Televīzijas skatītājiem reti kad ES aģitācijas pasākumos parāda pustukšās zāles, retos apmeklētājus organizētos reklāmas pasākumus. Vienā no senas Latvijas kultūras, vēsturiskās domas kristalizācijas centrā – Lēdurgā pēc plašas un daudzveidīgas reklāmas, personīgiem uzaicinājumiem uz ES aģitācijas pasākumu ieradās vien 5 klausītāji. Tas beidzot izsauca kādā aktīvā aģitatorā pārdomas Limbažu rajona avīzē “Auseklis” ar rakstu “Noņemsim klapītes no acīm!” , izsakot šaubas, ka nemitīgā aģitācija par it kā dažādiem ekonomiskiem labumiem no ES var nedot rezultātu – “ Vai latvietis, arī paēdis būdams, ies uz priekšu?”, “…vai latvietis strādās, kaut būs paēdis?”.

Var jau taisnoties, ka laukos aģitācijas pasākumus neapmeklē mūžīgi aizņemtie zemnieki, bet… atceramies Atmodas un kolhozu “prihvatizācijas” laikus, kad visas zāles bija pārpildītas, jo nāca uz sanāksmēm visa ģimene. Rīgas barikāžu laikā zemnieki kooperējās un kaimiņi paveica savu pārstāvju darbus mēnešiem ilgi. Tātad, aizbildināties, ka uz ES aģitācijas pasākumiem kādu objektīvu iemeslu dēļ laucinieki nevarēja ierasties ir nekorekti. Stāstīt, ka aģitācijas materiāli ir pieejami Internetā, ir pat dumji, jo laukos daudzviet ir vecās telefona sistēmas, kur Interneta pieslēgumi ir slikti un šeit minūte maksā kā tālsaruna jau zvanot uz rajona centru, pagastmāju, kur ciparu līnijas ievilka agrāk, tāpēc izziņas ceļš caur Internetu ir apšaubāms.

Atmiņa piedāvā asociāciju no jaunības dienās skatītām filmām, kurās fašisti dzina nepārskatāmus ļaužu pūļus uz koncentrācijas nometnēm, uz gāzes kamerām, uz nošaušanu un neviens, uzsveru – NEVIENS nemēģināja aktīvi pretoties, bēgt. Līdzīgu neizbēgamās “nolemtības sajūtu” ir aprakstījuši vairāki rakstnieki un tā laupa cilvēkiem spēju patstāvīgi domāt un rīkoties, jo neviens neredz šai pretestībai jēgu, realizācijas iespēju. Šādu pašreizējās neizbēgamās nolemtības sajūtu ir radījis psiholoģiski spēcīgi noorganizētais un labi apmaksātais uzbrukums cilvēka saprātam, psihei. Tāpēc cilvēkam ir domas: “esmu iekšēji PRET, bet jābalso vien būs vien PAR”…, minot kādus neskaidrus argumentus: “ …nākotnes vārdā”, “ bērnu labā…”. Tajā pašā laikā ticamu nākotnes ainu neviens gaišreģis vai politiķis nav publicējis vienā un otrā varianta gadījumā.

Otra asociācija nāk atmiņā no padomijas sabiedrības socioloģiskiem pētījumiem. Izrādījās, ka publiskā sapulcē parasti pēc izsludinātā “tautas ienaidnieka” apspriešanas un sapulces vienbalsīgas nobalsošanas, katrs indivīds vēl saglabāja savas šaubas. Anonīmā aptaujā tas “balsotājs” taisnojās: “Nu ko tad es zinu, balsoju tāpat kā pārējie”. Sociologiem ir labs padomju sabiedrības rīcības modeļa apraksts, kurā… “kolektīvā atbildība rada individuālo bezatbildību”. Tātad, ja jau tajā ES būs slikti, pat ļoti slikti, es kā balsotājs nebūšu atbildīgs, jo to “nolēma tautas vairākums”.

