Dievišķās A PRIORI zināšanas

Atstāsim ārpus apspriešanas mūsu dažādos priekšstatus par Dievu un die­višķo — pārāk dažādas ir reliģijas. Daudz dziļākā pagātnē uz Zemes mek­lē­jami šodienas reliģiju pamati. Tie nu ir tiktāl aizmirsti, ka pašreizējās teorijas līdzinās pilnīgi citai ēkai ar citiem mēr­ķiem. Vēl nožēlojamāk, ja izrādās, ka mūsdienu reliģijas, kuras it kā Dieva vārdā tiek sludinātas, patiesībā radītas  ar mērķi pakļaut tautas garīgi un arī saimnieciski. Tāpēc vārdu «dievišķs» šeit lietoju tikai kā pārcilvēcisku spēku apzīmētāju (pēc mūsu priekšstatiem).

Latīņu A PRIORI mani vienmēr ir saistījis ar savu nozīmi — zināšanas pirms pieredzes, no pieredzes neat­ka­rīgas zināšanas. Esam mācīti, ka mūsu saprāts atspoguļo tikai reāli esošo Dabā, ka mūsu zināšanas rodas tikai no pie­redzes. No ļoti seniem laikiem nākušais jēdziens A PRIORI nav intuīcija, tēlainā domāšana, iedvesma, atklāsme, zem­apziņas domāšana, bet pē­dējos gados arī kalanēšana (channeling — angļu val.).

Iepazīstoties ar rakstnieku, māk­sli­nieku, zinātnieku biogrāfijām un dar­biem, esam pārliecinājušies, ka daudzas ģeniālas idejas un atklāsmes radušās it kā ne no nekurienes. Tātad ideja it kā pati uzradās tajā apziņas daļā, kuru mēs kontrolējam un saucam par zemapziņu.

No savas zinātnieka pieredzes zinu desmitiem gadījumu, kad risinājums mē­nešiem «nedodas rokā», bet pietiek ne­daudz atslābināties kādā ceļojumā, ballē, un pēkšņi uzrodas pareizais risinājums, kurš analīzē var izskatīties it kā ne­pamatots no iepriekšējo zināšanu vie­dokļa. Tāpēc parasti kolēģi šim jaunajam risinājumam pretojās, jo viņu zināšanas tā lika domāt. Pēc vairākiem ga­diem, redzot jaunās idejas reālu uzvaru, parasti viņi nesapratnē jautāja — kā tu to varēji izdomāt, pamatojuma taču to­reiz nebija?

Mēs visi esam pieredzējuši it kā vis­varenās PSRS sabrukšanu, bet ja par šo iespēju jums kāds būtu teicis, pie­ņem­sim, 1985. gadā, kad jau daudzi zinošie zinātnieki apsprieda, kā tas varētu no­tikt, jūs droši vien nodomātu, ka da­rīšana ir ar nenormālo, bet daži skrie­tu ziņot attiecīgām iestādēm. Šodien zi­nām, ka jau astoņdesmitajos gados zi­nātnieku rīcībā bija dati par PSRS eko­nomiskām un politiskām pretrunām, tika apspriests 1970.gadā veiktais M.Nos­tra­dama (Nostradamusa) pareģojumu tul­­kojums krievu valodā (tulkotājs — ASV dzīvojošais K. Zavališins). Pašlaik gan zinām, ka K. Zavališins radoši pār­strā­dāja M. Nostradama katrēnus, spe­ciāli poetizēdams, jo viņš uzskatīja, ka M. Nostradams katram ir savs…. Taču ne­no­liedzams ir fakts, ka 1970. gadā ap­galvot, ka PSRS sabruks pēc 73 gadu un 7 mēnešu ilgas eksistences, nespētu neviens no mums. Protams, populārā antiutopista Orvela darbi «Dzīvnieku fer­ma» un «1980» rosina iztēli, ka neda­bisku valstu mūžs nav ilgs…. Tomēr jautājums ir loģisks, kādā veidā jau ap 1555. gadu M. Nostradams varēja uz­zināt tik tālus notikumus? Tik­pat svarīgi — kā var vienlaicīgi dažādās Zemes malās divi astronomi pagriezt savus tele­skopus uz vienu un to pašu Visuma vietu un kon­statēt tuvojošos komētu?

To, ka ir lietas, kuras pat vismo­dernākā zinātne nespēj izskaidrot, kon­statēju 1968. gadā, kad, strādājot ar kādu modernu importa zinātnisko aparatūru, ievēroju, ka mērījumu rezultāti mainās, man pietuvojoties vai attālinoties no sazemota, ekranēta mērījumu objekta. Toreiz laboratorijā izvērsās vētrainas diskusijas, jo izrādījās, ka tas attālums, kādā cilvēks ietekmē aparāta rādītājus, bija mainīgs. Turklāt to ietekmēja arī tas, kāda ķermeņa daļa tuvojas, bet kat­ram šis attālums bija ļoti individuāls. Visspēcīgākā ietekme nāca no galvas virsmas. Toreiz zinātnieki jau runāja par Kirliāna atklājumu, ka pat katrai koka, krūma, zāles lapai var nofotografēt ener­ģijas lauku, kas nepazūd, pat ja nogriež lapas daļu. Šobrīd vārds aura zināms gandrīz kat­ram lasošam cilvēkam, tikai skolās to vēl nemāca…

