Šis raksts ir mēģinājums sev atbildēt uz tiem jautājumiem, kuri mani ir urdījuši jau sākot dzērveņu audzēšanu un 12 gadus (1992.- 2004.g.) veicot “aktīvos” un “pasīvos” eksperimentus, analizējot rezultātus un salīdzinot pieejamo informāciju no ASV, Kanādas ar mūsu priekšstatiem (papildināts ar pieredzi 2005.,2006.g.). Nekas šeit rakstītajā nav absolūtā patiesība, bet patiess ir Ceļš, precīzāk – Pasaules izziņas ceļš, tāpēc atziņas nav sakārtotas to svarīguma secībā. Informācijas ieguvē tika izmantotas arī enioloģijas metodes  – mācība par enerģijas un informācijas apmaiņu.

Dzērveņu vēsture 19., 20. gs. ASV labi parāda visai atšķirīgos viedokļus, turienes izziņas ceļus, iegūtās atziņas, kuras joprojām ir dzīvas starp zinātniekiem ASV, Kanādā. Latvijā ienāk pārāk maz  dažādās (atšķirīgas) informācijas, tāpēc te bieži tiek maksimalizētas dažas “patiesības”, kuras citviet, vai pārraugot ilgākā laikā, nemaz nav patiesas. Sakarā ar dzērveņu pārprodukciju ASV sākot ar 2000. g. tur lielu vērību piegriež neintensificētai audzēšanai (natural growing), bioloģiski tīro ogu ieguvei, jo tām vēl cena aug. Kārtējā lauksaimniecības nozarē ir pierādījies, ka zaudējot saimnieku uz zemes, attīstību nosaka ne jau saimes (ģimenes) ilglaicīgas attīstības intereses, bet ātra un liela peļņa, kas neizbēgami noved pie tirgus kropļošanas un krīzes. Vairāki speciālisti ASV uzskata, ka pašreizējo dzērveņu pārprodukciju, ogu un produkcijas kvalitātes krišanos ir radījušas lielās kompānijas. Tātad, Latvijas zemniekiem derētu padomāt kā šo negatīvo lielās iespējamās peļņas radīto ažiotāžu samazināt.

Nesen -2001.g. startēju Eiropas Savienībā ar kādu projektu un no vairākām valstīm ir jau atsaukušies interesenti tieši uz bioloģiski tīro produkciju (organic growing). 2002g. “Euragri” konferences rīkotāji mani uzaicināja piedalīties konferencē Briselē “Zinātnieks sabiedrībai, zinātnieks  sabiedrībā”, kur ziņoju dažas domas par Latvijas iespējām bioloģiskā audzēšanā, dabas resursu (t.sk. purvi) korektā izmantošanā, kas lika vairāk pārdomāt daudzus jautājumus.

Svarīgi ir atcerēties, ka Latvija ir pievienojusies Kioto protokolam, kas nozīmē ogļskābās gāzes un citu SEG (siltumnīcas efektu radošo gāzu) izmešu samazināšanu. Toronto simpozijā par kūdras purvu izmantošanas problēmām daudzos referātos bija ziņots pat atklātas un nosusinātas kūdras SEG izdalījumiem, kas mūsu platuma grādos pašlaik varētu sasniegt 40 tonnas ekvivalentā CO₂ no 1 ha /gadā. Ja starpvalstu norēķinos par 1 tonnu CO₂ būs noteikts 25$ (zviedri nākotnes TEC projektos rēķina jau 40 eiro par 1 t CO2 izmešiem!), tad 1 ha kūdras purva uzturēšana Valstij izmaksās 1000 $/gadā (tā ir arī nesaņemtā nauda par CO₂ limitiem, tiešais kaitējums Dabai). Latvijā 1992.g. pēc maniem apsekojumiem bija aptuveni 54000 ha kūdras ražotņu, bet 2005. Vides ministrija ziņoja, ka licences kūdras ieguvei izsniegtas 25000 ha. Raksturīgi, ka kūdras ražotāji daudzviet maksā daudzkārt mazākus nodokļus par izdarīto kaitējumu Dabai. Piemēram, Vidrižos kāds vācietis maksā 0,8 Ls/ha, kad kaitējums mūsu Dabai varētu sasniegt 600 – 800 Ls/ha. Agri vai vēlu Latvijas Valstij būs jāmaksā sodi par nevērību pret Dabu tieši kūdras ražotnēs.

Ja tik tiešām 2001. g. it kā nelielā krīze ASV attīstīsies Pasaulē un  tālāk krīze ienāks Latvijā (sk. “Prognozi turpmākiem 10 gadiem”), tad ir jāgatavojas tam, ka kādus 2-3 gadus (pie 2012.g. krīzes?) pierastie preparāti, minerālmēsli, varbūt nebūs pieejami. No biologiem nāk brīdinājumi, ka daudzi ķīmiskās aizsardzības preparāti var tikt ierobežoti, bet pret citiem slimību izraisītāji var kļūt nejūtīgi. Tātad, mums svarīgi var kļūt pat it kā sen noskaidrotie jautājumi un pieņemtie tehnoloģiskie risinājumi Pasaulē.

Galvenie Dabas resursi lielogu dzērveņu – dižbrūkleņu audzēšanā Lauku plānošanas jautājumi

ir poraina, skāba vide un ūdens. A izvēlamies kūdras augsni, tad ūdens patēriņš ir gandrīz 10 reizes mazāks par smilšaino augsni, kas enerģijas sadārdzināšanās apstākļos ir nozīmīgs arguments par labu kūdras augsnei. Savukārt, kūdras augsnē ir grūtāk un dārgāk izveidot komunikācijas un sevišķi dārgi ir būvēt ceļus.

Latvijas apstākļos ir divi varianti izmēģināti, kuros kūdra savesta uz zemes ( Nacionālais Botāniskais dārzs un   … Ikšķilē pie Tīnūžiem – Bonkas k-ga stādījumi labi jau ražo!)).

Kūdras purvi Latvijā vienmēr ir ar centrālo pauguru, kur virsmas līmenis var par dažiem metriem būt augstāks. Šeit pareizi ir plānot ūdens rezervju uzkrāšanu ezerā, grāvju sistēmā, dīķos. Laugas purvā visizdevīgāk izrādījās ir atjaunot seno Višezera līmeni, jo bijušās kūdras ražotnes ir savienotas ar Višezeru ar lieliem novadgrāvjiem. Izrādījās, ka Vides ministrijas darbinieki ir iesaistījušies nelikumīgās darbības lai nelikumīgi iznomātu vācietim to purva daļu, kas bija nodots Pētnieciskās saimniecības izveidei un privatizācijai (Valsts kontroles atzinums no 2005,g, septembra, bet KNAB ierosināja kriminālprocesu pret Vidrižu pagasta Padomi un Zemes komisiju, Ģeoloģijas dienestu. Protams, ka dokumenti bija labi noslēpti, lai vietējie nezinātu, ka vācietim tiek atļauts šeit ievest ķīmijas rūpniecības un radioaktīvos atkritumus…

Atjaunojot seno Višezera līmeni, daļu purva ūdeni var ievadīt sifonā pie bērzu birzs, tādejādi atjaunojot 60.-to gadu līmenī ūdens resursus akās, avotos. Protams, pēc Višezera senā līmeņa atjaunošanas, ievērojami palielinās tā platība – no aptuveni 8 ha uz seno 10 ha, bet ūdens resursi palielinās par vismaz 30%  un novēro apkārtējo akaču atdzīvināšanos. Ūdens no Višezera tiek pievadīts grāvju sistēmā starp laukiem un tāpēc šeit ūdens līmenis cauru gadu ir gandrīz konstants.

Svarīgi ir veidot lauku plānojumu tā, lai slimības spēji neizplatītos pa visiem laukiem.

ASV speciālisti iesaka mainīt blakus esošās šķirnes pēc to ražas nobriešanas – agrās, vidējās, vēlās, tad atkal agrā, vidējā, vēlā…, jo slimības parasti vislabāk izplatoties vispirms pa šķirni, tad pa veģetācijā līdzīgā situācijā esošām šķirnēm.

Pēdējos gados (2000. -2008.) novēro ne tikai ilgstošus sausuma periodus (2 – 3 mēneši), bet arī intensīvus nokrišņus 2 – 3 nedēļās. Tie var kļūt bīstami, ja nevar ātri novadīt lieko ūdeni. Tāpēc vēlama ir lauku virsmas profilēšana ar pacēlumu vismaz 10 – 15 cm vidū, jānovērš peļķu izveidošanās, rokot šķērsgrāvjus. Kanādā iesaka kūdras laukus drenēt, bet tas pagaidām zemniekam ir pārāk dārgs „prieks”.

Lauki nevar būt pārāk gari, jo tad raža ir daudz jāpārvieto pa stādu virsmu. Pagaidām plānoju 200 garus laukus, bet liela raža norāda, ka būs to garums jāsamazina uz 100 m, lai atvieglotu ogu izvešanu.

Dzērveņu stādīšanas varianti

Amerikā un Kanādā galvenais stādīšanas paņēmiens ir smilšu virskārtā iediskojot stīgas aptuveni 10 cm dziļumā. Vēsturiski stīgas ir iebakstītas dažādos veidos ar bakstāmiem kociņiem, lāpstiņām ir bijuši krusta veidā izvietoti 4 iebakstāmas lāpstiņas 30 –40cm attālumā. Kanādā stīgas  iedisko smiltīs ar diskiem, kurus griež vilcējs – konstrukcija līdzīga kā motobloka MTZ 05 frēze, kur nažu vietā ir nostiprināti diski.

Lai paātrinātu 1. gada ieaugšanu, daži zemnieki Amerikā janvārī, februāri iestāda stīgas siltumnīcā, tad aprīlī pieaugušos stādus jau stāda laukā. Nenoliedzami – šīs paņēmiens ir brīnišķīgs, ja pavairo jaunu, retu šķirni, ja sāk no “0” un nav naudas stādmateriāla iegādei, ja vēlas pavairot to šķirnes klonu, kas Jūsu laukā ir labi izturējis.

Ar roku iestādot stīgas mēs esam izmēģinājuši sekojošus variantus : A- stāda iebakstot stīgu gabaliņus ar garu koku, kura galā ir izgriezta lāpstiņa apm. 10 – 15 cm garumā. Iebaksta līdz kūdra atduras; B – safrēzētā kūdrā ievelk vadziņas, kuras iegulda apsakņotas stīgas no grāvjiem, izplēstas stīgas, tās iemin vagā, viegli uzkaisa kūdru –2-3 cm, bet vēlāk uzkaisa 1 cm zāģskaidas; C – uz safrēzētas kūdras izkaisa stīgas, kuras apber ar skaidu slāni, pieveļ ar motobloka ratiem.

Siltumnīcā vai dobēs izaudzētos stādus iestāda bedrītē, ko izveido ar koku, kam ir atbalsts kājai, jo vajag apm. 5 cm diametru, tad šajā bedrītē ieliek stādu un tajā ielej izšķīdinātu komplekso mēslojumu. Kūdra strauji uzbriest un tā labi, irdeni aizpilda bedrīti. Piespiežot bedrīti ar svaru, tiek saspiestas stāda saknītes un tāpēc stāds vēlāk sāk dot asnus.

Mehanizētā stādīšana

1. Mūsu un Aivara  Oleksāna    eksperimenti ar velkamo disku mašīnu parādīja, ka kūdra mēdz ieķīlēties starp diskiem, tāpēc to ar speciālu lentas veida gumiju ir jāatspiež no disku vidus. Oleksāna k-ga izstrādātā konstrukcija ir gana laba, bet kūdrā vietām ir celmi, saknes, kas diskus nelaiž iegrimt kūdrā, vietām diski sastumj stīgas kaudzēs, tāpēc diskus vajadzētu griezt no velkošā motobloka, diskos vajadzētu iestrādāt rievas, kas ievelk stīgas kūdrā.

2. Labāka mums šķiet stīgu gabaliņu iediskošana ar speciāliem diskiem, ko piestiprina pie motobloka ratiem. Izmēģināti divi varianti – kad pie ratiem ir piestiprināti 2 diski abās pusē MTZ-05 ratiem, otrs kad piestiprināts viens disks. Pirmajā variantā diski savstarpēji saspiež kūdru un to izceļ no zemes, tāpēc ir jāpiemontē zemes atspiedējs – lente. Ja izmanto vienu disku, tad arī reizēm izrauj kūdru, bet ja ir uzkaisītas skaidas, tad kūdra pie ratiem nepielīp.

Ar šo disku mehānismu, kas piestiprināts pie motobloka MTZ-05 ratiem (izgatavoti no 12 mm laminētā finiera,  dziļums virs ratu diametra 7.5 cm) labi var iediskot saaugušās stīgas 1. un 2. gada rudenī, kas var daļēji aizvietot stīgu pārklāšanu ar skaidām vai kūdru.

3. Kā pašu labāko mēs esam atzinuši paņēmienu, kad sakapātas stīgas (10 – 15 cm gabalos) iefrēzē iepriekš safrēzētā kūdras laukā, kurā ir iestrādāts arī pamatmēslojums un zāģu skaidas. Optimāli ir vispirms pamatmēslojumu – NPK 10-10-20, vai tam līdzīgu – slāpekli maz saturošu komplekso mēslojumu izkaisa uz kūdras virsmas agri pavasarī, kad kūdra ir slapja.

Zāģu skaidasvar uzvest uz lauka tikai tad, ja tā ir 20 cm dziļi sasalusi, kas gadās samērā reti. Mēslojums izkūst un ar lietu ieskalojas kūdrā, tad kūdru safrēzē 1-2 reizes īsi pirms stīgu iemaisīšanas.. Virs kūdras izkaisa sacirstas stīgas, kuras iepriekš glabājās grāvja ūdenī (ideja – pirms stādīšanas stīgas samērcēt fungicīda šķīdumā vēl nav realizēta). Stīgas izkaisa ½ laukā (no 0,4 ha) un tad tās ar motobloka frēzi iekultivē irdenā kūdrā (stīgas netiek salauztas, ja tās nav pārāk garas <5 cm!). Nedrīkst iestrādāt garas, nesakapātās stīgas, jo tās saķeras ap nažiem, saveļas kamolā pirms frēzes.

Pēc iekultivēšanas lauku pārstaigā un virspusē esošās stīgas ar nūjas veida lāpstiņu iebaksta kūdra. Pēc tam virsmu noblietē ar motobloka un piekabes ratiem.

Pēc lauka noblietēšanas ar motobloku saved un uzkaisa skaidas vismaz 1cm līdz 1,5 cm slānī.

Stādījumu ļoti spēcīgi jāsalaista ar aprēķinu līdz 3-4 cm ūdens staba, kas ir 3-4 spaiņi uz 1 m² , jeb 300 – 400 m³/ha. Šādu “salaistīšanu” ir vēlams atkārtot tad, kad parādās pirmās sadīgušās dzērvenes, bet pa vidu ir jāraugās, lai kūdra būtu pietiekoši mitra un ja nav lietus, tad laista papildus. Novērojumi rada, ka nepilnīgi pietiekoši mitrā kūdra stīgas lēni sāk dzīt saknes, bet slapjā ūdenī saknītes parādās jau pēc 2 nedēļām. Iespējams, ka slapjās kūdras gadījumā smalkās frakcijas tuvāk nonāk pie stīgu gabaliņiem, otrkārt, skābais purva ūdens ir ar baktericīdām īpašībām un tāpēc tas varētu samazināt augsnē esošo mikrosēnīšu kaitīgo iedarbību.  Tāpēc optimāli ir, ja ierīkojot stādījumu tūlīt virs tā uzstāda laistīšanas sistēmu, kam noder “mazražīgās smidzināšanas sistēmas” – pret salnu sistēma, bet izsmidzināšanas uzgaļos ir jāieskrūvē resnākas dīzes, bet tādas, kuru ūdens patēriņu spēj nodrošināt sūkņa spiediens, līnijas spiediena kritums (sk. ASV Inženierkorpusa rekomendācijas).

Vislabāk dīgst un līdz rudenim ievērojami saaug stādījumi, kas veikti pēc iespējas agrāk – aprīļa vidū.  Stādījumu no izžūšanas pasargā skaidu pārklājums, ko pavasarī nevajag pārāk biezu, lai ļautu kūdrai labāk saulē sasilt.

Vēsos pavasaros stādījumu var labi sasildīt saulainā laikā smidzinot ūdeni uz stādījumiem. Tādejādi dīgšanu var paātrināt ievērojami – par 2 –3 nedēļām.

