Vai “Lauku Avīzi”pārmaiņas gaida?

Tikai atsaucoties “LA” Padomes vadītāja Viestura Serdāna aicinājumam iesniegt priekšlikumus avīzes veidošanai nolēmu tērēt savu laiku, jo ir vēl bezgala daudz jāpadara, lai bezmērķīgi un bez atdeves rakstītu kādām avīzēm, kurām mēs esam svarīgi tikai kā pircēji.

Kas man nepatīk “LA”?

  1. Diemžēl, LA pārāk bieži ir demonstrējusi tikai vienu viedokli, vienu uzskatu sistēmu un to burtiski uzspiež lasītājiem (atcerēsimies aģitāciju par absurdo prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu, jo prast apieties ar dakšiņu būtu līdzīga “prasība”). Turklāt kā arguments tiek izmantots vecais priekšstats par idejas, domas piekritēju skaitu (ievēroju daudzus publicētos “viedokļus” “pret” kādiem pieminekļiem un tikai vienu vai divus vēsturi labi zinošo cilvēku argumentus “par”), jo līdzīgi taču “tautas balss” tiesāja padomijas laikā attīstības cīnītājus – zinātniekus, filozofus. Tiek aizmirsts, ka tiesāt nozīmē – salīdzināt ar patiesību, bet to var darīt tikai patiesību zinošs. Loģiski, ka vienveidīgi domājošā tautā, līdzīgi kā biorobotu valstībā pat attīstība nebūtu iespējama, jo attīstība ir vecā noliegums un kādu jaunu vērtību radīšana, bet šis ceļš sākas ar ideju.
  2. Augsti ir jānovērtē “LA” redakcijas kolektīva darbs, bet nevar taču tā būt, ka strādājot nav kādu trūkumu. “Lauku Avīzē” viegla ironija par sevi, savām kļūdām, pat padarīto analīzi neesmu ievērojis un tas jau var novest pie sevis pārvērtēšanas, savas bezgrēcības priekšstata, kas jau ir zināms augstprātības paveids. Atceros, ka laika periodā, kad ārkārtīgi svarīgi laukos bija atrast attīstības virzienus, LA gandrīz katrā otrā numurā bija garas Zemkopības ministra intervijas, no kurām tā arī nekādas skaidrības nebija. Vēlāk izrādījās, ka šī ministra mērķis bija tikai pašlabums (protams, vēl citi tā laika amatvīri bija tādi paši), bet vai šādi cilvēki spēj domāt pašaizliedzīgi par tautas nākotni? Nosauciet kādu attīstītu domu no toreiz “LA” popularizētā ministra runām!

Kas būtu jāņem vērā domājot par laukiem?

1. Latvijas lauki ir ļoti dažādi – teritorijas reljefa, augsnes, klimata apstākļi, tirgus tuvums, cilvēku resursi un ceļu, sakaru sistēmas, tāpēc attīstības ceļi ir iespējami un vajadzīgi daudzi un dažādi, bet kopējais ir: attieksme pret Māti Zemi. Šo attieksmi var sniegt tikai uz zemes, laukos dzīvojošais, nevis kāds “profesionāls” rakstītājs pilsētā. Latvijas lauku attieksme avīzē ir par maz jūtama.

2. Nevar noliegt, ka Pasaules globālās saites jau tagad ļoti ietekmē mūsu dzīvi, jo piemēram, degvielas cenu celšanās Pasaulē var daudz ko mainīt mūsu attieksmē pret pašu lauku ražu. Klimata krīzes Polijā var iznīcināt tur kartupeļu ražu un tad šejienes audzētāji var atspirgt un gūt prieku no savas ražas.