Vēlākos gados zinātnieki saņēma sa­mē­rā regulārus ziņojumus par sevišķi jutīgu un enerģētiski spējīgu cilvēku izpēti, piemēram, Dž.Datiašvili, kas pa­matīgi izmainīja moderno bioloģiju un me­dicīnas zinātņu teorētiskos priekš­sta­tus par cilvēku. Diemžēl arī pašlaik mums jāsatiekas ar tiem pilnīgi atpali­kušajiem «speciālistiem», kuru zi­nā­ša­nas aprobežojas ar kādreiz skolās mācīto, tāpēc rodas pilnīgi nevajadzīgas dis­ku­si­jas par lietām, kuras ir dažāda zinā­šanu līmeņa atspoguļojums.

Šodien ir skaidrs, ka daudzas senās zināšanas tagad nāk uz Zemi caur da­žādiem zināšanu nesējiem (jaun­at­klā­jējiem). Nu tās tiek pasniegtas caur mūs­dienu zināšanu priz­mu, kas savukārt ļauj tās uztvert kā pilnīgi mūsdienīgas. Taču atkal rodas jautājums — kā mūsu senči spēja tik dziļi izzināt pa­saules uzbūvi.

Daudzi pie­mēri liecina, ka šīs ap­brī­no­ja­mās zi­nāša­nas ir atnākušas uz Zemi it kā bez sarežģītiem teh­niskiem apa­rā­tiem, ka tās pe­riodiski pie­aug, tad sākas re­gress jebšu mērķ­tiecīga zināšanu iznīcināšana (piemēram, kris­tīgās ticības darbības re­zultātā), tad atkal — jauna zināšanu at­dzimšana jaunā līmenī. Vai­rāki zinātnieki pētījusi tautā pazīstamus gaišreģus un citus jutīgus (sen­­sitīvus) cilvēkus — eks­trasensus, tos, kuri sevi sauc par mēdijiem — (vidū starp cilvē­kiem un Dievu) utt. Jāatzīmē, ka jau pērnajā gadsimtā radās daudzas teorijas par Kosmisko apziņu, kura izpaužas dažādi — cilvēks redz viedus sapņus, uzzina par gai­dāmiem vai sen pagāju­šiem noti­kumiem utt. Mūs­dienās dau­dzas grā­ma­tas sarakstītas, bet sevišķi intensīvi cilvēka apziņas slēptie ap­cir­kņi un zināšanu ienākšanas ceļi tiek pētīti zinātniskos centros.

Kā skaistu piemēru Hermesa Kos­mis­kam likumam («Viss ir Saprāts» un «Viss ir vibrācijas, dzīvais izstaro (auru), caur ko viss dzīvais ir saistīts») sniegšu īsu atklājumu. Pirms pāris gadiem zi­nātnieki Maskavā pētīja, kā ultraskaņa iedarbojas uz atsevišķu šūnu, līdz tā starojuma re­zultātā iet bojā. Izrādījās, ka sākotnēji maigi līganās starojuma lī­nijas vēlāk pār­iet lielākā amplitūdā, tās kļūst biežākas (tātad spēcīgāks un ar augstāku toni būtu šūnas «kliedziens»), bet pie šūnas bo­jā­ejas it kā izskan vis­spalgākā nots un virs šūnas pār­pa­likuma parādās tāds kā ener­ģētisks mākonītis. Neparedzētais sākās ar nākošo ekspe­rimentu, jo pietika šajā vietā ievietot pil­nīgi veselu šūnu, kad tā uzreiz sāka «kliegt» — izstarot augstas svār­stī­bas. Ti­kai pēc ilgāka lai­ka, kad pazuda tās ener­ģētiskais «mā­ko­nītis», varēja eks­pe­rimentēt ar jaunu šū­nu un iegūt at­kār­totu tās reakcijas ainu. Tādejādi pie­rādīts, ka pat vissīkākā dzīvības da­ļi­ņā ir spējas brīdināt citas šūnas par to, kas šajā vietā noticis. Cerams, ka medicīnā iz­man­totais ultra­skaņas starojums uz vēl ne­­dzimušo bēr­nu neatstāj ilgas un nepa­tī­­kamas at­miņas, bet tas jāpēta  medi­ķiem.

Sirds paradoksālā loma atveseļošanās procesā

Šodien (2000.g) — tikai pēc 6 gadiem kopš aprakstīto zināšanu saņem­šanas nododu publicēšanai līdz šim ne­kur neredzētu atšif­rējumu tam ceļam, kā mēs apziņā saņe­mam informāciju A PRIORI — t.i., pirms pieredzes, it kā ne no kurienes, it kā no Dieva, it kā no Zemes, it kā no Kosmosa utt.

