veids no Antiņa rakstiem. Uz tiem tikpat „antiņiski” varu uzdot jautājumu: „Nu un tad?”

J.Kavieris mani māca, ka „nekorekti ir …dižoties ar militāro pasūtījumu pētniecības laukā plūktiem lauriem”, ka es esot…sasniedzis… līmeni”. Tālāk tiek publiski „analizēta” personīga sarakste, nepaskaidrojot kādā sakarībā tas tika J.Kavierim rakstīts. Tā jau ir atklāta nepieklājība, Kaviera kungs! Lai publicētu kādas citas DZĪVAS personas vēstules, VAJADZĒJA ELEMENTĀRI PALŪGT PIEKRIŠANU! Naivi ir iedomāties, ka man pirms Kaviera iepazīšanas nebija nekādu personīgu domu, ideju par attīstību, ka visus savus rakstus esmu tikai no kādas vienas J.Kaviera vēstules uzzinājis! Par Pasaules izziņas teorijām manā plauktā ir vismaz 50 grāmatu ar kopējo biezumu 1,5 m dažādās valodās un tās visas ir izlasītas, konspektētas! Izkopējumi no Interneta arī nav mazums, bet nepublicētu manuskriptu ir MANĀ DATORĀ PIETIEKOŠI DAUDZ. Nu nav man vajadzīgs J.Kavieris ar viņa Antiņa apcerējumiem, kas tik grūti lasāmi, ka vidū jau vairs neatceries- ar ko tas sākās., bet beigās nesaproti – ko J.Kavieris gribēja pateikt.

Piemēram, jau 1986.g. daudzi zinātnieki manā sabiedrībā apsprieda kā notiks PSRS sabrukšana pēc 5 gadiem, ko loģiski līdz tam darīt katram. Es izvēlējos neatkarīga zinātnieka ceļu, kura iztiku nodrošina zemnieka saimniecība. Ko tad darīja un domāja J.Kaviera kungs? Visās Pasaules valstīs zinātnieki parasti nepiedalās kādās partijās, atsakās no kādiem sociāliem epitetiem, piemēram, kungs, grāfs, barons, bet vairāk ciena savu kolēģu atzīto grādu, kas ir ideju cīņu rezultāta rādītājs. Līdzīgi ir arī ar armijas virsnieku pakāpēm, bet pilsonis nekad nemēģināja „degradēt” virsnieku, apstrīdēt viņa prasmi rīkoties ar zobenu vai divkauju pistoli… J.Kaviera rakstā es saredzu neatzīta talanta „slimību” – kas izpaužas kā vāji slēpts naids pret zinātnes jomās ko sasniegušiem. Otrs iespējamais „pamatojums” – zinātnieki J.Kavierim traucē publicēt viņam vien zināmās „teorijas”, jo viņi tās idejas nabaga Antiņam „nozaguši” un apsteiguši. Dari, izpēti, aizstāvi zinātnieku komisijās savus atklājumus, māci tautu Kaviera kungs, bet vispirms Jums ir jāiemācās rakstīt loģiski un jāprot attīstīt domu, to pierādīt, tāpēc ir jāzina dažādu Pasaules izziņas metodiku pamati.

J.Kavieris lieto „metodi”, ar kuru publiski PSRS laikos „tauta” avīzēs „pārmācīja” daudzus zinātniekus. Toreiz zinātniekiem vienkārši nedeva iespējas atbildēt. Man tomēr ir pamats palūgt „Zintniekam” „ziedot” šai neauglīgai atbildei vismaz ½ no J.Kaviera notērētā laukuma.

„Zintniekam” aizrādu, ka diskusija parasti notiek vienā telpā, vienlaicīgi abiem diskutētājiem izsakot savus argumentus par vienu un to pašu jautājumu. Pēc 4 mēnešiem „pačalot” par visu un reizē ne par ko konkrēti, pat neatbildēt uz konkrētiem izskatītiem jautājumiem un nosaukt to par „diskusiju”, tas ir „blefs”.

Labi zināms, ka pirmais Sods no Dieva (Radītāja) esot saprāta atņemšana, bet neviens nekad par šo sodu, tā lielumu nav sūdzējies un tas liecina par to, cik tas ir pareizs un …humāns sods! Daudzi ir draudējuši man ar viņu Dievu sodu, bet… arī ar Viņiem var aprunāties! Laikam, atjaunojot purvā Dabu, būšu „blatu” pie Dieviem dabūjis…jo dzenis ir arī Arhitekta daļa…

2005-02-24 Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.