Dzērveņu mēslošanas diskutablie jautājumi

Analizējot pieejamo literatūru latviešu, krievu un angļu valodā, domāju, ka šajā jomā vēl valda apmēram 70.-80. gadu priekšstatu līmenis. Pilnīgi tiek ignorēti 90. gadu zinātnes atklājumi par vielu maiņu dzīvos organismos, šūnu membrānas loma, šķidrumā esošo jonu, radikālu aktivitātes loma, utt..

Piemēram, jau 1988. gadā mēs kopā ar (Organiskās sintēzes institūta – OSI ZA) un Siguldas zinātniekiem, pierādījām lielfermās, ka mainot tikai dzeramā ūdens oksidācijas, redukcijas potenciālu (ORP no –500mV līdz +500mV robežās), mājdzīvnieki no pārtikas var izmantot par 25% – 30% vairāk, tādejādi visi iepriekš zinātniski pamatotie barošanas – pieauguma “normatīvi” kļuva nepatiesi. Turpmākie šūnu membrānu pētījumi (OSI, ZA) izmantojot eritrocītus, pierādīja, ka ORP var kļūt būtiski svarīgs vielu maiņā caur membrānu, tās caurlaidībā – veicinot vajadzīgo jonu plūsmu un bremzējot kaitīgo jonu plūsmu, pretojoties kaitīgiem un dzīvībai bīstamiem faktoriem (imunitātes pamati).

Ūdens šķīdumos lādiņu parasti nosaka skābekļa savienojumi,  (peroksīdu jonu formas, ūdens jonu radikāli.), radikāli. Ne jau bez pamata pat ziemā virs “gulošām” dzērvenēm uzpludinātā ūdenī ir jābūt minimālam skābekļa daudzumam, kas līdzīgs ar zivju prasību līmeni .

Klasiskie ķīmiķu priekšstati par augu piebarošanu  bija izteikti caur devām uz laukuma vienību kādā laika periodā, kā elementu savstarpēja attiecība,  u. c. parametriem. Turklāt, rekomendācijās ņēma vērā tikai augsnes paraugos šķīstošos elementus. Daudzi eksperimenti, pētījumi ir pierādījuši, ka tas ir pārāk vienkāršoti.

Piemēram, humīnskābju lomas pētījumi (80-os gados) pierādīja, ka humīnskābes ietekmīīgi paplašina t. s. kritisko elementu attiecību diapazonu. Tādejādi, ja augsnē ir pietiekoši daudz humīnskābju (organisko vielu sadalīšanās produkti), pat pie it kā nelabvēlīgas elementu attiecības, var iegūt labu ražu. Humīnskābju  K, Na sāļi efektīvi paaugstina augu izturību pret slimībām, jo nostiprinās augu šūnas, to membrānas. Citu – 2,3-vērtīgo katjonu humīnskābju sāļi šādu iedarbību neuzrādīja, turklāt tie bija maz šķīstoši ūdenī. Purvu augsnēs humīnskābes ir ārkārtīgi daudz, tātad dzērvenēm varētu būt visai plašs elementu attiecības jūtīguma diapazons (ja ir pietiekošs daudzums K, Na) un te varētu būt pamats nežēlīgām  diskusijām, jo viens iegūs labus rezultātus pie vienām elementu devām, bet cits – pie citāda elementu sastāva (…), bet patiesais cēlonis var būt kālija vai nātrija humāts… .

Vairākos semināros – 1996. g., 1997. g. esmu stāstījis par Baltkrievu zinātnieku atklājumu skābo zemju izmantošanā, mēģinot zāļu purvu augsnē audzēt kaņepes. Izrādījās (ap 1960.g.), ka pat pie pilnīgi normālām minerālmēslu un mikroelementu devām zāļu kūdrā kaņepes deva zemu ražu un šķiedra bija pilnīgi nederīga – zema mehāniskā izturība. Pēc plašiem mikroelementu ietekmes pētījumiem noskaidroja, ka sevišķi svarīgs elements skābai augsnei atrodas pelnos no Igaunijas degakmens, jo tos izmantojot mēslojumā, kaņepes auga brīnišķīgi.  Izrādījās, ka “vainīgais” bija varš  (Cu), kas ir kā mikroelements mēslojumā parastajās augsnēs. Dodot palielinātas vara (Cu) devas (Cu sulfāta veidā 25 kg/ha), purvos ieguva daudzkārt lielākas ražas no kaņepēm (sēkla, auga masa, šķiedras), turklāt šķiedru mehāniskā izturība pieauga, salīdzinot ar tīrumā audzētām kaņepēm.

Kūdra ilgi saglabā varu, tāpēc agrākais, pēc 3 gadiem vajag atkārtot vara sulfāta devu. Ikgadējā minimālā vara sulfāta deva kaņepēm purvā ir – 10 kg/ha, t.i 1 g/kv.m faktiski ir mikroelementu satura līmenī augsnē.  Līdzīga svarīga vara (Cu) loma varētu būt arī dzērveņu audzēšanā, lai arī publikāciju par šī elementa pētījumiem nav atrasti (līdz 2005.g.). Tādu minerālmēslu pielietošana, kuros ir vairāk varš (Cu) jau 1998., 1999. g. mūsu laukos parādīja jūtamu dzērveņu atbildes reakciju. Te gan jāatceras, ka “mīkstos” ūdeņos varš jau ļoti mazās devās esot bīstams zivīm (biologi brīdina – 2-4 g/m³), mazina to reprodukcija spējas, tātad, vara lietošana jābūt uzmanīgai, piesardzīgai.  SIA “Lienama” arī  beidzot (2001.g.) esot sākusi vara hellāta lietošanu, demonstrējot to kā lielu savu sasniegumu (!), protams, aizmirstot no kurienes viņiem šī gudrība nākusi, jo turienes speciālisti raksta par Latvijas zinātnieku noraidošo attieksmi pret dzērveņu audzēšanu. Patiesībā zinām, ka jau vismaz 35 gadus Latvijā Dr.biol. A.Ripa cenšas pieradināt sabiedrību pie šīs kultūras, bet zinātniekus kritizējošai “Lienamai” bija tikai 6 gadus pieredze… .

Praktiski neviena lauksaimniecības nozare Latvijā nav dziļi pētījusi mēslojuma izskalošanas dinamiku – t. i. kustību augsnē sezonas laikā, jo ja jau minerālmēsli ir šķīstoši ūdenī, bet lietus skalo augsni nepārtraukti, tad loģisks ir jautājums, cik dziļi mēslojums tiek ieskalots, kādu to daļu izskalo un aiznes grāvjos, gruntsūdeņos (piesārņošana), kāda daļa paliek augsnē sorbētā veidā, kādā daļa tiek pārveidota nešķīstošos savienojumos?

Dzērveņu audzētāji  vielu pārdomām var smelties no 1994.g. žurnālā “Cranberries” publicētā raksta par minerālmēslu izskalošanos no dažādām augsnēm, ko uzrakstījuši ievērojami zinātnieki J. R. Davenport, C. de Moranville, P.C. Fletcher. Šo raksta tulkojumu esmu nosūtījis visiem interesentiem un arī Latvijas zinātniekiem, lai sapratnes līmenī diskusijas turpmāk būtu korektas.

Svarīgi ir atcerēties, ka kūdra nav augsne klasiskā izpratnē, bet te ir jālieto priekšstati no sorbentu ķīmijas (saistība uz virsmas ar sorbcijas palīdzību), t.i. kūdru līdzībās ar augsni vajag uzskatīt kā porainu mālu (arī labs sorbents), kas satur daudz humīnskabju. Sorbents vienkāršoti ir viela, kas saista visu – tāpēc kūdras augsnē mēs varam summēt vairākos gados izsētos minerālmēslus un aprēķināt pašreizējo to saturu, izņemot, 1. grupas elementus, kas viegli izskalojas, jo tie kūdrā nesorbējas.

Dzērvenes ir  kā nelieli kociņi vai krūmiņi. Turklāt, dzērveņu barošanās notiek caur sakņu mikrosēnītes – “rizomas” darbību. Zināms, ka sēnītes  savai vielmaiņai izdala dažādus fermentus,  hidroksīda anjona (-OH*) radikālu, kas spēj ļoti efektīgi un ātri sadalīt pat kokšķiedru, tādejādi kokšķiedra kļūst izmantojama augiem, kokiem un dzīvniekiem. Zinātnieku eksperimenti 90-os gados ar aktivētu ūdens hidroksiljona (-OH*)radikālu  parādīja, ka apsmidzinot salmus u.c. barību ar šādu ūdeni, to  izmantošanas pakāpe liellopiem  un putniem jūtami pieauga.

Tātad, ja audzētājs dzērveņu laukā iznīcina rizomu (sakņu sēnīti), piemēram, ar minerālvielu lielām devām – lokāli vai visā laukā, ilgstoši uzturpt slapju lauku ( vairrāk par 7 dienām), kaut kādi citādi pasivē hidroksila radikālu, tad atliek pāriet tikai uz dzērveņu nemitīgu “mākslīgu piebarošanu” ar minerālmēsliem. Šeit svarīgi atcerēties, ka rizoma uz dzērveņu saknēm ne jau momentā izveidojas, tam nepieciešams laiks, tāpēc 1. – 2. gada mēslošana dzērvenēm var būtiski atšķirties no dabīgā procesā esošas dzērveņu audzes mēslošanas, jo sākotnēji rizomas vēl nav un izšķīdušā veidā nedaudz minerālmēsli ir vajadzīgi. Līdzīgi arī mazuļi sākotnēji pārtiek tikai no mātes piena, kamēr organisms attīstās līdz parastās pārtikas uzņemšanai. Rizomu mēs domājam pievadīt ar zāģu skaidām, jo tās nāk no meža kokiem, kur sēņu sporas ir pietiekoši daudz. Kaisot

Šajā priekšstatu un domu plūsmā būtisks kļūst jautājums – kādas ir elementu attiecības kokos un sūnu kūdrā?

Koks nav zāle, koks nav arī sūna, tātad jābūt kādām atšķirībām arī gala rezultātā – masā?

Oksīdi, elementi,   to  saturs sūnu kūdrā / koku pelnos% /     MeO/CaO  kūdrā /    MeO/CaO kokā

———————————————————————————————————————————–

N                                     0,8 – 1,3

S                                      0,1 – 0,2

P₂O₅ 0,02 – 0,16                  22 – 44  %            1 –1,5                              20 – 40

K₂O                                0,02 – 0,14                  5,5 – 13 %            1 – 1,5                               5 – 10

CaO                                0,02 – 0,9                     0,5 – 1,5 %             1                                        1

Dzērveņu lapu analīzē (tas nav stumbrs!), pieņemot CaO saturu par 1, attiecība P₂O₅ : K₂O : CaO = 15 : 7 : 1, t. i. tuvāk šī attiecība ir tai, kādu novēro koku pelnos attiecībai (20:5:1), nevis kāda tā ir kūdrā (0,5:0,8:1 līdz 1:1:1).Ogās šo oksīdu svara attiecība ir P₂O₅:K₂O:CaO = 3:1:1.

No šī vienkāršota piemēra redzam, ka sūnu kūdrā ir sipri atšķirīgāka minerālvielu attiecība kā kokā,  dzērveņu lapās, tātad, izmantojot kūdru dzērveņu laukā, ar laiku kāds elements varētu trūkt (relatīvais iztrūkums). Visticamāk, ka pietrūks fosfors un kālijs, bet slāpeklis būs attiecīgi ļoti daudz.

Jāatceras, ka kūdras tilpuma masa ir apmēram 300 kg/m³ un pieņemot izmantojamo augsnes slāni 0,1m, iegūsim hektārā 1000 m³, t. i. 300 tonnas kūdras, kurā ir vismaz pa 1 tonnai P, K, Ca saistītā veidā, bet dzērvenes caur rizomu to visu var izmantot. Saule pēdējos gados sadala 1-2 cm biezu kūdras slāni gadā, tādejādi pelnu veidā atbrīvojas 100 – 200 kg no katra minerālo elementu oksīda (P, K, Ca) un izdalās vismaz 300 kg slāpekļa. Domājams, ka lielākā daļa N izdalās oksīda veidā vairojot “Pasaules siltumnīcas efektu” (N_xO ir apmēram 120 reizes spēcīgāka inde ozonam kā ogļskābā gāze  CO₂), par ko satraukti ziņoja zinātnieki Pasaules simpozijā par purvu problēmām Toronto 2000 g. Ja līst lietus, šis izdalītais slāpeklis var izšķīst un nonākt atpakaļ augsnē. Derētu atcerēties, ka ar lietus ūdeņiem augsnē nonāk gadā vismaz 10 kg minerālvielu uz 1 ha, vismaz 10 kg slāpekļa uz 1 ha, kas ir jau pilnīgi pietiekoši dzērveņu piebarošanai, bet šis slāpeklis var būt oksīdu veidā, kas nav izmantojams dzērvenēm, kurām vajag – slāpekļa  amonija formu (NH₄⁺).

Zināms, ka dzērveņu krūmu dzīvi nosaka uz saknēm izveidojusies sēnīte – rizoma. Līdzīgi arī daudzu mazo kociņu dēstu, piemēram, jaunās priedes dzīvotspēju nosaka sēnīšu esamība un ja pārstādot priedītes , audzētājs zemi pārmēslo, tad sēnīte aiziet bojā minerālmēslu iedarbības rezultātā un arī priedītes stādi var  iznīkt pat pretēji vispārīgam priekšstatam, ka priedes ir ārkārtīgi izturīgs un pieticīgs koks.

Sēņu grāmatās ir to pelnu analīžu dati un nav grūti konstatēt, ka sēnēm mūsu izvēlēto pamatelementu oksīdu svara attiecība ir:  K₂O:CaO= (30-60):1 ;  P₂O₅:CaO = (10-25):1. Tātad, sēnēm  kūdrā ir vairāk kā dzērvenēm  nepieciešams kālijs. No sēņu audzēšanas pamatlikumiem ir jāatceras, ka sēnes ir ārkārtīgi jutīgas pret straujām minerālementu koncentrācijas maiņām, pret straujām pH maiņām (to var ļoti ietekmēt slāpekļa devas nitrātu un amonija veidā). Tajā pašā laikā sēņu mikorīza ir dzīvotspējīga ļoti plašā sāļu koncentrācijas diapazonā, pat pārsālītā augsnē.

Mēslošanas pretrunu atrisinājumi

Vai šeit – priešstatos par sēnēm nav rodamas daudzas dzērveņu mēslošanas šķietamās pretrunas?

1. No vispārīgiem ķīmijas priekšstatiem izriet, ka šādā – bioloģiski jutīgā vidē ir jāpanāk pēc iespējas augstāka augsnes buferspēja – t.i. lai izmainot kādu minerālā mēslojuma komponenti, nemainītos pamata parametrs, piemēram, pH.
2. Otra prasība – lai nerastos sēņotnes bojāšanās, nedrīkst dzērveņu augsnē vietēji un strauji pieaugt liela minerālmēslu koncentrācija. Tātad, optimāli ir papildmēslojumu sēnēm padot tikai izšķīdinātā veidā. Jautājums – kā izveidot stabilu bufera sistēmu kūdras augsnē ir apskatāms atsevišķi.
3. Jāatceras, ka sēnes sūnu, koksni sadala ar dažādu fermentu palīdzību, bet tajos kā ļoti svarīgi elementi ietilpst lauksaimniecībā zināmie mikroelementi un daži specifiski mikroelementi (ranžēta mikroelementu  rinda: Mn – kas sēnēs  ir Ca sinerģists elements (viela papildina otras vielas darbību), Rb, Li, Zn, Cs, Va, Cu, Fe, Ag, Co ). Tātad, nepierasti liela ir 1. grupas elementu – K, Rb, Li ietekme uz sēņu dzīvi, bet šos elementus vislabāk ir pievadīt saistītā veidā – kā koksni, jo  jebkuru sāļu veidā tie viegli izskalojas no kūdras augsnes.
4. Dažreiz šķiet, ka sūna, ķērpji ir kaitīgi augi, bet pavērojiet – tie spēj augt pilnīgi nepiemērotā vidē un vietā. Zinātnieki konstatējuši, ka augi, kuri pārtiek no minerāliem spēj augt uz elektrības stabiem, dzelzs vadiem, jo nepieciešamās minerālvielas šie augi saņem no … gaisa (!), kur tās nonāk ar vulkānu izvirdumiem, dūmiem, kā putekļi no tāliem tuksnešiem, ar lietus ūdeni. Tādejādi sūnas, ķērpji spēj būt kā nepieciešamo minerālvielu koncentrētāji.