Kā zinātnieks, pētot atse­višķus jautājumus, bieži esmu saņēmis informāciju, kura neizriet no jau manī esošām zināšanām. Tāpēc kādā laika posmā mani ieinteresēja, kā var uzzināt tādas lietas, kuras ir pilnīgi at­rautas no cilvēka (vieta — cita, laiks — nākotne vai pagātne, cilvēks nekad ar šo jautā­jumu nav bijis saistīts utt.). Eks­pe­ri­menti un iegūtie rezultāti vēl gai­da izklāstījumu. Tikai viens piemērs. Kādu dienu sa­ņēmu zi­ņu: lūk, tu noteiktā laikā kādā ūdens baseinā redzēsi ko pār­da­bisku, kas zinātniekiem vēl jā­pē­ta. Aiz­braucot norādītā vietā, redzēju it kā svīt­ru ūdens virspusē, līdz kurai bija vienas svārs­tības viļņi, bet aiz šīs svītras viļņi sākās pilnīgi citā svārstību fāzē. Izska­tījās, ka vilnis šeit it kā ver­tikāli no­griezts, bet turpinājumā viļņa augstums nemainījās, tātad viļ­ņa ener­ģija saglabājās. Grūti ie­do­māties, kādas parādības gaidītu kuģi, kas šķērsotu šādu vietu oke­ānā, bet vēl grūtāk pie­ņemt to zinātnieku domas, ku­ri mēģina šā­das Ze­mes enerģijas iz­mantot vai pa­kļaut…

Samērā ilgi «sadzīvojot» ar infor­māciju no «it kā nenokurienes» un vai­rākkārt pārbaudot šīs no zemapziņas saņemamās ziņas, pat reizēm saņemot informatīvus ķircinājumus, palēnām no­nācu pie tādas pierašanas, kas pieļāva dialogu. Tādejādi kādu­dien uzradās do­ma savam Informatoram palūgt paskaid­rot un uzzīmēt šo Infor­mā­cijas saņem­šanas ceļu vai plūsmu, parādīt vietu, veidu, virzienu — to sauc arī par mehā­nismu. Vēlējos vispār­pieņemtā grafiskā informācijas pieraksta veidā (tehniskās zinātnēs) uzzināt, kā ar cilvēku «saru­nājas» mums nezināmais partneris, ko saucam dažādi — par at­klās­mi, intuīciju, zemapziņu utt.

Rezultātā radās šeit redzamā zīmē­juma skice, kuru palūdzu māk­sliniecei Ainai Tobei pārzīmēt «tīrā veidā».

Skatīsim zīmējumu.

Vispirms man bija jāuzzīmē uz Zemes stāvoša cilvēka kontūra. Tad ap viņu jāuzzīmē olveida lauka robeža, kas esot kā audums, kā tīkls, kas savīts ar auras enerģijas līnijām. No galvas virsmas  (20—40 cm augstumā) izstarojas mūsu jau­­tājumi Pasaulei, Zemei (1). Šie jau­tājumi iz­starojas no it kā antenas, ko veido Ener­ģija no spārna (2). Var teikt, ka sma­dzenes ar savu Saprāta darbību izveido it kā vertikālu antenu (tā var traucēt pat aparātu darbību). Šis Saprāta veidotais vertikālais stabs ir sais­tīts arī ar citām Pasaulēm (3), ko apzīmē ar bezgalības simbolu     , kas lī­dzīgs  ro­zen­­krei­­ciešu Kosmogonijā redzamo Ze­mes centrā esošo Saprāta apzīmējumiem…

Galvas apvidū esošie 3 staro­jumi sā­kas no konkrētām enerģētiskām vietām, kuras var saukt arī par čakrām. Inte­resanti, ka lama Lob­sangs Rampa vēl astoņdesmitajos gados rakstīja, ka virs cilvēka galvas ir vēl čakras, tikai nav pienācis laiks, kad cilvēkiem jāzina šo čakru darbība un uzdevumi.

Neskatoties uz iepriekšējiem ener­­goin­formatīviem starojumiem, lai cilvēks saņemtu ziņas, teiksim, no Kos­mosa, jābūt zīmējumā pa­rā­dīta­jiem «mī­las spārniem», kuri manā zīmē­jumā atkār­tojas bez­galības sim­­bolu matemātiskā vai citu Pa­sauļu simbolu (3) saitē. Māk­sli­niece uz­zīmēja šos spār­nus auras lauka iekšpusē, bet, acīm­­re­dzot,  mēs katrs esam ar dažādu mī­les­tības spēku apveltīti no Da­bas. Šie mī­lestības spārni veido mī­lestības cēlājspēku, kas ved cil­vē­ku uz at­tīstību (Baltā Mīlestība). Jāpie­zī­mē, ka prak­tiski visi ievē­rojamie mākslinieki, glez­notāji, rakst­nieki ir uzsvēruši mīlestības lomu pa­saul­slavenu darbu tapšanas brī­dī. Zi­nāt­nieki šo parādību ir ma­zāk uztvēruši.

