Orkāns – sods vai brīdinājums?

Jau orkāna laikā masu informācijas līdzekļos ievēroju vairākas mērķtiecīgas ievirzes, ko uztvēru kā mērķi radīt kādam vai kādai personu grupai vēlamo šķietamību, jeb viedokli, lai noklusētu politiķiem nepatīkamos cēloņus Valsts nesagatavotībai.

Ceru, ka liela daļa orkāna laikā domās izteica Mātei – Zemei pateicību par ļoti atviegloto tās mācību, jo pašlaik ir janvāris un šajā laikā ir jābūt sniegam. Kādreiz Latvijā uzkrita smags, līpošs sniegs, kas bez vēja daudzviet parādīja elektrības apgādes sistēmas trūkumus. Iedomāsimies tikai vēl sniegu (0,5- 1 m) pie orkāna!

Tas nozīmē, ka mums laukos ir jābūt gataviem vismaz 1 mēnesi izdzīvot atgrieztiem no visas civilizētas – enerģētiski un informatīvi saistītās pasaules!

Jau vairākus gadus atpakaļ es lasīju, ka Eiropas Savienība nopietni domā par globālo klimata un ģeoloģisko krīžu pieaugošo varbūtību (iespējamību) tāpēc arī no topošām ES valstīm tā prasīja lai tām būtu vismaz 3 mēnešu degvielas rezerve. Apmēram tajā laikā Latvijas valsts ar raksturīgu paņēmienu likvidēja visas bijušās kolhozu degvielas glabātuves, pieprasot no to privatizētājiem ieviest tikpat smalku automātiku un elektronisko uzskaiti, kā lielajās degvielas bāzēs. Tas zemniekam maksātu 1-2 gadu ienākumu vai visas pensijas ieguldījumus no īpašnieku puses, tāpēc vienkārši visur šīs degvielas krātuves tika likvidētas, radot lielajām firmām plašāku tirgu. Ja vecajās kolhozu bāzēs elektrības trūkumā degvielu varēja iztecināt pa krānu, vai sūknēt ar rokas sūkni, tad modernajās bāzēs tas nav iespējams.

Skaidrs, ka smagākā klimata vai ģeoloģiskā krīzē zemnieks līdz tai pilsētas degvielas bāzei ilgi netiks… .

Elektrības apgādes sistēmas vājuma punktus mums jau vairākkārtīgi Daba demonstrēja Latvijā un Pasaulē, tāpēc šo mācību neņemšana vērā ir „Latvenergo” nenomazgājams kauns un negods, jo TV raidījumā labi redzējām, ka līniju tuvumā esošie koki ļoti bieži bija cēlonis to bojājumiem. Savā tuvumā pats redzēju vēja izgāztu jaunu stabu, kad vecie stāv kā jauni, redzēju uz vadiem uzgāztu sen nokaltušu egli. Redzēju kā vējā sitas kopā vadi, jo tie bija novilkti krusteniski un vidū attālums ir mākslīgi samazināts. Sliktas darba kvalitātes radītās avārijas sekas varētu būt daudzviet, kas ir saistāms ar neprofesionālu darbu vadību, jo sākot no pašas „Latvenergo” augšas vadītāju „iecēla” kāda partija (vainas apziņa „kungos” gan nav manīta!).

Sakaru „gatavība” klimata krīzei

Pirms daudziem gadiem „Lattelekoms” paziņoja, ka moderno optisko kabeli – ātro telefona sakaru sasaisti ar Eiropu tā montēšot uz esošām augstsprieguma līnijām. Savās publikācijās par iespējamām klimata krīzēm vairākkārt norādīju, ka šāds lēmums ir tikai šķietami lētāks, jo kabeļa pārrāvumu remonti izmaksās daudz dārgāk, bet katrs jaunais savienojums ļoti pazemina šī kabeļa kvalitāti. Pirmais optiskā kabeļa pārrāvums bija jau vairākus gadus atpakaļ. Cik vietās šoreiz tas „modernais” sakaru kabelis ir pārrauts – par to masu informācija klusē.