Pavisam nesen (1998.g.) Lundas Universitātes (Zviedrija) 9 zinātnieku grupa pētot ektomikorizes (gr. mykēs – sēne + rhize – sakne, ekto – ārpusē uz virsmas) simbiozi ar saimnieka – koka, krūma saknēm konstatēja: vēl par maz izprasta ir šīs simbiozes fizioloģija un mehānisms, bet skaidrs, ka ogļūdeņraži tiek transportēti no saknēm uz sēnīti, bet sēnīte savukārt saista daudzus minerālos elementus un piegādā tos saimnieka auga saknēm. Noskaidrots, ka sakņu sēnītes labāk vairojas, ja augsni mēslo ar koku pelniem, apatīta putekļiem (šo dabīgo minerālu izmanto fosfora mēslu – superfosfāta ražošanai), biotitu (?), jo sēnīte ar organisko skābju palīdzību šīs dabīgās minerālvielas sadala un jau kā gatavu pārtiku – organisku savienojumu veidā piegādā saimniekam. Tātad, mūsu dzērvenēm nav vajadzīgs dārgs process lai no kalnu iežiem iegūtu ūdenī šķīstošo superfosfātu, jo  varam izmantot  samaltu apatīta iezi. Pašlaik zviedru zinātnieki pēta kā mikorīzes pārnes fosforu un citus elementus pie dažāda augsnes pH līmeņa u.c. svarīgus jautājumus.

Neliela atkāpe no tēmas.

Zināms, ka jau 1992.g.18. novembrī liela grupa Pasaulē pazīstamu zinātnieku(1600 zinātnieku no 71 valstīm), no tiem vairāk par pusi pašlaik dzīvojošo Nobela prēmijas laureātu parakstīja un publicēja dokumentu: “Zinātnieku brīdinājums Cilvēcei”. Tajā bija teikts, ka cilvēces tehnoloģijas nonāk pretrunā ar Dabas eksistenci, kas var izmainīt dzīvo pasauli tik ļoti, ka uzturēt dzīvību uz Planētas kļūs grūti. Tāpēc nepieciešami straujas un fundamentālas izmaiņas lai izbēgtu iespējamās kolīzijas. Raksturīgi, ka vairāku lielvalstu centrālie informatīvie izdevumi šo brīdinājumu nepārpublicēja – t.i. ignorēja. Pēc Kioto vienošanās (to nav vēl (2004.g.) parakstījušas vairākas lielvalstis, piemēram, ASV, Ķīna…), pašlaik pie ANO ekspertu grupa izstrādā starpvalstu maksājumu shēmas par kaitējumu Dabai un “Siltumnīcas efekta” palielināšanu. Pašlaik speciālisti diskutē par CO₂ tonnas ekvivalenta cenu un tā varētu būt 20 – 22 $. Tas nozīmē, ka pircējam būs par katru akmeņogļu tonnu jāpiemaksā starpvalstu norēķinu sistēmai apmēram 20$ par ogļskābās gāzes izmešiem, bet Latvijas valstij par 1 ha brūnās kūdras platību, var būt, būs jāmaksā it kā par 40 tonnām ogļskābās gāzes, t. i.vismaz 800 $/ha. Kopā pa Latviju tas būs (par 64 000 ha) apmēram 11 200 000 $/gadā. Lūk, cik dārga var būt neapaudzētu kūdras lauku uzturēšana, to neapaudzēšana, kūdras ieguve, ja ņem vērā kaitējumu Pasaules dabai. Tāpēc valstis, kuras neizzāģē mežus drīz varēs ārkārtīgi daudz saņemt par ogļskābās gāzes utilizāciju  (zinu, ka Krievijas zinātnieku aprēķini rāda – tur turpmāk meži dos lielāku ienākumu par gaisa attīrīšanu, nekā  rūpniecības produkcija ar tās kaitīgumu). Var rēķināt, ka ja pieaug mežā vidēji 3 m³ koksnes uz 1 ha un tam  tiek patērēts 6 tonnas CO₂, tad par šo “darbu” caur starpvalstu norēķiniem varētu saņemt 120 $/gadā (max līdz pat 250 $/ha gadā). Mežs izaug 100 gados, bet 1 ha tad nozāģējot iegūst peļņu aptuveni 6000 $, kas iznāk 60 $/ha gadā. Tātad, nozāģējot kokus, nevarēs iegūt  par kokmateriāliem tik lielu naudu, kādu dos mežu  uzturot pie dzīvības.

Zināms, ka virszemes kūdru paraugi, kuri satur lietus ūdens neizskalotos pelnus, var uzrādīt pat neitrālu un sārmainu reakciju, kas  pierāda kūdras sadalīšanos, bet dūņas no grāvja pat ir bīstamas dzērvenēm kā slimību avots, jo šeit var savairoties patogēnas sēnītes. Citās valstīs šīs dūņas  uzskata par  Dabas piesārņojumu.  Kūdras purvā pēdējos gados novēro augu, koku sakņu atkailināšanos tik ātri, ka tie pat iznīkst (kūdras līmenis pazeminās pat par 3-4 cm/gadā). Diemžēl, bet pat starptautiskā kūdras institūtā (Zviedrija)  vēl nav pilnīgu  nobeigtu pētījumu datu par procesiem kūdras sadalīšanā, mineralizācijā Saules paaugstinātās radiācijas ietekmē. Pilnīgākie dati ir rodami Internetā – sk. Simpozija materiālus Toronto, 2000. Zināms, ka Saules aktivitāte ārkārtīgi pieaug pēdējos gados (2001.-2002.g. ir 12,5 gadu aktivitātes cikla pēdējie – maksimuma gadi) un izstarojumu kaitīgumu pastiprina ozona slāņa deficīts, kas mūsu teritorijā jau ir ap 10 %. Redzam taču kā Saules aktivitāte veicina visādu slimību aktivizēšanos mājdzīvniekiem, cilvēkiem, augiem, kokiem, utt. .To pamato senie un Pasaulē zināmie Dr. A. Čiževska pētījumi.

Šie spriedumi parāda, ka reālos kūdras purvos Latvijā novērotā dzērveņu pārāk aktīvo augšanu (lieli vertikālie pieaugumi, garas stīgas, nenormāli lielas lapas) ietekmē Saules aktivitāte, kas rada slāpekļa relatīvo pārākumu, citu elementu (P,K) relatīvo iztrūkumu ( t.i. ūdeni šķīstošo elementu savienojumu veidā). Jāatceras, ka pēdējos gados arvien vairāk lietus ūdens satur  izšķīdušo slāpekli (nitrātu un amonija formā). Ja vēl desmit gadus atpakaļ varēja rēķināt, ka caur lietu augsnes 1 ha saņem 10 kg N, tad tagad jārēķinās jau ar dubultotu lielumu, apmēram 20-30 kg N/ ha var nonākt purvā ar lietu un tā jau ir normālā slāpekļa deva dzērvenēm gadā! To pierāda  arī intensīvā zāles augšana  pēc lietus .

Augstāk rakstītais pamato manas aizdomas, ka mūsu kūdras augsnēs, visticamāk, dzērvenēm trūkst  tikai fosfora un kālija (turklāt kālijs vienīgais labi izskalojas no kūdras, kas ir uzskatāma kā sorbenta slānis!). Šīs trūkstošās vielas viegli var pievadīt ar dabīgām minerālvielām – koku pelniem, degakmens pelniem, kaulu miltiem, sasmalcinātiem kalnu iežiem, jo nepieciešamās devas nebūt nepadarīs augsni pārāk sārmainu, ja to laistīsim ar skābo purva ūdeni. Mani eksperimenti jau 3 gadu garumā rāda, ka parasti Latvijas dzērveņu laukos redzēto  augsto “Stevens”, “Pilgrim” augumu pēc zāģskaidas mulčas (tā nelaiž klāt kūdrai sauli) un pēc pelnu kaisīšanas, var pazemināt to augumu no 20 cm uz 15 cm, turklāt augi kļūst stabilāki, neveldrējas, pieaug ogu raža, samazinās slimības (devas šeit neuzdodu, jo izmēģinājumi turpinās).

Kā ārkārtīgi nepareizu uzskatu “minerālmēslu kaisīšanu”, kalcija nitrāta izmantošanu (sk. “Dzērveņaudzētāju gadagrāmata ’98” rekomendācijas), jo nitrātu anjonu dzērvenes slikti izmanto. Minerālmēslus sausā veidā kūdras purvā varētu kaisīt, vienīgi ja tie ir smalki samalti un zem tiem ir zāģskaidu mulča kā garoza, jo kūdras augsni mēs gadu desmitus nearsim, nekultivēsim, kā to dara tīrumos, vienmērīgi izkliedējot minerālvielu sadalījumu augsnē. Granula lokāli pārmēslos kūdras augsni 1000 – 10 000 reižu vairāk kā dzērvenei nepieciešams, tāpēc vajadzīgi lieli ūdeņi un vairāki  gadi lai koncentrācijas gradientus (lēcienus) samazinātu.

Pavisam citāda aina ir ja granulas kaisa virs zāģskaidu mulčas. Es veicu speciālus eksperimentus ar kālija permanganāta graudiņiem, kas bija novietoti virs skaidu mulčas un tālāk bija 5 cm kūdras slānis virs sieta. Laistot ar lietus intensitāti, novēroja, ka lietus ūdens ar permanganātu izplūda pa virsmu un tikai tad iesūcās augsnē – kūdrā. Caur sietu permanganāts no atsevišķa graudiņa parādījās 15 – 20 cm lielā izplūdušā diametrā – t.i. tas bija kūdras masā izplatījies horizontāli. Kūdrā bez skaidu pārklājuma tik plašu izplatīšanos nenovēroja. Minerālmēslu „Cropcare” vai „Kemiras” firmas ražojumi, kas  līdzīgas NPK 10 10 20 vai 6 14 23 ir nelielas granulas un dodot aptuveni 100 kg/ha katra granula ir aptuveni 15-20 cm attālumā. Ja ir zāģskaidu mulča, tad ar lietus ūdeni šīs granulas tiks izkliedētas pa virsmu samērā vienmērīgi.

Runājot par ķīmisko vielu koncentrācijas lomu, ir jāatceras:

Pirmkārt, kūdra ir uzskatāms kā sorbenta slānis un tāpēc  granulētās minerālvielas tiek lokalizētas ar ārkārtīgi lielu vietējo koncentrāciju – tūkstošiem reižu lielāku kā nepieciešams, kas tajā vietā iznīcinās rizomu un dzērvenei būs jāpāriet  tikai uz “mākslīgo piebarošanos”, bet mūsu rīcībā nav ideāla mēslojuma. Tāpēc “mākslīgā mēslojuma” lokālā koncentrācija izsauks dzērvenei bīstamu stresu – tā kļūs “atvērta” slimībām.

Otrkārt, jau no pērnā gadsimta  sākuma dzērveņu audzētāji ievēroja, ka jo mazākas minerālvielu devas, jo biežāk tās dod, jo stabilākas un labākas ir ražas (to nosaka mikrosēnīšu izdzīvošanas nosacījumi), tāpēc kā pareizas ir rekomendācijas gada izneses normu dzērvenēm (to aprēķina no ražas) dot šķīdumā 5-7 reizēs, noteiktās augu attīstības fāzēs. To var  realizēt, ja ir normāla laistīšanas sistēma vai pārvietojamais laistīšanas  agregāts.

Treškārt, Baltkrievijā savulaik domāja dot dzērvenēm pat 3 gadu minerālmēslu devu  vienā reizē (!), kaisot to ar lauksaimniecības minerālmēslu izkliedētāju (apm. 300 kg/ha) un rezultātā dzērvenes tomēr izturēja, bet ārkārtīgi pieauga herbicīdu patēriņš, lauki pārvērtās par stīgu audzētavām, nevis ogu ražošanai, ogas slikti saglabājās. Tātad, ja gribam kūdras lauku sabojāt uz ilgu laiku, varam “kaisīt” minerālmēslus bez apdomas.

Savulaik man Baltkrievijas Zinātņu Akadēmijā, Gancevičos (1993. g.) bija gara diskusija par pareizu dzērveņu mēslošanu, jo tur, izrādījās, zinātnieki nezināja, ka dzērvenēm mēslojums ir noteikti jādod izšķīdinātā veidā. Toreiz pierādījumos izmantoju Vašingtonas dzērveņu izmēģinājumu stacijas darba grafikus, ķīmiķu – sorbcijas speciālistu zināšanas.

Ir apšaubāmi dažu personu pārsteidzīgie spriedumi no lapu analīzēm, mehāniski secināt kādi elementi trūkst, jo biežāk kādu elementu trūkumu nosaka nevis tā trūkums augsnē, bet gan šī elementa uzņemšanas, vielmaiņas nosacījumi. Piemēram, daudzi runā, ka augsnē trūkstot kalcijs (Ca), bet  patiesībā augsnē varbūt ir liels slāpekļa pārākums, var būt relatīvi maz ir pieejamais fosfors vai kālijs, vai citi nosacījumi, kuri limitē Ca uzņemšanu augā no kūdras. Ir zināma saimniecība, kura palielināja Ca devu mēslojumā 10-kārtīgi un vienalga, lapu analīzēs nenovēroja gaidīto Ca pieaugumu (!). Tā jau drīz Latvija kļūs slavena ar “oriģināliem pētījumiem”, jo esam aizgājuši spriedumos tālu no klasiskiem priekšstatiem.

Katrs audzētājs būs ievērojis, ka dabīgā purvā ir vietas, kur labi aug dzērvenes – dižbrūklenes, bet vietām tās iznīkst. Visvienkāršākie novērojumi rāda, ka „sliktās” vietās kūdra ir tumšāka, bet skābuma – pH mērījumi rāda, ka šeit var būt pat neitrāla reakcija. Parasti tās ir zemākās vietas, kur lietus ūdeņi ir sanesuši kūdras pelnus. Amerikā smilšu laukos 1 gadu pirms stādījumu ierīkošanas iestrādā 4-5 tonnas/ha sēra putekļus (S), kas veicina sēra baktēriju attīstību un augsnē tiek dabīgi izstrādāta sērpaskābe un pH tuvojas nepieciešamajam skābumam.

Grupa ievērojamu zinātnieku – dzērveņu mēslošanas speciālistu (Minerālās mēslošanas Darba grupa) publicēja (žurnālā “Cranberries” marts, 2001.) pētījumus un pamatojumus kāpēc ir jāsamazina minerālmēslu devas, kad tie ir jādod, kādā veidā, jo ASV Dabas aizsardzības likumi paliek stingrāki arī pret lauksaimniecības “ķimizāciju”. Izrādās, ka Viskonsīnas dzērveņu augsnēs (mineralizēta augsne) pie 7-kārtīgas atšķirības fosfora  (P) saturā augsnē, P saturs lapās bija vienā diapazonā (no 0,1% līdz 0,2%) un korelāciju (statistiski nozīmīgu sakarību starp šiem lielumiem – P saturs augsnē, saturs lapās) nenovēroja (!).

Tātad, nekādu sakarību starp P saturu augsnē un tā saturu lapās nenovēro smilšainās augsnēs, kur P saturs (vai devas gadā?) ir diapazonā no 50 kg/ha līdz 450 kg/ha (domājams, ka tas ir šķīstošais  fosfors P (!). Tas liek mums  pārdomāt – kas tad veicina P uzņemšanu augā un kas notiek ar P augsnē.

Lasot šo ASV zinātnieku ziņojumu, kārtējo reizi nodomāju – dzērveņu laukā mums mēslojums faktiski ir jāpievada sēnītei – rizomai, nevis dzērveņu krūma saknēm, bet šādi domāt mēs  vēl neesam pieraduši.

Šeit sākas atšķirīgā domāšana!

Daži audzētāji ir uztraukti par it kā mangāna (Mn) “toksikozi”, kas esot  pierādīts no lapu analīzēm (esmu dzirdējis arī par Latvijas biologu izdomātu slimību – lapiņu “mēris”). Iespējams, ka mangāns ir daudz novērotos sārtos lietus ūdeņos. Mangāns un dzelzs saistot fosforu nešķīstošos savienojumos (?), bet mangans mēslojumos un augsnē ir tik maz, ka šo elementu šāda veida ietekmi vai maz varētu pierādīt.