Sarežģītāks Informācijas ceļš ir tālāk, jo mums jāpierod pie domas, ka vis­apkārt dzīvajam (arī ap dzīvo Zemi) ir IN­FORMĀCIJA — energoinformatīvais lauks. To varam iedomāties kā nere­dzamu mā­koņu sistēmu. Šis Informa­tīvais lauks ir it kā daļēji pārklājies ar Kosmosa Informatīvo lauku. Zemes In­for­matīvo lauku var saukt arī par Zemes Saprātu. Ar saiti (1) katrs esam saistīti kā datori kopējā tīklā.

No Zemes Informatīvā Lauka mēs katrs saņemam ziņas pa «ka­nālu» (5), kuru ārpus mums kont­rolē, vada kāda enerģētiski un infor­matīvi aktīva būtne, ko varam saukt par Garu, Sargeņģeli vai citādi — tikai ne par Dievu. Šī būtne var un prot noskaņot mums nosū­tāmo ziņu uz mūsu «sirds paš­svār­stību viļņa». Varam teikt, ka mūsu sirds enerģētiskais centrs (apzīmē kā pierasto sirsniņas shē­mu, kurš atrodas krūšu cen­trā vai labā pusē) kopā ar mugurkaula smadzenēm veido rezonatoru, svārstību kon­tūras, kurām vajag nelielas enerģijas ierosmes, lai informāciju sāktu uztvert pilnīgi bez mūsu do­mā­šanas aparāta darbības.

Uztvertā Informācija no Gara, Sarg­eņģeļa nonāk mūsu zemapziņā, kura strā­dā kā informācijas uzkrājējs, filtrs.  Sa­vu­kārt, no zemapziņas informācija no­nāk mūsu apziņā pa vai­rākiem kanāliem — vadiem (kā redzes ilūzijas, skaņas, me­lodijas, teikumi, gatavas ideju kopas, smar­žas utt.) tad, kad reālās dzīves radī­tais traucējošo sa­jūtu fons ir samazināts. Pie­mēram, mie­gā redzam viedos sapņus­ — tā ir infor­mācija, kas bijusi zemapziņā.

Sirdsapziņas skaidrojums

Ar sirdsapziņu saprotam morālu kri­tē­riju kopu. Taču, zinot, kā mūsu saprāts saņem ziņas no Augstākā un Zemes Saprāta, kurā ietilpst arī mū­su senču kopīgais Saprāts kā aktīvs egre­gors, va­ram teikt, ka sirdsapziņas palīdzība mū­su saprātam ir nenolie­dza­ma. Jo zemāki «sirds plašuma» rādī­tāji, jo mazjutīgāka būs uztvērējkontūra «sirds-mugur­kauls», tātad maz­jutīgāks būs cilvēks uz dažā­dām ieros­mēm, sevišķi, ja tas neskars viņu perso­nī­gās intereses. Tomēr mēs varam paši savu sirdi audzināt, attīstot Mīlestības spārnus un jūtas, dodot tām pārsvaru pār materiālajām interesēm.

Man visinteresantākā šķita ideja, ka, zinot šo informācijas sa­ņemšanas ceļu, varam atrast tās vietas, kur ir izmērāmi caurlaidības, jutības pa­rametri — sirds un galvas čakras. Šīs čakras raksturo at­vērtība un piesaiste Augstākajam Spār­nam, un tās brīvi var pieslēgties jeb­kuram astrālam infor­mā­cijas avotam. Te var būt arī cilvēka ta­lan­ta atslēga.

Nu jau var šķist, ka cilvēka saprātu pilnīgi kontrolē gariņi, sarg­­eņģeļi, taču tā nav. Reālā dzīvē šo Informācijas kanā­la pieslēgšanos, ak­ti­vēšanos mana tikai tad, ja rodas ne­at­ri­sināmas problēmas, kad jāveic nezināmi uz­devumi. Izrādās, tas atkarīgs no tā, cik spēcīgu signālu un cik ilgi to raida mūsu saprāts, jo Zemes kopīgā Infor­matīvā Lauka Sa­prāta struk­­tūrām vajag zināmu laiku, lai saprastu mūsu iedomas un domas, at­sijātu bū­tiskāko. Pamēģiniet paanalizēt savu domu spietu. Sapratīsiet, ka tas nebūt nav vienkārši izstāstāms. Tāpēc ļoti sva­rī­gi prast koncentrēties konkrētai do­mai, iziet kon­krētas idejas visus pos­mus secīgi un izanalizēt, atrast cēloņ­sakarību ķēdes. Ne velti daudzās reliģijās teikts, ka cilšu vecāko padomēm bija jāpieņem lēmumi, kuri nekaitētu 7 nāko­šām pa­audzēm! Tāpēc nebrīnieties, ja jūsu zem­ap­ziņā ienāk domas, kuras šķiet pilnīgi nepamatotas šodien, bet nākotnē var izrādīties, ka tās bijušas pareizākās. Nelaimīga ir tauta, kas nezina savu nākotni — šis atzinums man atnāca no Rērihu ģimenes darbiem, bet, paana­li­zējot ie­spējamos tautas attīstības ceļus, pilnīgi piekrītu, ka arī mūsdienās šī atziņa ir svarīga. Praktiski tas nozīmē, ka, ja vadībā nav zinošu cilvēku, nelaime būs neizbēgama. Zinošie cilvēki to saprot, bet ne jau viņi vada valsti.

