Raksta: “Partokrātijas vara…” sāktās tēmas turpinājums , sk. “Zintnieks” Nr11., Nr12.-16,17.lpp.
Šis gads mūsu valstij ir kārtējo iespējamo pārmaiņu sākšanas gads, jo mēs visi vēlēsim augstāko varu – Saeimu. Mēs balsosim par dažādu partiju izveidotiem sarakstiem un tālāk atbilstoši mūsu skaitliskam atbalstam partijas iegūs deputātu vietas Saeimā. Vēlāk- pēc vēlēšanām vairākas partijas mainīs savus sludinātos principus un veidos koalīciju (atgādinu, ka vēlētājs par to nebalsoja!) un izstrādās koalīcijas līgumu. Šo līgumu uzraudzīs un vadīs kāds jauns orgāns – Koalīcijas Padome, kura nav aprakstīta pat mūsu Valsts augstākajā Likumā – Satversmē. Saeimā vairākums jeb pozīciju veidojošie deputāti stingri pakļausies Koalīcijas padomes rīkojumam kad un kā balsot. Praktiski visus formālas opozīcijas (formāla tāpēc, ka koalīcija no pārējiem faktiski norobežojās) priekšlikumus koalīcija noraidīs. Rezultātā mēs redzam, ka Saeimā likumus pieņem kāda viena daļa deputātu, kuri pilnībā ir pakļauti mazai sabiedrībai nezināmu personu grupai, kas tos lēmumus ir jau pieņēmuši iepriekš. Publiskā lēmumu, likumu apspriešana Saeimā ir tukša izrunāšanās, jo lēmumi ir pieņemti šaurā lokā un koalīcijas deputāti ir spiesti tiem pakļauties. Līdzīgu varas realizācijas veidu kopē Rīgas Dome, pašvaldības. Reta deputāta sirdsapziņa liek iet pret Koalīcijas padomes partijas priekšsēža lēmumu un tad šis deputāts pārvēršas par neatkarīgo deputātu.
Zināms, ka tikai brīvs cilvēks spēj radoši strādāt, tāpēc , manuprāt, būtu tikai labāk, ja Saeimā vairāk būtu neatkarīgo deputātu , jebšu ar likumu būtu noteikts ko un kā šī Koalīcijas padome drīkst Saeimas darbā ietekmēt, piemēram, pakļaujot ne vairāk kā 1/3 deputātu. Parasti līdz šim Koalīcijas padomi veidoja valdošo partiju idejiskie vadītāji. Tātad, ģeniālā Alberta Šveicara “partokrātijas” teorija – par šauras grupas neredzamo varu pār tautu, likumdevēju valstī un izpildvaru visos līmeņos, ir realizēta arī Latvijā.
Demokrātija jau savos idejas pirmsākumos pieprasīja lai tautas varu realizē vistalantīgākie. Talants ir Dieva (Dabas) dotās spējas cilvēkiem – tā ir sena ziņa. Talantīgs cilvēks ir zinošs, viņš nepakļausies kādiem aprobežotiem noteikumiem, kurus diktē viens vai cits grupējums. Savukārt tautu, vēlētājus var pārstāvēt cilvēks, kas ir atbildīgs vēlētāju priekšā un vēlētājs zina – kurš deputāts viņu pārstāv. Tātad, Latvijas vēlēšanu sistēma ir nepilnīga, bet tā līdz šim ir labi patikusi Saeimas deputātiem, līdzšinējām valdošām koalīcijām, tāpēc izmaiņas būs iespējamas, ja mainīsim valdošās koalīcijas sastāvu.
Analizējot no Augstākā Saprāta nākušo informāciju par Latvijas ekonomiskās pagrimšanas cēloņiem 1991.-2001.gados, redzams, ka Valsts izzagšana no negodīgo valstsvīru puses bija noteicošais cēlonis. Arī nākošos 4 gadus negodīgums valstī dominēs, līdz notiks būtiskas izmaiņas valsts morālē un sekojoši – saimnieciskā dzīvē.