Kopš 30.- 40.-iem gadiem spēkā ir ģeniālais zinātnieka Fišera pierādījums, ka praktiski jebkurš bioloģisks process (auga augšana) ir klasisks daudzfaktoru sistēmas modelis, kurā izdalīt kādu atsevišķu faktoru un novērtēt tā darbību visā citu faktoru definējuma diapazonā  ir praktiski neiespējami. Tāpēc vajadzētu spriedumos par vienu vai otru elementu izmantot daudzfaktoru otrās pakāpes modeļus. Tas nozīmē, piemēram, par Mn kaitīgumu runāt noteiktā citu elementu koncentrācijas, aktivitātes, ORP, savstarpējo attiecību, citu faktoru diapazonā. Diemžēl, bet dzērveņu nozarē tikai daži zinātnieki ASV sāk šādus sistemātiskus pētījumus, daudzfaktoru eksperimentus. Konferencē  ASV, 1997.g. , kurā piedalījos pat  bez Valsts finansējuma (!) bija viens no pirmajiem ziņojumiem. Mūsu ziņojumu šajā konferencē – par Latvijas projektu Amerikas, Kanādas zinātnieki labi tad uzņēma. Tātad, vismaz domāšana mums ir pareiza….

Zemnieks, kurš dzērveņu lauku ierīko tikai ar savām finansēm, savu spēku, ir spiests rēķināties tikai ar saviem ne sevišķi lieliem resursiem. Amerikā dzērveņu audzētājiem arī ir dažādas stratēģijas – bagātām lielām firmām sava optimālā stratēģija, bet citādi rīkojas ne sevišķi bagātie – pēc iespējām, minimizējot riska faktorus.

Es piederu pie nabadzīgiem, bet neatkarīgiem zinātniekiem, jo savus pētījumus dažādās jomās (t. sk. arī dzērveņu nozarē) veicu tikai ar citās lauksaimniecības nozarēs nopelnīto, tāpēc manas iespējas nevar salīdzināt ar t. s. “budžetnieku” iespējām. Taču mana darbība ir līdzīga visu zemnieku iespējamai darbībai un tā izriet no redzamiem procesiem Latvijā – te  budžetā nav spēku, kuri domā par Valsts attīstību…

Kā primāro prasību dzērveņu mēslošanā uzskatu realizēt mērķi – iegūt stabilas un drošas ražas, vispirms neintensificētā laukā.

Pēc stabilu ražu ieguves prasmes var palēnām celt lauku ražību, vienlaikus mācoties no Mātes – Zemes un iegūstot informāciju par augsnē uzkrātām vielām.

Vairāki zinātnieki ASV ir uzsvēruši, ka labāk ir lēnām lauku ievest ražošanas režīmā, jo tad tas esot ilgāk dzīvotspējīgs (?). Ilustrācijai izmantošu kāda ASV pazīstama zinātnieka atbildi uz jautājumiem kā pareizi mēslot. Viņš teica, ka to neviens zinātnieks Jums  nepateiks, jo katrā vietā ir jāzina vēsture, svarīgi ir novērojumi kā augs atbildējis uz vienu vai otru mēslojumu. Toties katrs var ņemt vērā vispārīgās rekomendācijas, pētījumus līdzīgos laukos.

Gadsimta sākumā (20.gs.) pazīstamais dzērveņu zinātnieks Dr. Henrijs Franklins pierādīja, ka lielākai daļai dzērveņu lauku vispār nav vajadzīga papildus mēslošana. Šeit vietā ir novērojumi, ka Latvijā vietējie dzērveņu audzētāji citē viens  otru, vai  Viskonsīnas štata rekomendācijas, aizmirstot, ka tur nav mūsu kūdras purvi, bet tur tie ir klasiskie skābo smilšu lauki, kas nesatur Latvijas mālu – sorbentu.

Tāpēc visiem iesaku pārlasīt kanādiešu ziņojumus par mēslošanu kūdras laukos (tulkojumu esmu  izsūtījis). Tikpat svētīgi ir pavērot dzērveņu ražu Kalnciema laukos,  Sedas purvā jo tur vismaz 12 gadus neviens nekādu mēslojumu nav dzērvenēm devis, bet vietās, kur dzērvenes aug, ražas nav sliktas (ekvivalentas 20 – 30 tonnas/ha). Zīmīgi ir Dr. A. Ripas publicētie ražu novērojumi Kalnciemā par 6 šķirnēm laikā no 1982.g. līdz 1989.gadam.

Tātad, papildmēslojumu vajadzētu uzskatīt tikai kā līdzekli maksimālās ražas (intensificētai) ieguvei bet tas noteikti ir nepieciešams pirmos 4-5 gados, kamēr kūdras augsne tiek sagatavota nepieciešamam vielu sastāvam un pareizās proporcijās. Sevišķi svarīgs papildmēslojums ir krūmiņu augšanas pirmajos 4-5 gados.

Vispirms jāiemācās iegūt normālās ražas un šajā posmā galvenais ir augsnē normalizēt minerālvielu savstarpējās un slāpekļa attiecības pie minimālā līmeņa, nevis augstākā līmenī. Respektīvi, labas ražas ir jāiegūst ar mazu (minimālu) slāpekļa papildmēslojumu. Tas radīs zemāka auguma krūmus, īsākas un retākas stīgas, ierobežos nezāļu augšanu, augi mazāk slimos, bet ogas būs veselīgākas un arī labāk glabāsies pagrabā.

Šogad man ir atkārtota iespēja salīdzināt ražu starp 6 gadus  nemēslotiem dzērveņu laukiem, kur tikai iestādot ir dots N,P,K mēslojums nelielā daudzumā (“EFEKTS”, Nr.3, apm. 20-30 kg/ha) un daudzkārt biežāk mēslotiem 7 gadus veciem stādījumiem (pa 10-20 tīrvielas kg/ha gadā). Izrādās, ka ražas lielums maz atšķīrās (2kg/m² –3 kg/m²), bet to vairāk noteica stīgu mulčējums (nemēslotā laukā mulčas lomu pildīja bērzu lapas), ūdens līmenis augsnē.

Latvijas un Igaunijas vietējo purva dzērveņu (3 šķirnes) mulčēšana ar zāģskaidām jau 2. gadā deva ārkārtīgi lielu ražas pieaugumu!

Dabīgs K mēslojums – skujas un skaidas

Meklējot jaunumus kūdras lauku pielietošanā uzdūros Internetā Somijas zinātnieku Seppo Kaunisto un Tytti Sarjalas nesenajiem pētījumiem (ap 2000.gadu) par kālija (K) saturu mellenēs, zilenēs, brūklenēs, kas aug nosusinātos kūdrājos. Izrādās, ka sezonas laikā kālija saturs augos var mainīties gandrīz divkārt – samazinoties augustā, septembrī, ko var saprast tā dabīgu iznesi saistībā ar ogu ražu. Taču zemniekam ārkārtīgi svarīgi ir šo zinātnieku atrastā korelācija (sakarība) starp priežu skuju saturu kūdrā un kālija saturu analizētos augos. Jo vairāk kūdrā bija skujas, jo augstāks kālija saturs zilenēs, mellenēs, brūklenēs un šī sakarība bija lineāra (!). Tas pierāda, ka priežu koku atkritumi, piemēram, skujas, skaidas ir ļoti noderīgi un nepieciešami kā dabīgs kālija mēslojums kūdrā audzētiem augiem.

Atkārtoti ir jāatgādina pašlaik (kopš 2000.g.) ASV notiekošais – no intensificētiem dzērveņu laukiem ražu nav kur likt, to ogu iepirkuma cena ir nokritusi, sulas grūti realizēt, tāpēc tirgus situācija ir katastrofāla. Turpretī – sausā veidā novāktās ogas, sevišķi, dabīgi audzētās ogas ir ļoti pieprasītas ASV un to cena aug. Lūk, te ir arī  “ierocis” tirgus ietekmēšanai, jo no t. s. intensificētiem, faktiski, pārmēslotiem laukiem tik tiešām var pārdot ogas par lētu cenu, bet zemnieku kvalitatīvās ogas labprāt pērk pilsētnieki par 1,5 Ls/kg un pirks, jo latvieši vienmēr dzērvenes ir pirkuši, pārdevuši par gaļas cenu (!).

Dažas Latvijas audzētāju izdomātās, lasītās ”rekomendācijas”  par kālija hlorīda lietošanu (KCl), ir vienkārši nepareizas un tas liecina par pamata informācijas nezināšanu – hlors dzērvenēm ir INDE. Jāizmanto ir kālija sulfāts, vai skaidas, skuju milti! Tāpēc es visai kritiski izturos pret “Dzērveņaudzētāju gadagrāmatu ’98”, jo to lasot ir jāskatās vispirms uz autoru, tad ieteikumi jāsalīdzina ar Dr. biol. A. Ripas grāmatām latviešu, krievu valodā un ar standarta rekomendācijām no ASV. Zinātniekiem nav pieņemts publicēt nepārbaudītas lietas, tāpēc nav normāli, ka šādus Valsts finansētus rakstus nerediģē zinoši zinātnieki. Tāpēc atkārtoti visiem iesaku salīdzināt kādas rekomendācijas ar dažādu zinātnieku viedokļiem, bet vissvarīgākie argumenti būs Jūsu pašu ilggadīgie novērojumi  laukā.

Mani novērojumi rāda, ka praktiski katrai šķirnei ir tomēr nedaudz atšķirīgas prasības papildus mēslojumam, jo atšķirīgas ir to ražotās koksnes  masas daļa. Tikpat manāmi atšķiras nepieciešamo vielu piedevas pa lauciņiem, jo tie ir ar dažādu kūdras sastāvu – veidojušies gadsimtiem atšķirīgos laikmetos. Tāpēc tikai ilggadīgi novērojumi dos saprašanu – ko katrā laukā dzērvenīte grib.  Nav nemaz tik grūti ievērot ASV zinātnieku prasību – dot mēslojumu vismaz 3-5 reizēs sadalot gada “normu” un izšķīdinātā veidā (pareizi ir 6-7 reizēs). Lūk, tā mēslojumu pievada arī šampinjonu audzēšanā!

Protams, precīzai papildus mēslošanai var izmantot laistīšanas sistēmu, bet zinot tās nevienmērību, skaidrs, ka pēc pāris gadiem novērosim lokālas atšķirības. Ņemt portatīvo itāļu sūkni, kas ir viegls, lētāks par UD, piebūvēt tam šķidro minerālmēslu dozācijas iekārtu – tas viss nav nemaz tik sarežģīti un grūti. Jākonstruē jauna iekārta, kura šķidrumu ievadītu vismaz 10-15 cm kūdrā.

Dzērveņu „slimošana”.

Pagaidām mums nav pieredzes, lai ātri un precīzi noteiktu visas dzērveņu slimības. Pieredze  ZA Nacionālā Botāniskā dārzā rāda, ka tur praksē  līdz šim 30 gadus nopietnas slimības nenovēroja. Bet gandrīz visos purvos Latvijā novēro vienu vai vairāku sēnīšu slimību uzliesmojumu, ko izsauc Phomopsis vaccini, Synchronoblastia crypta un vēl kādas 3 sēnītes (jauno dzinumu, pumpuru, lapu, stīgu, ogu un sakņu puves). Atcerēsimies, ka Botāniskā dārza lauki ir veidoti no viendabīgas un sterilas kūdras, bet mēs stādām dzērvenes “vecos” kūdras laukos, kur vietām var būt ļoti atšķirīga augsne, kurā jau atrodas desmitiem sēnīšu veidu – labvēlīgu un kaitīgu dzērvenēm. Jāatceras, ka pēdējos gados sēnīšu slimības plaši novēro uz ozoliem, alkšņiem un bērziem, kas agrāk šķita neiespējami. Masačūsetā konstatēts, ka tur slimības vairāk ir noteiktos reģionos, bet ozolus tur vispār iesaka dzērveņu tuvumā  izzāģēt… .

Nešaubos, ka ar laiku visu atšifrēsim, bet jāievēro, ka pie mums rasa uz lapām purvos ir 8-10 stundas, bet dzērveņu lapu izturība pret mikrosēnīšu sporām ir tikai 6-7 stundas – tā raksta ASV biologi. Tātad, vispirms mums ir jāmeklē izturīgākas šķirnes – ar biezāku vaska kārtiņu uz lapām (atgādinu, ka Kanādā sākot dzērveņu audzēšanu 60-os gados, pārbaudīja 24 vai 26 šķirnes…), bet Latvijā pašlaik varam runāt par 8-10 šķirņu nepilnīgu pārbaudi kūdras purvos: piemēram manos laukos slikti aug un daudz slimoja Ben Lear (1900. g.)  un vienā laukā Beckvith (1940.), aizdomīga šķirne manā pieredzē ir arī Franklin (1940.), kas aprakstīta Amerikā kā viena no izturīgākām pret sēnīšu slimībām (?). Novērots, ka 2002.g. Bergman šķirnei septembrī visas jaunās lapas nedēļas laikā palika brūnas, kad blakus esošais Franklin necieta no Phomopsis vaccini sēnītes. Ja salīdzina Beckvith starp dažādiem laukiem, tad var redzēt, ka ir lauki, kur šī šķirne “jūtas” brīnišķīgi (sausākos, augstākos), bet citos tā veseliem laukumiem ir iznīkusi pēc 5-7 augšanas gadiem. Viennozīmīgi secinājumi man nav, bet šķiet, ka augstāka auguma dzērvenes (Beckvith, Stevens, Pilgrim, u. c.) ir jūtīgākas uz mulčas trūkumu, jo lapas vairāk iztvaiko, tām “nepatīk” arī pārāk augsts ūdens līmenis (40 cm), jo dziļāka ir sakņu sistēma, bet tām “patīk” nolaidenas grāvju malas (!).  Ūdenī ieaugušas stīgas veido kuplas sakņu “bārdas”, kas liecina, ka ne jau ūdens pārākums ir noteicošais, bet – skābekļa trūkums augsnes ūdenī. Augšējos laukos – uz zemes uzvestā kūdrā ir pilnīgi citādi apstākļi un tur šīs minētās šķirnes ir labas, tātad kūdras purvā esošās dabīgās mikrosēnītes uzbrūk un “nospiež” dzērveņu rizomu. Tā cīnoties par „Ben Lear” šķirni  to pārstādīju 3 reizes, līdz beidzot tā ieauga normāli un sāka dot labas ražas pēc 11 gadu ilgām neveiksmēm – krūma un tā sakņu slimībām. Zināms, ka Kalnciemā no 1978. gada līdz 1989. g. visas šķirnes nekādas slimības neuzrādīja (sk. A. Ripas grāmatu, 1992. g.).

Te mums  derētu atcerēties, ka pašlaik ir ārkārtīgi pieaugusi Saules aktivitāte, mūsu reģionā samazinājies par 10% ozona slānis, vājāka ir tā pretestības spēja, tāpēc novēro mikropasaules “uzbrukumu” kokiem, dzīvniekiem, cilvēkiem. Dabīgi mikropasaule aktivējas Saules aktivitātes gados (ar aptuveni 12 gadu ciklu, sk A.Čiževska pētījumus, „Saules vētru atbalsis uz Zemes”, kr.val.), bet sakarā ar ozona deficītu tagad mēs dzīvojam tādā situācijā, kas agrāk bija iespējams tikai Saules aktivitātes gados. Iespējams, arī dzērveņu saslimšana ir aktivēta Pasaules dabas apstākļu ietekmē (Saules aktivitāte + ozona deficīts + klimata izmaiņas). Internetā daudz ir rakstu par „Global change”- globālās izmaiņas un par novērojamām mikrobioloģisko procesu izmaiņām zemē, galvenokārt Saules starojuma un ozona caurlaidības rezultātā. Tas nozīmē, ka arī dzērveņu plantācijās mēs varētu novērot ko iepriekš maz redzētu un aprakstītu.

Vairāki zinātnieki ASV raksta, ka dzērveņu pastiprinātu saslimšanu novēro pēc kādiem klimata izmaiņu izsauktiem stresiem – sauss gaiss, liels karstums, straujas temperatūras maiņas, ilgi lieti (esmu to novērojis), salnas , utt.. Sevišķi sēnīšu slimības attīstās pēc siltām ziemām pavasara un rudens mēnešos, kad ir silts un mitrs.

Nav nemaz tik grūti pēc stresa situācijas beigām tūlīt palīdzēt augiem ar kādu dabīgu vai ķīmijas dotu pretsēnīšu preparātu. Tas ir profilaktisks un arī atveseļojošs pasākums.