Loģisks varētu būt jautājums — vai vēl ilgi mums jāmokās? Atbilde vienkār­ša: «Paši pieļāvāt savas valsts iz­lau­pīšanu no savu tautas brāļu puses, atļāvāt zagt arī svešzemniekiem no Rie­tu­miem, ne­daudz zaudējāt Austrumos, bet to brē­ku ceļat pret Austrumu tautām, valstīm, kuras nebūt nav laimīgākas. Jūs nega­tavojaties gaidāmām krīzēm Pa­sau­lē, neklausāt informāciju par Pasaules krī­zēm, tāpēc nākošā grimšana atkal būs apmēram 50% no pašreizējā līmeņa. Atkal tajā grimšanā vainīgi bū­siet paši, jo cilvēkam jābūt tālredzīgam, saprātīgi jāsagatavojas nevēlamiem pro­cesiem.»

Vai var izmainīt likteni?

Jā, var, ja ar likteni sapro­tam infor­māciju par gaidāmiem no­tiku­miem — par cēloņsakarību ķēdi. Ja mēs uzzinām kādu nepatīkamu noti­kumu, vienmēr varam noskaidrot arī tā cēloņus, un, ja tie ir vēl darbībā, tad, mērķtiecīgi iedar­bojoties, varam izmainīt arī nevēlamās sekas. Tas ir arī pa­ma­tojums tam, kāpēc pareģu prognozēm ir varbūtīgs raks­turs.

Man šķiet interesanta doma par mērķ­tiecīgu attīstību nākotnē, attīstības va­dīšanu. Pieņemsim, ka kāds cilvēks uz Ze­mes ir saņēmis brīdinājumu no Aug­stākā Spārna, ka līdzšinējo procesu re­zultātā pilsētu X sagaida smaga slimība, kura var iznīcināt visu valsti. Tiklīdz šo ideju būs kāds saņēmis, kam sirds sāpēs par savu tautu, viņš sāks intensīvi domāt, tādejādi pastiprinot šo informāciju, un to uztvers jau mazāk jutīgi cilvēki. Kopā ar Augs­tā­ko Saprātu nu jau kā partneri strā­dās visi domājošie cilvēki. Taču viņu zinā­šanas būs dažādā līmenī, tāpēc arī domu enerģijas spēks būs dažāds. Varam no vēstures ana­loģijas rast šai situācijai vie­nīgo risinājumu — visi X pilsētas ie­dzī­votāji jāiznīcina, lai tā sērga neiz­platītos tautā, kontinentā. Tik kar­dinālas var būt Augs­tā­kā Sa­prāta pra­sības no cil­vē­kiem.

Konkrēts piemērs pašlaik redzams Da­bā kā reakcija uz tehnikas, rūpniecis­kās tehnoloģijas izmešiem. Rezultātā — Dabas klimata krīze. Bet vai šī krīze var aiziet līdz bez­galībai, iznīcinot visu uz Zemes, jebšu ir kāds kardināls risinājums? Daudzi Zemes prāti domā, kā pārraut tehniskās attīstības ķēdi, lai ap­stādinātu Zemes at­tīstību uz pašiznī­cinā­šanos, un kā ie­dar­bināt pilnīgi citu attīs­tības virzienu. Līdzīgi arī Latvijas gadī­jumā. Mums jādomā, kā varam mainīt situāciju. Ir cerības pakāpe­niski nomainīt pašreizējos bezdomu ierēd­ņus un vadītājus pret sirds­apziņas cilvē­kiem. Citi domā, ka kar­dināli jāmaina valsts teritorija, at­sa­koties no zonām, kur pārsvarā ir alka­tības, mantkārības diktētā dzīve, nododot tās Dabas pārstrādei, un nākotnes valsts centru izvēlēties kādā aug­stas Zemes akti­vitātes vietā, kur nebūs iespējams melot, jo Māte Zeme te veidos faktiski jaunu cilvēku tipu.

Svētvietas un informācija

Svētvietas raksturīgas ar ļoti augstu enerģijas līmeni, spējot pastip­rināt cilvē­ka domas, jautājumus, un viņa apziņā nonāk pastipri­nāta atbildes informācija.

Līdzīga — pastiprinoša — darbība ir dažādām enerģētiski spēcīgām lietām, kristāliem, akmeņiem, dievekļiem, at­sevišķiem kokiem. Ap šādiem kokiem parasti ir apļveida enerģijas lauki, arī paši koki var augt aplī, tādejādi parādot Zemes enerģētisko vietu. Analizējot šo lauku līnijas, varam konstatēt visai tālu ejošas struktūras. Der paanalizēt ģeo­loģijas zi­nātņu doktora Rišarda Grišk­­jāņa pētī­jumus par Latvijas teri­torijas sinerģētiku. Izrādās, ka dziļā senatnē senči ne jau ga­dījuma pēc sāka dzīvot galvenokārt ener­ģētiski aktīvās vietās. Svarīgi arī mums izvēlē­ties, kur veidosim savas dzim­tas un tautas nā­kot­ni. Mums katram jā­atrod sev mīļa augstas enerģijas vietiņa Dabā, pa­līdzot veidot aizsardzību Zemei un tautai.

