Ko spēj un ko nespēj pagasta vara?

Ar šādu virsrakstu “Auseklis”- Limbažu rajona laikraksts, kuru izdod vietējā SIA ,1996.g. 3.decembrī publicēja 4 izvilkumus – teikumus no mana pārdomu raksta , kurā aicināju uz pārdomām pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām . Avīze no visa garā raksta citēja tikai 4 teikumus ( kā dēļ tad es strādāju?), bet tās darbiniece (līdzīpašniece?) pierakstīja 3 reizes vairāk, piebilstot : “Tie ir fakti. Rakstā, protams, ir pārspriedumi, filozofiskas atziņas, secinājumi, ko mainīt un darīt..”. Tālāk avīzē bija publicēti materiāli apmēram 20 lielākā laukumā – 3 Vidrižu pagasta Padomes locekļu ,2 iedzīvotāju raksti . Šajos viedokļos bija redzams, ka viņi vienīgie bija pilnībā izlasījuši manu kritiski-analītisko rakstu par Padomes darbību. Šie pilsoņi nevis rakstīja par manām paustajām idejām, nestāstīja par problēmām ( uzdevumi, kuri jārisinā), bet centās visādi apmelot … autoru, lietojot pat visai īpatnējus epitetus “gaisa pilis ceļ”, “plātās”, “nu nav purvā to ogu”,utt.. Rakstītāji savu nezināšanu un baumu līmenī uzbruka dzērveņu projektam, citiem maniem projektiem, darbiem. Pasaules banka drīz pēc tam augsti novērtēja šo rajona avīzē “nokritizēto” dzērveņu audzēšanas projektu, izsniedzot Latvijai 25 miljonu $ kredītu ar LIBOR likmi – apmēram 5,2 % gadā. Tātad, tiem “kritizētājiem” nācās “norīt pašu radīto krupi”. Toreiz “Ausekļa” lappusi veidoja, “viedokļus” uzklausīja un , laikam, rakstīt palīdzēja Skaidrīte Baldiņa… kā lapas veidotāja.

Es nezinu Latvijā likumu, kas ļautu izmantot cenzūras paņēmienus, sagraizīt autora tekstu, izmainīt autora domas. Ir taču Latvijā spēkā likums par autortiesībām! Piemēram, “Auseklis” nesen publicēja itkā Aijas Rudzītes rakstu “Vidrižos socialdemokrātu sapulce zem klajas debess” tik ļoti izmainītā veidā, ka pat pamatdoma bija pazudusi (varbūt, speciāli pazudināta?). Autore bija pilnīgi sašutusi. Pieņemu, ka neesam profesionāli rakstītāji, bet tā labot rediģēt, ka izmainās un pazūd doma, ir autora tiesību pārkāpums. Labotājs-cenzors avīzē kļūst par līdzautoru bez piekrišanas.

Domāju, ka pat amorāli ir iesaistīt avīzes publiskā diskusijā cilvēkus, kuri nezina tēmu vai nesaprot par ko ir runa .

Diskusiju rakstā – “Ko noklusē pagastveči, jeb vai ir vēl citādi domājošie?”, citēju daudzus dokumentus, parādīju vairākas aplamības Vidrižu pagasta Padomes darbā, acīmredzamus likumu pārkāpumus – Dabas aizsardzības ignorēšanu , iedzīvotāju maldināšanu un neinformēšanu, acīmredzamus un aizdomīgus budžeta pārtēriņus , nepamatoti ņemtu kredītu (“Auseklis,11.01.01.). Domāju, ka vajadzēja avīzē parādīties Padomes vadītāja, locekļu konkrētiem ziņojumiem, pierādot, ka esmu smagi maldījies, ka Padomei ir ekspertu atziņas par pareizo rīcību. Sevišķi būtiski tas ir, jo jau 1996.gadā pirms toreizējām vēlēšanām es rakstīju par līdzīgām dīvainībām Vidrižu pagastā, bet “Auseklis” toreiz manu rakstu faktiski noslēpa lasītājiem, pasniedzot citādi domājošā “pāraudzināšanas stundu”. Šogad Vidrižu pagasta Padomes priekšsēdētājs pārmet autoram skaudību pret glezniņu dāvināšanu, nevis runā konkrēti un atklāti. Kāda Pensionāre uzskata, ka zinātnieks , rakstot par viņa arhīvā esošiem dokumentiem, “kuļ tukšus salmus”, bet pati nezina nevienu faktu, nevar apgāzt manus argumentus. Unikāls mūsdienu “kultūras” paraugs ir zemnieka J.Simsona rupjās anekdotes citēšana avīzē par to kā varētu sdabiedrība atbrīvoties no citādi domājošiem, no cittautiešiem – apdedzinot baltu pelīti (citādi domājošo) un palaižot Daugavas virzienā…. Autors (A.Špats) esot socialdemokrātu partijas biedrs un tiem jau patīkot “uzkost vienam otru…”. Nebrīnīšos, ja man “pierakstīs” vēl kādas partijas piederību, bet nekad nevienā partijā neesmu bijis! Raini kā Latvijas izcilāko socialdemokrātu cienu, viņa attīstības idejas realizēju, bet zemnieka J.Simsona saimnieciskās neveiksmēs nejūtos vainīgs, arī socialdemokrātu idejas tur nav vainīgas.