Savā laukā 7-10 gadus novērojot slimību uzliesmojumus, konstatēju, ka tās izplatās pa valdošo vēju trasi šķērsām visiem laukiem, turklāt slimību attīstība sākas parasti puduru, ciņu rietumu pusē (jo te rītos ilgāk turas rasa), reizēm slimības izplatās tikai pa katru lauku (piemēram, ozolu lapu sēnīte), “neejot” pāri grāvim (augsnes efekts ?), reizēm saslimst dēsti pa apli – kā sakņu puves, bet stādi tad it kā izretinās.

Daudz mazāk slimo pavairotie un šeit jau izdzīvojušie ceri no šķirnes – tie var būt šķirnes paveidi.

Sakņu puves izsauc mikrosēnīte Phitohftora root rot, kas biežāk var sākties “vecā” kūdrā, pārāk mitrās vietās, kur ūdens apmaiņa nenotiek un rodas skābekļa deficīts. Rezultātā iet bojā vispirms rizoma (augu vēl var glābt dodot mākslīgo piebarojumu ar izšķīdinātu komplekso mēslojumu), bet vēlāk atmirst arī saknes. Piemēram, ja pielieto kā mulču pārāk smalkas smiltis, kuras satur māla daļiņas, ar laiku izveidojas gaisu necaurlaidīga garoza virs kūdras un dzērvenes sāk nīkuļot – 3 – 4.gadā. Starp citu, Amerikā dzērveņu audzētāji mulčai lieto smiltis, kur daļiņas ir no 0,5 mm līdz 1,5 mm, bet tādu rupju smilti mēs te saucam par granti. Latvijā vēl neviens nelieto skalotu smilti, ko dara Čīlē kopš 1998.g. ar mērķi – pret  vulkānisko pelnu virskārtas sablīvēšanos.

Ja stīgas ir pārāk blīvi sasaiņotas, tad tās pat glabājot purva ūdens grāvī var ieskābt skābekļa trūkuma dēļ  un es novēroju to bojāšanos. ASV zinātnieki raksta, ka ziemojot zemledus apstākļos dzērvenēm ir jāgarantē skābekļa saturs ūdenī ap 4 mg/l, kas ir līdzīga prasība arī zivju pārziemošanai.

Protams,  augšanas apstākļu “nomocītam” augam uzreiz uzbrūk dažādas ārēji redzamas kaites. Līdzīgas augu saslimšanas var novērot arī pēc lielām minerālmēslu devām, kaisot tās granulu veidā. Protams, kad minerālmēsli izkliedējas (parasti nākošā, aiznākošā gadā), augi atdzīvojas un aug pat pārāk intensīvi (tas ir redzēts vairāku audzētāju laukos). Tādejādi atkārtojos – daudzas rekomendācijas par mēslošanu var lasīt līdz vietai, kur tiek ieteikts … “kaisīt minerālmēslus”… granulu veidā. ASV redzēju laukus, kurus lavīnas veidā bija pārņēmušas slimības, arī vēsture atceras dramatiskus gadījumus ASV, kur jau tad bija 100 gadu pieredze, tāpēc līdzīgi kā cilvēkam, dzīvniekam, jādomā par auga veselību pirms tā saslimšanas.

2001.g., kad bija pat pārāk mitrs vairākas dienas, mikrosēnīšu sporas izlidoja vairākkārt, tāpēc vecākos laukos vismaz 3-4 reizes vajadzēja lietot kādu maigu pretsēnīšu, pret puvju līdzekli, piemēram, ditānu (ASV to sauc par “maneb” un tas ASV ir atzīts kā visnekaitīgākais dabai, cilvēkam). Diemžēl vēl pašlaik pārāk maz ir dabūjams skuju ekstrakta preparāts – fitoekols. 2001.g. sēnīšu uzbrukums jaunām lapām sākās iepriekšējā rudenī – siltā un slapjā septembrī un oktobrī (līdzīgs novērojums ir arī ZA Botāniskā dārzā, mazdārziņos) un vairāk cieta dūšīgāk augošie ceri jebkurai šķirnei. Turpretī 2005 gadā lapu un galotņu sēnīšu slimību „uzbrukums” sākās ap 15. augustu – pēc 2 nedēļu ilga lietus periodu (apm. 200 mm nokrišņu).

Agrāk novēroju, ka dzērvenes maz slimo purva augu – spilvu tuvumā, arī mazo bērziņu, priedīšu tuvumā, tāpēc dažus laukus speciāli neravēju. Tagad to izskaidroju tādejādi, ka zāļu, koku saknes pastiprināti uzņēma slāpekli no augsnes (bērzu saknes iet 1-2 m tālu), tāpēc dzērveņu cers izvairījās no slāpekļa pārākuma un tāpēc mazāk slimoja. Otrkārt, zāles un krūmiņi deva pusēnu, bet nokalstot lapas nokrita uz stīgām un veidoja dabisku mulčas kārtiņu. Dzērveņu pastiprinātu slimošanu novēro, ja audzē stādus intensīvi, tos piebarojot ar kompleksiem mēslošanas līdzekļiem (galotnīšu puve pavasaros). Šādos gadījumos svarīgi ir laicīgi konstatēt slimību sākumu un izsmidzināt fungicīdu, piemēram, varētu labs būt priežu, egļu skuju novārījums – “Fitoekols”, bet pagaidām tas iznāk vairākas reizes dārgāks kā ditāns.

Amerikā daži zinātnieki un audzētāji man strikti ieteica pirmos 2-3 gadus ļaut virs dzērvenēm brīvi augt visām nezālēm, jo tad vārgās dzērvenes neslimošot, mazāki būs  diennakts temperatūras maiņas stresi,  bet 3.,4. gadā nebūšot sarežģīti visas nezāles iznīcināt ar vienreizēju herbicīda pielietojumu.  Kādā manā laukā 4. gadā dzērveņu stīgas ieauga spilvu ciņos un daudzas spilvas iznīka dzērveņu “spiediena” rezultātā, jo tur saauga stīgas. Citur spilvas iznīcināju ar 3 reizes vājinātu herbicīda šķīdumu (50 g “raundap” uz 10 l ūdens), izsmidzinot to aprīlī tieši uz spilvu ziedpumpuriem, kad dzērvenes vēl “guļ” ziemas miegā – ir violetas. Vēlāk, pat pēc 2 gadiem iznīcinātā spilvu cinī dzērveņu stīgas neieaug (…?), tās zāles paliekas ir jāizrauj. Iepriekš spilvas ļoti labi puteņos savāca sniegu, neļāva vējam purināt un lauzīt stīgas. Protams, nezāļu, bērzu laukos labi krājās sniegs, tāpēc jauno dzērveņu izsalšana arī ir mazāk novērojama (sk. Kalnciemā un Sedā izdzīvojušos dzērveņu laukumus bērzu tuvumā). Tādus laukus agronomi nosauks par “aizlaistiem”.

Pašlaik veicu novērojumus ar laukā atstātām priedītēm, jo to tuvumā dzērvenes mazāk slimo, tās veido aizvēju ziemā un vasarā, lauks izskatās vizuāli dekoratīvs.

Ja novēro plašu dzērveņu saslimšanu, vispirms jāpadomā par nepareiziem augšanas apstākļiem un tikai pēc tam vaina ir jāmeklē pašā izraisītājā, jo sēnīšu sporas jau ir visur dabā. Pavērojiet, ka sevišķi ar sēnīšu slimībām pēdējos gados slimo koki – bērzi, liepas, ozoli un pat alkšņi. Man šķiet, ka pretsēnīšu preparāti no skujām (Fitoekols) varētu būt mūsu cerība un tos vajadzētu mēģināt lietot, ja redz slimību pazīmju izplatīšanos un vispārzināmos kritiskos brīžos.

Dzērveņu kaitēkļi un derīgie kukaiņi, mazās kamenītes, bites

Strādājot Amerikā kādā dzērveņu laukā, vērojot vairākas vietās ogu novākšanu, gadījās redzēt, ka pie slapjās novākšanas ar spaiņiem varēja savākt specifisku mušiņu, vabolīšu kaudzes. Ar tām, izrādās, tur ir nopietni pat jācīnās.

Arī savos laukos esmu ievērojis, ka pirmos ražas gados parādās vabolītes, mušiņas, bet tad ātri vien dzērvenēs savairojās ķirzakas (apm. 1 uz 100 m²), zaļās vardes grāvjos un tāpēc man šķiet, ka pret kukaiņiem mums speciāli nevajadzētu cīnīties, ja saglabāsim šos dabas kukaiņu ķērājus. Vairāk ir jādomā par to, lai dabīgiem kukaiņu iznīcinātājiem – ķirzaciņām, zaļajām vardītēm mēs nekaitētu ar kādām ķīmiskām vielām, minerālmēsliem, pārāk smagu tehniku. Vietām  pat noderētu izvietot dēlīšu “nojumes” ķirzakām.

Manā purvā dzērvenes sākotnēji ļoti cienīja zaķi, atkusnī  tie izrāva dēstus, dzinumus noēda, bet saknes atstāja uz lauka virsmas izkalšanai. Zaķi nav tie kaitīgākie, jo tagad šeit salido rubeņi no plašas apkārtnes un to bars (20 gab.) pēc sevis atstāj ļoti izretinātu vertikālo dzinumu lauku. Bez mednieka palīdzības šo “problēmu” neatrisināt.

Derīgie kustoņi – savvaļas bites, kamenītes palēnām šeit savairojas pietiekoši, jo kamenes  ziedos sākumā-2002.g. varēju saskaitīt pa 1 uz 10  m², bet 2005.g. pavasarī to ir jau 5-7 uz 10 m² . Mājas bites ir grūtāk pieradināt apputekšņot dzērvenes, sevišķi, ja reizē ar dižbrūklenēm zied meža avenes, rapsis. Tāpēc mājas bites ir vājākas apputekšņotājas par meža mazām kamenītēm. Svarīgi ir palūgt medniekus izšaut lapsas, kuras mīl meklēt kameņu medu un iznīcināt tās. Lielos purva masīvos vajadzētu atstāt vējlaužu joslas, līdzīgi kā ežas, kur labi dzīvojušas arī kamenes.

Kādā pētījumā par purva ogu – lāceņu apputekšņošanu (ES projekts „Northberry”) izrādījās, ka gandrīz pusi no purva ogu ražas dod apputekšņošana naktīs, otrkārt, konstatēts, ka svarīga loma apputekšņošanā ir sīkajiem kukainīšiem, nevis bitēm, kamenēm, tāpēc svarīgas ir aizvēja zonas, vēja lauzes ar krūmiem, kokiem, kur kukainīšiem, mušiņām apmesties.

Minētie fakti liek ar lielām aizdomām raudzīties uz kādiem „pētījumiem” Latvijā, kur „pētnieks” kādu dzērveņu lauka daļu esot pilnīgi nosedzis un tādējādi esot „pierādījis”, ka bites apputekšņojot dzērvenes, jo apsegtajām nebija ogu…. Patiesībā šis „pētnieks” pie dzērvenēm nepielaida dabīgos apputekšņotājus – dienas un nakts kukainīšus.

Norma – 1 strops uz 1 akru dzērveņu ( 0,4 ha) ir publicēta jau ap 60-iem gadiem. Taču, ja tuvumā ziedēs avenes, rapsis, tad visas mājas bites būs šajos ziedos un nelīdzēs pat cukura sīrupa smidzināšana – mani novērojumi.

Tagad manā dzērveņu laukā redzu (2005.g.) jau daudzas kamenes uz 1 m², bet bites ir ļoti reti, jo tās visas lido uz rapša laukiem, kas zied tieši šajā pašā laikā, tātad, mums jāpavairo ir kamenes, jārūpējas par citiem nakts kukainīšiem veidojot vējlauzes, kuri veiks neredzamo apputeksņošanas darbu.

Koki un dzērvenes

Jau literatūrā par dzērvenēm ir teikts, ka labākās šķirnes audzētāji atlasīja mežos…, nevis purvos.

Savos sākotnējos stādījumos 3 laukus speciāli neravēju un tikai vēroju – kas notiks. Izrādījās, ka neslimoja dzērvenes tieši laukos ar spilvēm, bērziem, priedītēm. Vēlāk gan rudeņos bērzu lapas kļuva plankumainas un tām nobirstot, dzērveņu zariņos, stīgās arī parādījās dažādas puves..

Vismazāk dzērvenes slimoja zem un ap priedītēm. Turklāt, priedīšu tuvumā bija labas ogas, tās bija pat vairāk kā klajās vietās un tas lika savādāk paskatīties uz mulčas lomu, jo zem priedītēm ir nobirušas skujas.

Biodinamiskā audzēšanas metode ( sk. R. Šteinera teoriju) tieši raksta par dažādu augu savstarpējo pozitīvo ietekmi un tāpēc ir iespējama priedes ēteriskā ietekme pozitīvi aizsargājot dzērvenes. Turklāt, priedēs dzīvo dažādi kukainīši, kas piedalās dzērveņu apputekšņošanā. Tāpēc turpmāk mēģināšu izveidot dažādas priežu audzes shēmas dzērveņu stādījumos.

Klimata novirze un tās radītie kaitējumi

ANO jau 1993.g. izveidoja speciālu darba grupu, kura savāca visas Pasaules valstu klimatologu viedokļus par gaidāmām klimata izmaiņām. Būtiski svarīgs bija kopējais vairākuma viedoklis, ka turpmāk pat reizi 10 gados novērosim tās dramatiskās laika apstākļu novirzes, ko agrāk tikai 100 gados (t.i. reizi 3 paaudzēs) novēroja.

Pašlaik jau mēs šo patiesību visai bieži novērojam Pasaulē un arī pie mums. Piemēram, vecāki, pat ļoti veci cilvēki Latvijā neatceras, ka agrāk būtu bijis tā, ka pēc 20 – 25 grādu silta pavasara mēneša iestāšanās būtu nācis līdz –8,-12 grādu dziļš sals, kas jau sen pārsniedz pierastās nakts salnas (-2,-3 grādi pēc Celsija). Šādi pavasara sala “uzbrukumi” pēc karstuma ar +20 –  +30  grādiem, kas pilnīgi atdzīvina dzērvenes pēc ziemas guļas kļūst to dzīvībai bīstami. Šādi klimata “brīnumi” nav fiksēti pēdējos 100 gados, šādi temperatūras “lēcieni” 50 grādu intervālā bija nepieredzēti. Mūsdienās šādi temperatūras “lēcieni” bija 2000. gadā un sevišķi dramatisks bija 2004.gada 13., 14. maijs ar –10,-12 salu divās naktīs.

Pasaules zinātniekiem jau 1992.gadā bija skaidrs, ka šīs nedabiskās klimata parādības ir sekas no cilvēka iedarbības uz Dabu, ko realizē mūsdienu tehnika un tehnoloģija pilsētās. Atgādinu 1992,g. 18.novembra Pasaules ievērojamāko 1600 zinātnieku vēstījumu cilvēcei: ”Pasaules zinātnieku brīdinājums cilvēcei”, ka mūsdienu tehnoloģijas ved uz dzīvās dabas iznīcināšanu, tāpēc jādomā par kopējā kaitējuma dabai samazināšanu. Diemžēl, pagaidām no Dabas atbildes sekām vairāk cieš lauku cilvēki, zemnieki, nevis galvenie vaininieki – pilsētnieki. Tāpēc daudzās valstīs zemnieku federācijas griežas pie Valsts, lai tā taisnīgi kompensētu pilsētu tehnoloģiju sabojātā klimata negatīvo iedarbību uz lauku ražu. Latvijā gan vēl daži politizētie laikraksti šķietami “šaubās” par tehnoloģiju ietekmi uz “siltumnīcas efektu”, uz iespējamo polu maiņu un citām zinātnieku pierādītām teorijām. Tikpat raksturīgi, ka ievērojamos laucinieku zaudējumus sala uzbrukumā avīzes pat “neievēro”, to nosaucot par …salnu.

2000.gada sala uzbrukums bija maija sākumā, sasniedzot –5,-8 grādus, bet šo uzbrukumu sāpīgu padarīja aprīļa karstums +24,+28 grādi divās iepriekšējās nedēļās. Zinātnieku apsekotie dzērveņu stādījumi uzrādīja:1) ārkārtīgi bija cietuši iepriekšējā gada stādījumi, 2) daudzviet tika par 70 %- 80% samazināta šī gada ogu raža, sevišķi intensīvi augošos laukos. Zinātnieku Dr. A.Ripa, A. Špats ierosinājums Zemkopības ministrijai kompensēt ražas zaudējumus, līdzīgi kā  togad palīdzēja graudaugu audzētājiem, – tas palika bez atbildes, ja par „atbildi” neskaita atrunu – neesot vairāk naudas.