Apziņas paplašināšanās

Iespējams, kāds būs ievērojis — paš­rei­zējās Latvijas politiskajās partijās kop­summā darbojas labi ja 2 tūkstoši cilvēku, bet kaut vai vienā Austrumu reliģijas kopā ir vairāk par 2 tūkstošiem piekritēju, turklāt tie ir JAU­NI CIL­VĒKI. Salī­dzi­nājumam atce­rē­si­mies, ka latviešu tautas apziņu ietek­mīgi veido DZIE­­DĀ­ŠA­NA, dažādos kolektīvos un koros, kur vēl joprojām līdz­darbojas desmitiem tūk­stoši.

SAPRĀTS cilvēka (subjekta) līmenī ir pilnībā nedefinēts. Šobrīd ir iespējams prognozēt, kad tieši līdz šim neizzinātā «sirds gudrība», «pasaules plašums» un kopsakarības ar VISUMU ienes vislie­­lā­kās izmaiņas mūsu apziņā. Šī apziņas papla­šinā­šanās ir noti­kusi vienlaicīgi ar mūs­dienu zinātniskās pa­­sau­les izziņas pro­cesu un jauniem rezul­tātiem — tātad tas ir likumsakarīgs attīstības process.

Jāatzīmē, ka jaunie cilvēka psihes pētījumi nenoliedz Z.Frei­­da 1856.-1939. gada nopelnus — zem­apziņas un tās dinamikas atklā­ju­mus, sapņu iespējamās interpretācijas, dinamisko pieeju psi­hiatrijā, psihes no­viržu cēloņus, bērnības pārdzīvojumu ietekmi uz personības at­tīstību, seksuālo tieksmju lielo nozīmi uz personības at­tīs­tību u.c. — tas viss ir pamatu pamats vēl joprojām. Taču K. Jungs centās iz­prast cilvēka psihi KO­PUMĀ un tāde­jādi nonāca pie atziņas par cilvēka zemapziņas nesaraujamo sai­ti ar KO­LEK­TĪVO BEZAPZIŅU, ko veido struk­tūras, kuras nosauca par AR­HETIPIEM (grie­ķu v. — pirmveids). Ar­he­tipus ap­rakstījis arī J.Kep­lers (1571.-1630.), bet viņš uzskatīja, ka tie jau doti kā «Dieva domas», kuras uz­tver cilvēka dvēsele, jo cilvēks ir Dieva atveids (vei­dols). K. Junga arhetipu modelis ir sais­tīts ar laiku, laikmetu, tautu, tas ir ko­lektīvs. Arhe­tipu saites ir kopīgas ar visu Pasauli — va­ram teikt — ar Pasaules Saprātu (Pa­saules Dvēseli). Šīs saites ir dinamiskas, kad katrs atsevišķs arhe­tips var pārstāvēt visu pārējo sistēmu.

Interesanti, ka šis K. Junga modelis ir pilnīgi atbilstošs Heresa Trismegistija pierakstītiem Kosmosa likumiem un mūs­dienu moderno fizikas zinātņu te­orētiķu atklājumiem. Raksturīgi, ka 20.gadsimtā pilnīga uzskatu maiņa ir notikusi daudzās zinātņu nozarēs, un šis process arvien turpinās virzienā, ko varē­tu saukt par cilvēka un Dabas veseluma, kopības, ap­ziņas nosacītu. Tātad mūsu personīgā apziņa it kā turpinās Dabā, pasaulē un ir kopsakarībā ar tautu un cilvēci (sk. Ho­lisma teorijas, J.K. Smatss u.c.)

Čehu izcelsmes ASV zinātnieks Sta­ņislavs Grofs (arī Junga līdzgaitnieks) savos izcilajos psihes pētījumos pie­rā­dīja, ka cilvēkā notiek grandioza uz­skatu maiņa, satiekoties ar nāves tuvumu vai lielu krīzi. Šādā situācijā cilvēks pār­domā visu savu dzīvi, tajā rastos vērtības kritērijus (dzīves jēgu). Rezul­tātā pie­rastās ambīcijas, sāncensība, skau­dība, cenšanās ieņemt aug­stāku amatu, stā­vokli sabiedrībā, ie­gūt un krāt naudu, mantu — tas viss tuvās nāves priekšā tiek noliegts un atzīts kā nesvarīgs. Pēc atvese­ļo­šanās jeb «atdzimšanas» cil­vēkā rodas jauna uzskatu sistēma, kurā kā galvenais ir IZ­MAIŅAS, ATTĪSTĪBA, jo tas ir gal­venais esamībā. Tādejādi pie «miršanas — atdzimšanas» novēro katra cilvēka garīgo ATVĒRŠANOS, ko va­ram no­saukt par saistību ar tautas, cil­vēces arhetipu (Pasaules Saprātu). Iz­rā­dījās, ka šajā «atdzimšanas» procesā ro­das jauna — transpersonāla — pie­re­dze (zināšanas ārpus cilvēka saprāta), ku­ru aprakstīt var klasiskās mi­to­loģijas (arī reliģiju pamatos esošās mācī­bas) va­lodā, bet formālā loģika (ve­selā sa­prāta loģika) nedarbojas. Tātad «paras­tais» cilvēks nesapratīs nāvi pār­dzī­vo­jušo un jaunu vērtību sistēmu ierau­dzījušo.