Interesanti, ka tieši jaunās partijas, piemēram, “Pirmā partija”, “Jaunais laiks” kā galveno savas darbības principu uzsver – godīgums. Saprotams, ka godprātīga kadru izvēle valsts darbam prasa no kandidāta visaugstākās profesionālās zināšanas. Savukārt partijas līdz šim izvēlējās kandidātus amatiem no sava saraksta, kas noveda pie faktiski ierobežotas izvēles grupas. Tādejādi kā vadītāji augstos amatos kļuva zemāka līmeņa profesionāļi. Netalantīgiem cilvēkiem pašsaglabāšanās vēlme liek apkarot spējīgākos, talantīgākos konkurentus. Viņu galvenā rūpe ir – saglabāt savu vietu varas struktūrā, iegūt no tās maksimālo labumu. Ideja – strādāt tautas labā šādiem cilvēkiem ir maz izteikta un reto ideālistu viņi ātri “pārmāca”. Pazīstu vairākus principiālus un gudrus cilvēkus, kuri ir aizgājuši no Valsts, pašvaldības darbiem, sakot, ka tur valdošo slikto “atmosfēru” izturēt bija pāri cilvēka spēkiem. Izrādās, ka šādā vidē labi jūtas tieši tie negodīgākie. Tādejādi pašreizējo Valsts, pašvaldību struktūru negodīgumu radīja tas, ka tur iekļuva mazspējīgi, maz talantīgie “pelēcīši” – padomijas laiku nomenklatūras apzīmējums.
Angļu sociologs M. Jangs 1958. gadā aprakstīja jaunu Valsts pārvaldes formu – meritokrātiju ar to domādams – cienīgāko, apdāvinātāko cilvēku varu, kurā sabiedrības vadītāju spējas būs mērāmas, pārbaudāmas.
Jau līdzšinējā demokrātijas līmenī, kad faktiski pie varas ir partokrātija un tās nomenklatūra, mēs varam virzīties uz nākotnes sabiedrību – meritokrātiju, jo vēlētāji var pieprasīt katra piedāvātā kandidāta inteliģences līmeņa raksturojumu ( IQ). Inteliģence ir cilvēka prāta darba spēju apkopots rādītājs un tā faktiski rāda arī indivīda saistību ar ārpus apziņas Saprātu, sauksim to par Dievišķo apziņu, Mātes – Zemes Saprātu, Kosmisko Saprātu, Augstāko Saprātu. Mēs varam cilvēka intelektu raksturot kā nomērāmu lielumu un noteikt intelekta saistību ar a priori (tulk. no latīņu val.- pirms sajūtām) zināšanām.
Zināms, ka cilvēka intelekta (IQ) noteikšanas metodes ir vairākas, bet mums interesantākas varētu būt pašu zemītē radušās – vietējo talantu izstrādātās. Piemēram, rīdzinieka Vladimira Judenko metode ir ātra un viegli realizējama. Plašāk par šo metodi ir intervijā (“Zintnieks”, No12., 16,17. lp.). Netiešā metode – caur Zemes Informatīvo Lauku iegūtā Informācija arī ir pielietojama, jo šeit Latvijā varētu to veikt vairāki talanti . Ukrainas ezotērisko zināšanu pētnieki jau pirms 5, 6 gadiem bija iesaistīti pētījumos – kā novērtēt potenciāla valstsvīra intelektu, darbaspējas, godīgumu. No pētnieku ziņojuma (personīga vēstule) izrietēja, ka ezotērisko paņēmienu izmantošana deva vēlāk labi pamatotus rezultātus – potenciāli negodīgais kandidāts saņemot varas posteni, tiešām, kļuva negodīgs un savtīgs. Šī metode pamatojas uz katra cilvēka vēlmju ķermenī ierakstītās informācijas (redzams arī aurā) atšifrēšanu. Mums katram ir vairāk vai mazāk izteiktas pozitīvās un negatīvās vēlmes un, mainoties apkārtējiem apstākļiem, situācijai, šīs vēlmes tiek slāpētas vai pastiprinātas. Pārbaude ar varu ir vispārzināma. Ja jau personīgi labi pazīstams cilvēks Valsts varas sistēmā spēj kardināli mainīties, vai ir pamats cerēt, ka pēc popularitātes skalas izvēlētie politiķi nemainīsies, paliks pie saviem deklarētiem principiem , kad piekļūs pie dalāmiem labumiem ( ne jau pašu nopelnītiem) – amatiem un Valsts budžeta?
