Laistīšanas, mēslošanas novērojumi caur zāģskaidu mulču

Zāģskaidas atšķirībā no kūdras veido pilnīgi citādu poru struktūru un blīvāku daļiņu sasaisti – kā garozu virs kūdras. Parasti pēc vairākiem spēcīgiem lietiem novēro, ka smalkākas skaidas tiek ieskalotas mulčas slāņa lejpusē, bet virspusē noklājas rupjākas skaidu daļiņas. Ievelkot ar kociņu vai pirkstu vadziņu skaidu slāņa dziļumā, viegli novērot, ka skaidas veido blīvāku un mehāniski sasaistītāku slāni, salīdzinot ar kūdru. Šis skaidu slānis ir salīdzināms ar maizes garozas blīvāko struktūru, kas palīdz maizes mīkstuma daļai ilgāk saglabāt svaigumu. Līdzīgi katru augli, ogu aizsargā to miziņa. Mitrums kūdrā pārvietojas ātrāk, salīdzinot ar skaidām, tāpēc tas ir vienmērīgs pa masu zem skaidu “garozas”. No šī piemēra – modeļa skaidrs, kāpēc pat pēc 2 mēneša sausa un karsta laika (+25… +30 grādi 2002. gadā – 2 mēneši, 2003. gadā –1,5 mēnesi) zem skaidu slāņa kūdra vienmēr ir vienmērīgi mitra. Kūdra bez skaidu pārklājuma 2. sausajā vasaras mēnesī saruka, izveidojās 1cm platas plaisas, līdz 10 cm dziļi, bet jau pie 1 – 1,5 cm bieza skaidu pārklājuma, plaisas neveidojās (2002.g. novērojumi, foto). Ziemā kūdra zem skaidām arī ir vienmērīgi mitra, tāpēc sasalstot un kūstot zemes masa izplešas, saraujas vienmērīgi un nenovēro ciņu veidošanos, augu sakņu “izspiešanas” procesu. Ja auga sakņu zonā ir sausāks, tad apkārtējā slapjā zeme sasalstot izplešas un šo sausāko daļu “izspiež” uz augšu līdzīgi cinim. Tādejādi 1., 2. gada dēsti no kūdras pavasaros ir izspiesti augsnes virspusē, lietus izskalo to saknes, bet ja ir skaidu mulča, tad šādu parādību nenovēro.

Mitruma saturs kūdrā arī zem skaidu pārklājuma nedaudz izmainās, jo pēc 1 mēneša karstuma novēroja jauno dzinumu augšanas ātruma samazināšanos. Jaunās stīgas sausās skaidās neiesakņojās, bet lapu iztvaikošanas laukums krūmiņiem palielinājās, tie ņēma mitrumu no kūdras, tāpēc vertikālo dzinumu augšanā novēroja palēnināšanos (2002.gadā – 1,5 – 2 mēnesī pēc sausuma iestāšanos).

Sākoties lietus periodam, 2003.g. 5. augustā līdz 20. augustam veiktie novērojumi rādīja, ka nokrišņi bija vidēji 5 cm/nedēļā. Novēroja, ka pirmie 50 mm nokrišņi tika izlietoti lai pilnībā samitrinātu sausās skaidas. Jau 2. nedēļā liela un intensīva lietus laikā novēroja, ka stīgas it kā iegrimst skaidās, jo rupjākās skaidas ūdenī uzpeldēja kūdras ūdens piesātinājumā un tad skaidas nosēdās virs stīgām. Jau pēc 1 nedēļas šīm skaidu pārsegtām stīgām izveidojās saknītes 5-10 mm garas un tad stīgas it kā vēl dziļāk iegrima skaidās, jo tās atkārtoti pārsedza jaunas skaidas lietus laikā. Ja skaidu pārklājums ir plāns, tad šīs stīgas neiegrimst skaidās un kūdrā, izņemot, ja tuvumā ir sasmalcināta kūdra, kuru lietus ūdeņi pa vieglu slīpumu spēj uznest virs stīgām, tās ieskalojot kūdrā. Taču šis kūdras pārklājums ātri saulē izžūst un tāpēc šīs stīgas bieži nepaspēj iesakņoties.