Šiem avīzes “oponentiem” esmu nosūtījis vēstules ar viņu “argumentu” analīzi, viņus interesējošo faktu aprakstu. Kopijas ir nosūtītas arī avīzei “Auseklis. Pagājis 1,5 mēnesis, bet atbilžu nav , tātad, galvenais viņu mērķis bija nomelnot raksta autoru , nevis piedalīties diskusijā par pagasta attīstību.

Ja kādam trūkst argumentu diskusijā, viņš vai nu apklust, vai savas vissliktākās īpašības piedēvē otram, cenšoties savās acīs to “pretinieku” nomelnot, tādejādi maldīgi domājot, ka “iznīcinā” pretinieka argumentus.

Pamatots kļūst jautājums – ar ko man “Ausekļa” slejās ir diskusija? Vai tos rakstus raksta realas personas, jeb kāds štata darbonis pret zinātniekiem, māksliniekiem un vispār citādi domājošiem ir noalgots Limbažos, līdzīgi padomjlaika metodei? Vai atkal kāds redakcijā “palīdzēja” uzrakstīt tos apmelojošos rakstus J.Simsonam, G.Zeltiņai?

Šāda “diskusiju” metode man atgādinā tos laikus Latvijā un PSRS, kad zinātniekus, māksliniekus publiski nosauca par disidentiem un par paustajām attīstības idejām ielika cietumā, pamatojoties uz t.s. “tautas balsi”, “sabiedrības viedokli”, kuru veidoja speciāli apmācīti cilvēki (denuncētāji) avīzēs , partijas organizācijās. Nesenās sarunas ar ”Ausekļa” galveno redaktori V.Briedes kundzi liecinā, ka nav redakcijā palikusi aizgājušo laiku vēlme apspiest citādi domājošos, bet visi esam tikai cilvēki… .

Vidrižu pagasta Padomes priekšsēdētājs raksta: “Nedomāju, ka, nomelnojot otra padarīto, celsies rakstītāja reitings. Diezin vai iedzīvotāji uzticēsies cilvēkam, kurš savā pagastā redz tikai slikto…”. Es savukārt nesaprotu, kā kāds “reitings” varētu ietekmēt neatkarīga zinātnieka darbību Latvijā, ES valstīs ( esmu jau ES dalībnieks). Nezinu kāda “iedzīvotāju uzticēšanās” man ir palīdzējusi līdz šim izdzīvot un jau nonākt Eiropas Savienībā vai Amerikā ar Latvijas projektu dzērveņu audzēšanā? Esmu vairākkārt ārzemju konferencēs ziņojis, ka viss mūsu paveiktais ir pilnīgi bez Valsts un pašvaldības palīdzības paveikts, ka zinātnieki te Latvijā dzīvo tikpat nabadzīgi kā visa tauta, bet pašvaldība, Valdība ir radījusi lielus zaudējumus mūsu saimnieciskai darbībai, apzināti bremzējusi mūsu attīstību. Šo tēzi esmu teicis pat ANO emisāram ( no Zviedrijas) jaunattīstīto valstu lauksaimniecības attīstībā, ilustrējot viņa domu, cik svarīgi ir valsts pārvaldi uzticēt zinošiem cilvēkiem-speciālistiem, nevis gadījuma personām (vai partijniekiem). Nesaprotu, kā vēlmi uzlabot tautas labklājību var nosaukt par “nomelnošanu”. Slikti, ja par mūsu naudu šķībi un nepareizi padarītais, acīmredzamā naudas pārtērēšana un cita nepadarītā pieminēšana vien var “nomelnot” visu “otra padarīto” padarīto . Vainīgs nav tas , kas ierosinā diskusiju. Drīzāk “vainīga” ir pašas Padomes locekļu izveidotā situācija pagastā un tāpēc ir janoskaidro – kas, kur, kā, kāpēc, utt. . Piemēram, kāpēc pašvaldība atbilstoši likumam nesarīkoja cenu aptauju datoru pirkšanai, bet nopirka ārkārtīgi dārgus datorus (dārgāk kā veikalā, dārgāk kā visur Latvijas skolās), tādejādi neierīkojot klasi otrā pagasta skolā? Līdzīgi “ar baltiem diegiem šūti” tēriņi (manuprāt, pārtēriņi) pašvaldībā ir daudz. Kāpēc tie “labie darbi” ir tikai Padomes priekšsēdētāja nopelns, bet aizdomīgos pārtēriņos “vainīgas” ir pašvaldības iestādes, piemēram, skola? Nav noslēpums, ka arī Valsts Kontrole ir konstatējusi daudzas līdzīgas nelikumības Rīgas pašvaldībās, pārtērējot naudu itkā skolu vajadzībām … .