Atgādināšanas vērts ir Ļeņina absurdais viedoklis: …”inteliģence nav patstāvīga ekonomiskā šķira un tāpēc nereprezentē nekādu patstāvīgu politisku spēku”. Tā bija iepriekšējās iekārtas idejiskā aprobežotība: – ja domu spēks netiek atzīts, ja svarīgākās ir ekonomisko grupējumu pašreizējās intereses, tad nevar prasīt no šādas varas tādu tālredzību, ko zināja senie valdnieki – nekaitēt ar savu lēmumu turpmākām 7 tautas paaudzēm. Raksturīgi, ka tieši daudzu tautu inteliģences idejas sagrāva Ļeņina lolojumu – PSRS, ne kāda šķira.
Mēģināšu īsumā aprakstīt meritokrātijas modeli pēc Pasaulē pazīstama indiešu filozofa un mistiķa Ošo darbiem. Ošo dzīves laikā bija vairāki vārdi: profesors Rajnešs Čandra Mohans (arī Acharya Rajneesh) ap 1966.g pameta profesūru un pieņēma vārdu Bhagvans Šrī Rajnešs (Bhagwan Shree Rajneesh – tulkojumā “Svētītais”) . Kopš 1989. g. viņa pieņemtais vārds ir Ošo. Viņš vadīja Rajnešpurāmas kopienu ASV no 1981 līdz 1985.g, kad politiskā un reliģiskā spiediena rezultātā varas iestādes to likvidēja. Kopš 1987.g. Ošo vadīja Pūnas ašramu Indijā – meditatīvo apmācības centru, kuru ik dienas apmeklē tūkstošiem sekotāju un interesentu. Dalailama apmeklēja Pūnas ašramu un pasludināja Ošo par Lielo, Apgaismoto Skolotāju, kurš visus spēkus veltījis lai palīdzētu cilvēcei pārvarēt apziņas transformēšanas fāzi. Pirms nāves 1990.gadā Ošo paziņoja, ka turpinās savu darbu uz zemes arī pēc savas nāves. Deviņdesmito gadu beigās Pūnas ašramu apmeklēja jau 8000 cilvēku dienā, aiznesot sev līdzi uz daudzām valstīm jaunās zināšanas!
Ošo: “Cilvēci sagaida vai nu totālais karš, kas iznīcinās pilnīgi visu, vai arī radikāla cilvēku sabiedrības pārstrukturēšana… (uz)…- meritokrātiju, domājot Valdību … no ievēlētiem cilvēkiem, kuri savu personīgu īpašību, zināšanu un nopelnu dēļ to patiešām pelnījuši.”
Valdības izvēles procesu Ošo vēlas redzēt inteliģences rokās, piedaloties visdažādākā profila talantiem, kuri sevi jau apliecinājuši (rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki, inženieri, dārznieki, amatnieki utt.), bet tajā nepiedalās politiķi. Pēc Valdības izveides, tās locekļi izvēlas Prezidentu, kurš noteikti nevar būt politiķis. Svarīgs posms nākotnes meritokrātijas darbinieku apmācībai būs jauno cilvēku deprogrammēšana, apmācot viņus kā visa līdzšinēja mācību sistēma patiesībā bija orientēta uz apziņas piesārņošanu. Sagatavojot jauno cilvēku varas saņemšanai viņš tiks tā mācīts, lai vara nekad nespētu viņu sabojāt un kandidāts nespētu necienīgi varu izmantot. Realizēsies Sokrāta pārvaldīšanas Zelta likums : “Valdīt vajag tiem, kam ir zināšanas.”
Pašlaik meritokrātijas ideja vēl šķiet utopiska – kā nerealizējams sapnis, jo mums šķiet neticami, ka partijas atdos varu un vieglus ienākumus bez cīņas.
