Pašlaik (2001.g. marts) Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstu lopkopji ar šausmām gaida – ienāks vai neienāks viņu mājās iznīcība mājdzīvnieku sērgas veidā. Līdzīgā situācijā viduslaikos ļaudis glābās aizejot dziļi mežos – prom no tirdzniecības ceļiem. Pat mēra laikā izrādījās, ka daudzi izdzīvoja, ko vēlāk nosauca par imunitātes spēju.
Mūsdienu globālais tirgus nedod ne mazāko iespēju no tā aizmukt kādos mežos, bet mašīnu riepu
mazgāšana ir tāds reklāmas triks, jo redzam, ka visu mašīnu klāj tālu ceļu nākuši putekļi. Gājputni ceļojot ne tikai zivju ikrus spēj pārnēsāt. Kontrabandas preču nekontrolētās plūsmas ir vairāk kā iespaidīgas. Tāpēc pašlaik tikai Mātei – Dabai varam pateikties par aukstā laika noteikto barjeru sērgas ceļā, bet aprīļa beigās redzēsim, cik tālredzīgi būsim sagatavojušies pēdējo 2 mēnešu laikā.
Mutes un nagu sērga latviešiem nav sveša, jo pēdējā gadu simtā te vairākas reizes ir bijušas plašākas vai lokālas epidēmijas. Tāpēc mūsu vetārstus nevar salīdzināt ar Eiropas Savienības teorētiķiem, jo prakse un teorija ir dažādas lietas. Vēl pat atceros Smiltenes tehnikumā mācīto, ka galvenais vetārstam ir – nebaidīties un iet ar lielu vēlmi dzīvniekiem palīdzēt. Iepriekšējo laiku noslēpumainība un patiesības slēpšana vēl joprojām ir vērojama, jo nevienā laikrakstā nav iztirzāti reālie zaudējumi, kādi bija iepriekš, kā sērgu ierobežoja un likvidēja. Naivi ir skaitīt kritušos mājdzīvniekus un reizināt ar to svaru, gaļas cenu. Patiesībā taču tiek iznīcināts atražojošais ganāmpulks, tātad vairāku gadu garumā arī nākotnes raža tiek iznīcināta. Patlaban nav dzirdēts, kas un kādā veidā kompensēs zemniekiem sērgas nestos iespējamos zaudējumus. Šķiet, ka pašreizējā situācija uzdod daudzus jautājumus, uz kuriem neviens necenšas pilnīgi un izsmeļoši atbildēt.
Kas zemnieku-lopkopi aizstāvēs?
Piedodiet, bet līdzšinējos lauksaimniecības ministrus atceros tikai kā kādu politisko partiju runas vīrus. Tāpēc pēdējās dienās redzamā galvenā vetārsta V.Veldres kunga stingrā nostāja rāda, ka varbūt, beidzot vismaz vienā jomā ir gaiša galva un stingrs mugurkauls valstsvīram. Vienlaicīgi konstatēju, ka daudzās un dažādās zemnieku organizācijas jau vairākus mēnešus klusē arvien draudīgāku notikumu gaisotnē. Pat bēdīgi slavenā Konsultatīvā Padome neko nesaka, jo šoreiz nav jādod graudu importa atļauja – sērgas atnāks pašas.
Dzirdēts, ka ja pielietosim šajā gadu simtā zinātnieku izstrādāto aizsardzības paņēmienu – vakcināciju, tad valstij būšot “jāzaudē” ES gaļas un piena tirgus (cik liels?) uz 1 gadu. Tur esot tāds ierobežojums – pēc vakcinācijas gadu nedrīkst tirgot gaļas produkciju. Dīvaini to dzirdēt, bet visādas varētu būt prasības – pamatotas un nepamatotas. Savukārt, ES nepasludina vakcināciju, baidoties no tā , ka Austrumu valstis – Japāna un Krievija tad atteiksies iepirkt gaļas produktus no ES tirgus (piemēram, 73 % cūkgaļas eksportē uz Krieviju un Japānu, t.i. apmēram 500 000 tonnu, bet liellopu gaļu apmēram 40% eksportē uz Krieviju). Tātad, Latvijas eksports uz ES patiesībā ir maza daļiņa no ES eksporta uz Krieviju. Kāpēc mums ir vajadzīgs šis starpnieks? Šodien gan no Lielbritānijas nāk ziņa, ka tur uzvarējusi vietējā situācija, nevis izplūdušās “Eiropas intereses” un Anglijā vēl atlikušos mājdzīvniekus cer glābt ar vakcināciju.