2004.gada sala uzbrukums bija vēlāk – maija vidū 14. maija naktī, lai arī iepriekš nebija sevišķi karsts, daudzas dzērveņu šķirnes jau bija atmodušās pēc ziemas sala. Meteo dati rāda, ka pa Latvijas teritoriju gaisa  zemākā reģistrētā temperatūra bija -3,5 grādi, bet zāle bija atdzisusi daudzviet līdz -10,5…-12,5 grādi! Šāda situācija ir iespējama tikai tad, ja ir ļoti sauss gaiss un augu infrasarkanais starojums „aiznes” visu augu siltumu, tos atdzesējot. Šo parādību Pasaulē sauc par RADIĀCIJAS SALNU. Piemēram, Ventspilī gaiss bija 0,0 grādi, bet zāle atdzisa līdz -8 grādi! Ievērosim – tas ir pie pašas jūras! Pēc pirmās 2004.g. 13. maija nakts ar –10 grādiem purvā bija cietusi vien pilnīgi “atmodusies” “Early Black”, bet otrā nakts ar vismaz –12 grādu salu gaisa temperatūru Laugas purvā (pie pašas zemes tā netika mērīta) brūnas padarīja lapas arī citām šķirnēm. Aptuveni pēc 2 – 3 nedēļām šīs lapas nobira un lauki šķita miruši.  Jūnijs šajā gadā bija kopumā vēss, jo dienā bija 17 – +20 grādi, bet naktīs ap 12 – +16 grādi. Toties kā Dabas palīdzību ir jāuzņem šeit biežie lieti, kas gan pa visu jūliju deva tikai apmēram 80 – 100 mm nokrišņu purva teritorijā, bet lietus bija visai bieži – ik pēc 2 , 4 dienām, tikai tas diemžēl bija auksts lietus. Jūlija sākumā laiks pakāpeniski kļuva siltāks un tāpēc uz it kā nokaltušiem zariņiem parādījās jaunie lapaino zariņu dzinumi. Sevišķi kupli sāka augt rudenī ar zāģskaidām mulčētās stīgas, agri pavasarī vietām mulčētās stīgas.

Skaidrs, ka pret šo salu varēja palīdzēt ūdens smidzināšanas sistēma, bet līdz 2004.gadam Pētnieciskā jaunsaimniecība “Gundegas” spēja vien izveidot ūdens rezervju krājumus (10 ha liels ezers!), nopirkt sūkņus, bet cauruļu, smidzināšanas uzgaļu iegādei nebija finansu resursu.

Raksturīgi, ka jauno galotnīšu slimība parādījās vien ap 13.,14 jūliju “Ben Lear” un “Franklin” laukos. Tāpēc atkārtoti smidzinām “ditānu – manebu” pēc jūnija vidus smidzināšanas (uz izdzīvojušām lapām tad bija sēnīšu bojājumi).

Pēc vairākkārtējām vēstulēm Ministru Prezidentam I.Emsim, 2 vēstulēm Vides ministrijai, 2 vēstules Zemkopības ministrijai, izdevās saņemt Valsts meteoroloģiskā biroja datus ar gaisa, zemes un zāles temperatūru 14. maijā, kas ļāva ZM griezties ES Komisijā, kas atļāva šeit radušos zemnieku zaudējumus kompensēt. Diemžēl, vietējie birokrāti vienkārši ignorēja ES „Pamatnostādnes l/s atbalstā”, kur noteikts, ka var kompensēt 100% no ražas zaudējumiem, ja Dabas kaitējums ir konstatēts. Šejienes ierēdņi lēma : kompensēt dārzu uzturēšanas izdevumus, pie kam šos „izdevumus” nosaka Latvijas Augļkopju asociācija. Redzot dzērveņu kopšanas izdevumus 350 Ls/ha, kas ir vismaz 10 reizes mazāki kā Pasaulē noteikts, jo šejienes „gudrīši” uzskaitīja tikai 3 darbu veidus, kas būtu uzskatāmi kā ekvivalents ražas zaudējumam. Rezultātā Latvijas Valsts manai saimniecībai kompensēja vien 5% no reāliem ražas zaudējumiem (atgādinu, ka ES norāda uz 100% kompensāciju!), bet šī latviskā „kompensācija” ir kādi 15% no tiem manis samaksātiem nodokļiem ar ko finansiāli atbalstīju Valsti caur nodokļiem, veicot Dabas atjaunošanu, pētījumus un dzērveņu plantācijas izveidi…

Manas vēstules LAA un ZM palika bez būtiskas atbildes, tāpēc griezos Eiropas Savienībā pēc skaidrojuma, kā Latvijas zemnieks varētu gūt tādu pašu atbalstu kā citu valstu zemnieki par Dabas kaitējumu, jo dabu sabojāja taču lielvalstu tehnoloģiskās ražotnes, lielpilsētas. Latvijas „bruģa zemnieku” politiskā partija un tās izvirzītie ierēdņi līdz šim visādi ir kaitējuši Latvijas lauksaimniecībai, tāpēc mani neizbrīnīja esošā situācija un ES „Pamatnostādņu” ignorēšana Latvijas Zemkopības ministrijā.

Iespējams, ka turpmāk zemniekiem būs jā cieš vēl smagākos klimata uzbrukumos, kuru cēlonis ir pilsētu un modernās tehnoloģijas kaitējums Pasaules Dabai. Citās valstīs nevainīgā zemnieka zaudējumus kompensēs Valsts nodokļu uzkrājumi, bet Latvijā uz šādu palīdzību nav ko cerēt.

Augsnes virsmas modificēšana,  stīgu apsakņošana – mulčēšana

Joprojām varam novērot dzērveņu audzētājus, kuri netic mūsu rekomendācijām par nepieciešamību nosegt kūdras virsmu ar zāģskaidām, skaidu un smilšu maisījumu, lai tas pasargātu kūdru no pārāk straujas kūdras sadalīšanos saules ietekmē (destrukcija pat 2-3 cm dziļumā 1 gada laikā). Vismaz 3 gadus (kopš 1998.g.) skaidu pielietošanā plaši pētījumi ir veikti Leonīda Palmes, manos laukos, ZA Botāniskā dārzā, tāpēc šaubām vairs nevajadzētu būt.

Piemēram, 2000. – 2001. gada ziemā kāda saimniecība stīgu pieaugumu vairākos ha mulčēja ar kūdru un tur stīgas nopuva, tādejādi viņi atkārtoja mūsu jau 1993., 1995. g. veikto negatīvo eksperimentu – stīgas zem “vecas” kūdras var sapūt. Visiem dzērveņu audzētājiem sen jau ir ieteikts – izvairīties no “vecas” kūdras mulčas, jo tāda kūdra satur daudz un dažādu kaitīgu sēnīšu (sēņu audzētāji kūdru izkarsē, jo konstatēti vairāku patogēnu sēnīšu veidu Latvijas kūdrā, tāpēc šampinjonu audzētāji pat importē sterilizētu kūdru…). Pagaidām skuju koku skaidu (5 gadu eksperimenti), gan lapu koku skaidu (3 gadi) mulčā nav novērotas nopuvušas stīgas.

2002.gada sausā vasarā 3 mēnešus nebija lietus un gaiss bija sauss, karsts. Tāpēc daži laistot dzērvenes iztērēja visus ūdens krājumus. Mūsu ar zāģskaidām nomulčētos laukos skaidu biezums bija vismaz 1,5 – 2 cm un tūlīt zem skaidām vienmēr bija tik mitra kūdra, ka varēja izspiest ūdeni. Blakus esošā kūdrā – bez skaidu pārklājuma bija ap 1 cm platas un 10 cm dziļas sarukuma plaisas – kā tuksnesī un vismaz 7 cm dziļumā bija sauss. Tātad, bez šāda skaidu pārklājuma un bez laistīšanas dzērvenes izkalstu un iznīktu.

Skaidu pārklājumu var veidot visai dažādos laikos – stīgu augšanas laikā – augusta sākumā, vidū, bet vislabāk rudenī pēc ogu nolasīšanas, ziemas atkušņos, agri pavasarī līdz aprīļa beigām. Februārī, martā gadās bieza sērsna un tad var labi kaisīt skaidas ar mēslu ārdītājiem. Pavasarī gan tās  ir jāizlīdzina vienmērīgāk. Ja nepaspēj, arī maijā var kaisīt skaidas, bet uz tām stīgām, kuras aprīļa salā nav cietušas. Skaidas jaunos laukos uzved ar vieglo motobloka tehniku, bet saaugušos laukos ienes ar maisiem. Pneimotransporta eksperimenti man līdz šim bija neveiksmīgi – liela pretestība, grūti vienādi uzklāt.

Jāatzīst, ka skaidas ļoti labi palīdz iesakņoties jaunām, augošām stīgām, ja ir pietiekošs mitrums, bieži lieti, jo ūdens stīgas it kā ieskalo skaidās, ko nenovēro kūdras virsmā, smiltīs. Labākas  ir smalkākas skaidas.

Ja mēģina mulčēt ar smiltīm, jāatceras, ka daļiņu izmēram jābūt no 0,5 mm līdz 1,5 mm, skābums pH<6 (5,5), ko Latvijā sauc par smalku granti, bet virs kūdras smilts slāņa biezums vēlams 2-3 cm. Zāģskaidas jau pie 2 cm slāņa dos nepieciešamo efektivitāti, bet patērētie līdzekļi un darbs skaidu gadījumā būs 10-15 reizes mazāki.

Ļoti efektīgi ir eksperimenti stīgu apsakņošanā zem skaidu slāņa (uz kūdras nober stīgas, tās apber ar zāģskaidām, pierullē un “stādījums” gatavs), veidojot jaunus stādījumus. Leonīda Palmes un Alfreda Ripas “stādi”  jau 2001., 2002.g. deva pirmās ogas. Salaspilī veiktie eksperimenti, lielās pirmās ražas, liek mums pilnīgi pārdomāt – vai visas mūsu pūles  purvos audzēt lielogu dzērvenes jau nav zaudējušas idejas vērtību Vai nevajadzētu šo purvu “pārcelt” uz tuvējo tīrumu  (ja ir ūdens sūknis, ja ir skābais ūdens, ja augstāk ir purva ezers). Savulaik Valdis Bonka ierīkoja pļavā palielu (0,1 – 0,15 ha) dzērveņu stādījumu pie Tīnūžiem (apm. 1995. g.), uzvedot tur kūdru un daudzas dzērveņu kaites tur “pazuda”. Tikai šeit baktērijas strauji sadala kūdru, tāpēc dzērvenes aug pārāk intensīvi, tāpēc zāģskaidu mulča ir ļoti vajadzīga.

Savā saimniecībā pielietojot skaidas, man izdevās apsakņot stīgas vietās, kur iepriekš iznīka dzērvenes kādu patogēnu  sakņu sēnīšu dēļ (Phytophthora). Šajā vietā vispirms uzbēru skaidas, pēc gada tās iekultivēju vai izveidoju vagas, tur iestādīju dzērvenes un tad sabēru skaidas – lai inficētā kūdra nebūtu tuvumā stādam. Tagad šeit stādi neslimo,  dēsti neiznīkst.

Baltkrievijā, Minskā neatkarīgi no Ganceviču eksperimentiem veiktie pētījumi esot parādījuši, ka vislabāk esot mulčēt periodiski  ar smiltīm, tad ar kūdru vai zāģskaidām, jo rezultātā iegūst slāņainu augsni, kas esot pareizāk kā Ganceviču pilnīgi smilšotie lauki. Līdzīgi – par kārtainās augsnes labvēlību  ir lasīts kādos ziņojumā no ASV, kurā gan nebija norādīts šo kārtu veidošanas paņēmiens, vēsture.

Dzērveņu stādījumi bez mulčēšanas spēj izdzīvot vien 3-4 gadus. Apsekoju A. Oleksāna stādījumu 3. gadā un konstatēju, ka daudzi stādi ir „izlīduši no augsnes, daudzi ir pilnīgi nokaltuši. 2002.gadā viņi virsmu pieblietēja, visai virsmai uzkaisīja skaidas, bet 2004.g. nekas netika darīts. 2004.-2005.g. ziemā konstatēju, ka daudzviet ir izveidojies jau samērā blīvs dzērveņu vertikālo dzinumu pārklājums, plaši saaugušas stīgas. Vietā, kur nebija skaidas daudzi dēsti ir izcelti no augsnes (vai –  apkārtējā kūdra sadalījusies un lietus aizskalota), tāpēc šeit ir vājāki vertikālie dzinumi un bēdīgāks skats. Šeit interesanti ir novērot, ka dzērvenes pašas ir ieaugušas smilšu paugurā un aug acīmredzami labi, kas rāda, ka šīs smiltis ir labas kūdras sastāva uzlabošanai kā kālija avots un arī virsmas pasargāšanai no saules erozijas.

2004.-2005.g. ziemā apsekoju nelaiķa M.Draviņa stādījumus no 1998.gada. Pirmajā gadā tur bija visai biezs un labs pieaugums, jo stīgas bija labi apsakņojušās, kuras bija iestādītas ar roku. Tagad- pēc 6 gadiem redzu, ka visi stādi ar to saknēm atrodas virs kūdras – sakaltuši. Dažviet kādi ceri vēl ir dzīvi, bet to saknes veido pauguru virs kūdras 8 – 10 cm augstumā. Šim cinītim ārpusē ir apkaltušas dzērvenes saknes, tāpēc pērnā gada dzinumi vien ir kādus 2-3 cm gari. Skaidrs, ka arī atlikušie aptuveni 2-5% dzīvie dēsti drīz pilnīgi iznīks, jo vasaras saulē kūdras virskārta izžūst 3-7 cm dziļumā, bet virspusē esošais sakņu cinītis izkaltīs pilnīgi. Tātad, bez palīdzības augiem – mulčējot virskārtu lai pasargātu saknes, augi nevar šajā kūdrā izdzīvot.

Šķirņu izvēle, pārbaude, kultivāru  atlase

Latvijā dažādu apstākļu dēļ – ZA Botāniskā dārzā 1972.g. nonāca vairākas šķirnes dzērveņu no Masačūsetas eksperimentālās stacijas (pēc  toreizējās PSRS programmas). Faktiski tās pašas šķirnes nonāca arī Baltkrievijas Botāniskā dārzā, kur vēlāk nonāca arī citas šķirnes (sk. Dr. biol. A. Ripas veiktos šķirņu salīdzinājumus -1992.g. grāmatā, rakstā no 1998.g.).

ASV dzērveņu konferencē 1997.g. iepazinos ar Dr. Nikoli Vorsa, kurš vada šķirņu  salīdzināšanas, identifikācijas programmu un viņa viedokļi ir  ļoti svarīgi Latvijai:

–          cenšaties izaudzēt vietējiem apstākļiem piemērotas šķirnes, atlasiet izturīgus kultivārus no tradicionālām šķirnēm;

–          ASV veiktās šūnu pārbaudes 1995.g. parādīja, ka no 22 pārbaudītām šķirnēm tikai 17 varētu uzskatīt par atšķirīgām šķirnēm, bet pārējie 5  paraugi patiesībā  bija kādu  līdzīgu šķirņu maisījumi;

–           Visas šķirnes ASV satur sējeņu piemaisījumus, ko pierādīja šķirņu šūnu pārbaude:

–           no 9 “Early Black” kloniem tikai 5 tika pierādīta dokumentiem atbilstoša izcelsme (pēc tēva un mātes šķirņu šūnu raksturojuma), bet 4 bija sveša šķirne;

–          no pārbaudītiem 7 “Hoves” kloniem tikai 5 tika pierādīti kā Hoves ;

–          no 6 “McFarlin” tikai 2 bija pierādīti kā patiesi šī šķirne, bet vēlāk paplašinot pētījumus no 64 McFarlin paraugiem, tikai 15 bija šķirnei atbilstošie gēni;

–          no 2 paraugiem “Searles” tikai 1 bija šķirnei atbilstošs… .

Loģiski spriežot, jaunās šķirnēs vajadzētu būt mazāk piemaisījumu no sēklu sējeņiem, bet tieši vecās šķirnēs  varētu atrast vietai piemērotākos šķirņu paveidus.

