(Diskusijai avīzē “Diena”, P.Raudsepa lapai), publicēts , “Zintnieks” No11., 2002.g.
Partokrātija zināmā pilsoņu daļā nav svešs jēdziens, lai arī šis saliktais vārds ir darināts no divām valodām : – latīņu pars, partis nozīmē daļa, grupa, bet kratos nāk no grieķu valodas un nozīme – vara .
Aristokrātija – sastāv no grieķu aristos , kas nozīme labākais, izlases un kratos – vara. Vārds demokrātija darināts līdzīgi, jo demos grieķu valodā nozīmē tauta.
Virsraksta burtiskais tulkojums latviski skanētu šādi: “grupas varas, labākās varas vara” un tas iznāk neloģisks. Loģiskais tulkojums būs īsāks – “labākās (izlases) grupas vara” . Zināms, ka ir Latvijā partijas grupa, kas pie varas ir jau ilgāku laiku un tā varētu būt Partokrātijas aristokrātija Latvijā.
Vairāk gan šeit Latvijā runā par demokrātiju kā Valsts varas formu, bet mans saprāts šo apzīmējumu pagaidām nepieņem, jo neredzu ceļu kā tauta var savu varu realizēt ikdienā.
Tātad , manuprāt, Latvijā valsts varu realizē aristokrātija (labāko vara) kuras sastāvu veido nevis kādas augstdzimušas personas kā senatnē , piemēram Platona laikos (atsaucos uz populāro Platona darbu “Valsts”), bet kāda pilsoņu grupa , kas reģistrēta kā politiskā (grieķu vārds politika nozīmē – uz valsts lietām attiecīgs) partija – (latviski varētu nozīmēt – uz valsts lietām orientēta personu grupa).
Aristokrātijas vadītu valsti Platons ir labi aprakstījis un viņaprāt šādā valstī… “izmaiņas izraisa tie, kuru rokās ir vara, ja viņu starpā rodas šķelšanās. Kad viņi ir vienprātīgi, kaut arī to nebūtu daudz, viss paliek pa vecam.” (Platons ,”Valsts”. Rīga 1982.g.140 lpp.) . Mūsdienās mums varētu būt interesants Platona pieņēmums, ka aristokrātiskā valstī izmaiņas varētu veicināt cilvēku godkāre un šādu varu Platons iesaka saukt par timokrātiju. Platons ironiski aprakstījis šādu pilsoni kā … “viņš būs pietiekami labi audzināts, pret… ļaudīm būs laipns, valdībai ļoti paklausīgs. Valdīt viņam patiks, patiks arī gods; viņš būs pārliecināts, ka vara nav jāiegūst ar prasmi runāt vai kaut kā tamlīdzīgi, bet ar nopelniem karā un ar visu kas attiecas uz karu; patiks viņam arī fiziskais treniņš un medības”. Šim varas censonim tikums vairs nebūšot, jo viņu …”būs atstājis saprāts kopā ar mūziku un daiļajām mākslām.” Acīmredzamas ir daudzu mūsdienu politiķu kareivīgās runas, ārkārtīgā pārliecība par nepieciešamību Valstij piedalīties kādās militārās operācijās un organizācijās, bet tikpat acīmredzama ir daudzu deputātu loģiskās domāšanas trūkums, kas robežojas jau ar muļķību un aprobežotību. Savam atbalstam viņi musina, aģitē sava saprāta līmenī esošo tautas daļu. Aprobežotākie Saeimā netieši liek tautā līdzīgiem līdzbalsotājiem sākt runāt pat par … Prezidentes (vairāku zinātņu nozaru doktori!) nodevību, sakot, ka kāda muļķīga prasība vēlēšanu likumā ietekmēs… “latviešu valodas likteni tautā”. Sakiet, Saeimas “prātnieki”, vai pirms Zīgerista ievēlēšanas šāda prasība kandidātiem bija vēlēšanu likumā? Nebija! Tātad, šis likuma pants tika ievests , lai Zīgerists atkārtoti nevarētu kandidēt . Tagad deputātiem bail no Zīgerista ēnas! Vai Zīgerists apdraudēja latviešu valodu? Nē!
Svarīgāk ir padomāt kā Latvijas partokrātija ietekmē virzību uz demokrātiju.
Mūsu pašu Garlībs Merķelis visai noraidošs bija pret jebkura veida aristokrātijas ilgstošu valdīšanu. Viņš pierādījumos domāja ka tautas varu vislabāk var realizēt talantīgākie cilvēki (to zināja jau Senajā Grieķijā, šo principu realizēja Ēģipte sava uzplaukuma laikā). Merķelis atsaucas uz Kēnigsbergas pētnieku Krausu, kurš sprieda, ka Daba neko nezina par grupējumiem un aristokrātiem, tāpēc tā veicina talantu dzimšanu vienmērīgi tautā ( pierādīts 19.gs.). Tātad arī kādā grupā būs tāda pati attiecība kā vispār tautā , pieņemsim, 1 talantīgais no 100 cilvēkiem. Partijā ar 1000 biedriem būs 10 talantīgo – demokrātijai noderīgo, turpretī pārējā tautā ar 2000000 pilsoņu būs 20 000 talantīgo. Acīmredzama būs partiju netalantīgo biedru varas uzurpēšana ( latīņu – piesavināšana), jo aristokrātijai valsts darba amatiem nebūs nepieciešamo talantīgo izvēle (precīzāks izklāsts “G. Merķelis “Kultūrvēsturiski raksti”, R.1992.,139,lpp.).