S. Grofs kopā ar Abrahamu Meslou 1968. gadā izveidoja domubiedru grupu (ASV) un sāka pētījumus cilvēka trans­personālās apziņas jomā. Šī joma pašlaik latviešu lasītājam pieejama galvenokārt krievu valodā. Lat­viešu valodā — Artūra Gobas «Le­ģen­das piedzimšana», Vla­dimira Megrē «Skanošais ciedrs. Anas­tāsija» u.c. Kat­ram lasītājam šie darbi bez sarežģītām zinātnes teorijām parāda jauno — pa­­plaši­nāto Pasauli, kura patie­sībā visu lai­ku bija tepat, tikai mēs do­mā­jām par savu apkārtni kā par dzī­vošanai nepie­ciešamo izejvielu krātuvi. Mēs nezi­nā­jām, ka esam tikpat dzīvi kā viss apkārtējais, ka esam nesaraujamā sasais­tē un savstarpējā atkarībā. Šāda doma nonāk pie atziņas, ka tajā loģiski iekļaujas senās Austrumu reliģijas un filozofiskās skolas. Tāpēc pilnīgi dabiska ir Austrumu reliģiju ienākšana Rietum­valstīs jau 60.-70. gados. Daži zinātnieki gan saka — senās zināšanas Ēģiptē, Eiropā, Āfrikā, Amerikā nebūt nav slik­tākas par Austrumos esošām…

Lielākā sabiedrības daļa tagad ir no­nā­kusi galējā nabadzībā, un tāpēc ār­kār­tī­gi daudzi izvēlas pašnāvību (arī Latvijā — diemžēl…), ārkārtīgi pa­lie­linās mirs­tī­ba it kā «dabī­gā» veidā. Bet statistika rā­da, ka mirstība palie­li­nās virs bioloģiskā normatīva. Paš­laik nezinu, kādi ir mūsu tautas zau­dējumi šajā cī­niņā, bet «virsnormas» mirstībai varam pie­skaitīt vairākus tūk­stošus cilvēku ga­dā. Šo neva­jadzīgo nāv­ju rezultātā tautas dzīves il­gu­ms sama­zinās strauji, kas kopumā rada zemo dzīves kvalitāti, ko esam izvē­lējušies, ejot uz NE­KU­RIENI. Tikpat nenolie­dzami, ka mūsu sa­bied­rības «at­grūs­to cilvēku» domas nepaliek bez se­kām, nepazūd bez pēdām,  palē­nām mēs uzkrājam spēkus jaunām pār­vē­r­tī­bām, esošās sistēmas noliegšanai un jau­nas radīšanai. Tāpēc mums — tautai — vajadzīgas  jaunas un plašas zinā­ša­nas, nevis populārie politiskie sauk­­ļi. Pie­­mēram, dažās politiķu grupās pie­kopj sēras par bijušo. Sēru dienas tiek mek­lētas vēsturē, ieskaitot ne sevišķi la­bas kaujas kara gados, ne se­višķi lab­vē­līgus tautas likteņa pa­vēr­sienus utt. Taču mēs zinām, ka bēda atņem ra­došos ­attīstības spēkus. Tad jau mums va­jadzētu nepār­traukti aizlūgt par pagā­ju­šo — to arī vairākas reliģijas popularizē. Pret­runu būtība ir priekšstatā par AT­DZIM­ŠANU.

Interesenta doma no pārdzimšanas viedokļa ir: vai katram no mums kā individuālai dvēselei gribēsies vēlreiz nākt te uz Latviju, jebšu izvēlēties citu zemi? Šķiet, ka tie, kuri aizgāja mūžībā aizvainoti, apspiesti mūsdienu Latvijā, vis­ticamāk, te neat­grie­­­zī­sies. Atdzims tie, kuri vismaz da­ļēji spē­ja šeit realizēt sa­vu ta­lantu un spējas, ne­ska­to­ties uz ie­gūto ba­gā­tī­bu un stā­vok­li sa­bied­rībā.

Jau Freids pie­rādīja, ka seksuālā dzī­­­­ve no­sa­ka daudzas cil­vēka spē­jas un ie­ro­bežo­ju­mus, tā­pēc te­o­ri­jas, ka ho­mo­seksuā­lisms ir «nor­­mā­la», «da­biska» parādība, ir po­li­ti­zēta, tā ir dezor­ga­ni­zē­jo­ša, jo ir pret­ru­nā ar Da­bu, mūsdienu zinā­ša­nām. Drīzāk ho­mo­­sek­suā­lisms ir sods par ag­rā­kiem grēkiem.