Patiesībā jāsaprot, ka, šķiet, nevienā valstī absolūtais vairākums nav lēmis par iestāšanos ES, jo ja piedalās vēlēšanās 60% un no tiem 60% nobalso PAR, tad no visas tautas tikai 0.6 x 60% = 36% faktiski ir bijuši šāda lēmuma pieņēmēji. Turpretī 64% ir bijuši noraidoši, jo PAR to nav balsojuši. Tā tautas daļa, kas balsoja PAR bija absolūti mazākā tautas daļa! Aprēķini rāda, ka pie pastāvošās referenduma “kārtības” pietiek, ja PAR nobalsos 25,1% (1/4 daļa!) no tautas, kas varētu būt tikai tie, kuri dzīvos no budžeta, no ES naudas plūsmas, tātad, viņu balsis jau ir “nopirktas”. Kāpēc šāda acīmredzama netaisnība ir iespējama? Tas ir tāpēc, ka balsošanā nepiedalījušies pie aprēķiniem un lēmumu pieņemšanas tiek formāli “svītroti”, kas nav pareizi no demokrātijas jēdziena viedokļa. Taču tādi parasti ir likumi bijušajās “sociālisma nometņu” valstīs. Ievērosim, ka Saeimas vēlēšanās iet balsot arvien mazāk tautas, dažos pagastos arī pašvaldību vēlēšanās piedalās ļoti maz iedzīvotāju, tātad, arvien lielākā daļa no tautas netic šādai demokrātijas procedūrai. To jau cilvēki uz vietām redz, ka pietiekoši liela radinieku, domubiedru grupa ar kailu reklāmu un aģitāciju var iegūt sev vēlamo pārsvaru un izrīkoties pēc tam ar kopējo īpašumu pēc viņu vēlmēm, ne pēc likumības un taisnības.

Iespējams, ka kādi aģitatori stāstīs, ka latviešu tauta vispār ir kļuvusi neaktīva, pasīva. Šāds viedoklis ir jānoraida, piemēram, vēsturei veltītie publiski pasākumi: “pļaujas svētki Ates dzirnavās”, “Bānīša 100 gadi”, sadziedāšanās dažādās vēsturiskās vietās, folkloras svētki, grandiozie Dziesmu svētki labi rāda – tauta joprojām ir aktīva un labprāt brauc simtiem kilometru tālu uz cilvēkiem interesantu tradicionālu saietu. Pirms Dziesmu svētkiem katrs dziedātājs ieguldīja savu darbu, laiku, materiālus vismaz 100 Ls apmērā, kas ir Latvijas mērogā 20 miljoni latu!

Aģitatoriem derētu padomāt par to, ko tauta dzied, kāpēc daudzas dziesmas ir grūtsirdīgas, kāpēc tautas talantiem nerodas slavas dziesmas par izreklamēto ES.

Mums vēsture nav tikai iepriekšējie 50 gadi, kā tiem aģitatoriem, kuri baida: …”ja neiestāsimies ES, tad atgriezīsimies bijušajā PSRS”, jo zināms, ka divas reizes vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar, ka visas bijušās republikas ir izvēlējušās demokrātijas attīstības virzienu, bet dažādi ir to ceļi. Man vairāk šodiena asociējas ar 800 gadu seno vēstures laikmetu, kad Latvijas teritorijā arī ienāca daudzu tautu pārstāvji no Eiropas valstīm un ieveda šeit toreiz Eiropā moderno kārtību, iznīcinot mūsu senču daudzkārt augstākas garīgās vērtības, panākot lielus maksājumus ( 2 pūri graudu par 1 arklu zemes, klaušas līdz 10 % laika) – par garantēto drošību pret kaimiņiem. Zīmīgi priekš manis ir vēstures fakts, ka vienus no izturīgākajiem pretiniekiem jaunajai kārtībai – kuršus, zemgaļus krustnešiem pakļaut palīdzēja no vidzemniekiem, latgaliešiem nākušie karapulki ar sarkani-balti-sarkano karogu, ja varam ticēt “Atskaņu hronikai”. Tātad, kādas latviešu tautas daļas dalība pie pārējās “pārliecināšanas” ar vārdiem un asiņainiem darbiem mums jau ir sena tradīcija. Naivi ir stāstījumi, ka tik seniem laikiem šodienā nav turpinājumu, jo pašlaik uz Zemes atgriežas pat Atlantīdas laikmeta labākās, uz attīstību vedošās zināšanas. Ja senos laikos senčiem bija jāpalīdz krustnešiem iekarot nepakļāvīgas kaimiņu tautas, tad pēdējos laikos līdzīgi “lielākā tautas daļa” veiksmīgi apkaroja … citādi domājošos. Šķiet, šeit vairs nekad nebūs tāda tautas vienotība, kā Atmodas laikā, jo pārāk pretējas pašlaik ir attīstības idejas. Atcerēsimies, ka nesen lielu tautas daļu pārņēma ideja ar “Baltijas Bankas” palīdzību ātri tikt pie turības, bet, kad tās augļošanas un laupīšanas “piramīdas” idejas shēma loģiski sabruka, tad tika izvērsta plaša aģitācija lai to riskētāju glābšanai izmantotu Valsts budžetu!

Personīgām ekonomiskām, materiālām interesēm ņemot pārsvaru pār garīgumu, neizbēgami pazūd tautu vienojošo ideju spēks, tādai tautai nav ilglaicīgas attīstības perspektīvas.

