Ar saprātu pirms Eiropas Savienības!

Ja pareizi saprotu, tad pašlaik lielākie aģitatori par Eiropas Savienību ir izbijušie profesionālie mākslinieki (konkurencē caurkrituši?), personas bez konkrētiem ienākumu avotiem, bet pastarpināti no nodokļu naudas uzturēti. Šādus cilvēkus es uzskatu par viegli ietekmējamiem un lēti uzpērkamiem. Otrkārt, daudzi politiķi cer, ka ja ES vajadzēs Latvijas pārstāvjus Briselē (lēš ap 200 – 300 darba vietas), tad viņiem varētu “spīdēt” kļūt par labi apmaksātu ierēdni. Trešie aģitētāji ir daži avīzēs rakstošie žurnālisti, kuri parasti rakstos slavina tikai to “oficiālo viedokli”.

Pēdējā laikā kādu sanāksmju organizatori speciāli atlasa noteiktu personu grupu un tad raksta, reklamē paplašināti, pārnesot šīs grupas viedokli uz reģionu. Piemēram, TV ziņo, ka Latgalē esot sasaukti zemnieki – lielsaimnieki un tur viņi visi esot runājuši “par” labu ES. Zināms, ka šie lielsaimnieki visus gadus saņem no Latvijas valsts ievērojamas subsīdijas, ko nesaņem lielākā daļa citu zemnieku par līdzīgu produkcijas apjomu. Atcerēsimies, ka subsīdijas ir tikai maza daļa no Valsts iekasētiem nodokļiem par pašu audzēto pārtiku! Saprotams, ka šie “lielsaimnieki” cer tagad uz vēl lielākām subsīdijām un uz attīstību pret vispārējo saimnieciskās grimšanas fonu valstī.

Pēdējā laikā ES reklāmai klāt nāk jau draudi, ka ja mēs būšot “pret” ES, tad nonākšot NVS “ietekmes zonā”. Daži domā, ka 1 $, ko saņemam no Rietumiem būtu labāks par 1 $ no Austrumiem – tā ir aizspriedumu muļķība, ko mums aizrādīja Pasaules ekonomisti jau tālajā 1992.gadā!

Apdomāt pirms soli sper!

Vai vispirms mums nevajadzētu padomāt kāpēc mēs paši ar saviem resursiem vien vairs nevaram attīstīties? Kāpēc mūsu vectēvi pēc 1. Pasaules kara 12 gados bija ļoti strauji atjaunojuši tautsaimniecību, izvestās rūpnīcas, radītas tika jaunas ražotnes, lauki deva pilnīgi tautu uzturošu ražu? mūsu tēvi prata 12 gados pēc 2. Pasaules kara atjaunot ražošanu pat sagrautā Rīgā, neierastā sabiedriskā struktūrā – vispārējā kolektivizācijā, bez mūsdienu tehnikas un bez naudas resursiem, bez aizbraukušiem (emigrējušiem) speciālistiem?

Es neticu, ka mūsu valsti attīstīs kāda sveša nauda (ES, Pasaules Banka, Irākas nafta, utt.), ja pašiem nebūs savas idejas, bet ideju attīstībai līdz šim mums neatlika pat lats! Es neticu, ka svešu cilvēku, valstu investīcijas šeit darīs ko labu, bez viņu savas personīgās intereses peļņā, arvien lielākā peļņā! To savā apkārtnē labi redzu, jo aiz tām “investīcijām” paliek sabojāta zeme un līgo “celmu mežs”, respektīvi, tiek iznīcināta ilgspējīgas dzīves iespēja! Izvedot lielāko peļņas daļu uz ārzemēm, ar pāri palikušo peļņas atlikumu (par maz atalgoto vietējo cilvēku darbu) šeit nenotiks strauja attīstība! Līdz šim neredzu konkrētus investoru attīstības projektus – saistošus un interesantus visai Latvijai – kā zemei, kā tautai, kā valstij! Vai tiešām “Lattelekom” vietā mūsu VEF’s līdz šim nebūtu laukus pārvedis ciparu sakaru sistēmā? Strādātu rīdzinieki, viņiem derētu lauku pārtika un mums būtu tikpat moderni sakari pie vecajām līnijām, ka latviešu veidoties mobilo sakaru sistēmas. Bet… tad daudzi miljoni peļņas nebūtu aizgājuši ārpus valsts, kā citos lielos “darījumos”, kuros valsts pat bija nespējīga sevi aizstāvēt likumīgās tiesās!m lm