Agrākos laikos partijnieku izrunāšanos par iešanu “uz gaišo rītdienu”, lieliem panākumiem sociālisma celtniecībā, mākslinieku, zinātnieku aprindās sauca par “pokazuhu”, par “Potjomkina sādžām”. Vairāk kā 200 gadus atpakaļ kņazs Potjomkins būvēja skaistas celtnes ceļmalā priekš carienes, viesiem, bet tālāk nomalē zemnieki tikko kā izdzīvoja.

Zinātnieka domāšana ir un paliks kritiski analītiska, pat simtiem lamātāju un draudētāju neko nevarēs padarīt, jo domāšanas tendence ( virzība, attīstība) ir pamatota ar to, ka filozofijas kursā ir jāiemācās Pasaules mācības kā izzināt procesus un tos attīstīt, citādi zinātnē neko nesasniegt. Te ir atšķirība starp pamatskolas, vidusskolas, augstskolas beigušo un profesionālu zinātnieku, tāpēc atšķirības domāšanā ir neizbēgamas. Jautājums vietā – vai šajā valstī ir vajadzīgas citādi domājošo smadzenes? Pieņemu, ka zinošo ir tautā par maz, viņi vairs neredz jēgu šos “mēslus kustināt”. Zinošo uzdevums ir izstrādāt attīstīt idejas (idejas nepazīst cilvēku žēluma- J.Rainis), kuras realizē ar sirds Saprātu apveltītie – sirdsapziņas cilvēki, jo redzam ,kur mūs novedusi mūsdienu birokrātija.

Diskusijā par Vidrižu pagasta nākotni uzzinājām, ka pašvaldībā ir mīļi, labi, skaisti cilvēki – patērētāji, pret kuriem kā personām arī man nav iebildumi, bet rādās – kā Padome , kā radošs kolektīvs viņi neprot strādāt un bieži nav viņiem atbildības nodokļu maksātāju un likuma priekšā. Mēs skaļi brīnamies – ko sliktu tie ārzemnieki ir saskatījuši mūsu valstī, ka te esot korupcija, te valsts esot nozagta! Citi domā: “Tas ir skaisti, ja par “nopelnīto” pagasta darbinieki var labāk par zemniekiem dzīvot! Ierēdņi vienmēr būs, bet lētus produktus vedīsim no Eiropas. Valsts dzīvos no tranzīta.”..

Padomēs katrs indivīds pašlaik personīgi ne par ko un ne ar ko neatbild. Tā ir principiāla atšķirība no pirmskara pagastveča. Cēloni bezatbildībai Vidrižos saskatu apstāklī, ka šī Padome ir jau ilgstoši strādājusi bez konkurences (t.i. arī bez iekšējās opozīcijas) . “Savējā” Revīzijas komisija vēl nekad neko pret iedzīvotāju interesēm Padomes darbā nav atradusi (?). Pagājušās vēlēšanās par mūsu pagastā vienīgo sarakstu devās balsot apmēram 40% iedzīvotāju .Viszemākā vēlētāju aktivitāte rajonā! To demokrātiskās zemēs uzskata par tautas vispārēju neuzticību! . “PAR” visiem kandidātiem nobalsoja apmēram 60 % , tātad, sareizinot , redzam, ka pašreizējā Padome tieši pārstāv tikai apmēram 24 % vēlētājus ( Šie dati citēti pēc atmiņas.). Ticu, ka viss šķiet labi, jo dzīvo Vidrižu ciematā , bet Bīriņu galā – pagasta nomalē , nekas netiek proporcionāli ieguldīts, tieši otrādi – iznīcinot mūsu tēvu, vectēvu celto klubu Bīriņos, Vidrižu Padome atklāti demonstrēja savu attieksmi.