Par tautas talantu Lat­vijā Eiropai pir­mais pa­vē­­stīja Garlībs Merķelis, kurš stāstīja, ka te bieži sastopami cilvēki pat ar vai­rā­kiem talantiem, taču, nerodot sa­vu talantu piepildījumu, viņi izvēlas in­te­lektuālo nāvi — alkoholismu. Mūs­die­nu alkoholismu es saistu ar slikto ie­spēju realizēt talantus. Arī pa­domju laikā daudzi partokrātijas ap­spiestie talanti no­dzērās, bet šodien tau­tas alkoholisms sa­sniedzis neredzētus augstumus —  pat valstsvīri nekaunās popularizēt savu sli­mību, vājumu — neapmie­ri­nātību ar si­tuāciju — un redz izeju tikai alkoholā.

Kā uz attīstību virzošu spēku, manu­prāt, varam analizēt koru kustību Lat­vijā. Agrāk valsts lielā mērā veicināja korus attīsties, dažādi finansējot, ma­te­riāli atbalstot, tāpēc greizsirdīgais po­li­tiķis varētu teikt, ka kori ir «so­ciālis­ma palieka». Šodien redzam, ka kori dau­dzos pagastos, mazpilsētās notu­rēju­šies, at­tīstās, tajos nāk jaunatne. Daudzi pa­gasti labi ja transportam atvēl naudu, turpretī kādiem celtniecības objektiem, ku­ru vajadzība pat apšaubāma, naudas pārlieku daudz. Piemēram, Meln­galvju namam Rīgā. Pamēģiniet saistīt Meln­galvju namu ar latviešu tautas vēs­turi un nākotni, tad redzēsiet, ka labākā gadī­ju­mā, naudai tur būs patīkami ap­gro­zīties un sevi demonstrēt bezdomu pub­likai. Morāli ne sevišķi tīra nauda cēla šo namu; daudzas afēras pavadīja visu celtniecību, tāpēc mēs varam teikt — varētu dzīvot arī bez šī nama.

Tautas kori ir izveidojuši sev tīkamus rituālus, atrastas vietas, kur ir patīkami pulcēties, par sevi un citiem papriecāties. Vēl gan pārējā tauta neapzinās, ka šie koru saieti ir svētīgāki un enerģētiski ba­gātāki pat par baznīcas rituāliem, jo mēs vēl neapzināmies visas mūsu saites ar īstenajiem senčiem, mūsu zemi (ar­he­tipiem — pēc K. Junga teorijas.)

Interesanti, ka, paanalizējot mūsu tau­tas koru uzstāšanos baznīcās, dominē dziesmas nestā enerģija pār baznīcās iesakņoto enerģiju. Tātad — ja latvietim jau senāk būtu ļauts baznīcā dziedāt savas tautas melodijas, tad, iespējams, šīs celtnes būtu kalpojušas attīstības mēr­ķiem, un arī attieksme pret ticībām būtu tautā savādāka (ne jau mūsdienu pom­pozi demonstratīvā) un saskanīgāka ar mūsu garīgo pasauli.

Pērn kārtējos koru svētkos Jāzepa Vītola dienās Gaujienā sabrauca 59 kori, no tiem 29 — pagastu kori, tātad no apmēram desmitdaļas lauku teritorijas. Ņemot palīgā Dr. ģeoloģijas zinātnē Ri­šarda Griškjāņa Latvijas zemes enerģiju karti, noskaidroju, ka praktiski visi lauku kori ir ieradušies no ENERĢĒTISKI AKTĪVAS TERITORIJAS. Precīzāk, 75 procenti koru bija no turienes, kur viss pagasts ir aktīvā zonā, un 20 procenti, kur vismaz puse teritorijas ir aktīvā zonā. Šis novērojums rāda, ka zeme ne tikai veicina augu, mežu, dzīvnieku ve­selīgu augšanu, bet tā ietekmē arī spēju kolektīvi priecāties, saglabāt gara mo­žumu arī šajā grūtajā laikā. Iespējams, ka arī citos pagastos būtu vēlme dzīvot jautrāk, ja tur uzrastos kāds vēl «spār­niņus nenolaidis» līderis, ja pašvaldībā rastos vismaz daži procenti naudas no bu­džeta kultūras tradīciju kopšanai (ne tikai kori ir mūsu talantu krātuves).

Lūk, kādā veidā mēs kā tauta esam saistīti ar visu Pasauli, tāpēc būtu ļoti labi, ja katru saietu mēs varētu nobeigt ar dziesmu «Nevis slinkojot un pūstot». Vismaz lauci­nie­kiem to novēlu — SPĒT ATDZIMT  GARĀ.

Andris Ansis Špats, 2000.g.

Publicēts “Zintnieks” 2000.g. Nr 22-24.

1 komentārs par “Dievišķās A PRIORI zināšanas

  1. Pingback: prof. Andris Špats » Blog Archive » Tālo -2000.g. prognožu realizācija gaita

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.