mmmmmm

Ja nav pilnīgas ticības esošai valsts varai, vai varam uzticēties tās finansētām aģitācijām bez apdomāšanas un apspriešanas? Piemēram, martā, aprīlī mūsu Valsts vadītāji apgalvoja, ka Irākā ir daudz masu iznīcināšanas ieroču, ka tāpēc esot jāatbalsta ASV plāns – ar kara palīdzību izmainīt Irākas valstī kārtību, atņemt tos masu iznīcības ieročus. Tika izmantoti pat tādi emocionāli “argumenti” – tas karš esot nepieciešams lai nebūtu vairāk mūsu izsūtīšanas uz Sibīriju. Tagad uzzinām, ka to masu iznīcināšanas ieroču Irākā nemaz nebija, ka kara mērķis esot bijis cits – gāzt tirāniska tipa valdnieku. Tagad redzam, ka daudzu miljonu tauta Irākā ārkārtīgi cieš sagrautās valsts struktūras dēļ, tur valdošās nekārtībās, vispārējā valsts izzagšanā (līdzīgi arī pie mums tika radīta “tirgus ekonomika” un “augstākā sabiedrība” – izzogot valsti). Vai pēc tam, kad Latvija iestāsies ES arī nesekos citādi skaidrojumi par citiem mūsu aģitatoru labajiem mērķiem, piemēram, ievest šeit “civilizāciju”? Vai patiesībā Latvija netiek gatavota otrajam “prihvatizācijas” etapam – nu jau ES mērogā? Vai pēdējā laikā ES reklamētāji arī neizmanto Sibīrijas, Krievijas biedu kā “argumentu” par ES?

Lūk, mana Pētnieciskā jaunsaimniecība “Gundegas” jau kopš 1991. gada ir reģistrēta ES reģistros kā dalībniece, bet līdz šim neesmu pārliecināts, ka šobrīd man, mums tas ir pareizākais ceļš. Lai apdomātos man ir vajadzīga pilnīga un precīza informācija, kuru, diemžēl, vēl neesmu ieguvis, jo reklāmu par informāciju nevar uzskatīt.

Par deformētu un nekorektu informāciju

Iestājoties ES kā mūsu saimniecības atskaites punkts tiek piedāvāts pēdējos 12 gados ekonomiski nogremdētā valsts, tātad, it kā mēs neprastu strādāt ar tehniku, it kā mums nebūtu bijušas modernas, Pasaulē konkurētspējīgas ražotnes. Attiecīgi tiks rēķinātas mūsu pārtikas ražošanas spējas, attiecīgi mūsu tautas izdzīvošana krīzes situācijā būs apdraudēta, kad pašlaik varenā ES mums nevarēs palīdzēt. Mana sākotnējā ideja bija – mūsu saimniecībai jābūt spējīgai sevi nodrošināt, apgādāt krīzē un pietiekoši spējīgai pašai attīstīties. Tā laika gaitā ir attaisnojusies. ANO eksperti man ir teikuši : “Neviena jaunā valsts nevar cerēt attīstīties, ja tā pirmkārt nespēj savu tautu nodrošināt ar saviem dabas resursiem – pārtiku!” Tas esot redzams visā Pasaulē. Latvijā politiķi atļāva šeit ievest nesamērīgi daudz “lēto” importa pārtiku, iznīcinot pašas tautas izdzīvošanas spēkus. Šeit redzu melīgumu ķēdes sākuma posmu – Valsts vara atsvešinās no pēdējo gadu grimšanas, politiķi vēlas pēc iespējas ātrāk izsvītrot šo tautsaimniecības, pašnodrošināšanas spējas iznīcināšanas posmu, pašvaldības grib legalizēt daudzus nelikumīgus un apšaubāmus darījumus, piemēram, pirmskara zemnieku kooperatīvu īpašumu atkārtotu pārdošanu “saviem” cilvēkiem, utt..