Katrs laukos dzīvojošais atceras, ka Padomijas laikā gatavojāmies iespējamam atomkaram un tāpēc visur tika vilkti pazemes telefona sakaru kabeļi. Zinu, ka šo sakaru Sistēmu bija atļauts izmantot tikai ārkārtas gadījumos miera laikā. Latvijas Saeimā kādreiz pavīdēja diskusija – kam būtu tiesības privatizēt, vai iegūt savā rīcībā šo KGB kontrolēto pazemes sakaru sistēmu un šķiet, ka tika nolemts to nodot Satversmes birojam. Vairāk par to nezinu, bet dabā redzēju, ka šī kabeļu sistēma tiek restaurēta, uzturēta kārtībā. Tāpēc man ir liela neskaidrība – kā Ministru kabinetam, pie kura sen nodibināta ir „Ārkārtas situācijas komisija” var nebūt operatīvo sakaru ar visām pašvaldībām?

Padomijas laikā visām lielākām ražošanas iestādēm civilās aizsardzības inspektori pārbaudīja degvielas rezervju apjomus, jo tam bija jābūt pagrabos mucās, bet avārijas elektroapgādes stacijām bija jābūt palaižamām īsā laikā. Pašlaik, izrādās, pat ļoti lielām fermām tādas rezerves nebija. Ko Latvijā dara Valsts civilās aizsardzības dienests, ko dara ārkārtas situācijas komiteja (komisija), par kuras izveidi sen lēma Ministru kabinets?

Bīstamība lielos tehniskos objektos

Mūsdienu rūpniecība ir radījusi daudzus objektus, kas normālos apstākļos nav bīstami, bet klimata krīzēs tie var kļūt par īstām „bumbām”. Piemēram, par Ventspils amonjaka krātuvju potenciālo bīstamību daudz sprieda speciālisti Atmodas laikā un tika ierosināti vairāki drošību paaugstinošie risinājumi. To, ka šeit joprojām nav avārijas elektroapgādes sistēma, nevarēju pat iedomāties, bet elektrības pārrāvuma apstākļos apgalvot, ka automātiskā dzesēšanas un avārijas noplūdes sistēma ir droša – to spēja vien kāds paša pārliecības apmāts politiķis. Iespējams, ka pēc Atmodas ieteiktie risinājumi tika noglabāti atvilktnēs, tāpat kā daudzie zinātnieku projekti Latvijas attīstībai. Velti ziņās meklēt informāciju par to – kā un ar kādiem resursiem noturēja amonjaka cisternas, bet kādā TV informācijā bija redzamas cisternu spiediena svārstības, kas ir normālas elektriskās stabilizācijas rādītājs (ar dzesēšanu), bet tālāk parādījās stabila spiediena grafika, kas uzskatāmi rādīja, ka šeit spiediens tika stabilizēts ar iztvaikošanu. Praktiskā valodā tas nozīmē, ka temperatūru cisternā stabilizēja amonjaka strauja iztvaikošana, kas dzesē (4,27 J/kg) šķidro amonjaku un notur to pie viršanas temperatūras radītā spiediena apstākļos. Pateicoties tam, ka darbinieki amonjaka sadedzināšanas lāpu esot iedarbinājuši pirms elektrības pārtrūkšanas, tā esot darbojusies visu laiku. Sadedzināts tika 14 tonnas (vai 17 tonnas?) amonjaka, kas maksā tirgus cenā (0,6 Ls/kg) aptuveni 9 000 Ls. Tas nozīmē, ka viršanas temperatūras (-33,35C0 pie atm. spiediena) stabilizāciju patiesībā nodrošināja brīva amonjaka viršana, bet netika paziņoti dati par cisternās kontrolēto virsspiedienu un pieļaujamo spiedienu cisternā. Iespējams, ka gāzveida amonjaka avārijas novades caurules šķērsgriezums ir par mazu un tad spiediens cisternā varētu augt līdz cisternas sieniņu izturības robežai.