Šo patiesību vēsture ir pierādījusi daudzās tautās, bet to “neredzēt” ir izdevīgi daudziem aģitatoriem un dažādiem grupējumiem (daļa no tautas – partija). Ne jau velti aģitācijās par ES ir uzsvērti ekonomiskie izdevīguma rādītāji, mums visdažādākos veidos tiek rādīts – lūk cik labi viņi tur ES dzīvo, bet nestāsta – KĀ šo dzīvi tur ieguva, panāca. Neviens nestāsta, kāpēc mēs tik ļoti 12 gados ekonomiski pagrimām. Pilnīgi aizmirsts, ka tautas attīstība sākas ar IDEJU, daudzām idejām, kas ir garīgās pasaules spēks, nevis materiālā pasaule. Šīs attīstības idejas spēj radīt, ģenerēt tikai vietējas tautas talanti, nevis kādi ievesti algotņi par lielu ES naudu uzturēti. Idejām ir jāpārņem tautu un tad pašaizliedzīgā darbā, ar tautas darba tikumu var iet uz reālu attīstību. Pie mums pārāk ilgi un daudz masu informācijas līdzekļos ir slavināts, ka liela daļa no tautas ātri kļuva bagāti un turīgi izzogot (vai likumīgi?) visas tautas sarūpētās materiālās vērtības. “Likumīgi” un ātri tika “prihvatizēti” īpašumi, kurus cēla ilgi visa tauta, bet pārdeva “tautas kalpi” lēti un ātri savējiem. Pēc tam sekoja otrā izlaupīšana ar Valsts varas palīdzību. Pašlaik (2003.gada rudenī) redzam, ka daudzi politiķi – zemnieki savas lielsaimniecības izveidoja ar slepenībā turētu Valsts līdzekļu palīdzību. Ar Valsts garantijām un banku naudu viņi tika pie ES naudas no SAPARD programmas, bet tagad – ciešot klimata krīzē zaudējumus, atkal Valsts budžets (mēs visi) maksās viņiem par netālredzību. Tā jau ir valsts varas izmantošana kādas vienas lauksaimnieku grupas ekonomiskai balstīšanai, kas patiesībā ir visa līdzšinējā zemnieku subsidēšanas programma (visi zemnieki maksā nodokļus, bet tikai daļa saņem tos atpakaļ subsīdiju veidā).

Man ir pamatotas aizdomas, ka līdz šim Latvijas attīstība tika speciāli bremzēta, jo daudzas attīstības idejas, tika noliegtas dažādos veidos. Mērķis – lai mūs pievestu pie ES sliekšņa kā nabadzībā iedzītus lūdzējus – morāli un garīgi pakļautu mūsdienu vergu tautu. Ja jau mūsu tautas baltās verdzenes ir Eiropā kļuvušas populāras un atpazīstamas, tad jau nākotnes “pārejas gados” šī verdzeņu, kalpu plūsma strauji nemainīsies. To pierāda arī aptaujas, jo ap 30% – 75% jauniešu ir gatavi tūlīt aizbraukt no Latvijas. Tātad, viņiem Latvijas iestāšanās ES ir vajadzīga, lai tiktu prom no šīs “Dieva nosodītās zemes”. Zināms, ka Pirmais Dieva sods ir – Saprāta atņemšana, bet Saprāta visraksturīgākā īpašība ir – jaunu Ideju izstrādes spēja, talanta darba spēja (sk. G. Merķeļa rakstos par latviešu tautas lielo talantu biežumu). Šodienas zinātne zina ceļu kā idejas atnāk uz Zemi, tāpēc zinātniekiem nav brīnums, ka attīstības idejas Latvijas valdošos vīrus līdz šim neapmeklēja, jo pašlabumu meklētāji nemēdz būt sevišķi gudri un tālredzīgi nevienā tautā, jo ir sarauta viņu saite ar seniem mūsu senčiem, senatnes nestām attīstības idejām, kuras tauta meklē vectēva darba rīkos, vecvectēva celtā, bet mūsdienu politiķu piespļautā rijā…

Dažādi ir aprēķini, kāda ir darba spējīga pilsoņa ekonomiskā vērtība, kas ir diapazonā no 100000$ līdz 200 000$ (to nosaka izglītības līmenis!). Tātad, ja Latviju atstās 10 000 personu gadā, tad mūsu zaudējumi būs vismaz 1 000 000 000 $ – miljards līdz divi miljardi $ gadā! Redzam, ka šie “smadzeņu” un darbaspēka zaudējumi var daudzkārt pārsniegt mums reklamēto palīdzību no ES!