Nepareizi ir apgalvojumi, ka 1991.gadā mums nebija modernas tehnikas, mūsdienu tehnoloģijas, jo valdošie politiķi negrib atzīt savas Valsts ekonomiskās gremdēšanas kļūdas. Jebšu tā bija mērķtiecīga rīcība – iznīcināt šeit jebkādu iespējamu konkurenci Rietumu ražotājam, pārvērst šo zemi par lētu darbaspēka zemi, par pircēju zemi. Daudzas rūpnīcas “prihvatizēja” – nopirka par grašiem un tad tās pārstāja ražot, lai privatizētājs šajā tirgū ievestu savu preci (kā elektriskās lampiņas). Katram skaidrs, ja šeit ko neražos, tas būs jāieved, skaidrs, ka attiecīgam ražošanas līmenim atbildīs nepieciešamais cilvēku skaits, kas šeit pilsētās un laukos varēs izdzīvot. Pārējie kļūs ES projekta noteiktie “liekie cilvēki” un uz citurieni deportējamie cilvēki, kuri “labprātīgi” pārdos senču izpirkto zemi svešzemju investoriem. Neskaidrs ir pat tas – ko mums galu galā ES noteikumi atļaus patērēt pārtikā? Vai tikai kādreiz Maskavā apstiprināmās tortes receptes nešķitīs tīrie “ziediņi”? Agrāk nekad Rīgā nebija jādzer no pulvera un ūdens “ražotais” piens, jo tuvējās saimniecības piegādāja pirkšanas dienas rītā slaukto pienu. Piegādes no tālām valstīm izslēdz iespēju nopirkt dzīvu pienu, kas ir svarīgs tautas līdzeklis plaušu slimību profilaksei. Zinām taču, ka pastiprināta saslimstība un palielinātā mirstība Latvijā (virs bioloģiskās normas) galvenokārt ir saistāma ar elpošanas orgānu un sirds slimībām.

Latvijā palielinātā mirstība tiek novērota sākot ar 1992.gadu un līdz šim tā nav izskaidrota citādi kā ar pastiprinātu importa pārtikas ieplūdumu pilsētās un daļēji arī laukos (tāpēc laukos palielinātā mirstība ir zemāka kā pilsētās).

Ja mums nepaskaidro kas un kā notiks, kā mainīsies tautas darba, dzīves apstākļi, no kura tautas līmeņa mēs sāksim attīstības atskaiti, tad gaisīgās un nepamatotās runas par …” iespējamo ES palīdzību ar tās finansēm” ir apšaubāmas.

Ar ko ejam uz ES tirgu?

Ar ko mēs esam interesanti ES pircējam? Kādas attīstības idejas, morālās vērtības mēs turp nesam? Vai tiešām esam tikai lūdzēji? Kas raksturos mūsu zemi? Vai tiešām tikai Eiropas Savienībā ar kvotām ierobežotie produkti ir mūsu piedāvājumu saraksts un apjoms? Vai mēs pēdējos 10 gados esam kā valsts padomājuši – ko mēs pārdosim izslavētos ES tirgos? Kas pārstāvēs mūsu valsti – pārpircēji, pašreizējie importa produktu pārstrādātāji vai atjaunotās zemnieku kooperācijas? Kas mūsu vārdā uzrunās svešās tautas – mūsu Zemes talanti – kori, mākslinieki vai garlaicīgie politiķi – pelēcīši? Vai ir veikta ES tirgus vispusīga analīze un vai topošiem šī tirgus dalībniekiem ir piedāvāti iespēju saraksti, korekta tirgus prognoze?

Atceros, ka jau 1990.gadā grupa Latvijas zinātnieku (Dr. A.Ārens, A.Ripa, I.Kalviņš, A.Špats) prognozēja, ka Pasaules tirgū pieaugs pieprasījums pēc bioloģiski aktīvo vielu saturošas produkcijas (vitamīni, ārstnieciskās vielas, krāsvielas, garšvielas u.c.), ka Latvijā šīm nozarēm ir tradīcijas, jo šeit ir zinoši agronomi un zinātnieki ķīmiķi prot izstrādāt Pasaulē pieprasītus preparātus no augiem, augļiem, ziediem. Izrādījās, ka Lauksaimniecības un vēlākās Zemkopības ministrijas ierēdņiem šī prognoze bija tukša skaņa un praktiski nekas netika darīts, lai Latvija godam ieņemtu šo brīvo tirgus nišu.. Vai mums nav laiks pieprasīt no atbildīgām valsts personām, dienestiem, kas reāli ir darīts lai mēs būtu gatavi ES tirgum kā partneri?