Latvijas Saeimā, Valsts varas gaiteņos, pašvaldībās mēs redzam partokrātijas reālo un, diemžēl, tautas attīstībai nelabvēlīgo varas sagrābšanu no ļoti viduvējiem, pat stipri zem viduvējības līmeņa esošiem “pelēcīšiem”. Tā kādreiz mēs dēvējām toreizējās vienīgās partijas funkcionārus. Jau no Senās Ķīnas laikiem domātāji rakstīja, ka saprātā aprobežotā valsts vara necieš zinātniekus, zinošos, talantīgos un viņiem labāk šādu valsti atstāt. Lielie Pasaules domātāji daudzkārt ir uzsvēruši, ka ja kādu valsti sāk atstāt zinošie un saprāta cilvēki, tad šādai valstij nav paredzams ilgs mūžs… . Pašlaik ir daudzas pazīmes, ka Latviju atstāj ne tikai zinošie, bet arī vienkārši jaunie cilvēki – enerģētiskākā tautas daļa, kaut vai sevi pārdodot verdzībā.
Pērnā gadu simteņa vidū viens no lielajiem Pasaules domātājiem Alberts Šveicars labi pierādīja, ka ne jau partija vada valsti, bet kāda grupiņa izveido partiju, tad tai uzkundzējas (politbirojs, padome, dome u.c. formas) un tad tā faktiski diktē noteikumus, par kuriem attiecīgās partijas biedri arī nobalso. Šī A. Šveicara analīze bija vērsta pret nacionālsocialistiem Vācijā, bet tikpat ļoti šie Šveicara uzskati nepatika komunistiem, tāpēc viņa darbi netika atļauti PSRS. Mūsdienu Latvijā Šveicara domas nepatiktu ļoti daudzām partijām, bet ko lai dara, ja Pasaulē priekšstati par demokrātiju attīstās ātrāk nekā mūsu partokrātiem to gribētos. Latvijas partokrātiem atliek mobilizēt savus piekritējus, veicināt zināmās publikācijas, klaigāt par kādām mistiskām briesmām tautai, tās valodai, kad patiesībā mums visiem briesmas draud no pavisam citas puses – Valsts varas netālredzības un nespējas vest tautu uz attīstību, jo to dara nespējīgākie tautas pārstāvji. Šķiet, ka ne jau Valsts tautas attīstībai, bet gan vara un tās dotie labumi ir vairāku partiju mērķis un tā sasniegšanai visi līdzekļi viņiem ir labi, kas labi liecina par saprāta pazaudēšanu. Atceros, ka Dieva pirmais sods ir – Saprāta atņemšana, bet nezinu, vai tas ir sods tautai vai tiem tur… .
Diemžēl, diskusijās par valsti Latvijā līdz šim ne reizi nav citēts lielais franču Apgaismības laikmeta (18.gs.) domātājs Šarls Luijs de Monteskjē (sk. “Persiešu vēstules” R., 1990, 40-48 lpp) kurš asi kritizēja toreizējās varas aprobežotību un bezjēdzību. Viņš raksta par brīvību alkstošo tautu troglodītiem, bet brīvību saņemot viņi sāka viens otru aplaupīt, izmantojot arī valsts varu, tiesu. Tauta no Valsts novērsās un tāpēc armija bija nespējīga valsti aizstāvēt (jā, toreiz varenais aizstāvis NATO vēl nebija), tāpēc troglodītu valstij uzbruka un izlaupīja kaimiņu valstis. Taču dziļi mežos paglābās kādas ģimenes , kur valdīja tikums un galvenais bija – darba tikums. No šīm ģimenēm gadu simtos izauga jauna troglodītu tauta, kura varonīgi stājās pret visiem ienaidniekiem, jo šajā – jaunajā troglodītu tautā katram bija ideāli, ko aizstāvēt. Pēc uzvaras jaunā tauta sanāca kopā un nolēma, ka iepriekšējie varu gribošie un varas kārie aristokrāti, kuri tikai solīja tautai brīvību vārdos, viņiem neder, bet jāmeklē vistaisnīgākais vīrs un viņš jāpierunā uzņemties valsts un tautas vadīšanu.
Apšaubāmi, ka mūsdienās viens talants varētu visu valsti vadīt, bet Monteskjē ideja par tikuma un zinošā saprāta lomu valsts vadīšanā ir pilnīgi mūsdienīga.
Ceru, ka Latvijā saprāts ņems pārsvaru agri vai vēlu , tāpēc ierosinu prasīt deputātu kandidātiem inteliģences līmeņa normu, kandidātu listēs viņi jāsakārto inteliģences rādītāja krītošā secībā. Loģiski , ka valodu nezinošam kandidātam šie rādītāji būs zemi un valodas zināšanas prasība vēlēšanu likumā loģiski atkritīs.
2002-02-19 Andris-Ansis Špats, zemnieks, Tehnisko zinātņu doktors, Bīriņos, Limbažu raj.