Jebkurā krīzes situācijā zinošs cilvēks ir desmitkārt vērtīgāks par nezinošo, tāpēc nenovērtējama būtu laucinieku izglītošana visos laikrakstos, jo reti kurš laukos var atļauties abonēt vairākus laikrakstus. Visvairāk laukos klausās Rīgas radio, skatās TV, bet šajos masu informācijas līdzekļos nekādu pamācību nav bijis.
Cēloņus meklējot
Škiet, ka tikai nedaudz pēc 1980. gada kā Pasaules mēroga atklājumu pasludināja, ka saslimšanā bez mikroba, vīrusa ir vainīgs arī pats cilvēks, jo tā imūnā sistēma ir bijusi par vāju. Izrādījās, ka vienmēr un visur eksistē praktiski visi vīrusi, baktērijas, tikai to koncentrācija un aktivitāte ir atšķirīga. Tā, piemēram, gripas epidēmijas laikā vīrusi ir aktīvāki, bet tie neko nepadarīs pietiekami vitamīnus patērējošam cilvēkam, kurš turklāt vasarā ir norūdījies pret krasām temperatūras maiņām.
No 20. gs. 30-iem gadiem zināms ir Pasaulē slavena zinātnieka A.L.Čiževska atklājums, ka sērgas uz Zemes uzliesmo kā atbalsis pēc izvirdumiem uz Saules. Viņa monogrāfija daudzās valodās tā arī tika nosaukta – “Saules vētru atbalsis uz Zemes”. Raksturīgi, ka PSRS laikos šīs grāmatas pirmais izdevums iznāca vismaz 50 gadus pēc publikācijām ārzemēs, turklāt ļoti mazā metienā. Laikam, varas nesējiem šī teorija šķita nepareiza.
Pašlaik uz Saules virsmas atkal parādās arvien vairāk t.s. Saules plankumu, kas liecina par lieliem enerģijas izvirdumiem. Šie “izvirdumi” pēc kāda laika skar Zemi un attiecīgā Zemes reģionā ir lielāka varbūtība saslimt, jo mikropasaule tur ir kļuvusi aktīvāka. Pašreizējās Saules aktivitātes pieaugums turpināsies šogad un nākošgad jau ies mazumā. Jāatceras, ka jau vairākus gadus Ziemeļu puslodi līdz Spānijai , Melnai jūrai, Baikalam, Lieliem ezeriem Amerikā pārklāj ievērojams ozona deficīta apgabals. Raksturīgi, ka virs atsevišķām valstīm var izveidoties vietējs ozona “caurums”, kur ozons ir jūtami mazāk kā citur (-15% līdz pat –35%). Daudz nekļūdīsimies, ja pieņemsim, ka mūsu platuma grādos ozona slāņa samazinājumu ir apmēram par 7 %, salīdzinot ar ekvatoru, kur pēdējos 20 gados nav novērots ozona slāņa samazinājums. Zināms, ka , piemēram, ultravioletais starojums uz zemi nonāk par 1,3% vairāk, ja ozons samazinās par 1%, tātad, vismaz par 10% lielākas ir iedegšanas, apdedzināšanas iespējas sauļojoties. Pētījumi rāda, ka vājākam ozona slānim vairāk cauri tiek starojuma daļa ar īsāku viļņa garumu par 320nm (0,32 mkm) , kas var jūtami ietekmēt acu gļotādu, ģenētisko DNK, imūno sistēmu. Atzīmēju, ka Lauras Dzenes publikācija “Ozona slānis šopavasar nerada bažas”, Diena, 29.03. ir uzskatāma par ne sevišķi precīzu, jo turpat publicētā karte ar ozona deficītu, rāda, ka bažas pastāv gan.