Latvijā darbojas inteliģentu apvienība, bet apmeklējot, klausoties Latvijas radio vairākas tās konferences, tapa skaidrs, ka tā ir valdošo partiju uzturēta un apmaksāta. Kā labs piemērs ir bez nopietnām diskusijām reklamētā ideja – NATO mūs sargāšot no austrumu kaimiņa agresijas. Redzam, ka pēc 11 gadiem Krievija jau ir kopā ar NATO, saņem miljardus par bruņojuma likvidāciju. Latvija vēl ir tikai NATO “priekštelpas” tuvumā ar lūdzoši pastieptu rociņu un lielu tēriņu plāniem (raksturīgs ir miljonu vērtais radars pie Krievijas robežas!). “Inteliģentie” NATO reklamētāji Latvijā ir pašlaik dīvaini pieklusuši. Manuprāt, Atmodas laika inteliģences aktivitāte Latvijā pašlaik ir ļoti nepieciešama, lai būtiski izmainītu sabiedrību, lai notiktu tās attīrīšanās visos līmeņos, pievēršot vērību katram indivīdam.
Gaišreģis Edgars Keisijs 1938.g. saņēma ziņojumu (No.3976-18) “…ikvienas dvēseles pienākums būs sargāt un rūpēties par savu tuvāko. Un tikai pēc tam politikā, ekonomikā un visu pārējo attiecību sfērā radīsies priekšnoteikumi, lai tautas varētu izlīdzināties… vai vismaz aptvert šā procesa nepieciešamību.”
Latvijā pašnāvības mēģina izdarīt ap 2000 cilvēku gadā (to realizē ap 800, bet pirms 1990.g. tikai ap 200 mēģināja sevi nonāvēt…), virs bioloģiskās “normas” šeit gadā mirst no 4000 līdz 6000 cilvēku, bet bērnu, jaunās mātes mirstība pie mums ir Pasaules sliktāko valstu līmenī. Prom no Latvijas darba un dzīves vietas meklējumos dodas katru gadu desmiti tūkstoši. Pasaulē ir satraukums par balto verdzeņu plašo tirdzniecību no Latvijas. Bērnu namos dzīvo tūkstoši bērnu bez vecākiem, bet to adopcija ir apgrūtināta. Šie un citi Latvijas melnie raksturojumi rāda, ka līdzšinējā Valsts vara ir vairāk rūpējusies par sevi, valdošo partiju biedriem, nevis par tautu, tās visiem locekļiem un varas instruments ir – pērkamība jeb korupcija.
Tautas dzīves kvalitāti Pasaulē raksturo: pārdzīvotā stresa līmenis (Perceived Stress Scale), sabiedrības atbalsts katram indivīdam (Interpersonal Support Evalution List), depresijas līmenis (pēc – “Center of Epidemiological Studies Depression Scale”).
Tie ir objektīvi nosakāmi raksturojumi. Diemžēl, Latvijas valsti šādi dati neinteresē. Kādā ES finansētā pētījumā par paaugstinātās mirstības cēloņiem Austrumeiropas valstīs bija konstatēts, ka šeit ir liela sabiedrības vienaldzība un indivīdu depresija, ģimenes izirušas un tāpēc cilvēki jūtas vientuļi, pamesti un nevienam nevajadzīgi. Daudznacionālas valstīs tajā tautā, kurā ir stipras un lielas ģimenes (dzīvo kopā 3 paaudzes) vai ir stipras reliģiskās kopienas, mazāk palielinājusies cilvēku depresija un joprojām zems ir pašnāvību , mirstības līmenis.
Ceru, ka lasītājs domā līdzīgi – mums sava valsts jāveido pamatojoties uz mūsdienīgām cilvēces spožāko prātu izstrādātām idejām, jo mūsu tautas 1. Atmodā jau bija ideja – ātri pārņemt Pasaules kultūras un zināšanu bagātības.
2002-06-06. Andris Ansis Špats, zemnieks, Dr.sc.ing. Bīriņos ,