Šajā mazajā piemērā – Vidrižu pagastā redzu tās pretrunas, kuras agri vai vēlu uzradīsies starp lauku teritorijās dzīvojošiem (zemniekiem) un pilsētniekiem, ciematniekiem (bezzemniekiem). Reformas ceļā apvienojot laukus ar pilsētām var dot bēdīgus rezultātus – pilsētnieki spriedīs kā palielināt nodokļus, vai izūtrupēt , pārdot zemnieku zemi, tādejādi iegūstot pēdējo guvumu no lauku iznīcināšanas, bet paši zaudēs pilsētu izdzīvošanas spēju. Atceros kā ASV pērnā gadusimtā pilsētas “apguva” indiāņu zemes, kā tepat Latvijā lauki nīkuļoja , kad pilsētās attīstīja proletariāta varu. Lauki attīstījās tikai tad, kad paši laucinieki lēma, kur ieguldīt peļņas daļu, bet pašlaik pilsētas grib izdzīvot ar importu.

Pašlaik būtisks kļūst jautājums citādi domājošiem – vai palikt klusējošo novērotāju lomā un ļaut Valstij krist tālāk bezizejā. Latvijā kā vienīgie attīstības argumentu uzsver daži mācītāji, zinātnieki, mākslinieki , seno un jauno attīstības ideju meklētāji. Izdomāju , ka tāpēc ir jāceļas un jāsaka patiesība, jo visur pasaulē zinātniekiem tic vairāk kā politiķiem un … avīžniekiem ( man ir šādi pētījumu dati no citām valstīm). Vietējie Bīriņos ( Vidrižu pagasta nomale) jau sen domā, ka nekādām sanāksmēm vairs nav jēgas –“VIŅI” vienalga visu darīs pēc sava prāta. Tā ir acīmredzamā atsvešināšanās starp tautu un Valsti, kas sākas jau pašvaldībā, bet cilvēki no tālienes to sauc par “valsts nozagšanu”.

Ko tik nesaredzēju īsajā pirmsvēlēšanu darbībā vietējā vēlētāju apvienībā “demokrāts”, vēlāk nosauktajā – “socialdemokrāts” Vidrižos? Pašreizējie deputāti atklāti ignorēja vēlētāju mutisko un arī rakstisko uzaicinājumu pastāstīt vēlētājiem par padarīto, par problēmām pagastā. Vienas sapulces vēlētājus pat neielaida vietējā “gaismas pilī”- skolā, kuru tikko kā izremontēja par mūsu pašu – nodokļu maksātāju naudu. Diskusijas bija gan racionālas un organizētas, gan kā pilnīgi nesakarīga klaigāšana zem klajas debess, rādot, cik atšķirīga kultūra var būt viena pagasta iedzīvotājiem, bet dažādās skolās gājušiem. Iesniedzot kandidātu sarakstu vietējais vienīgais partijnieks izdomāja, ka visi vēlētāju apvienībā ir strādājuši priekš viņa interesēm. Tāpēc vēlētāju apvienība tiek “aizmirsta” un tiek iesniegts partijas saraksts, kurā nav vairs tie “savādāk” domājošie. Šīs rūgteni ironiskās ” Saulgožu pagasta” cienīgās ainiņas rāda, iespējams, ka te pagastā ne jau darbs attīstībai dažus interesē , tāpēc vēlētājiem ir nepieciešama informācija par katra kandidāta darba spējām, idejām. Rādās, ka par deputātiem daudzviet ļoti grib tikt tie paši “budžetnieki”, kuri to budžetu tērē, nevis ienākumus vairo. Te ir atšķirība no citām valstīm, atšķirība no normālas saimes dzīves. Vai varētu ģimene ilgi izdzīvot, ja tā izdotu visu peļņu , aizmirstot par zemes apstrādi un sēju?

Limbažu rajonā ir arī normālu diskusiju paraugi. Piemēram, senajā kultūras centrā – Lēdurgā , G.Merķeļa dzimtenē 3 atšķirīgu vēlētāju grupu deputāti atklāti spriež tieši par to, kas nav padarīts, kas vēl jādara pagastā un tas sniedz pārliecību, ka tur ir iespējams diskutēt, varbūt, arī attīstība ātrāka tur būs. Lēdurgas un Vidrižu piemēri rāda, ka pagastos ir jābūt vismaz 2 vēlētāju apvienībām, lai vēlētājiem būtu izvēle, deputātiem – konkurence , ko šogad prasa arī likums.

Pirms vēlēšanām starp dažādām deputātu kandidātu grupām noteikti jāorganizē “apaļā galda” diskusijas, lai vēlētāji redzētu, kuri ir domājošie, kuri ir vienmēr “līdzbalsojošie” ( kā Saeimas “pozīcijas” balasts) kandidāti. Vēsturē mūsu senču cilšu vecajie sanāca kopā un zem ozoliem izsprieda visus svarīgos jautājumus. Toreiz kādu “balsošanu” uzskatīja par nejēdzību, jo svarīgākais bija – katras personas viedoklis un uzklausīt Māti –Zemi , panākot vienotību.

05.02.01. Andris A. Špats, zemnieks, Dr. inženierzinātnēs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.