Iespējams, ka TV reportieri ir tehniski mazāk tehniski izglītoti, bet mūsu sabiedrībā ne visi inženieri ir aizbraukuši strādāt ārzemēs, tāpēc katra demagoģiska informācija ir atmaskojama un sabiedrībai ir jāzina viņas dezinformētāji. „Ventamonjaka” prezidents Arnis Janvars savā rakstā „Diena”, 25.01.2005 varēja tomēr cienīt Latvijas sabiedrības inženierus un pateikt visus konkrētos pierādījumus, ka šī sistēma ir droša un drošības parametrus, robežas. Minētais viņa raksts var noderēt kādu nezinošu (politiķu) aizrunāšanai, nevis inženieriem, kuri zina kas ir amonjaks un kas notiek tā nekontrolētas izplūdes gadījumā. Man škiet, ka šim prezidentam nav atbilstošā inženiera kvalifikācija, bet neprofesionālie direktori, prezidenti un padomnieki ir Latvijai raksturīgi daudzās Valsts struktūrās un iestādēs. Sekas nu ir labi redzamas, jo kritiskās situācijās viņi nav spējīgi profesionāli domāt.

Pasaule tiek brīdināta

Par iespējamām globāla mēroga krīzēm, kas var pārvērsties cilvēces dzīvībai bīstamā situācijā Zemes valstis brīdināja Pasaules zinātnieki jau 1992.g. 18. novembrī publicējot „Pasaules zinātnieku brīdinājumu cilvēcei”, ko parakstīja 1600 zinātnieku no 71 valstīm. Vai Latvijā tas ir pārpublicēts? Es kā zinātnieks avīzē „Zintnieks” vismaz 7 rakstos esmu tautu brīdinājis par iespējamām klimata un ģeoloģiskām krīzēm, jo par to Pasaulē starp zinātniekiem notiek intensīva informācijas apmaiņa. Vairāki raksti ir nosūtīti lielākiem laikrakstiem, no tiem gan pat atbilde nav saņemta(!). Sevišķi vainīgi par tautas nesagatavošanu ir lauku rajonu laikraksti un bijusī „Lauku Avīze”, kas tagad, iespējams, pieder tam pašam dvēseļu „mierinātājam” no Ventspils.

Man ir pārliecība, ka jau kopš 1995.g., gada Pasaulē tiek publicēti daudzi zinātnieku apkopoti dati par dažādu klimata krīžu skaita pieaugumu praktiski visur Pasaulē, bet kopš 2001.gada ir parādīts, ka dažādu klimata krīžu skaits ir pieaudzis vairākkārt, piemēram, Krievijā.

Latvijas presē, līdz šim valdīja dīvaina attieksme – it kā „El Nino” parādība Pasaulē eksistē, bet uz mums tas neattiecas, ”globālā sasilšana” – ak, tas jau tikai lielās valstīs novērojams, u.tt.. Pat par dabu rakstošie izlikās nemanām ASV satelīta novēroto Latvijas izstaroto lielu siltuma daudzumu Madonas apvidū, tādejādi veicinot globālo sasilšanu. Mūsu teritorijā ir vismaz 50 000 ha mākslīgi radītu brūno tuksnešu, (bijušās kūdras ražotnes) kur saulainā laikā katrs 1m2 saista aptuveni 1 kW enerģijas. Vispārējā sausumā un paaugstinātā saules radiācijā daudzi purvi var aizdegties. Kad tas notika Latgalē, kur daudzviet pat elpot bija grūti, Rīgas vadoņi neko lielu pat neuztraucās.

Valstiskā tālredzība

Katram domājošam cilvēkam vajadzētu būt skaidram, ka globālās Pasaules krīzes situācijā līdzšinēja tirgus un ekonomisko sakaru sistēma var sabrukt un tās atjaunošana prasīs ne tikai mēnešus, bet pat gadus. Visātrāk var atjaunoties sakari pa jūrām, tātad tālredzīgi Valsts vadītājiem ir jādomā par Baltijas jūras valstu ekonomisko attīstību vairāk kā par izreklamēto Eiropas Savienību.