Iespējams, ka Latvijā referendumu pieņems un ies balsot apmēram 60% un no tiem PAR nobalsos 70%, tātad 42% no tautas būs mūs “iecēluši ES bagātības plūsmā”. To gan saņems tikai daļa no tautas, bet pārējiem būs vien jārada savas attīstības idejas, jebšu jāvairo to dzīves noliedzēju pulks, kuri daudz vairāk par Pasauli satraucošiem SARS upuriem klusi, vientuļi katru gadu atstāj šo zemi un šo dzīvi beidza pašnāvībā, vai aizbraucot, pametot šo Dieva nosodīto zemi. Jā, arī Īrijā pēc iestāšanās ES izjuka daudzas ģimenes (pazuda tradicionālie ideāli), daudzi atstāja Dzimteni, bet attīstība tur sākās tikai pēc 10 gadiem (beidzās noteiktais pārejas, pakļaušanas periods ?)…

Patiesībā pašreizējā situācija ir mūs nepareizā virzienā vadošo politiķu 12 gadus ilga darba rezultāts – mūsdienu “deportācijās” (pašnāvības + pirms laika mirušie + aizbraukušie) Latvijā cietušo ir daudzkārt vairāk par komunisma ideju ieviesēju realizētām deportācijām. Pēc 1. un 2. Pasaules kariem mūsu vectēvi un mūsu tēvi 12 gados bija sagrauto ekonomiku, valsti atjaunojuši, bet mēs vēl tālu esam zem sasniegtā 1990.gada līmeņa. Ievērosim, ka par politiķiem pie mums kļūst tādi, kuri grib tikai savu bagātību caur varu vairot, bet otra lielākā grupa ir tie, kuri ar savu tiešo darbu nevar izdzīvot un ģimeni uzturēt (zems saprāta spēju rādītājs –IQ), tāpēc viņiem ir jāmeklē tērcītes no budžeta līdzekļiem. Daudzu politiķu iepriekšējā darba rezultāti nemaz nav zināmi, tātad, viņi ir netalantīgi dzīvei, tikai politiskās runas, sakot “pareizos viedokļus”, partejiski “pareizi” balsojot, ir viņu iztikas pamats. Daudzu mūsu nelaimju cēloņus es saskatu esošajā partokrātijas aristokrātijas varā, bet izeja ir tikai realizējot meritokrātijas (IQ mērāmas, talantu personības varas) idejas, kas neizbēgami mums būs jāievieš arī Eiropas Savienībā. Tātad, Padomju Savienības transformācija nebija pēdējā krīze ceļā uz mūsdienu zināšanu līmenim atbilstošu harmonisku sabiedrību visā Pasaulē, kas ir patiesais Pasaules attīstības mērķis.

Iespējams, ka mūsu tautas Atmodas idejas tikai ieejot ES sistēmā sapratīs (mēs un visas ES tautas), ka tas ir mūsu nolemtais ceļš… Tā būs mūsu ieilgusī atbilde Eiropas valstīm, tautām par 800 gadus seno mūsu zemju iekarošanu. Pirmais gaidāmais rezultāts būs tad, kad ES tautas sapratīs, ka sagraujot Varšavas līguma militāro bloku, Austrumeiropas tautas atbrīvoja Pasauli no daudzu miljardu militāriem izdevumiem NATO un šiem līdzekļiem vajadzēja nonākt šī darba izpildītājiem, nevis citu tautu “atbrīvošanai” ar militāru spēku.

Manuprāt, ES jau tagad ir daudzus miljardus parādā topošām ES dalībvalstīm par militāro izdevumu samazināšanu, draudu situācijas izbeigšanu, par vecā tirgus sagraušanu. Tas nosakāmais parāds tiek noslēpts aiz skaļas dažādu labumu reklāmas, kas ir kārtēja tautas apmānīšana ar šķietamību. Neatkarīgi no referenduma rezultāta, vissvarīgākā paliekošā vērtība būs – īsta diskusija. Visai drīz sapratīsim, ka attīstība sākas ar ideju, kas ir garīgās spējas rādītājs. Nākošais attīstības solis – tautas attīstības ideju realizācija. Pēdējos 12 gados man ir izdevies realizēt dabā vairākas attīstības idejas, neskatoties uz daudzu cilvēku neticību, publisku noraidīšanu, apmelošanu, ierēdņu un politisko grupējumu pretestību. Šīs idejas, izrādās, ir pieprasītas ES, esam uzvarējuši lielos starptautiskos ideju konkursos, bet pērn mūsu idejas vēlējās dzirdēt “Euragri” konferencē. Kopš 2001.gada mūsu saimniecība ir reģistrēta visos ES izdevumos “Kas ir kas ES?”…

2003-09-17 Andris Ansis Špats, zemnieks, inženierzinātņu doktors, Bīriņos