Tātad, stīgu iesakņošanai zāģskaidu pārklājuma gadījumā ir nepieciešami 2 nosacījumi:

skaidu slānim jābūt mitram (apm. 5 cm nokrišņu spēj pilnībā samitrināt 2-3 cm biezu skaidu slāni),

nokrišņiem jābūt pietiekoši intensīviem, lai ūdens spētu nest rupjākās skaidas virs stīgām, bet rupjas lāses efektīvāk var uzskalot mitrās skaidas uz stīgām.

No novērojumiem izriet ieteikumi laistīšanas/ smidzināšanas sistēmai:

Ūdens patēriņš, lai samitrinātu sausā laikā izžuvušo 2-3 cm biezu skaidu pārklājumu ir apmēram 50 mm ūdens staba (t.i. 500 m3/ha), ko vieglāk ir realizēt 2x pa 25 mm (250 m3/ha), ik pēc 2 dienām.

Kad skaidu virskārta ir samitrināta, vēlams nomainīt smidzināšanas sprauslas uz lielākām, lai veidotos lielākas piles un būtu lielāks ūdens ražīgums.

Stīgu iesakņošanu var veicināt laistot ūdeni ar speciālu pārnēsājamu ražīgu sūkni un regulējamu ūdens izkliedētāja uzgali, laistot iepriekš samitrinātas skaidas.

Lietus ūdens horizontālā izplūšana ir viegli novērojama, jo apakšējās skaidas sabriestot veido ūdeni lēni filtrējošu slāni. Tāpēc virs skaidām eksperimentam novietotā kālija permanganāta (KMnO4) graudiņa iekrāsotais ūdens lietus ūdens izkliedējās horizontāli. Virs sieta novietotā zāģskaidu slānim cauri iekrāsotais ūdens izplūda pat 10 cm diametrā! Tas nozīmē, ka zāģskaidu pārklājumā (2-3 cm biezs) arī minerālmēsli intensīva lietus laikā tiks horizontāli aizskaloti pat 5 – 10 cm attālumā no graudiņa, nodrošinot izkliedes vienmērīgumu, neapdedzinot augu saknes, ko varētu novērot kaisot minerālmēslu granulas virs kūdras. Tāpēc minerālmēslu izkliedes vienmērīgums zāģskaidu mulčas gadījumā tuvojas šķīdumu mēslošanas paņēmienam. Kaisot granulas ar rokām virs zāģskaidu mulčas, var precīzi koriģēt vertikālo zariņu pieaugumu, tātad platības ražīgumu.

Zināms, ka dižbrūkleņu audzes veidošanas stadijā (1.- 4.gadi) ir nepieciešama kūdras minerālā sastāva korekcija, ko var veikt ar dažādiem minerāliem materiāliem: zivju milti, fosforitu iežu milti, koku un Igaunijas slānekļa pelni, maz slāpekli saturoši minerālmēsli. Kūdras minerālvielu sastāvs (K, P, Ca, Mg, u.c.) ir pilnīgi citāds, salīdzinot ar to kāds tas ir kokos, krūmos, kādi ir arī dižbrūkleņu krūmiņi. To nepieciešamās “piedevas” ir lauksaimniekiem nepierasti zemas, tāpēc nevar lietot vecos lauku minerālmēslu mehāniskos izkliedētājus (to min. ražība bija ap 300 kg/ha). Pareizai minerālo piedevu ievadīšanai iesaka augšanas laikā mēslojuma gada devu (piemēram, 50-70 kg/ha) sadalīt 5-7 daļās un to izsmidzināt kopā ar laistāmo ūdeni. Minerālvielu koncentrācija laistāmā ūdenī ir tik maza (10 kg/250 m3 ūdens, = 0,04 g/l), ka šāds ūdens pēc garšas ir “mīkstāks” par akas ūdeni, kurā ir daudz vairāk izšķīdušo minerālvielu. Salīdzināsim! Ja laistītu 1 ha kūdras lauku ar upes vai akas ūdeni (0,2 – 1 g/l mineralizācija), tad ar 250 kub. m ūdeni uznestu 50 – 250 kg minerālo vielu uz 1 ha vienā laistīšanas reizē, galvenokārt, karbonātu veidā (visvairāk būtu Ca, tad Mg, P), bet nepieciešamākais K būtu vismazāk, tātad upju, ezeru, akas ūdeņi satur daudz vairāk minerālvielu kā nepieciešams dzērvenēm un tās ir nepareizā attiecībā. Dižbrūklenēm – lielogu dzērvenēm gadā ir vajadzīgs tikai ap 50 kg minerālo vielu uz 1 ha (t.i. 0,5 g/m2), ko dod 5-7 reizes, tātad dižbrūklenēm rekomendējamā minerālmēslu koncentrācija ir jābūt apmēram 10 reizes zemāka par akas, upes ūdens minerālo vielu koncentrāciju, tām ir nepieciešams citāds elementu sastāvs kā tas ir Latvijas upēs, ezeros. Purvu ūdens ir neaizvietojams materiāls, kurā var precīzi dozēt nepieciešamās minerālvielas, jo vairāku minerālvielu “devas” ir zem aku, ezeru “cietā” ūdens satura.