Saules aktivitāte ne tikai mikrobu pasauli ietekmē. Jau 1938 g. amerikāņu zinātnieks O.Murs paziņoja, ka viņam ir izdevies radīt aparātu, kas rada Saules aktivitātes laikā izstaroto starojuma daļu. Ar šo starojumu O.Murs varēja radīt pirotehnikas un sprāgstvielu detonāciju vairāku kilometru attālumā. Pasaulē ir zināms, ka dažādu munīcijas noliktavu uzsprāgšana neizskaidrojamā veidā notiek tieši Saules aktivitātes gados. Avīzes jau 2000. gadā sāka ziņot par mīklainiem munīciju noliktavu sprādzieniem Holandē, Ķīnā, Krievijā un citur. Jau 1982.gadā pierādīja, ka daudzu sarežģītu tehnoloģiju sabojāšanos var izsaukt Saules vētras – lādētu daļiņu plūsma pēc Saules izvirdumiem, kas Zemi sasniedz pēc 1-2 diennakts. Tajā gadā Saules vētras laikā sabojājās naftas un gāzes vadu elektroniskās sistēmas, elektropgādes vadība vairākās valstīs. Tāpēc tuvais Saules aktivitātes maksimums ne tikai mikrobus vien “satracinās”. Faktiski mēs visi jau 2-3 gadus dzīvojam arvien pieaugošā Saules aktivitātes fonā un pārāk briesmīgi tas nav, ja nu biežāk cilvēki ziemeļvalstīs saslimst ar ādas vēzi, vairāk ir acu, mutes gļotādu saslimšanas, dažādiem augiem uzkrīt slimības, dažās valstīs runā arī par kukaiņu savairošanos un uzbrukumiem. Daudzu Saules aktivitāšu maksimuma gadi (ik pēc 11,5 gadiem) ir pārdzīvoti un vēsture mums var dot mācību, kas varētu būt sagaidāms šogad (2001.g.), nākošgad.
Tomēr jāpiezīmē (tagad – 2009.g. janvārī) ka pēdējos saules aktivitātes gadu ietekmei ir jāpievieno cilvēces iznīcinātā dabiskā zemes aizsargvairoga samazināšanas efekts kā pašlaik īsti nezināmās sekas un zināmās astronomu prognozes, ka 2012.gadā Saules aktivitāte varētu būt sevišķi liela, tāpēc arī sērgas un saslimstība daudzkārt pastiprināsies.
Var jau būt, ka vienkāršāk ir izlikties un neko nezināt, jo tad viss notikušais būs “pēkšņi”, “ārkārtīgs gadījums”, kā šo frazeoloģiju labi pieprata agrāko laiku Valsts un lauksaimniecības vadītāji.
Vai bezspēcīgi esam?
Katra lopkopja personīgā rīcībā ir pietiekoši daudzi paņēmieni lai paaugstinātu mājdzīvnieku imunitāti. Vispirms jau nepieciešama pilnvērtīga, vitamīniem bagāta dabīga pārtika. Tikpat svarīga ir mājdzīvnieku turēšana dabiskos apstākļos. Pavērojiet vistu spīdzināšanu kompleksos, kuras noliekot uz zemes, pat staigāt neprot! Salīdzinot tās ar mājās izperētām – veselīgām un dzīvespriecīgām vistām katram būs skaidrs, ka arī bez vakcinācijas, bet audzējot dabīgos apstākļos, saslimšanas iespējas ir mazas. Tāpēc nākotnes sērgās neizbēgami vairāk cietīs tieši lielfermu mājdzīvnieki, jo viņi ir novārdzināti ar nedabiskiem dzīves apstākļiem. Iespējams, ka tieši t.s. lielražotājus Latvijas valsts kārtējo reizi mēģinās mākslīgi un nesaprātīgi atbalstīt ar visu nodokļu maksātāju naudu, bet tālredzīgākiem – mazo un dabīgo fermu īpašniekiem nepalīdzēs .