Tirgus nabagus nepieņem

Padomāsim par to – kas “slauc” mūsu govi, precīzāk – kur paliek pircēja samaksātais 1 lats par pienu? Šāda informācija nekur Valsts ekonomikas pārskatos nav atrodama. Zinām, ka gotiņas kopējs saņems apmēram 2 santīmus par darbu, bet 30 santīmi aizies apmaksājot viņa materiālus – elektrība, degviela, u.c., bet neviens nezina, ka vismaz 18 – 28 santīmus no pircēja izdotā lata saņem … valsts nodokļu veidā par to, ka tā ļauj zemniekam vispār nodarboties šajā zemē ar gotiņas piena slaukšanu. Visās valstīs ir zināmi dati – kur aiziet pircēja izdota naudiņa, tikai mums tas tiek slēpts (– kāpēc?). Tādejādi ar nesamērojami lieliem Valsts uzliktiem nodokļiem vietējās pārtikas audzēšana, pārstrāde ir kļuvusi neienesīgāka par ārzemju dotētās produkcijas importu, lauksaimniecība ir visneizdevīgākā no uzņēmējdarbības veidiem. Zinu zemniekus, kuri pameta lauksaimniecību un tagad apdrukā papīru, jo tai produkcijai ir mazāki nodokļi, citi importē gaļu, bet vēl izdevīgāka ir slimo cilvēku ārstēšana ar importa zālēm. Tāpēc vietējo pārtiku vajagot vēl samazināt, jo būs vajadzīgas vairāk aptiekas un importa zāles – tādas ir bagātu tirgotāju domas, bet viņi sponsorē mūsu politiķus… . Vēl izdevīgāk Latvija ir “grozīt naudu”, jo šai nodarbei likumi esot vislabvēlīgākie… . Nav brīnums, ka “melna” nauda piedalās politiķu “izbīdīšanā” ar plašas reklāmas kampaņas palīdzību, jo šo “tehnoloģiju” mums iemācīja populārais Zīgerists.

Joprojām Latvijā klīst “pelēka” un “melna” nauda lielos apmēros, bet Valsts šīs zināmās struktūras pat nemēģina aplikt ar nodokļiem, turklāt policisti atsaucas uz likumu nederīgumu, tiesneši pieķertos lielos blēžus viegli atbrīvo no soda un atbildības. “Melnās” naudas turētāji drīz noteiks daudzas svarīgas Latvijas saimnieciskās nozares un ja viņiem būs izdevīgi tikt pie ES naudas, tad reklāma tiks attiecīgi finansēta un virzīta.

Vai ir izstrādāts “Maršala plāns” Latvijas attīstībai?

Zināms, ka 2. Pasaules karā sagrauto Vāciju strauji attīstīja lielas banku investīcijas pēc “Maršala plāna”, bet Japāna tikpat strauji attīstījās tikai ar saviem resursiem. Arī Latvijas republika pēc 2. un 3. Pasaules kariem 12 gados bija daudz tālāk attīstījusies par šodienas situāciju 1991.g. – 2002.g.. Zināms, ka Japāna pēc kara ievēroja visstingrāko taupības režīmu valstī, tā sūtīja uz visām attīstītām valstīm speciālistu delegācijas, nevis politiķus, kā Latvija šodien. Rezultātā Japāna iepirka dārgas ražošanas tehnoloģijas, nevis lētus produktus. Ar ražošanā iegūtās peļņas resursiem tika apmācīta jaunatne un tauta. Japāna visus attīstības gadus militārām vajadzībām izdeva ne vairāk par 0,3% – 0,5 % budžeta (!). Vai ir pamats cerēt, ka līdzšinējiem mūsu politiķiem neprotot valsti vest uz attīstību, to izdosies realizēt ar ES naudu un vadīt mūs no ārpuses – Briseles? Bēdīgi, bet, šķiet, ka mūs aģitē par svešas naudas ienākšanu Latvijā bez konkrēta attīstības plāna, pat bez nopietnas Pasaules pieredzes analīzes, jo politiķu dažādās runas (tie ir tikai viedokļi) nevar būt argumenti sfērās, kur jābūt patiesības argumentiem un zinošiem augsta līmeņa speciālistiem. Tie Latvijā ir, sākot no telefonijas un radiosakariem, ekonomijā un tautsaimniecībā, beidzot ar kultūru un sabiedrības morālo attīstību. Mums ir uzspiesti ārkārtīgi dārgi konsultanti, kuru uzdevums šeit ir “atstrādāt” viņu darba apmaksātāju intereses, nevis vietējās tautas attīstības intereses. Jāatceras, ka tautu attīsta idejas, nevis sveša nauda, bet saimniekošana sākas ar taupību un attīstības mērķa tālredzību!

Secinājums

Iestāšanās Eiropas Savienībā pašlaik ir izdevīga tikai politiķiem, dažiem nodarbes veidiem, bet tautai vajadzētu sevi un Latvijas tautsaimniecību sagatavot reālam ES tirgum, korektām attiecībām ES un orientēties iestāties ES pēc 2-3 gadiem, kad mēs būsim līdzvērtīgi partneri. Tāpēc tuvējā referendumā prātīgāk ir balsot “PRET” tūlītēju iestāšanos ES, ar to pierādot Latvijas attīstības idejas dzīvotspēju tautā.

2003-08-12 Andris Ansis Špats, zemnieks, Dr.sc.ing.`

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.