.Simtā pērtiķa likums

Sabiedrībā kādreiz dzird atsauci uz “Simts pērtiķu likumu”, bet daži to pārprot, domājot ka runa ir par 100 deputātiem… .

Pasaulē ir zināma zinātnieka Kena Kaiza, juniora grāmata “Simtais pērtiķis” (Keyes, Ken, Jr., The Hundredth Monkey), kurā aprakstīti 30 gadu ilgi vietējo pērtiķu novērojumi Japānas salā Kosima. Viens no pētījumu mērķiem bija noskaidrot kā pērtiķi iemācās iepriekš nezināmu pieredzi, uzvedību, darba paņēmienus. “Simtā pērtiķa likumu” zinātnieki ievēroja eksperimentējot ar jaunu barību. Pērtiķiem I952.g. sāka dot saldos kartupeļus (batata), bet tie bija netīri. Pirmā izdomāja kartupeļus pirms ēšanas nomazgāt 18 mēnešus veca pērtiķiene Imo. Drīz jauno paņēmienu pārņēma Imo rotaļu biedrenes, tad tās mātes, kuras kopēja meitu, dēlu uzvedību (sekoja jauno “modei”), bet vecākie pērtiķi Imo un citus jaunos pat ieskaustīja. Lasīt tālāk »

Tikai atsaucoties “LA” Padomes vadītāja Viestura Serdāna aicinājumam iesniegt priekšlikumus avīzes veidošanai nolēmu tērēt savu laiku, jo ir vēl bezgala daudz jāpadara, lai bezmērķīgi un bez atdeves rakstītu kādām avīzēm, kurām mēs esam svarīgi tikai kā pircēji.

Kas man nepatīk “LA”?

1. Diemžēl, LA pārāk bieži ir demonstrējusi tikai vienu viedokli, vienu uzskatu sistēmu un to burtiski uzspiež lasītājiem (atcerēsimies aģitāciju par absurdo prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu, jo prast apieties ar dakšiņu būtu līdzīga “prasība”). Turklāt kā arguments tiek izmantots vecais priekšstats par idejas, domas piekritēju skaitu (ievēroju daudzus publicētos “viedokļus” “pret” kādiem pieminekļiem un tikai vienu vai divus vēsturi labi zinošo cilvēku argumentus “par”), jo līdzīgi taču “tautas balss” tiesāja padomijas laikā attīstības cīnītājus – zinātniekus, filozofus. Tiek aizmirsts, ka tiesāt nozīmē – salīdzināt ar patiesību, bet to var darīt tikai patiesību zinošs. Loģiski, ka vienveidīgi domājošā tautā, līdzīgi kā biorobotu valstībā pat attīstība nebūtu iespējama, jo attīstība ir vecā noliegums un kādu jaunu vērtību radīšana, bet šis ceļš sākas ar ideju. Lasīt tālāk »

Atceros, ka Tautas frontes laikos viena galvenā idejām bija, ka pēc atbrīvošanās no “Maskavas jūga”, mēs paši varēsim sakārtot savu valsti, atjaunot dzīvo dabu, kuras daļiņa esam arī mēs visi. Tolaik cilvēkos vēl mājoja ticība un cerība nākotnei. Tā bija tik spēcīga, ka tautā novēroja alkoholisma samazināšanos, palielinājās bērnu dzimstība – tas bija tautas dzīves spēka pieaugums.

Jau pagājuši 12 gadi un redzam, ka mēs paši vairs neko nevaram palīdzēt dabai, jo nav mums brīvu resursu, nav vairs daudzas dažādās ražotnes laukos, tādejādi mēs it kā neesam pat ES vajadzīgi. Politikāņu izslavētie investori no dažādām valstīm šeit ierodas ar vienu mērķi – maksimālo peļņu izspiest no vietējās zemes un cilvēkiem. Izrādījās, ka pie mums vēl daudzi ir Kangara idejiskie pēcteči, kuri par dažiem latiem pārdeva un pārdod Latvijas Dabas resursus, radot tautai simtiem reižu lielākus zaudējumus un vedot mūs uz bezizeju. Lasīt tālāk »

“Lauku Avīzes” Nr 52 (8.maijā, 2001.g.) pamatrakstā “Tervetuola, prezidente Tarja Halonena!” (autore Dace Kokareviča) bija visai zīmīga frāze: “Pirms mēneša Latvijas sabiedrība bija neizpratnē par Tarjas Halonenas intervijā vācu žurnālam “Spiegel” pausto skeptisko nostāju attiecībā uz Latvijas iestāšanos NATO.”

Pirmkārt, jāuzsver, ka vēl nebūt nav nolemts Latvijai iestāties NATO (maijā, 2001.g.), jo tas, acīmredzot, būtu jālemj tautai – līdzīgi kā to darīja Somija, citādi, varbūt, būs pārāk maz to dienēt gribētāju NATO armijās .

Otrkārt, ja stājamies kādās nebūt militārās savienībās, ir tomēr jāzina tās mērķi – pret ko tās ir un par ko cīnās. Zināms, ka NATO tika dibināts pret kādreizējā Varšavas pakta valstīm, bet tas jau ir miris dabīgā ceļā. Pašreizējās NATO aktivitātes latvietim nezin vai ir interesantas un vajadzīgas. Ja Latvija nolems iestāties Eiropas Savienībā, tad jādarbojas ES drošības struktūrās, nevis NATO. Lasīt tālāk »

Pašlaik (2003.g.jūlijā) rit pasen (ap 1995.g.) rakstītās prognozēs (raksts “2003. gads. TĒVS” “Zintnieks”, Nr 13, 1998.g) par Pasaules krīzes gadu nosauktā – 2003.gada otrā puse, kad beidzot pārtraucu apzināto klusēšanu, jo beidzot visiem domājošiem cilvēkiem Pasaulē ir skaidrs – karš Irākā tika izraisīts ar vispārējas melu kampaņas palīdzību, ko organizēja ASV specdienesti un tur valdošie politiķi. Latvijā diemžēl atradās dažas vienpusīgi dzirdīgas personas, kuras tikai Amerikas oficiālos ruporus klausīja, bet vietējie inteliģentu raksti, kritiskie raksti Pasaulē viņus nesaistīja, domāšanas procesu neierosināja. Rezultātā manis cienītā Prezidente sevi un mūsu valsti parādīja no neprāta puses, atbalstot un aicinot atbalstīt apšaubāmu ASV militāru agresiju pret kādu nelielu valsti, kuras dzīlēs ir lielas naftas bagātības. Lasīt tālāk »