Svētkus sev radīsim!

Rīgas 800 gadu svētku laikā tautas dziedāšanas dienā – 19. augustā (2001.g.) dziesmas paveica teorētiski nezināmo – attīrīja enerģētiski un padarīja Baltu plašu Brīvības pieminekļa apkaimi (plašāk: “Zintnieks” 2001, septembris, “Dziesma zemi Baltu dara”). Tā bija piesārņota ar visai seniem pūļa naida un dusmu demonstrējumiem šajā vietā. Savukārt, naida radītās spēka līnijas, sauktas par Melniem spēkiem, pievelk zemākās astrālās būtnes, kuru eksistence ir iespējama tikai atņemot bioloģisko dzīvības enerģiju vājākiem un jūtīgākiem cilvēkiem, ierosinot dusmas, naidu, bailes.

Jau pats vārds svētki prasīt pieprasa domu – svētkus svēta Svētvietās. Diemžēl, bija mums laikmeti, kad tautas svētumi tika zākāti, nīdēti un pat aizliegti no dažādām laicīgām un garīgām varām. Tā nu esam it kā jauna tauta – bez savām Svētvietām un svētku svētīšanas vietām. Bet, bet… patiesībā tā nemaz nav, jo it kā “tālos laukos” dzīvo ģimenes, kurās no gadu tūkstošiem seniem laikiem tiek nestas zināšanas.

Citēju mūsu seno garamantu zinātāju Andželiku Zelmu Tamašas kundzi (A.Z.T.) no Lietuvas (dzimusi Sēlijā): Pagānu svētki – tas ir datums (laiks), kad zvaigznes sūta Dzīvības UZTURU (enerģiju) uz Tēvu zemi. Tanī laikā mums vajag ar ACĪM paskatīties debesīs, zvaigznēs un pa GAISU aizsūtīt Radītājam Laikam sveicienus, savu paldies, lūgumu – ar vārdu , vēl labāk ar DZIESMĀM, DZEJU. Tā arī ir mūsu SARUNA / SAKARS ar Radītāju. Mūsdienīgi runājot, mūsu ZIEDOJUMS.”

Paskaidroju, ka A.Z. Tamašas zināšanas nāk no seniem laikiem kā paaudžu paaudzēs nodotas garīgās vērtības un tās nav kropļotas ar dažādiem svešiem ticējumiem. Viņa ticējumu universālijas raksta ar lielo burtu, tās ir strikti noteiktas lietas, ne sadzīves vārdi.

Citēju A.Z.T. tālāk: ”Gada lielās svinības ir: ĪSA NAKTS (Līgo), GARA NAKTS (21.decembris) un LĪGdienu VAKARI pavasarī un rudenī, kad diena un nakts vienāda garuma.” Salīdzinājumam citēju Mēriju Houpu – zinātnieci no Anglijas (daudzu pētījumu autori – par seno Ēģipti, par Atlantīdu) :”…tajos laikos Atlantīda atradās dienvidu puslodē, bet Četri Lielie Svētki tika atzīmēti atbilstoši pēc Saules rituma gada laikiem. Rodas vēlme salīdzināt atlantiešu lielos svētkus ar līdzīgiem ķeltu, skandināvu, ēģiptiešu maģiskām tradīcijām, bet jāņem vērā tās izmaiņas uz Zemes pēc Zemes ass stāvokļa izmaiņas.”…

“ Uguns Svētki – tos svinēja kad saule bija zenītā. Svētkus svinēja 8 dienas un beigās bija brīvdiena jautrībai un līksmībai. Svētku rituālos bija ietverti ziedi un Saules simboli – saules elementam un dievībai veltīti.”

Gaisa Svētki tika svinēti 3 mēnešus pēc Uguns Svētkiem un to tēma bija – kontakti ar Kosmosu un dieviem. Šos svētkus svinēja pakalnos, bet ja līdzenā vietā, tad tur uzbūvēja pakāpienveidīgu piramīdu. Katrs gāja augšup un nesa dieviem kādu simbolisku velti – ziedus, sēklas, rokdarbus, ko tempļu sargi vēlāk izdalīja tiem, kam tas bija vajadzīgi”.

Ūdens Svētki tika svinēti 3 mēnešus pēc Gaisa Svētkiem un to tēma bija – Radošais visās formās, tika demonstrēti radošās darbības rezultāti, augļi. Svētkos bija dziesmas, dejas, sarunas par pagājušo gadu”.

Zemes Svētki tika svinēti par godu Danujai ( senais Zemes vārds) un tēma bija – vienotība ar planētu, vienotība ar visām dzīvības formām un ar Kosmosu kā vienotu veselu. Svētku svinēja laukā, svētbirzīs, akmens krāvumu vietās, Zemes enerģiju centros. Svētku laikā godbijība tika parādīta arī citām dzīvības formām – elementāliem spēkiem, kuru daļiņas izmanto fiziskā pasaule.”

Pārnesot šos atlantiešu svētkus uz Ziemeļu puslodi, Uguns svētkus varam viegli piesaistīt mūsu Līgo svētkiem, Rudens iestāšanās tad būs Gaisa Svētki, mūsu Ziemas saulgriežiem atbilstu atlantiešu Ūdens (sniega) Svētki, Pavasara svētkiem – Zemes Svētki. Šķiet, ka katros gada laiku svētkos varam godināt visus 4 Elementus, jo tiem visās zināmās kultūrās uz Zemes bija atbilstošas dievības. Piemēram, kādā Ēģiptes laikā bija dievības Ra , Šu ,Geja, Nu, bet Indijā atbilstošas – Agni, Vaiju, Prithivi, Varuna, bet skandināviem – Tors, Tirs, Odins, Hjords.