  1. Vēl neviena attīstībā esošā valsts nav apgāzusi ANO ekspertu viedokli: “Nevar attīstīties valsts, kura nespēj pabarot savu valsti ar pašizaudzēto pārtiku”. Pamatojumu šai tēzei ir daudz un dažādās jomās, sākot ar pašu zemes pārtikas veselīgumu un mūsu pateicības savai zemītei par maizīti, beidzot ar tīri ekonomiskiem, jo pašu naudai ir jāstrādā apgrozoties vispirms reizes 3-5 savā zemē, pirms tā “aizceļo” par ārzemju prieka mantiņām. No laukiem ņemtai naudai (meži, nodokļi, īpašums) ir jāatgriežas to attīstībai, jo pilsētas nevar bezgalīgi dzīvot uz tēvu iekoptiem, audzētiem resursiem.
  2. Nevar investēt lielu kapitālu, nav jēgas attīstīt ilgtermiņa projektus zemē, kurā pēc 20 gadiem būs jāieved šo zemi un valsti nemīloši algotņi policijai, armijai un strādnieki ražotnēm, jo tauta nolēmusi sevi neatjaunot ar bērniem, neredzot šeit viņu nākotni.
  3. Tehnokrātiskā attīstība Pasaulē ir daudzviet izsmēlusi Dabas pašatjaunojamos resursus un jau vismaz 20 gadus dzīvojam zinātnieku apzinātās Dabas krīzes gaidās, ko daudzviet jau novērojam kā plūdus, kā ārkārtēju sausumu, pastiprinātās zemestrīcēs un vulkānu aktivitātēs. Diemžēl, valstu vadītāju – politiķu apziņa ir tālu no realitātes, turklāt arī Latvijā neredzam mūsdienām atbilstošu un pareizu attieksmi pret Dabu. Piemēram, “LA” 1995.g. 8. augustā publicēja rakstu: “Pēc 7-9 gadiem gaidāmi lieli plūdi”, bet kā mēs šos 7 gadus domājām, kā gatavojāmies toreiz iespējamām klimata izmaiņām, tagad jau Pasaulē redzamiem notikumiem?
  4. Ja Latvija kā valsts gatavojas iet uz ES tirgu, tad vispirms ir šis tirgus precīzi jāizpēta, jāizanalizē ar kādām precēm mēs tur varam konkurēt, jāņem vērā transporta attālumi un degvielas sadārdzināšanās tendences u.c. ilgspējīgas attīstības kritēriji, bet šo darbu var veikt tikai pašu zemes auklēti talanti, jo vēl neviena sveša ideja šeit nav ieviesusies un redzamu attīstību devusi.
  5. Tā nav patiesība, ka valsts un tautas vēsturē svarīgi ir kādi 10, vai 50 gadi, bet šodienu ietekmē pat 10 000 gadu seni notikumi (sk. Platona “Dialogi”). Jau Pirmās Atmodas laikā zinošie mūsu tautas pārstāvji uzsvēra, ka mums paātrināti ir jāapgūst Pasaules Senās un jaunās zinības, kultūra un tradīcijas. Turpretī pašlaik šķiet, ka kādi pusmācīti “pelēcīši” tiek avīzēs slavināti kā pravieši, bet attīstības idejas viņu runās mēs neredzam. Vai mums nebūtu svarīgi izanalizēt vectēvu pieredzi pēc 1. Pasaules kara , tēvu pieredzi pēc 2. Pasaules kara un salīdzināt ar mūsdienu zināšanām, mūsu tautsaimniecības12 gadu “attīstību”? Interesanti, vai tēvi, vectēvi toreiz žēlojās pa labi un pa kreisi par grūtām kara dienām un to ietekmi? Nē, jo viņi strādāja un darba idejas bija svētas! Tas ir absurdi – atņemt darba prieku un attīstības sparu (dzīvības enerģiju) ar drūmām domām par pagājušo, aizmirstamo! Pagātni noteiktās dienās (mirušo piemiņas diena) ir jāatceras ar pateicību un Godu, nevis ar žēlabām un raudām, atņemot šodienai vajadzīgos spēkus.
  6. Svarīgākie 2 galvenie mērķi Latvijas laukiem ir: izdzīvot pēc iespējas vairāk ģimenēm Latvijas laukos, rast pamatus vispārējai attīstībai, jo tikai tad arī Latvijas pilsētas atspirgs garā un gūs attīstības impulsus. Mums jāizprot kādi iznīcību veicinošie spēki spieda iepriekšējos Valsts vadītājus veicināt daudzu tūkstošu ģimeņu pagrimumu, daudzu cilvēku pašnāvību (ir jau pie 10 000 upuru!) un morālo iznīcību nodzeroties, jo daba tukšumu necieš, tātad, varbūt, ka šī teritorija tika un tiek gatavota priekš kādiem citiem “novadnieku saimniekiem”? Mums jāsaprot, ka daudzi Latvijas lauku iznīcību veicinātāji joprojām ir padomdevēji (lozungu vicinātāji), ierēdņi, ka valstī ir pat domubiedru grupas, kuru mērķis ir darīt visu, lai bremzētu mūsu attīstību ( t.s. Melno spēku nesēji). Turpretī daudzi labi vietējie speciālisti, zinošo idejas šeit ir it kā aizmirsti. Nebūsim naivi, ja redzam kādreizējo aktīvo komunistu sludinot K. Ulmaņa atsevišķas idejas, aicinot ES konsultantus, gaiši runājot par perspektīvo ES “palīdzību”, jo pārāk daudzas “palīdzības” jau Latvijai pāri gājušas, par kurām mēs visi joprojām maksājam ārzemēm, ārzonām!

Kur “Lauku Avīzei” dzīves spēku rast?

Tikai pašu zemītē dzimuši un auguši talanti spēj tautu uz attīstību vest – tāda ir ārkārtīgi sena atziņa (vismaz 12 000 gadu atpakaļ uzrakstīta, arī Senajā Grieķijā populāra bijusi) un arī mūsu Pirmās atmodas domātāju izsāpēta. Tāpēc “Lauku Avīzei” ir jāpaplašinā tās autoru loks, dodot iespēju vismaz 1/3 – 1/4 lapu apjomam tieši lauku cilvēku “nepiefrizētām”, necenzētām domām, idejām.

Bez idejām nav attīstības, tāpēc jāturpinā jaunu ideju popularizēšana, jāveicinā diskusijas par tautas attīstības ceļiem.

Bez garīgās attīstības tauta ir lemta iznīcībai, ko jau ir pierādījusi tautu un valstu vēsture, tāpēc zināšanas un garīgā izglītošana ir ārkārtīgi svarīgi. Mūsdienu jaunās zināšanas par cilvēka un cilvēces apziņas paplašināšanos ir pamats iekšējai attīstībai. Mums ir jāiet līdzi attīstības idejām Pasaulē (nevis jāpopularizē iznīcība, naids un karš – lai to dara citi “robotizētāji” importētās naidu nesošās filmās), jo ir zināms attīstības idejas nonāk vienlaicīgi daudzās zemēs! Mums kā mazai tautai ir jābūt attīstības priekšpulkā!

2003-07-22 Andris Ansis Špats, zemnieks , Dr.sc.ing.

Adrese: Pasts Bīriņi, Limbažu raj., LV 4014, tālr. 40 66335

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.