Zināms, ka lietus ūdens atnes uz laukiem dižbrūklenēm pārāk daudz slāpekļa – sezonā 10 –20 kg/ha, tāpēc zāģskaidu mulča bremzējot slāpekļa baktēriju darbību, palīdz mazināt pārlieko brīvā slāpekļa saturu kūdrā, kas kopuma veicina labvēlīgāku minerālvielu attiecību dižbrūkleņu krūmiem. Praksē novēro, ka pie skaidu mulčas dzērvenes aug daudz vienmērīgāk un ikgadējais pieaugums (stīgu garums, augu augstums) samazinās, veidojot audzi līdzīgu kā pierastais brūklenāja klājiens.

Kūdras lauku blīvināšana pavasarī

Šāds tehnoloģijas paņēmiens Amerikas dzērveņu audzētāju literatūrā nav lasīts, jo tur dzērvenes galvenokārt audzē skābās smilts augsnē, vai smilšu pārklājumā virs kūdras, kas ir pietiekoši blīvs un poru struktūru nemaina.

Kūdra sasalstot un izkūstot pavasarī izveido atšķirīgu virskārtu – manāmi uzirdinātu un ar lielākām porām zemes virspusē. To rada dažāda slapjuma zonu sasalšana (ūdens sasalstot tilpumu palielina līdz 7 %). Ja rudenī un ziemā bija maz lietus un tad sasala mitra kūdra, bet ne slapja kūdra, tad kūdras masas “uzbriešanu” sasalstot praktiski neievēro. Ja ir slapjie rudeņi, tad pēc pavasara atkušņa redzams, ka pat lauku virskārta sasaluma dziļumā pakāpeniski “pārvietojas” uz grāvju vidu, pakāpeniski sašaurinot grāvju virsmu, vietām malas pat ielūzt grāvī. Līdzīgs kūdras masas “pārrāvums” kā porainības izmaiņa var veidoties vertikālā virzienā starp sasaluma robežu un nesasalstošo kūdru. Praksē novēro, ka pavasarī kūdras lauki ir “mīkstāki” un pēdas viegli iegrimst kopā ar dzērveņu sakņu klājienu – velēnu. Tas nozīmē, ka zem dzērveņu velēnas ir izveidojies gaisa “spilvens”, caur kuru uz augšu netiks ūdens. Vēlāk novēro, ka šīs sala “pieceltās” velēnas vietas saulē pat izkalst.

Ja stādījums ir rets, vai neliela ir stādījumu platība, tad šo ciņu veidošanos var novērst vienkārši – aprīlī, maijā, kad kūdra ir slapja un tajā pat iegrimst pēdas, uz dzērveņu velēnām uzkāpj pieaudzis cilvēks un katru velēnu iespiež kūdrā.

Lielos dzērveņu laukos pavasara augsnes blīvināšanai mēs izmantojam motobloku MTZ 05 ar piekabi, kam visi riteņi ir dubultoti ar vieglo automašīnu riteņiem, tādejādi iegūstot aptuveni 1,5 m blīvināšanas platumu ar ratiem. Plati veltņi neder, jo kūdras lauku virsma nav tik līdzena, lai veltnis “nelēkātu” pa ciņu vietām. Piekabē nepieciešams ievietot smagumu aptuveni 50 – 100 kg, panākot līdzīgu spiedienu motobloka un piekabes ratiem. Braucot ar nelielu ātrumu vienmērīgi pieveļ visas dzērvenes. Sekundārs labums no šīs tehnoloģijas ir veco, nokaltušo zariņu aplaušana un to piespiešana zemi. Tie tālāk netraucēs ogu lasīšanai, ātrāk nonāks atpakaļ augsnē atkārtotai izmantošanai.

2002.-2004. g. Andris Špats

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.