Pasaules presē ir publikācijas, ka arī cilvēcē pašlaik notiek savdabīga izlase, jauniem Dabas apstākļiem nederīgu cilvēku pastiprināta izmiršana. Tāpēc katrs no mums var dažādi atlasīt jaunajiem apstākļiem noderīgākos – izturīgākos mājdzīvniekus, pat pazeminot prasības to ražīgumam. Šī doma ir pilnīgi pret pašlaik valdošo īslaicīgā ekonomiskā izdevīguma prasībām, bet , saprotiet, es rakstu par ilgtermiņa izdzīvošanu, ilgtermiņa attīstību (Saules cikls ir apm. 11 gadu) un tāpēc arī izdevīgums ir jāpiemēro ilgākam laika periodam – 5 vai 10 gadu ciklam.
Ko iesaka zinātnieki?
Nešaubos, ka dažādu nozaru zinātnieki var daudzējādi palīdzēt zemniekiem, bet šeit atgādināšu mazāk zināmus pētījumus Latvijā, kuri tika finansēti tikai no zemnieku līdzekļiem.
Nu jau vairāk kā 10 gadus atpakaļ kādā starpvalstu konferencē daudzu valstu zinātnieki uzmanīgi klausījās Latvijas vetārstu, zootehniķu un zinātnieku ziņojumus par eksperimentiem lielfermās ar “dzīvo” un “mirušo” ūdeni (Japānā sauc par “jonizēto sārmaino” un “jonizēto skābo“ ūdeni, tehnikā par – “katolitu”, “anolitu”). Izrādījās, ka 1990., 1991. gados, kad antibiotikas kļuva deficītas, vairākās lielfermās ar “mirušo“ sāls šķīdumu (darbīgā viela – hipohlorīta anjons) pilnīgi novērsa dizentērijas attīstību smagā formā, samazināja sivēniem caurejas no sliktas pārtikas (Valkā, Jumpravā, Ulbrokā, Lēdurgā un citur). Teliņiem dodot “dzīvo” ūdeni, strauji atlaba pat nāvei nolemtie, jau vārgi piedzimušie (Pālē, Limbažu rajonā). Visi lopkopji atzīmēja, ka mājdzīvnieki pilnīgi pārvēršas, dodot šos bioloģiski aktīvos šķīdumus – tie kļūst aktīvāki, spalva kļūst spīdīga un labi pieņemas svarā.
Labi, ka mums vēl bija pietiekoši līdzekļu un tāpēc Zinātņu Akadēmijas Organiskās Sintēzes institūtā veiktos pētījumos varējām iegūt pārliecību, ka pievienojot “dzīvo” ūdeni, kuru iegūst no akas, no krāna Rīgā vai no destilāta – visi pie noteikta enerģijas līmeņa spēj 2 reizes paildzināt asins eritrocītu mūžu pilnīgi nelabvēlīgā vidē. Tas nozīmēja to, ka “dzīvais” ūdens stabilizē šūnu membrānu, kas ir imunitātes pamatā, tātad arī dzīvnieku, cilvēku imunitātei vajadzētu pieaugt, dzerot “dzīvo” ūdeni. Vēlāk radās arī skaidrība, kāpēc mājdzīvnieki labāk barojas pie tās pašas pārtikas, jo “dzīvā “ ūdenī esošie ūdens molekulu radikāli aktīvi palīdz noārdīt kokšķiedru, padarot pat to organismam izmantojamu. Zinātņu doktori Dace un Gunārs Tirzīši bija pārliecināti, ka šajā virzienā ejot, lauksaimnieki iegūtu pilnīgi jaunu atbalstu. Lauksaimniecības zinātnieki Ilma Ramane, Valdis Auziņš labi sapratās ar eksakto zinātņu teorijām, jo praksē redzēja gluži neticamas lietas – no veco teoriju viedokļa. Norvēģijas valsts iespējamo palīdzību šīs jaunās tehnoloģijas attīstībā un ieviešanā apturēja daži Ārlietu ministrijas funkcionāri, uzskatot, ka šāda palīdzība neatkarīgiem zinātniekiem nedrīkstot būt, jo citu valstu palīdzība esot domāta…”tikai Valsts struktūrām”, respektīvi – ierēdņiem (Vita Tērauda).Toreiz mūsu izstrādātās idejas godīgi uzvarēja lielā starpvalstu konkursā, kur no 250 projektiem, tikai 12 ieguva atzinību. Jāatzīmē, ka Pasaules zinātnes presē vēl daži mūsu atklājumi nav sasniegti.