Otra prasība valstiskai domāšanai ir – nodrošināt katras teritorijas spēju patstāvīgi izdzīvot un nodrošināt enerģiju, sakarus, pašaizsardzību vismaz 3 mēnešus pagastu līmenī, 6 mēnešus rajona līmenī, 1 gadu – novada līmenī (jo trūkstot pārtikai pilsētās, bandas sāks sirot pa iznīcināto zemnieku klētīm).

Teritoriju gatavība globālām krīzēm

Šajā orkānā visvairāk un visilgāk cieta lauki, kur daudzviet alternatīvai gaismai pat elementāra lāktura nebija (aprēķināsim: 0,5 l petrolejas nodrošina gaismu 30 st, bet līdzvērtīgu gaismu dod 3-5 sveces, kas deg vien 1,5 – 3 st). Lauku attīstībā Valsts gāja maldīgu ceļu – mākslīgi veicinot bijušo kolhozu līmeņa lielsaimniecību attīstību, jo tās bieži ir arī visjutīgākās dabas krīžu situācijā. Aizpērn tieši lielsaimniecības neievāca visu graudu ražu. Arī orkānā cieta vairāk tieši lielfermas. Laukos praktiski ir likvidēts zirgu transports. Reti kurā zemnieku sētā vēl ir maizes krāsnis, abra un cepēja, kas varētu arī kaimiņus apgādāt ar labu maizi. Vēl retāk ir palikušas senās ūdens dzirnavas, jo tajās pašlaik ir iebūvēti krogi! To paveica mūsu veikalu tīkli, kuros vietējo zemnieku ražoto, audzēto pārtiku neatrast.

Līdzīgi varam analizēt daudzas mūsu vectēvu, tēvu tautas ilgtermiņa izdzīvošanas mācības, kas vēl bija zināmas pēc 1. un 2. Pasaules kariem. Vēl manās bērnu dienās (50.-60.gadi) viss nepieciešamais ģimenes uzturam glabājās klētī un pagrabā, bet tagad mēs pilnīgi paļaujamies uz veikaliem, aizmirstot to ierobežotās iespējas.

Pasaules TV rādīja, ka ASV lielveikali elektrības krīzē tika izpirkti tukši, Anglijas TV speciālos raidījumos apmāca tautu gatavībai krīzes situācijai. Veikalu noliktavu rezerves ir vien dažām dienām un dažiem mēnešiem. Pēdējos laikos modē ir visu prasīt no Valsts struktūrām, no nodokļu iemaksām, bet citi cer uz ES apgādi, aizmirstot, ka tālais autotransports viegli var kļūt stihijas pārrauts, neiedomājami sadārdzināts, vai apturēts degvielas trūkuma apstākļos. Tiek aizmirsts, ka katrs būsim atbildīgi savas ģimenes, dzimtas un kaimiņu priekšā, tad, kad notiks daudzkārt smagākas krīzes par neseno orkānu.

Atcerēsimies, ka Daba parasti 3 reizes brīdina cilvēku arī ar infarktu, tāpēc visiem es iesaku šo – pirmo ZIEMAS ORKĀNU Latvijā uzskatīt tikai par maigu 1. Mātes – Zemes brīdinājumu! Tāpēc katrā pagastā, ciematā un pilsētā iedzīvotājiem ir jānāk kopā un jāveido pašaizsardzības un apmācības kopas, jo cerēt uz Valsts vadību un mūžīgu palīdzību ir naivi!

2005-01-14 Andris Ansis Špats, zemnieks , Tehnisko zinātņu doktors, Pētnieciskā jaunsaimniecība „Gundegas”, P.Bīriņi, Limbažu r. Tālr. 40 66335, ashpats@apollo.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.