Šķirne  vienmēr aug atšķirīgi  iestādot to palejas laukā – purvā un augšējā laukā – tīrumā, jo pārāk atšķirīgi ir dabas apstākļi, tāpēc audzētājiem jāsalīdzina līdzīgos apstākļos augoši kultivāri, lai izvēlētos savai vietai to piemērotāko. Skaidrs, ka Salaspilī ir augšējiem laukiem atbilstošs mikroklimats, bet purvā tas būs savādāks, jo ilgāk rītos šeit ir rasa un agrāk vakaros purvā sākas migla.

Mēs Latvijā savulaik 1993.-1994.g) ieteicām ievest 3 šķirnes pārbaudei purvos (Stevens, Ben Lear, Pilgrim), jo tās kā 90-to gadu popularizējamās šķirnes ieteica vadošie ASV zinātnieki (ieviešanai arī Menas štatā, Čīlē, Īrijā). Labi rezultāti jau bija iegūti Lietuvā, Kalnciemā no 1978-1989.g.  Salaspilī un  Z/S “Gundegas”. Pirmos 3 gadus tās visas arī Latvijas purvā auga labi (1993-1996.g.), bet pēc 7 gadu izmēģinājumiem purvā, redzam, ka tikai “Stevens” labi izturējis purva apstākļus, bet “Ben Lear” pat pēc 3-kārtējas atjaunošanas slimo un iznīkst (pilnīgai šķirnes pārbaudei  ASV vajagot 21 gadu, bet pēc saīsinātas programmas – 12 gadus). Vēl ir iespējams atrast  “knifus”, novēršot “Ben Lear” iznīkšanu, jo pēc zāģskaidu mulčas tas pilnīgi atdzīvojās. „Ben Lear”ogas ir agri sarkanas, bet oktobra sākumā tās kļūst izteikti melnas. Arī “Pilgrim” pārbaude vēl turpinās, jo tā mūsu apstākļos ir uzskatāma par vidēji   ienākušos šķirni, ogas rudens salnās necieš, bet ogu degustācijā tā daudziem sevišķi patīk.

Britu Kolumbijā, Kanādā pēc 26 šķirņu pārbaudes galvenokārt audzē: “Bergman”, ”McFarlin”, ”Stevens”.

Masačusetā audzē: “Early Black” – 50%, “Howes” – 30%, “Stevens” – 10%, “Ben Lear” – 5%.

Pēc novērojumiem mūsu laukā arī uzņēmējs Dž. Švarcs nolēma Rucavā stādījumus sākt ar “Stevens”, bet pašlaik tā ir Latvijā ir katrā lielākā laukā, lai arī Masačusetā (purvu lauki) tā vēl ne sevišķi strauji izplatās. Domāju, ka mūsu audzētājus pievilināja lielās “Stevens” ražas, bet maz ņēma vērā tā krūma lielo augumu, dūšīgās stīgas, kas rada sarežģījumus ražas novākšanā vēlākos gados. Sevišķi šo stīgu problēmu redzēs un sajutīs intensīvi mēslotos laukos. Garšas ziņā man “Stevens” neliekās tā labākā, bet arī šis darbiņš – atrast latviešiem to garšīgāko  šķirni vēl ir priekšā. Mans novērojums pa dažām šķirnēm rāda, ka starp laukiem ir konstatējama garšas atšķirība pat vienas šķirnes ietvaros. Tātad, audzēšanas apstākļi var ietekmēt dzērveņu garšu (?). Interesanti būs pētījumi par šķirņu dzīvības enerģijas līmeni un integrālo, specifisko bioloģisko vielu saturu.

Latvijai svarīgi būtu kā mērķi uzstādīt – bioloģiski vērtīgāko dzērveņu šķirņu atlase, pavairojot noderīgākos klonus un  veidojot jaunas šķirnes, bet kā otršķirīgs kritērijs  ir ražas “tonnāža”. Šiem mērķiem ir nepieciešami tieši izretinātie stādījumi, piemēram, 50 cm x 50 cm. Iepriekšējos gados jau pieredzējām, ka daudzas l/s nozares, dzenoties pēc ražas tonnām, pazaudēja tirgus konkurences galveno argumentu –  produkta individualitāti raksturojošo kvalitāti.

Ļoti interesanti būtu pārbaudīt piederību šķirnei tiem izdzīvojušiem un pavairotiem Amerikas šķirņu ceriem, sākot jau no atlases Kalnciemā, jo iespējams, tur ir kāda Latvijas apstākļiem izturīga šķirne.

Tie, kuri ir stādījuši dēstus reti, piemēram, 0,5 m x 0,5 m ieguva unikālu iespēju salīdzināt cerus vienas šķirnes ietvaros un izdalīt  labākos kultivārus. Tādā ceļā no “Beckvith” dēstiem, kurus pirku ZA Botāniskā dārzā, izdalīju šķirnei “Early Black” līdzinieci un “Black Veil” līdzinieci (iespējams, ka tie ir sēklaudži). Tā “Early Black” sākotnēji bija tikai apmēram 5-10 % no stādiem. “Beckvith” dažos laukos ļoti slimoja un lavīnveidā iznīka. Līdzīgi darīja arī Ā.Šalkonis. No Franklin šķirnes stādiem, kas pirkti Botāniskā dārzā izdalīju  “Black Veil” aprakstam atbilstošu šķirni, kas sākotnēji man bija tikai kādi 7 ražojoši ceri (no 50 000 iedēstītiem stādiem). Izdalītos 2 šķirņu kultivarus kopā ar Dr. A. Ripas 7 šķirnēm pašlaik pavairoju, cerēdams, ka tās būs pareizākās nākotnei.

Pirmais pārsteigums tika gūts 2005.g. 15 . augustā, kad konstatēju, ka vienam  pavairotam   kultivāram, kas pirms 2 gadiem bija  izdalīts no „Franklin ( ar tumšākām lapām) jau 15. augustā ir iekrāsojušās ogas aptuveni ½ līdz 1/3 apjomā. Pārbaudot visus laukus, kur ir agrās šķirnes ( Early Black, Ben Lear, Dr. A. Ripas izaudzētās šķirnes  neko līdzīgu nekur neredzu. Tātad, šī ir visagrākā šķirne, lai arī ogas nav sevišķi lielas, jo tas ir dabīgi – pie tik īsa augšanas laika, praktiski tikai 1 mēnesis.

ASV zinātnieki kopš 50-iem gadiem formulējuši prasības kādām ir jaunām šķirnēm jābūt: ražīgākām, izturīgākām pret lapu sēnīšu slimībām, izturīgām pret sakņu un ogu puvēm, (izturība pret slimībām sevišķi svarīga ir Masačūsetas un Njūdžersijas apstākļos – piejūra, zemie purvi, kas līdzīgi svarīgi arī Latvijā), ogām jāienākas agri, tām labi jānobriest un labi jākrāsojas pagrabā, vēlams ir augstāks cukura saturs un zemāks skābju saturs. Man šķiet, ka tehnoloģijai svarīgi būtu arī ogu regulāra forma – maksimāli viendabīgi apaļa, kā Pilgrim.

Latvijas Valsts attīstības vārdā mums noteikti vajadzētu pārbaudīt  purvu apstākļos no agro un vidēji agro šķirņu grupām pa 5-6 šķirnēm, lai atlasītu perspektīvākās šķirnes. Tikpat svarīgi piemeklēt šķirnes pēc ogu īpašībām:

–   max. pektīna saturs,

–    max. antaciana savienojumi,

–          max. sulas iznākums,

–          labas osmotiskai žāvēšanai,

–          max. cukura saturs, utt..

Svarīgas ir pārstrādes tehnoloģijas prasības, kuras  diktēs noteikumus. Pagaidām Valsts savu ieinteresētību attīstībā nav demonstrējusi, bet tikai ar Valsts investīcijām šie jautājumi ir risināmi, jo ASV tirgū ir pārprodukcija un turienes ražotājiem vispār nāk virsū grūtie krīzes gadi. Tā  Dzērveņu audzētājiem no ražas novākšanas laika pagarināšanas, no slimību izplatīšanas viedokļa, no ražas ieguves riska samazināšanas prasībām vajag audzēt vismaz 3 šķirnes, kuru lauki ir pamīšus, ne lielāks vienlaidus stādījums  par 0,2- 0,4 ha (lauka izmēri 100m x 20 m vai 200m x 20 m), kas, protams, veicina arī šķirņu saziedēšanos.

Profesors Franks L. Caruso (Masačūsetsas universitāte,  Dzērveņu izmēģinājumu stacija) uzskata:

–          Salīdzinot 20.g.s. pirmos  40 gadus un pēdējos gadus, redzams, ka visās ASV pavalstīs ir izmainījies populārāko šķirņu saraksts, jo pašlaik populārākās šķirnes ir: Stevens, Early Black, Ben Lear, McFarlin, Searles, Crowley, Bergman, Pilgrim,  Howes. Visvairāk jaunos laukos pašlaik stāda Stevens.

–          Ir ļoti bīstami kādā reģionā audzēt tikai dažas šķirnes, jo slimības attīstās, izmainās un arī ķīmiskie aizsarglīdzekļi kļūst bezspēcīgi pēc kāda laika un tad tā jūtīgākā šķirne var ciest visvairāk (slimības parasti attīstās it kā vienas šķirnes ietvaros –A.Š.).

–          Pētījumus ir jācentrē uz dažādu slimību izturīgu šķirņu izaudzēšanu un pavairošanu, piemēram, “Black Veil” ir priekšroka salīdzinājumā ar “Early Black”, jo pirmā ir izturīgāka pret slimībām, dod konstantas ražas pa gadiem.

–          Svarīgi, ka dzērveņu stādījumus nekad pilnībā nezaudē – izdzīvo kādi sējeņi, jaukteņi. Tie bieži ir mazražīgi, bet starp tiem var parādīties ražīgi un izturīgi ceri. Šos – izturīgos “jaukteņus” ir jāievēro, jāizdala un jāpavairo, jo tādejādi mēs pielāgosimies nemitīgajām Dabas izmaiņām.

Citi biologi domā līdzīgi un pēc citu l/s kultūru slimību analīzes un uzsver: – pašlaik notiek daudzu kultūru, šķirņu iznīkšana, jo Dabas apstākļi uz Zemes izmainās pārāk strauji:

–          Novēro mikropasaules – baktēriju, mikrobu, mikrosēnīšu aktivēšanos, ko var saistīt ar Saules aktivitāti  (2001., 2002. gadi  ir Saules aktivitātes 12,5 gadu cikla maksimuma gadi) un ozona aizsargslāņa samazināšanos (mūsu apvidū apmēram par 10% kosmosa starojuma caurlaidība ir palielinājusies);

–          Novēro jaunu klonu, šķirņu paveidu spontānu rašanos, jo tādejādi augi pielāgojas mainīgiem Dabas apstākļiem, tāpēc ir jāievēro jaunu šķirņu parādīšanās;

–          Saistībā ar kopējā siltuma palielināšanos uz Zemes, novēro palielinātu ūdens iztvaikošanu un jaunu temperatūras gradientu rašanos, kas rada iepriekš neraksturīgus klimata apstākļus, kuri kļūst visos rādītājos izteikti spēcīgāki;

–          Kopējā “siltumnīcas efekta” pastiprināšanās tuvākā laikā izsauks Okeāna līmeņa paaugstināšanos, kas savukārt izmainīs Zemes rotācijas nosacījumus un kā sekas varētu mainīties okeāna – sauszemes attiecības, zemju ģeogrāfija, zemju reljefs.

Dati no Interneta rāda, ka tēma: Globālās izmaiņas („Global change”) ir ļoti aktuāla un zinātnieki publicē daudzus rakstus. Iespējams, ka visai svarīgs varētu būt atzinums: „Saules radiācijas izmaiņu rezultātā (ozona deficīts, Saules aktivitāte) pēdējos gados strauji un ļoti spēcīgi izmainās baktēriju sastāvs augsnē” (raksta kopija arhīvā).

2005. februāra sākumā Anglijas pilsētā Ekseterā notika Pasaule Simpozijs par globālām izmaiņām, kas satrauca visas Pasaules presi, tikai Latvijā bija aizdomīgs klusums…

Latvijas neatkarīgo zinātnieku (enerģijas un informācijas apmaiņā – enioloģijā) viedokļi ir šādi;

–          Pašlaik uz Zemes ir jau sākušies lielu pārmaiņu procesi – krīzes;

–          Lauksaimnieki visvairāk sajutīs ar klimata izmaiņām saistītos procesus, kuri piejūras klimatā izrādīsies kā palielināti nokrišņi, kuri mīsies ar nepierastām temperatūrām. Lieli nokrišņi ielejās izsauks ūdens uzkrāšanos – plūdus. Tāpēc ir svarīgi pareizi  izvēlēties dažādu kultūru audzēšanas vietas, šķirnes, prognozēt tirgus izmaiņas (sk. A. Špata rakstus “Pēc 7-9 gadiem gaidāmi lieli plūdi” no 1995.g. 8. augustā “Lauku Avīze”; “Prognozes turpmākiem 10 gadiem”,  “Zintnieks”, 2001 gads), jo dažās valstīs šie plūdi izsauks lielus ražas zudumus. Attiecīgi globālais tirgus sajutīs tālā transporta neizdevīgumu un piegāžu trūkumus. Izrādīsies, ka izdevīgāk krīzēs visu audzēt uz vietas, nevis ievest lēto, subsidēto pārtiku (sen zināmā patiesība!).

–          Pārmaiņas Pasaulē ir sagaidāmas arī finansu un ekonomikas sfērā, kas izrādīsies kā 2001.g. rudenī sākusies krīze ASV, 2002.g. krīze skars daudzas Pasaules valstis. Vēlāk ekonomika strauji attīstīsies, tāpēc svarīgi ir prātīgi “ieiet Pasaules krīzes režīmā” 2002.gadā, uzkrājot iespējamos resursu rezerves.

–          Ļoti svarīga ir pašu pārtikas nodrošināšana, turklāt, ņemot vērā saules aktivizēšanos, svarīgi ir ar pārtiku paaugstināt imunitātes līmeni cilvēkiem, dzīvniekiem. Tāpēc vairāk jāaudzē vitamīnus un bioloģiski aktīvo vielu saturošus produktus.

–          Līdz šim Latvijā valsts mērogā nav nopietni domāts par iespējamām krīzēm Pasaulē un to sekām Latvijā, tāpēc valsts izrādīsies pilnīgi nesagatavota. Zinošiem nepieciešams pastiprināti domāt par reģionālo gatavību dažādiem globālo pārmaiņu  izsauktiem procesiem.

Ražas novākšana, glabāšana, tirgošana

Līdz šim mums ir tikai dažu gadu pieredze šajos darbos, bet jāievēro tas, ka mazā apjomā visi darbi ir it kā viegli padarāmi, bet pieaugot apjomam, daži posmi var radīt visai lielas problēmas.

Jau 90.- to gadu sākumā mums bija skaidrs, ka Latvijā jāiet uz t.s. “sauso” ogu novākšanas metodi, jo “slapjā” metode prasa lielu dzeramā ūdens patēriņu, ogas ir strauji jāpārstrādā (24 st.) un tas ir iespējams, ja ir attiecīgi lielas ražošanas jaudas. Turklāt, labi zināms no dzērveņu bioloģijas, ka ogas novācot ir tikai “tīruma gatavībā”, ka tās nobriest vēl līdz Ziemas Saulgriežiem, paaugstinot savu bioloģisko vērtību. Tātad, lietojot “slapjo” novākšanas metodi, ko šeit vietējā TV ir reklamējusi, daži audzētāji apzināti gatavojas realizēt nepilnīgas kvalitātes ogas. Pareizi ir ogas tikai pēc to pēc pilnīgas nobriešanas (pēc Jaunā gada) sašķirot, safasēt un glabāt saldētā veidā.

Mēs saimniecībā esam izmēģinājuši dažādus nelielus ogu savācējus, apzināti nekonstruējot lielās – vīriešiem domātā liekšķeres. Atgādinu ASV vēsturnieku atziņu, ka “lielās ogu liekšķeres bija drausmīgs izgudrojums”, jo tad no purva “pazuda” daiļās sievietes un bērni”… . Kā savācēju zarus izmantojām atsperu tērauda stiepli (diam. 4 mm), kas apvilkta ar fluoroplasta vai vinilplasta apvalku slīdamībai. Starp zariem spraugas platums ir 8 mm līdz 10 mm. Savācēju var novietot vertikāli un tad tajā kā grozā lasa ogas ar rokām.