Diemžēl, Latvijas zinātnes finansējošām struktūrām Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) šādi pētījumi arī šķita nevajadzīgi, tāpēc IZM ieteica tos finansēt vien tālāk ar zemnieku personīgiem līdzekļiem, vai meklēt subsīdijas, SAPARD palīdzību. Šie naivie cilvēciņi IZM taču nesaprot, ka lai saņemtu subsīdijas, vispirms ir jāiegūst līdzekļi, peļņa ko ieguldīt attīstībā, bet pašlaik zinātniekiem svarīgāk ir – izdzīvot. Kā saka – dažādi darbības lauciņi, dažādi domāšanas veidi.
Pētījumi ir parādījuši, ka dodot “dzīvo” ūdeni grūtniecēm, pēcnācēju imūnā sistēma ir spēcīgāka, ko izskaidro ar to, ka šāds ūdens pēc enerģētiskiem parametriem ir tuvs sen uz Zemes bijušam ūdenim, kuru vēl nebija sabojājuši civilizācijas atkritumi. Zeme it kā ar savu enerģiju palīdz jaunam organismam pielāgoties jau pirms dzimšanas gaidāmiem nelabvēlīgiem apstākļiem.
Kādreiz Latvijā strādāja 5 cehi, kuru kopējā ražība bija apmēram 5 tonnas “dzīvā“ un 4 tonnas ”mirušā” ūdens stundā, kas spētu palīdzēt vismaz 100 000 dzīvniekiem katru dienu. Limbažu un Liepājas rajonos jau izmēģināja šo bioloģiski aktīvo ūdeņu piegādi visam rajonam ar cisternām. Noskaidrojās, kādi 10 cehi pilnīgi nodrošinātu Latvijas vajadzības, bet lai novērstu transporta izdevumus, vajadzētu vismaz 25 vietās ražot šos bioloģiski aktīvos ūdens produktus.
Skaidrs, ka uzdevums atjaunot apturētos pētījumus nav pa spēkam tikai zemniekiem, kuriem jau izdzīvošana ir problemātiska, tāpēc draudošā situācijā var rasties jauna interese un Valsts pieprasījums pēc jau gandrīz aizmirstiem Pasaules līmeņa pētījumiem, atklājumiem. Pēdējos gados ir izstrādāti nelieli, medicīnai domāti aparāti un Rīgas Gaiļezera slimnīca katru mēnesi saražoja (piebildīšu – līdz 2008.gadam!) aptuveni 20 tonnas anolita, tādejādi ekonomējot vairāk par 1000 Ls mēnesī.
Retais iedomājas saistīt Latvijas karavīriem uzbrukušās vairākas masu saslimšanas un pašreizējās mājdzīvnieku epidēmijas ES, bet ir tomēr šeit saistība, jo Saules aktivētā mikropasaule uzbrūk novārdzinātiem un nedabīgos apstākļos dzīvojošiem ātrāk un plašāk. Vecās kazarmas var nojaukt, un no NATO domātiem finansu resursiem uzcelt jaunas ēkas, kurās nebūs uzkrātas modificētu mikrobu kolonijas.
Mums kā cilvēkiem ir jāpadomā par saviem mājdzīvniekiem – laicīgi, pirms sērgas atnāks, tāpat kā sevi un savu organismu stiprināt ar Dabas veltēm un zinātnieku izstrādājumiem.
2001.g.marts, papildināts 2009.g. janvārī
Zemnieks Andris-Ansis Špats, Dr.sc.ing.
Adrese: Pasts Bīriņi, Limbažu raj., LV-4013