Vairākās senās tautās Āfrikā ir saglabājušies ticējumi, nostāsti, ka no rietumu puses tur ieradušies ļoti zinoši cilvēki, kurus vēlāk par dieviem nodēvēja, bet senās Atlantīdas leģendu pētnieki sniedz fantastisku risinājumu. Kādā Edgara Keisi ziņojumā no Akāšas hronikas (Nr 378-16, iegūts 29. oktobrī, 1933.g.) teikts, ka kādā slēpnī Ēģiptē pie Sfinksas informācijas kopumā par Atlantīdu ir datu kopa par…”atlantu dzīvi un darbību citās valstīs un visu Zemes tautu pārstāvju tikšanos un kopīgi izstrādāto lēmumu saistībā ar gaidāmo Atlantīdas kontinenta sagraušanu”. Pētniece Meri Houpa no senēģiptes un citiem avotiem ir atradusi, ka atlantieši izveidoja 14 sūtņu grupas, kuras devās uz dažādām Zemes vietām, arī turp, kur tolaik bija vēl smagi dzīves apstākļi. To netieši apstiprina A.Z.Tamaša, kura raksta – “pirmbaltu valoda ir atlantiešu valoda” un … nesen atklātās skandināvu vadoņa Odina galvaspilsētas Asgartas drupas Turkmenistanā.

Saīsinot spriedumu ceļu, varam atzīt, ka vismaz 12 000 gadus atpakaļ notika senās Atlantīdas civilizācijas sasniegumu izplatīšana pa Pasauli un katrā tautā tās zināšanas tika aiznestas. Atšķirīgas izrādījās tautu spējas šīs zināšanas saglabāt kā tradīcijas. Vissenākās tradīcijas ir tās, kur tauta atzīst Dabas cikliskuma nozīmi, tās 4 stadijas atzīmē ar priecīgiem SVĒTKIEM, nevis ar bailēm, aizlūgumiem. Tā tauta, kura svētkos izmanto visspēcīgākās melodijas, pareizās tēmas dzejā, varētu būt vissenākā un arī visvairāk sagatavotā nākotnei. Atzīmējams, ka atlantieši svētkos nesa ziedojumus simboliski – ar ziediem (ziedi ir auga mīlestībai līdzīga attīstības stadija), pašu izstrādājumus, radošā talanta darbus, nevis kādus lietišķus, mantiskus upurus prasīja.

Ne tikai sendienās Dabas cikli, Zemes ražas noteica tautu dzīvi. Arī šodien bada nāvē aiziet miljoniem Zemes iedzīvotāju. Mūsu pašu zemītes ražu spēks tiek aizvietots ar nedzīvo veco pārtiku no ķimizētām ārzemēm, kas ir tik lēta, ka mūsu zemniekiem nav iespējams pat iztiku sev ģimenei nopelnīt. Tikpat māksloti un nedabīgi ir šeit ievestie svešie mīlestības svētki un dažādu svešu Baznīcu riti. Šķietami negaidīti var pienākt laiki, kad Daba pierādīs cik ļoti esam alojušies sevi par visvareniem turēdami – pret tautiešiem, kaimiņiem un savu zemi stāvēdami. Tāpēc nekaitētu palēnām atcerēties arāju tautu vissenākos svētkus, svinot tos atjaunotās un zinošo izpētītās enerģētiskās vietās – senajās Svētvietās ar mūsu talantu radītām enerģiju un tautas Dvēseli attīstošām dziesmām. Pasaulē vairākās valstīs zinātnieki pēdējās desmitgadēs pēta Zemes Spēka vietas – sendienu Svētvietas, vēl saglabātos akmeņu krāvumus, labirintus, bet Latvijā daudzviet šīs liecības ir iznīcinātas. Sevišķi spēcīgās vietās Pasaulē virmo idejas kā veidot tur enerģiju piramīdas (Pilis, Tempļus), ko materiālajā pasaule nemaz nevarētu redzēt. Interesanta, manuprāt ir šīs idejas līdzība ar Raiņa “Gaismas pilī” nesto ziņu.

Avīzē “Diena” 30. janvārī ir sākta diskusija par Dziesmu svētku nākotni. Kā atbalstāmu un attīstāmu, domāju, jāapspriež Dziesmu svētku iespējamā starptautiskā attīstība, kas varētu notikt Vasaras Saulgriežu tuvumā, jo arī atlantieši šos svētkus (Uguns Svētki) svinēja 8 dienas. Dziesmu Svētku sākuma daļa varētu notikt laukos (pa 2-4 koriem, kur būtu 1-2 viesu kori), izpētītās enerģētiskās vietās – Svētvietās, kur jebkuram viesim ir iespēja novērot savas apziņas paplašināšanos. Svētku nobeigums varētu notikt visai Latvijai enerģētiski un informatīvi piesaistītā vietā, iespējams, Lielajā Svētku Laukā.

Domāju, ka kultūra un zināšanas varētu kļūt par mūsu tautas vizītkarti un ne tikai profesionāli mākslinieki šo tautas kultūru var nest Pasaulē. Varam prognozēt, ka daudziem lauku koriem uzradīsies draugi citās valstīs (ne tikai Rietumos) un tas dos jaunu impulsu koru attīstībai un atjaunotnei.

2002.g. 30.janvārī , papildināts – maijā 2003.g. Andris-Ansis Špats, Bīriņos

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.