Ogas tūlīt pēc novākšanas saber Eiropas standarta kastēs, kas iztur arī saldēšanu, tādejādi pirms šķirošanas un pēc šķirošanas kastes izmēri ir līdzīgi un tās var viegli savietot. Nenoliedzami, ka labākas ir kastes ar spraugām apakšā, bet tās ir grūtāk mazgājamas. Kastes izmēri ļauj iebērt, uzglabāt 7-8 kg ogas (iespējams, ka nedaudz dziļākas kastes varētu būt, bet tās sievietēm varētu būt par smagām. Slapjas ogas šajās kastēs labi izžūst 4-6 dienu laikā, kad tālāk tās var šķirot bez speciālas žāvēšanas. Otrs mēģinātais ogu glabāšanas paveids ir – mucās ar ūdeni, kam nedaudz pievieno sāli vai „mirušo ūdeni”, jo pašlaik lēti var nopirkt 100 l mucas ar hermētisku vāku par 2,5 Ls/gab.

Domājam kā dabūt uz Latviju Furforda konstrukcijas lasāmo kombainu, jo, šķiet, ka vairāk reklamētais Darlingtona modelis tomēr dažos parametros tam zaudē.

Ogas esam šķirojuši ar rokām un ar standarta šķirotāju (pēc H.R.Bailey 1923.g. patenta Nr.1,448,479). Skaidrs, ka līdz dažu tonnu ražai šķirotājs nav vajadzīgs, bet tālāk tas ir nepieciešams, ko vajadzētu papildināt ar nelieliem transportieriem, redeļveida ogu sadalītāju pa izmēriem.

Dzērvenes esam glabājuši pagrabā, kas ierakts zemē, tā konstrukcija ļauj ekonomēt enerģiju:

–         pagrabu rudenī var ātri atdzesēt, ar ventilatoru pūšot tam cauri nakts auksto gaisu;

–          ziemā pagrabā var augšējā galā savest ledu no 100 m attālā ezera un tas kūstot tek cauri pagrabam, stabilizējot temperatūru un mitrumu pie 0 grādiem (glabāšanas nosacījums – parametru stabilitāte).

Novērojumi rādīja, ka katra šķirne pagrabā glabājas savādāk, bet ārkārtīgi svarīga ir ogu tīrība, jo uz ogu virsmas esošās lapiņas, putekļi glabājot pie +5…+10 grādiem  sāk pelēt un rada vizuāli nepatīkamu skatu. Šis pelējums gan ir viegli nomazgājams, jo neskar ogas saturu. Slikti glabājas arī tās šķirnes, kurām pie ogām ir saglabājies kātiņš. Mums ir bijis gadījums, kad verandā aizmirstās ogas ir glabājušas pat 2 sezonas, izturot vasaras karstumu un 2 ziemas, bet degustācija rādīja, ka ogu garša ir laba. Vislabāk bija saglabājušās “Pilgrim” šķirnes ogas, kas nebija pat iežuvušas.

Pašlaik domājam, ka sliktāk glabājas ogas no kolēģu ”intensīvās tehnoloģijas” laukiem, jo tajos ir vairāk jau laukā inficētās ogas (pagrabā tās kļūst dzeltenas vai melnas, tās jāatdala ap Saulgriežiem), otrkārt, biezi saaugušā laukā novācot ogas, tās tiek vairāk sasmērētas un traumētas, bet traumētu ogu saglabāšanās ir zemāka ( 30%-40% var sapūt). ASV pētījumi rāda, ka ogu glabāšanos pagrabā ietekmē arī gada klimatiskie apstākļi, apstrāde ar fungicīdiem vasarā, bet mums vēl nav pietiekoši daudz novērojumu.

Iespējams, ka vissliktāk glabājas slapjā laikā novāktās  ogas, jo uz to virsmas tiek izsmērētas organiskās daļiņas no lapām, kātiņiem, kas vēlāk sāk pelēt. Amerikā audzētāji šādas ogas tūlīt mazgā tīrā  akas ūdenī, žāvē un tikai tad novieto glabātuvē.

Mums purvā ir pieejams baktericīds purva ūdens un tāpēc pareizāk ir projektēt salasītu ogu attīrīšanu, mazgāšanu, žāvēšanu, šķirošanu purva tuvumā. Amerikā 19. g.s. bija līdzīga darba organizācija. Nav grūti iegūt pietiekošā daudzumā baktericīdu ūdeni (“mirušo” ūdeni) arī pagrabā, kas ir paredzēts mūsu projektā.

Ogu tirgošana, pasniegšana (vai ”DIŽBRŪKLENI” pieņemsim?)

Līdz šim pircēji ir vairāk informēti par lielogu dzērveņu audzēšanu un tas ir radījis zināmu piesardzību, sevišķi  daudzie raksti un stāstījumi TV par intensīvām ražošanas metodēm. Iespējams, ka tās intensīvās metodes mūsu purvos vēlāk parādīs savas “ēnas puses” (zināms – pārmēslošana prasa stipru “ķīmisko aizsardzību”, kas samazina plantāciju darba mūžu), tāpēc vajadzētu  pircējiem vairāk stāstīt tieši par dabīgām audzēšanas metodēm.

Otrs tirgus attīstības bremzējošs faktors ir – ogu nosaukums, kas satur vārdu “dzērvene”, bet rūgtenās, stingrās, cietās “dzīvās” zemo krūmu dzērveņu ogas (low bush cranberries – angl., sin.) ļoti atšķiras no pierastām mīkstām un skābām purva dzērvenēm (swamp cranberries– angl.). Iespējams, ka vārds “dižbrūklene”, ko Dr.biol. Alfrēds Ripa domā piešķirt vienai viņa izveidotai jaunai šķirnei, kas iegūta apputekšņojot “amerikānietes” ar vietējo brūkleni (mountain cranberries, red bilberry – angl.,sin.), atlasot labākos sējeņu cerus, varētu kļūt par šo ogu kopējo nosaukumu, kā sinonīmus saglabājot “zemās krūmu dzērvenes”, “lielogu dzērvenes”.

Pircējiem der atgādināt, ka  latīņu valodā,  galvenie vārdi „lielogu dzērvenēm” un brūklenēm ir vienādi (attiecīgi Vaccinium macrocarpon Ait. un Vaccinium vitis-idaea), tāpēc latviski pareizi arī latīņu vaccinium macrocarpon tulkot… lielās, lielogu brūklenes, dižbrūklene. Lietuvieši šīs ogas saukšot – lielās purva ogas. Derētu zināt, ka Eiropas ieceļotāji šīs purva ogas Amerikā nosauca par “cramberry”, nevis cran…  kas tulkojumā nozīmē “sabērtās ogas”.

2001.gadā vērojot tirgošanas grūtības, nepieciešamību atbildēt uz daudziem pircēju jautājumiem, izstrādāju  informācijas lapu latviešu un krievu valodā “Jaunums – lielogu dzērvene” un ”Novinka –žuravinka”, kas praksē sevi ļoti labi attaisnoja (10000 + 5000 eks.). Vairākās avīzēs ir publicēti raksti, kur uzsvērtas ir tieši dižbrūkleņu veselību nostiprinošās īpašības. Tas veicināja pircēju zināšanas un apzinātu interesi, jo 2002.gadā redzam, ka pircēji jau ir vairāk zinoši un apzināti šīs ogas pērk vairāk. Nepieciešams ir nākošais pircēju izglītošanas solis – pavāru receptes un pamācības, latviešu garšas prasībām atbilstošu produktu meklējumi un tas ir saistīts arī ar ogu pārstrādi, to tirgošanas formām un pasniegšanu.

Zināms, ka Latvijas ogu tirgu ļoti ietekmē lētais imports, piemēram, 2001.g dzērvenes no Krievijas, faktiski arī no Baltkrievijas ieveda 120 tonnas , bet šogad (2002.g. līdz 15 novembrim) ir ievestas tikai 37 tonnas, tāpēc dzērveņu cena tirgū strauji kāpj  (no 1,4 Ls/kg uz 2Ls/kg), kas maksimumu varētu sasniegt ap Ziemassvētkiem, Jaungadu.

Citu ogu audzēšana purva kūdrā

“High bush cranberries “ ( tulk. no angļu val. – augstās krūmu dzērvenes) – irbenes

Virsrakstā intriģējošās Kanādā populārās “augstās krūmu dzērvenes”  patiesībā tās ir mūsu  irbenes.

Irbeņu stādīšanai esmu izmantojis stādus no noliektiem zariem un spraudeņus no šķirnes “Krasnaja groza”. Šo irbeņu šķirni vairākus gadus novēroju pie mājas ezera krastā un tā man iepatikās lielo ogu un labā krūma auguma dēļ. Kā spraudeņus izmantoju iepriekšējā gada dzinumus ar diametru no 5 mm līdz 1,5 cm, arī no meža pie Pēterupes ņemtos stādus kā apputekšņotājus.

Izrādās, ka kūdras augsnē samērā labi ieaug spraudeņi, īpaši labi pieaug resnie, garie iepriekšējā gada dzinumi, vienīgi pavasarī sausākā laikā spraudeņi ir reizēm jāsalaista.

Mēslojumā pašlaik tiek izmantoti tie paši kompleksie mēslojuma veidi, ko lieto dzērvenēm, piemēram, NPK 10 10 20 vai  6 14 23 .

2004. rudenī tika iestādīta  irbeņu šķirne: „Otbornaja Ļeņingrada”- pie iebraukšanas ceļa purvā.

Pīlādži

2003.gadā pie ceļa – kūdras laukā iestādīju pīlāžu un vilkābeles tālo hibrīdu – Mičūrina izaudzēto „Granatnaja”, kas dīvaini kūdrā aug – kā kupls krūms. 2007.gadā tika sastādīti jauni meristēmas veidā iegūtie „Granatnajas” stādi – aptuveni 150 gab – pie mājas minerālā augsnē un purva kūdrā.

Lāceņu – „šķoveņu” audzēšanas eksperimenti

Lācenes, jeb šķovenes Pasaules Interneta rakstos intensīvi parādās pēc 2000. gada, tāpēc tagad vairāki audzēšanas jautājumi kļūst skaidrāki.

Sākotnēji ievēroju, ka lācenes vairāk un arī labāk aug visu lauku Austrumu laukā (37 ha) kas ir vistuvāk tīrumiem un šosejai. Tagad  šo novērojumu varam izskaidrot, ka šeit no laukiem vējš ienes smilšu putekļus, bet vairāki zinātnieki domā, ka silicijs (Si) ir svarīgs mikroelements lāceņu audzēšanai. Lācenēm, to koncentrētas augšanas zonām uzkaisīju minerālmēslus (NPK = 10-10-20 un NPK + 6-14-24) aptuveni 100 kg/ha, kas ir aptuveni 1/3 no Skandināvijas valstu pētnieku rekomendācijas – 300 kg/ha superfosfāta vai komplekso mēslojumu sakņu zonā. Manāmas augšanas atšķirības pirmajā gadā nenovēroju. Taču pēc 2 gadiem šeit ir daudz ogu, sevišķi zonā , kur bija NPK 10 10 20.

Šķovenes iepriekš samērā neveiksmīgi mēģināju pārstādīt sekojošos veidos: 1) ņemot saknes ar jauniem dzinumiem un tās ierušinot kūdrā. Virsmu mulčēja ar smiltīm apm. 1 cm slānī.

2) izrokot velēnas lāpstas dziļumā un tās ierokot speciāli izraktā bedrītē. Šo stādījumu vēl papildu mulčēja ar zāģskaidām (2003.g. pavasarī).

Izrādījās, ka abi izmēģinātie veidi neizauga, šķoveņu lapas sakalta, saknes sapuva. Aizdomas, ka vainīga bija “pavasara” pārstādīšana.

2003.gadā safrēzētas kūdras kaudzē ieaugušās šķovenes papildus samēsloju, rēķinot aptuveni 50 kg/ha NPK 10 10 20, tāpēc to saknes dūšīgāk saauga. Oktobrī saknes tika izraktas ar dakšām un izmantotas stādīšanai.

Zemi sagatavoja 2.,3.,4. dzērveņu lauku galos – pie ceļa. Zemi safrēzēja 2 reizes ar motobloka MTZ 05 frēzi, izdzina vagas (1. un 2. lauciņa).

Mēslojums: vispirms uz virsmas uzkaisīja pa 1 spainītim NPK 6 14 23 – 8 kg. Kad granulas lietū izšķīda, safrēzēja un izvagotā laukā iekaisīja vēl pa 8 kg NPK 10 10 20. Tas tā bija 1. un 2. laukā. Bet 3. laukā tikai 1 spainīti NPK 6 14 23. t,i. mazāks mēslojums.

Stādā lāceņu saknes gar ceļu, pretī 2. 3. 4. 5. dzērveņu laukiem:

1. lauciņā:

Vagas izveido ar arklu – vagotāju no MTZ-05 komplekta. 4 vagās garās stīgas, tad 14-15 vagās sagrieztās stīgas, tad 10 vadziņās garās saknes. Vagas aizber ar grābekli, veidojot līdzenu lauku.

Stādīja aptuveni vienādus daudzumus sakņu, bet nākošā gada jūlijā konstatē, ka pirmās 4 vadziņās  ir 47 – 59 dzinumu / vagā,  otrā pusē arī veselās saknes dod 45 dzinumus / vagā, bet sakapātās stīgas vagā dod 57 dzinumus. Vēlāk gan šķiet, ka dzinumu skaits izlīdzināsies.

2. lauciņā

Stīgas-saknes liek vadziņās, tām uzber virsū kūdru veidojot uzbērtu dobi. Arī šeit ir 2 spaiņu mēslojums .

Izrādās, ka dīgšanai uzbērums ir par biezu un dzinumi nāk virspusē gar dobju malu. Tāpēc arī jūlija sākumā dzinumu skaits šeit ir 30gab/vadziņa, kas ir mazāk kā 1. lauciņā.

3.lauciņā

Stīgas- saknes uzliek uz safrēzētas virsmas un tās apber ar kūdru, veidojot vagu, kur notecēt liekam ūdenim un platu dobi. Dzinumu skaitu šeit nevar salīdzināt ar iepriekšējiem laukiem, jo te vagas-dobe ir īsāka , bet dzinumu skaits vidēji ir 43./ rindā, kas rada domas par šīs metodes pareizību.

Novērojumi ir jāturpina.

Šķoveņu augšanas aktivēšana

Lauciņos, kur aug šķovenes 2003.gadā tika izkaisīti 2 maisi ar minerālmēsliem N P K= 6 14 23, bet uz ceļa pie 1. dambja tika izlietots nedaudz arī NPK 10 10 20 . Minerālmēslus kaisa aptuveni tāpat kā dzērvenēm – 1 granula ik pēc 10 – 15 cm, kas vidēji iznāk kā 50 kg/ 0,5 – 0,8 ha, tātad mēslota ir 1 – 1,6 ha šķoveņu platība.

2004.gada pavasarī salīdzinot abus NPK mēslojuma veidus neko būtisku neredz, jo visur novēro lielāku šķoveņu lapu augšanu, daudz vairāk ir arī ziedi, bet tie nav tik daudz, lai šeit mēģinātu šķovenes lasīt.

Skaidrs ir tas, ka veicinot šķoveņu augšanu, labāk aug arī parasti to tuvumā esošie bērzi, to lapas kļūst tumšākas, dzinumi kļūst garāki.

2005.g. redzams, ka no iepriekšējā gadā ieaugušām stādītām lācenēm tikai dažas aug, turklāt lapiņas ir nelielas ar brūniem plankumiem. Dabīgās AUDZĒS novērto, ka pirms 2 gadiem papildus mēslotās vietās parādās samērā daudz ogu. Vairāk ogas ir tur, kur izmantoja NPK 10-10-20, tātad NH4 varētu būt svarīga komponente.

Sausserdis (kr. Žimolostj)

Spraudeņi tika iestādīti 2003.g. pavasarī gar ceļu uz birzīti, bet tie ne visai labi pieauga. Jaunākās šķirnes tika iestādītas 2004.g. rudenī pretī zileņu audzei: 1. rindā no ceļa -„Raņņaja”, „Ļeņingradskij veļikan”, Goluboe vereteno”, 2. rindā – „Pavlovskaja”(2 gab.), „Siņaja ptica”, 3. rindā – „Kuvšinovidnaja”, „Solņečnaja”, 4. rindā – „Krupnoplodnaja”, „Čelnočnaja”.

2001.g. – 2004.g                                               Andris  Ansis Špats, Bīriņos.